Latvijas sieviešu basketbola valstsvienība Eiropas čempionātu noslēdza 6.vietā, pēdējo maču turnīrā aizvadot pieticīgāk. Lai gan spēle par 5.vietu pret Turcijas izlasi teorētiski vairs neko neizšķīra, patīkamāk būtu bijis turnīru noslēgt ar uzvaru.
Autora ziņas
Pirms došanās uz Eiropas čempionātu gan Latvijas izlases spēlētājas, gan arī treneri par komandas mērķiem runāja visai piesardzīgi. Šķita, ka ne basketbola sabiedrība, ne mediji neko daudz no šī turnīra nesagaida.
Uzzinot, ka Grieķijas basketbolistes spējušas paveikt kārtējo turnīra pārsteigumu un uzvarēt Turciju, likās, ka Eiropas čempionātā viss ir iespējams. Bija cerība, ka arī Latvijas izlasei izdosies kas līdzīgs. Diemžēl pret Spāniju tas neizdevās.
Otrdien Latvijas basketbola sieviešu izlase aizvadīja emociju piepildītu un nervus kutinošu Eiropas basketbola čempionāta astotdaļfināla spēli pret Serbiju. Nervus kutinoša tā bija ne tikai spēlētājām, bet arī skatītājiem.
Beļģijas sieviešu basketbola izlases uzvara pār Krieviju piešķīra mūsu spēlei pavisam citu nozīmi. Uzvarot Latviju, Beļģijas komanda iegūst pirmo vietu grupā un nodrošina sev vietu labāko 12 komandu vidū.
Pretēji piektdienas spēlei pret Krieviju, Latvijas sieviešu basketbola izlase spēli pret Melnkalni sāka ļoti neveiksmīgi. Šķita, ka pretinieces ir tās, kas nosaka tempu un uzspiež Latvijai savu spēles stilu, un to visu dara ar milzu pārliecību. Tomēr izšķirošajos brīžos latvietes bija pārākas.
Krievijas izlase Eiropas čempionātā tiek uzskatīta par vienu no favorītēm un bija gaidāms, ka spēle Latvijas basketbolistēm nekādā gadījumā nebūs viegla. Krievija Latvijas izlasei vienmēr ir bijis principiāls pretinieks. Jau no pirmajām spēles minūtēm bija manāms, ka meitenēm acis deg, komanda vēlas uzvarēt un par cīņassparu vai motivāciju kaut ko pārmest būtu lieki.
Latvijas pieaugušo izlašu kontekstā 2016.gads basketbolā ir bijis dažādiem notikumiem bagāts. Pirmo reizi Latvijas vīriešu basketbola izlasei bija iespēja piedalīties olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā Belgradā. Iznākums, protams, nebija tāds kā cerēts, bet, ņemot vērā pēdējo gadu sniegumu, šo varētu uzskatīt par panākumu un soli pareizajā virzienā.
Jau pirms spēles visiem bija skaidrs, cik liela nozīme ir Latvijas sieviešu basketbola valstvienības uzvarai pēdējā Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačā, kurā izdevās nodrošināt tiesības startēt finālturnīrā. Pēc komandas snieguma Slovēnijā ticamība, ka spēsim uzvarēt ar 19 punktu pārsvaru, bija visai maza, taču uz uzvaru cerējām mēs visi.
Pirmajā mirklī varētu likties, ka Latvijas vīriešu basketbola izlasei Eiropas čempionāta finālturnīra izloze izvērtusies pagalam neveiksmīga, taču pilnībā tam negribētos un nevajadzētu piekrist. Jā, grupa viennozīmīgi ir spēcīga, taču, ja gribam sagaidīt labus rezultātus Eiropas čempionātā, agrāk vai vēlāk nāksies sevi pierādīt un uzvarēt arī spēcīgas komandas.
Latvijas izlases basketbolistes Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačā guva ļoti svarīgu uzvaru, izbraukumā pārspējot Lietuvu. Ja būtu zaudējums, tas mūsējām ļoti sarežģītu cīņu par tikšanu uz finālturnīru. Tagad ceļš uz to vaļā.
