Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Šahs, "Monopoly", "Uno" un zolīte mūsdienās nebūt nav vienīgās spēles, kas ik dienu raisa prieku latviešu mājās. Galda spēļu hobijs pēdējos gados plaucis strauji, turklāt audzis ne tikai pieejamo spēļu skaits, bet arī to spēlētāji. Galda spēles latviešiem kļuvušas par kaut ko vairāk nekā hobiju, jo šogad vairāki mūsu spēlētāji izcīnījuši godalgotas vietas Eiropas un pasaules čempionātos.
Maksimāli daudz darīt pašam, iespējami mazāk prasīt palīdzību citiem – tā saka Raimonds Smagars, kurš savu mājokli aprīkojis ar modernākajām tehnoloģijām un lielāko daļu ierīču vada ar savu balsi. Jau 26 gadus Raimondam daļa ķermeņa ir paralizēta. Bet tas nav šķērslis, lai iedvesmotu citus un dzīvotu pilnvērtīgi.
Notiekošais Ukrainā arī šogad mums lika saprast – laba darīšana spēj aktivizēt līdzcilvēkus, vairot labo un palīdzēt tiem, kam tas ir vairāk nepieciešams. Un tas ir stāsts arī par Pliču saimi. Tētis Igors Preiļos aktīvi vāc ziedojumus, organizē pasākumus, turpretim meita Laura iesaistās "Twitter" konvoja kustībā, tādējādi viens otru mudinot darīt vairāk, nenolaižot rokas.
Pirmie gadi nebija viegli – tā par saimniekošanu 1992. gadā atgūtajās dzimtas mājās Madonas novada Praulienas pagasta "Kalna Rubeņos" atzina Solita un Ojārs Medeņi. Pirms deviņiem gadiem te saimniekot sāka viņu dēls Rūdolfs, kurš kopā ar sievu Agnesi nu jau izveidojis 130 Herefordas šķirnes gaļas liellopu ganāmpulku un gaļas pārstrādes cehu. Saimniecībā uzcelts angārs, top kūts un arī jauna dzīvojamā māja, viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Latvijas sociālo tīklu dabas foto lapās ir vairāki uzvārdi, kurus ieraugot vien ir skaidrs – fotogrāfijas būs īpašas. Un tiem nebūt nav vienmēr jābūt profesionāļiem! Viena no amatierfotogrāfēm, kura priecē ar īpašiem mirkļiem, ir Kanādā dzīvojošā latviete Ina Rodina. Nereti Ina ievieto veselus fotostāstus, reportāžas no faunas dzīves – attēlu pa attēlam skatītājs var izsekot, kā pūce medī peli vai strīdas ar vanagu, kā dzenis padzen vāveri no koka vai gārņi dala teritoriju. Tā vien šķiet, ka Inai ir kāds burvju mētelis, kas padara viņu neredzamu un ļauj netraucēti vērot dzīvās dabas apbrīnojamās izpausmes.
Una Rozentāle no Talsiem ar aušanu sāka nodarboties 35 gadu vecumā, meklējot kādu vaļasprieku ārpus darba, taču drīz vien viņa darbu pameta, lai pilnībā nodotos aušanai. Tagad Unai ir jau četras stelles, un viņa auž tikai plecu lakatus, ko iegādājas cilvēki no visas pasaules. Tie ir košās krāsās, dzīvespriecīgi un saistīti ar dabu, Una stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Stikla vitrāžu eņģeļi, latvju zīmes, svečturi, dažādi dekori un stikla mozaīkas šogad Ziemassvētku laikā kuplā skaitā top ar krāslavietes Elvīras Škutānes rokām. Meistare ar stikla vitrāžu veidošanu nodarbojas tikai trešo gadu, bet jau šī gada nogalē atzīta par gada amatnieku Latgalē.
"Es vienmēr gribēju iekļauties starp krutajiem čaļiem, bet tas man maksāja ļoti daudz, jo, ja godīgi, es nebiju es, es nevarēju atzīties savā vājumā, un uz tā rēķina es aizvainoju ļoti daudzus citus, kas bija vājāki par mani," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Klāvs Kristaps Košins. Lai iekļautos barā, Klāvs agri pievērsās narkotikām. Marihuānas tirgošanas dēļ viņš gandrīz nonāca cietumā, bet no ieslodzījuma viņu paglāba iespēja nodot kādu citu.
Guntis Ivanovskis uzauga ģimenē, kurā alkohols nebija svešs. Pēc tam, kad vecāki izšķīrās, un viņš palika viens, sākās arī viņa dzīve uz ielām. Viena lieta noveda pie nākamās, līdz Guntis attapās, četrus mēnešus dienu no dienas lietojot heroīnu. 18 gadu vecumā par narkotisko vielu glabāšanu un naudas viltošanu viņš nonāca cietumā. Savu stāstu Guntis atklāja "Dod pieci!" labdarības maratona studijā.
"Autoavārijā cieta 60% no mūsu draugu kompānijas. Es nezinu, kā tajā brīdī nostrādāja kaut kāds klikšķis – nekāpt tajā mašīnā, 14–15 gados apzinoties, ka šoferis pie stūres būs dzēris, blakus sēdētāji būs dzēruši," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Sintija Leimane. Sintija uzauga mīlošā ģimenē, bet kaut kas pusaudžu gados jaunietei pietrūka. Tas bija adrenalīns, ko viņa meklēja nepareizajā kompānijā līdz brīdim, kad saskārās ar sekām.
