Šādu laika plānošanu jau gadiem neatceros piedzīvojusi - kopš izbijis kolhoza priekšsēdētājs vai pieredzes bagāta pagastsieva ikrīta plānošanā citām brigādēm un nodaļām pa vidu automātiski un ierasti saplānoja arī TV grupas darba grafiku. Tiesa, Apē un Alūksnē tas norisa ar abu pušu iesaisti un interešu ievērošanu. Bet iedomātā skrējiena intensitāte jau tamdēļ nemazinās: ieskriesim Apes Amatu mājā, tad tautas namā, tad nobrauksim gar muzeju, tad aizšausim uz Alūksni, kur pavisam īsi ieskriesim fondā, biedrību mājā un ukraiņu kafejnīcā, tad atpakaļ uz Api, kur būs muzikālā nodarbība bērnudārzā, interešu apmācība jauniešiem un adītājas labdarībai…
Kāds tam visam sakars ar fondu? Vistiešākais, jo tikai esot uz vietas, klātienē, tu saproti, ka patiešām uz katra stūra, aiz katra pagrieziena atkal atklājas kāda vietējo iedzīvotāju ierosināta un fonda ļaužu piepildīta iecere.
"Piemēram, mēs sapratām, ka mums ļoti gribās spēļu laukumiņu mūsu bērniem, taču pašvaldībai tobrīd bija citas proritātes – ielas, kanalizācija, apgaismojums," stāsta Apes tautas nama vadītāja Ilva Sāre, "bet mums bērni dzima tad, un mums to laukumiņu vajag tagad, jo mūsu bērni aug tieši tagad, nevis pēc desmit gadiem." Caur fondu tika sarīkota kārtējā ziedojumu akcija un rotaļu laukumiņš Apes centrā ir!
Bērnudārzā ir nepieciešami mūzikas instrumenti, mazliet izdomas un organizācijas, kārtējais projekts, un bērni var muzicēt!
Kā jau ikkatrā lietā, arī tādā fondā ir vajadzīgs virzītājspēks, ideju ģenerators un mierā nelicējs. Alūksnes un Apes fondu dibinājusi un jau vairāk nekā 20 gadus vada Dzintra Zvejniece. Vietējā, apeniete, savējā.
"Dzintra ir īsts urķis, jo, ja nav urķa, tad viss iet kaut kā lēnām un pa tukšo," nosmej fonda valdes locekle un vienlaikus Alūksnes novada kultūras dzīves kūrētāja Sanita Eglīte, "viņa urķē visas nevalstiskās organizācijas, māca rakstīt projektus, māca, ka nevajag tērēt pašvaldības naudu, tikai pašiem ir jāatrod risinājums.
Un kopiena var izdarīt ļoti daudz ko. Dzintra ir tāds kopienas audzinātājs."
Sastopam Dzintru fonda mājā pašā Alūksnes centrā – pretī novada domes ēkai. Agrāk viņa esot strādājusi pāri ielai, domē par algu grāmatvedi, kad darbs esot bijis divreiz mēnesī – uz avansu un uz algām, smej pati Dzintra. Tad, pirms daudziem gadiem visā Latvijā sāka dibināties nevalstiskās organizācijas (NVO) , un Rīgas NVO centrs meklēja vadītāju. Lai arī viens no būtiskiem nosacījumiem bijušas labas angļu valodas zināšanas, tomēr Dzintru vispār bez svešvalodas darbā pieņēma. Un tā tas rats iegriezies. Tagad viņa vada divus vienā – kopā vienā ēkā sadzīvo gan NVO centrs, gan fonds.
"Mēs esam tāds kā kopienas centrs – ne tikai ģeogrāfiski, kas arī ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu ērti pie mums ienākt," skaidro Dzintra, "bet vairāk mēs esam centrs domāšanai kā kopienai – idejām, iecerēm un īstenošanai."
Fonda telpās visur stāv ziedojumu kastītes – pie ārdurvīm, pie Ukrainai saadīto zeķu stenda, uz jebkuras līdzenas virsmas. Un kastītes tiešām pildās.
"Mēs neesam iedomīgi, mums nav vajadzīga liela nauda," centiem pildītās ziedojumu kastītes rāda Dzintra, "mēs skaitam pa centam, pa centam un kilogramiem vedam uz Rīgu monētas mainīt. Galvenais – mūsu cilvēki jau gadiem ir raduši ziedot."
Tā vien šķiet, ka nav tādas jomas, kura neietilptu fonda interešu redzeslokā, jo cilvēki nāk ar visdažādākajām vajadzībām, kam pašiem pietrūkst līdzekļu. Ir strādāts ar pārtikas pakām, šeit vairākus gadus bijusi zupas virtuve, tiek strādāts ar jebkuru sabiedrības daļu un viņu vajadzībām – no pansionāta, skolas, bērnudārzam nepieciešamā sarūpēšanas līdz vēstures grāmatas izdošanai, kāda pilsētas laukuma sakārtošanai un, protams, Ukrainas atbalstam.