Latvijas un Slovēnijas dāmu basketbola izlašu tikšanās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē aizvadītās nedēļas nogalē Celjē atmiņā atstāja vienu vienīgu vilšanos. Sen mūsu izlase nebija zaudējusi tik bezcerīgi - ar -18.
Savu skatītāju atbalstītas, ar sarežģītu un nervozu uzvaru pār lietuvietēm Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru sāka Latvijas basketbolistes. Šī spēle parādīja, ka uz kvalitatīvu un skatāmu basketbolu šādā turnīra formātā ir velti cerēt.
Sestdien Rīgā ar maču pret Lietuvu Latvijas basketbolistes sāks Eiropas 2017.gada čempionāta kvalifikācijas turnīru. Lai gan Eiropas čempionātu Ungārijā Lietuvas izlase aizvadīja veiksmīgāk, liekas, ka šodienas spēlē favorīte būs Latvijas izlase.
Žēl, ka čempionāts ir beidzies ar tik smagu zaudējumu pret Čehiju. Mēs varam teikt, ka tāds ir sports, vienkārši bija tāda diena, ne ar to kāju no gultas izkāpa...
Lai gan gāja kā pa kalniem, kopumā Latvijas izlase aizvadīja labu spēli. Pietrūka vienas ceturtdaļas. Tā vien likās, ka grieķi vēl joprojām nav atguvušies pēc zaudējuma Spānijai un nespēja rast atbildi mūsu uzbrukumam.
Ja skatāmies tikai protokolā, tad varētu teikt, ka pret Franciju ir nospēlēts godam - ar mīnus14. Rādītāji vairākos elementos ir pat līdzīgi. Metieni no spēles Latvijai 42%, Francijai 46,2%, kļūdas Latvijai 15, Francijai 12. Francijai ir par sešām atlecošajām bumbām vairāk, kā arī tā biežāk tikusi pie sodu metienu izpildīšanas.
Sākšu ar to, ka apsveicu izlasi ar iekļūšanu ceturtdaļfināļā. Man ir patiesi liels prieks par uzvaru! Puiši ne tikai nospēlēja savu līdz šim labāko spēli, bet izdarīja to arī īstajā laikā. Pieņemu, ka bija cilvēki, kas, iespējams, neticēja, ka kaut kas tāds ir iespējams. Tāpēc ir dubults prieks par uzvaru. Beidzot izlasei izdevās, ja tā var teikt, lauzt šo negatīvo stereotipu, kas viņus vajā jau vairākus gadus. Pati esmu spēlējusi, tāpēc zinu, ka sasniegumi (gan dzīvē, gan sportā) nenāk viegli un nenāk bez darba, tāpēc ir jānovērtē gan treneru, gan arī spēlētāju ieguldītais darbs un paveiktais.
Jau pirms spēles bija skaidrs, ka igauņi mums nekādas dāvanas nedos. Arī viņiem bija iespēja tikt Eiropas basketbola čempionāta nākamajā kārtā, tāpēc likme un spiediens bija augsts abām komandām. Šādās spēlēs ir svarīgi jau laicīgi "ierādīt pretiniekam vietu" (gūt pārsvaru), lai nesāk iespēlēties un nemaz nesāk ticēt, ka var uzvarēt! Jo ilgāk ļaujam domāt, ka viņiem ir iespēja uzvarēt, jo vairāk viņi sāk ticēt sev! (Labs piemērs bija igauņu spēle pret Lietuvu).
Ir acīmredzami, ka arī vīriešu basketbolā spēku samēri izlīdzinās, un to apliecina ne tikai mūsu grupas rezultāti. Uzvarēt grib visi un, apstākļiem sakrītot, arī uzvar un sagādā pārsteigumu. Cik tur daudz trūka, ka pastarīši igauņi būtu apspēlējuši favorītus lietuviešus, lai arī bez Valančūna!
Lietuvieši reizēm var atļauties vaļības, bet mums ir maksimāli jāspēlē pret Latvijai pa zobam esošām komandām un tās jāuzvar. Pret Čehiju tas arī tika izdarīts, bet neteikšu, ka spēle bija no skatāmākajām un uzvara no skaistākajām.