Madara Timošilova uzauga, no ārpuses raugoties, normālā ģimenē. Viņas vecāki nedzēra, nelietoja vielas, bija ar augstāko izglītību, taču tas netraucēja Madaras mammai meitu ietekmēt fiziski un jau septiņu gadu vecumā bez redzama iemesla nosūtīt uz internātskolu. Tur 12 gadu vecumā meitene pamēģināja alkoholu, un sākās sniega bumbas efekts, kas noveda viņu līdz nonākšanai ieslodzījumā. Savu stāstu Madara atklāja "Dod pieci!" labdarības maratona studijā.
Vienam vispirms vajag nopirkt zābakus, lai ziemā plānajās kedās nesalst kājas, bet citu vajag apķert un sasildīt. Taču pilnīgi visiem jauniešiem ir nepieciešama sajūta, ka viņu saprot. Par to 15 darbības gados pārliecinājušies labdarības organizācijā "palīdzēsim.lv", kurā kā brīvprātīgie šobrīd darbojas ļoti daudzi kādreizējie problēmbērni – pusaudži, par kuriem ziņojis kādas pilsētas sociālais dienests, ceļot trauksmi par jaunieša uzvedību, atkarībām vai ko citu. Visiem palīdzēt nevar, taču parādīt to, ka iespējams dzīvot citādi, gan var.
"Man bija miljoniem bišu galvā, man asaras tecēja, es nevarēju acis atvērt, viss sāpēja. Tā bija elle uz zemes, un man šķita, ka tas ir tas, kā tu mirsti," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" par reizi, kad apzināti vēlējās izbeigt savu dzīvi, stāstīja sociālo tīklu satura veidotājs Armands Jaunzems. Līdz pašnāvības mēģinājumam viņu noveda uzvedība, kas sākās kā protests pret vecākiem un viņu reliģiju, bet noveda pie apzinātas sevis iznīcināšanas.
Ludmila uzauga pārtikušā un mīlošā ģimenē, līdz viņas vecāki zaudēja darbu. Meitenes tēvs kļuva vardarbīgs pret viņas mammu. Kad Ludmilai bija 13 gadi, viņš abas izlika no mājas pavisam. Neskatoties uz mammas centieniem Ludmilai nodrošināt normālu dzīvi, meitene nākamos gadus pavadīja lielā nabadzībā – bez siltuma, elektrības un bieži vien arī bez pārtikas. Skolā viņu tādēļ apcēla, bet krīzes centrā lika aizvērties un gulēt. Šobrīd Ludmila dzīvo labos apstākļos, studē maģistrantūrā un palīdz citiem bērniem līdzīgā situācijā. Savu stāstu viņa atklāja "Dod pieci!" labdarības maratona studijā.
"Es regulāri piedzēros līdz bezsamaņai. Es regulāri vienkārši biju komā," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atzina dziesminieks Imants Daksis. Imants jau no bērnības interesējās par mūziku, bet viņam nepatika tas, ko lika spēlēt, viņš gribēja radīt savus darbus. Tāpat viņam neinteresēja tas, ko dara vienaudži. Imantam bija grūti iekļauties sociālajā vidē, tāpēc daudz laika viņš pavadīja vienatnē. Lai aizbēgtu no realitātes, agri iepazina smēķēšanu un alkoholu, kas rezultējās ar smagu atkarību.
Lauras Elīzas Jākobsones bērnība un pusaudžu gadi gāja kā pa kalniem, līdz 14 gadu vecumā viņa nonāca Gaiļezera bērnu psihiatriskajā nodaļā. Iemesls tam bija paškaitējums. Pateicoties sociālajai darbiniecei, kas jaunietei ieteica vērsties pēc palīdzības Latvijas Samariešu apvienībā, jauniete atlaba, pabeidza skolu un iestājās augstskolā. Šobrīd viņa ar savu dzīvi ir apmierināta, bet citiem jauniešiem iesaka – nebaidieties runāt. Savu stāstu Laura atklāja intervijā "Dod pieci" labdarības maratona studijā.
Sācies ikgadējais Ziemassvētku dāvanu meklēšanas drudzis. Amatniekiem un māksliniekiem arī Liepājā šis ir karstākais darba laiks, radot pat tādu negaidītu dāvanu kā kronis.
"Īpaši prātā palicis brīdis, kad šogad 18. novembra svētkos Latvijas vēstniecībā klausījos dzīvajā izpildījumā dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava". Mēs ar vīru Jāni vienkārši turējāmies rokās, vārdi nebija vajadzīgi. Klausoties šo dziesmu, man acīs sariešas asaras un es tad allaž jūtos, it kā pa pusei būtu latviete," teic korejiete Kalama Kima Rozenfelde. Viņa nenogurstoši popularizē Latviju Dienvidkorejā un nule par veikumu saņēmusi arī īpašu Latvijas vēstniecības atzinības zīmi.
Helmuts Rasa līdz 30 gadu vecumam meklēja savu vietu dzīvē – bieži ar alkohola un vieglo narkotiku palīdzību. 2020. gada novembrī, atgriežoties no darba Šveicē, Helmuts nolēma Latvijā doties pēdējā ceļojumā ar narkotiskajām vielām, bet tas izvērtās gaužām bēdīgs. Tagad Helmuts nelieto un beidzot zina, ko vēlas darīt – viņa dzīves mērķis ir palīdzēt citiem bērniem un jauniešiem, viņš atklāja intervijā "Dod pieci" labdarības maratona studijā.
Kaspars par pagrieziena punktu savā dzīvē uzskata brīdi, kad 14 gadu vecumā gandrīz nokļuva cietumā. Daļu dzīves pavadījis bērnunamā, viņš nonāca Latvijas Bērnu atbalsta fonda ofisa telpās, kurās nakšņoja četrus gadus, lai varētu mācīties Rīgā. Tagad Kaspars ir fonda valdes loceklis un palīdz jauniešiem, kuri nonākuši grūtībās, kādas savulaik piedzīvojis arī pats.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