Krievijas karš Ukrainā arī fonda dzīvi izmainīja pašos pamatos, atceras Dzintra, jo tobrīd licies, ka cilvēki vienkārši iznesuši visu no savām mājām un nes šurp, uz fondu, lai jel kādā veidā atbalstītu Ukrainu. Un tad uzradies brīvprātīgais Pāvels Čornijs ar ideju savākt ziedojumos džipu Ukrainai. Sākumā Dzintra domājusi, ka labi, ja trim mašīnām varēs savākt ziedojumus,
tagad puiši paši nogādājuši tieši līdz frontes līnijai jau 31 džipu.
Vaicājām, kā tas ir iespējams, dzirdot, ka apkārt cilvēki pagurst no kara, no pašu dzīves augošās dārdzības. Dzintra atbild bez domāšanas: "Pāvels ar saviem puišiem neļauj man pagurt, atkal un atkal ir jāizdomā kāda akcija, jāuzrīko kāds pasākums, lai savāktu ziedojumus un Ukrainas atbalsta stīga nepārtrūktu."
Un idejas fonda dāmām birst kā no pārpilnības raga – "Porcelāns par džipu", "Līgo uzvaras busiņš", "Alus par džipu", "Kapusvētku džips"...
"Mūsu ukraiņi uzvāra kārtīgu ukraiņu boršču, cilvēki nāk, pērk un garšo, tie trīs tūkstoši pāris stundās tiek saziedoti, un naudiņa kārtējam džipam ir rokā," pieredzē dalās Dzintra.
Tagad gan beidzot esot pienākuši patiešām maķenīt vieglāki laiki, jo beidzot fondam ir divu gadu projekts, kas ļauj plānot savu dzīvi un arī ienākumus. Līdz šim ir dzīvots no projekta uz projektu, sākuma galā pat pavisam bez jelkādas samaksas, jo, ja nav projekta, tad nav arī nekāda atalgojuma.
"Mums jau nav, kā lielajām organizācijām – Ziedot.lv vai Samāriešu kustībai, kam ir pastāvīgs finansējums. Mēs lēkājam kā zaķi no viena projekta uz otru," tikai nosmej Dzintra, "un es pat neceru uz kādu regulāru algu šajā darbā, jo kā tad jūs iedomājaties – cilvēki ziedo slimiem bērniem, ziedo Ukrainai, ziedo kultūrai, viņi tak neziedo administratīviem izdevumiem, viņi tak neziedo Zvejniecei algu – tas tik būtu joks! Nu nē, jau 28 gadus mums nav bijis tāds finansējums, tad nav, ko cerēt, turpināsim strādāt vien uz priekšu!"
Un viņi turpina – ar smalka fotogrāfa ziedoto fotogrāfiju izsoli tiešsaistē, ar labdarības spēlēm, ar ziedojumu apļiem.
"Tas mērķis nekad nav bijis pašiem pelnīt, bet palīdzēt cilvēkiem kādas problēmas risināšanai vai sapņa piepildīšanai," stāsta ziedojumu apļu vadītāja Sanita Eglīte. Cilvēki nāk uz fondu, izstāsta savu domu un tiek rīkoti ziedojumu apļi. Tā ir spēle, kurā tiek saaicināti 50-60 vienkārši Alūksnes un Apes iedzīvotāji. Tad nāk cilvēki, prezentē savus projektus – vai vajag adāmmašīnas iegādāties vai tiltu uzbūvēt, vai jeb ko citu paveikt.
"Tad ar spēles elementiem mēs vienā vakarā 2-3 stundās tos 4-6 tūkstošus vienkārši tāpat arī savācam," turpina spēles vadītāja Sanita, "tam ir grūti noticēt, bet patiešām tā ir. Piemēram, pieceļās kājās pilsētas frizieris, ko visi pazīst, un saka – ja visi tie, kas pie manis nāk frizēties, iedos 1 eiro, es iedošu simts eiro. Un es taču zinu, ka visa pilsēta iet pie viņa pucēties, un visi iedod pa eiro, viņš iedod 100 un tā mums pāris minūtēs jau ir 150 eiro."
Bet galvenais jau ir darīt pašiem, uzsver fonda veidotājas, jo katram no mums ir kādas prasmes vai talanti – kāds prot spēlēt klavieres, tātad pasākuma muzikālais noformējums bez maksas ir gatavs, kāds prot vadīt pasākumu vai ierādīt bērniem gatavošanas pamatus, darām to. Ne visam ir vajadzīga liela nauda, ir vienkārši jāgrib darīt jeb, citējot Ilvu Sāri: "Mēs no rīta ceļamies, uzstellējamies uz prieka un aiziet dienā!"
P.S. Pēc pāris nedēļām atkal sagadās būt Alūksnes pusē, un pie kāda lielveikala pamanām Ukrainas frontei sagatavotu džipu ar mums jau pazīstamu AAF uzlīmi. Viss turpinās!
Alūksnē un Apē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