Neko darīt - uzvarēja stiprākie. Tā var teikt par maču ar Lietuvu, kas bija radījis Rīgā vēl nebijušu ažiotāžu. Brīžiem es, sēžot tribīnēs, jutos kā uz rezervistu soliņa. Izrādās no aktīvā basketbola nav tik vienkārši aiziet. Tā spēj pārņem halles atmosfēra, un spēlētājiem ar to jāprot tikt galā. Varbūt par daudz bija sacerējušies un gribēja uzvarēt, bet mūsējie ar šo spiedienu īsti galā netika.
Pirmais solis ir sperts - Eiropas čempionātā gūta pirmā uzvara un tā ir svarīga no sportiskā un psiholoģiskā viedokļa. Spēle nebija viegla, jo beļģi spēlēja gudru basketbolu. Labi pieturēja bumbu. Jā, viņiem bija daži labi garie, taču kopumā Latvijas izlase pat bija augumā nedaudz pārāka un mēs to prasmīgi izmantojām.
Basketbola Dievs šoreiz nebija latvietis. Grupu turnīra abas spēles mums beidzās nelabvēlīgi, un līdz ar to šai izlasei arī čempionāts beidzās nelabvēlīgi. Bija ilga nervozēšana un vēl ar negatīvām beigu emocijām.
Notika gandrīz tieši tas, ko iepriekš rakstīju. Šis patiešām ir neprognozējamais sieviešu basketbols. Latvija labi iesāka spēli pret Krieviju, izvirzījās vadībā un spēlēja no sirds. Statistika rāda, ka abām komandām bija vienāds un visai mazs kļūdu skaits un vienādi izcīnītas arī bumbas zem groziem. Latvijai izdevās uzspiest savu spēles stilu - ātrāku, nevis pretiniecēm patīkamo lēno.
Vēl viena spēle, kurā likme augstāka par dzīvību. Līdz pat otrajam puslaikam nebija pārliecības, ka viss būs labi. Bridām kā pa purvu. Lielbritānija ir tā komanda, kas pati nespēlē, bet arī neļauj to darīt pretiniecēm. Visuzskatāmākā bija otrā trešdaļa, kurā pa divām komandas iemeta knapi desmit punktus. Pretinieces izmantoja savus ieročus un spieda zem groza. Mūsējām gāja nedaudz labāk kā pret horvātietēm, tomēr iniciatīvu izdevās gūt tikai trešajā ceturtdaļā, kurā laukumā atkal bija pirmais piecinieks.
Atšķirībā no pirmās dienas, kad, "kā sanāks, tā labi būs", spēle pret Horvātiju jau bija no sērijas "būt vai nebūt". Atšķirībā no mača ar Serbiju, kur dažas basketbolistes gana labi zināju, ar Jovanoviču pat biju kopā spēlējusi, no Horvātijas izlases ne ar vienu ceļi nebija krustojušies. Atšķirībā no Latvijas, kam pirmajā dienā savainojumu guvusī Anete Jēkabsone-Žogota laukumā devās jau sākumsastāvā, Horvātijai trūka jau triju - amerikāniete nepaspēja naturalizēties, lai arī bija komandas pieteikumā, un nebija pret Krieviju traumas guvušās Ivezičas un Teodoričas. Tātad soliņš palika pavisam īss.
Spēli skatīties televīzijā ir pavisam kas cits, nekā būt laukumā. Šī man nebija pirmā reize, kad izlases spēles vēroju no malas un šoreiz jau jutos mierīgāka. Visgrūtāk bija, kad čempionāts bija Latvijā, un es nespēlēju traumas dēļ. Tad vēl jutos kā daļa no komandas, jo spēlēja mana paaudze, mana komanda. Šobrīd jau ir notikusi paaudžu maiņa un tikai ar dažām no šīs izlases esmu kopā spēlējusi. Televīzijā viss izskatās savādāk nekā no laukuma vai pat rezervistu soliņa. Tāpēc uz dīvāna visi ir lieli gudrinieki.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
