"Mēs esam zemnieku saimniecībā "Lejaskroķi" manu vecvecāku zemē. Mana ģimene ir Toms un mūsu bērni, un mēs nodarbojamies pamatā ar trušu audzēšanu, truškopību," stāstu iesāka Maija.
Par laimi – vecvecāku māju nepārdeva
Pēc vidusskolas beigšanas Maija devās uz Rīgu, domādama, ka tur būs lielākas iespējas. Reiz viņa gribēja izmainīt Latvijas izglītības sistēmu, bet atsitās pret birokrātijas durvīm.
"Man no sešu gadu vecuma bija skaidrs, ka es būšu skolotāja, direktore, izglītības ministre, un mainīšu pasauli, mainīšu izglītības sistēmu. Astoņus gadus nodzīvojām Rīgā ar Tomu kopā un tad sākām just, ka kaut kas nav... Nevarējām atrast to savu vietu. Gribējās dziedāt korī, gribējās dejot, bet īsti ne šur, ne tur," stāstīja Maija.
Divus mēnešus pēc pirmā bērna piedzimšanas ģimene aizbrauca no Rīgas, lai dzīvotu laukos. Pārvākšanās notika ļoti ātri. Toms sakrāmējis visas ģimenes mantas nelielā busiņā, uzteicis dzīvokli un abi devās nezināmajā.
"Mēs vienkārši sapratām, ka tā nav mūsu dzīve, ka dzīvot dzīvoklī, iziet ar bērnu ratiņiem pastumdīties stundiņu un tad nākt iekšā un atkal sēdēt dīvānā… Mēs neredzējām to kā savu vietu. Tā nebija mūsu vieta," stāstīja Maija.
Kamēr tika savesti kārtībā "Lejaskroķi", ģimene kādu laiku dzīvoja pie Toma vecākiem, kādu brīdi īrēja arī savu dzīvokli Matkulē. Tagad Maijas vecvecāku mājā no jauna ieviesta dzīvība.
"Šī ir mana vecvecāku māja, kuru patiesībā mēs gribējām pārdot. Tā ilgu laiku stāvēja [piedāvāta] pārdošanā, un par laimi – to neviens nenopirka. Mēs ar Tomu sākām stādīt šeit bērziņus un domāt par to, ka varbūt šī ir tā vieta, kur vajadzētu dzīvot, nevis kuru vajadzētu pārdot," atminējās Maija.
Šobrīd Maijas un Toma ģimenē aug jau trīs bērni, un tieši viņi deva impulsu iegādāties un sākt audzēt trušus. Tā bija dāvana bērniem, lai viņiem laukos būtu, ko darīt, kas pārauga saimniecībā.
Viss jaunās paaudzes dēļ
Šobrīd saimniecībā mīt jau 500 truši, arī kazas, vistas, pīles un pundurcūkas. Darbu, lai visus izaudzētu un apčubinātu, netrūkst no rīta līdz vakaram, bet maizei jānopelna.
Maija skaidroja, ka truši ir salīdzinoši viegli kopjami, un, lai gan ļoti pūkaini un mīlīgi, tiem nav tādu rakstura īpašību, kas liktu dzīvniekiem pieķerties un pēc tam pārdzīvot par to nodošanu gaļas ieguvei. Turklāt tā ir daļa no lauku dzīves, kas jāpieņem.
"Šāda tipa dzīvei nav rutīnas, nav nekā tāda, kā algotā darbā, birojā vai fabrikā, kur tu visu laiku monotoni dari vienu darbu. Te katra diena ir pavisam citādāka. Ir pamata lietas, jā, ir jāpabaro lopi, bet tas arī principā notiek kā kuru dienu. Rodas visādi neparedzēti papildu darbi vienmēr. Tad, protams, ir jaunā paaudze, kas regulē visu. Viens ir saplānot, ko tu darīsi, bet vienmēr ir jāpielāgojas. Mūsu prioritāte ir bērni, un tikai tad viss pārējais," stāstīja Toms.
Maija sprieda: "Tāpēc mēs neesam miljonāri, jo daudz laika pavadām ar bērniem vai nu strādājot vai ko citu darot. Bērniem laukos, es teiktu, ir tikpat lielas vai pat lielākas iespējas kā pilsētas vidē, jo viss mums ir. Tikai tas, ka viss ir no tevis atkarīgs, jo neviens tev nemaksās konstantu algu, neviens bērnus nekur neaizvedīs, neizvadās, tev viss jādara pašam."
Viņa atzina, ka abiem ar Tomu "Lejaskroķos" plāni ir kā Minhauzenam, bet pilnīgi visus piepildīt droši vien varēs tikai viņu bērni, ja to vēlēsies.
"Mums ir jāstrādā tā, lai bērniem to vajag. Mēs viņiem buram visu laiku to sapnīti. Jā, es gribu, lai viņi aizbrauc, lai viņi ceļo, lai viņi varbūt studē ārzemēs, lai viņi studē visur un mācās, bet pēc tam saprot, jā, šī ir tā vieta – mēs varētu pārņemt to no vecākiem. Mums [ar Tomu] diemžēl tādas iespējas nebija," pauda Maija.
Viss atkarīgs no paša
Papildu visiem darbiem, kas saistīti ar bērniem, trušiem un saimniecības kopšanu, Maija cep maizi, ko netālu esošais kaimiņš tirgo savā veikaliņā vai ģimene iemaina pret pienu un gaļu, bet Toms darina vīnu.
"Ar vīnu es ņemos parasti tad, kad mājās ir miers un klusums. Tas ir pēc pulksten 23. Nu, principā pa nakti. Vietas ir tik, cik tās ir pagaidām, bet es taisu, un sieva dod akceptu – ir labs vai nav. Gala iznākums, rezultāts, kas no tā darbošanās procesa sanāk, patīk man, sievai, draugiem, radiem un paziņām," stāstīja Toms.
Ar paša darināto vīnu viņš cienā arī saimniecības viesus, kas brauc ekskursijās.
Tikmēr Maija pēc darba ar trušiem ir arī amatierteātra režisore. Tāpat abi joprojām turpina aktīvi dejot Matkules tautas deju kolektīvā. Pagājušajā gadā abi piedalījās arī Dziesmu un deju svētkos. Kā jaunie saimnieki to visu paspēj? Vienkārši darot.
"No rīta tu celies un plāno, ko darīsi. Ja kaut ko neizdarīsi, tā būs tava vaina, nevis darba devēja vaina. Vienkārši ir mazliet vairāk darba. Viss ir atkarīgs no paša, bet īstenībā tāpēc mēs te esam, jo mēs gribējām to, ka tu pats esi noteicējs," pauda Maija.
Patriotisms līdz kaulam
Attīstot savu saimniecību, gan Toms, gan Maija abi piedzīvojuši dažādas grūtības, spēku izsīkumu un vēlmi padoties, bet tādos brīžos viņi ir viens otram, lai uzmundrinātu un neļautu apstāties. Kad viens vairāk nevar, uz priekšu pavelk otrs, un otrādi.
"Tad, kad man pietrūkst spēka, kad liekas, ka fiziski vairs nevaru, ka laika vairs nav un māja ir pilnīgs bardaks, un dārzs ir aizaudzis, kad liekas, ka es vairāk nevaru, tajos brīžos parasti Tomam ir tādi riktīgi enerģijas trakie viļņi. Tad viņš mani nomierina – liecies mierā, viss ir kārtībā, izdarīsim to, to un to. Viņš man parāda darbu sarakstu, un viss ir kārtībā," stāstīja Maija.
Tāda mirkļa, kad abiem būtu šķitis, ka – viss, jāatrod algots darbs un jāmet mierā sapnis par savu saimniecību, vēl nav bijis, un cerams, ka arī nebūs, atzina Maija, jo, viņasprāt, nav tādas naudas, par ko šo visu varētu pārdot – šī ir tā zeme, pār kuru viņa būtu gatava noliekt galvu.
"Mans patriotisms ir dzīvot latviski, runāt latviski, dejot latviski, dziedāt latviski un latviski just, lai mani bērni staigā pa šo zemi ar lepni paceltu galvu un saka, ka ir no Matkules, un ir tiešām lepni par to. Tas ir tāds mans patriotisms līdz kaulam. Mani besī visi tie, kuri saka, ka, ja kaut kas te notiks, viņi būs pirmie uz kuģa vai lidmašīnā un prom. Tas mani besī. Es tiešām esmu aizdomājusies par X stundu, ne velti es pieteicos Zemessardzē. Es nevaru būt tā žurka, kas muks no klāja, jo man šeit ir zeme. Mums ar Tomu šeit ir zeme, pa kuru es neesmu ar mieru ļaut staigāt kādam citam," secināja Maija.
