1994. gada maratons notika 30. jūlijā. Starts 42,195 kilometru distancei tika pārcelts vēl par stundu agrāk uz plkst.16, bet 4,2 kilometru satelītskrējienam ceturksni vēlāk. Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) līdzekļu trūkuma dēļ atteicās no maratona rīkošanas, tāpēc pasākums juridiski tika pie jauniem rīkotājiem – sporta un atpūtas centrs “Anniņmuiža”, tiekot pie jauna ģenerālsponsora un iegūstot arī jaunu nosaukumu “Starptautiskais Radio SWH Rīgas maratons”. Taču reālais organizators palika tas pats iepriekšējais duets Jānis Karavaičiks un Aleksandrs Balss. Kamēr viens paralēli bija arī LVS prezidents, otrs darbojās kā treneris Anniņmuižas klubā un 1993. gada vasaras izskaņā avīzē publicēja dažu vārdu garu sludinājumu par savu audzēkņu salidojumu 28. augustā.

ĪSUMĀ:

• LVS atsakās rīkot Rīgas Starptautisko maratonu, jaunie organizatori - Anniņmuižas klubs, bet faktiskais rīkotāju tandēms - Jānis Karavaičiks un Aleksandrs Balss nemainās. 
• Pirmo reizi nosaukumu papildina sponsors "Radio SWH", ne mazāku artavu dod "REMUS". Pasākuma budžets - 12 000 latu.
• Skrējienam avīžu slejās jāsacenšas ar karsto ziņu par cietumnieku vērienīgo bēgšanu no Pārlielupes cietuma. 
• Karstākajā maratonā tā vēsturē termometra stabiņš apstājas pa vidu starp 30 un 40 grādiem.
• Dalībnieku skaita kritums turpinās, taču finišē visas 18 sievietes.
• Fotogrāfijas avīzēs vēl ir melnbaltas, taču žurnālos parādās pirmās to laiku krāsainās liecības.

Vienošanās ar sponsoriem

1994. gada sākumā Rīgas maratona direktors Aleksandrs Balss un “Radio SWH” prezidents Zigmars Liepiņš parakstīja sadarbības līgumu, kurā vienojās ne tikai par nosaukuma maiņu, tajā pazūdot kārtas skaitlim “4.”, bet arī 1200 latiem Rīgas maratona direktoriāta kontā sešos vienādos maksājumos no februāra līdz jūlijam. Sporta centrs “Anniņmuiža” apņēmās reklamēt “Radio SWH” visās maratona reklāmās presē, radio, televīzijā, afišās, bukletos, skrejlapās, uz dalībnieku numuriem, startā, trasē un finišā. Reklāma bija paredzēta kā Latvijā, tā arī ārzemēs. “Radio SWH” piedalījās arī uzvarētāju godināšanā un apbalvošanā, nodrošinot sacensību tiešraidi no Daugavas stadiona, kur pēc divu gadu pārtraukuma notika atgriešanās pirmajā maratona finiša vietā, jo nebija garantijas, ka Sporta manēžā nenotiks remonts.

“Mums vienkārši ir iespējams palīdzēt. Ir visas tehniskās iespējas pārraidīt radio ēterā maratonskrējienu no pirmā līdz pēdējam metram. Turklāt šis projekts man patika. Es redzu, ka maratona organizētāji zina, ko grib,” pavēstīja Zigmars Liepiņš:

Pēc B.B. Kinga koncertiem un "Radio SWH" gada jubilejas mums būs arī brīvāks laiks. Un kāpēc lai tas nebūtu maratons?”

Ne mazāk finansiāli izdevīgu līgumu Aleksandrs Balss 29. martā noslēdza ar VAS “REMUS” direktoru Gunāru Seņauski, energobūvmontāžas uzņēmumam apņemoties ieskaitīt 1000 latus četros vienādos pārskaitījumos no aprīļa līdz jūlijam tajā pašā “Anniņmuižas” kontā “Latvijas Universālās bankas” Pārdaugavas nodaļā ar norādi “Maratons”. Papildus “REMUS” no savas puses nodrošināja direktoriātu ar diviem mikroautobusiem un vienu autobusu 30. jūlijā maratona laikam plkst.15.00-22.00.

Protams, šo līgumu visas detaļas presē netika publiski apspriestas, taču tie saglabājušies ar abu pušu parakstiem un zīmogu nospiedumiem. Maratona direktoriāts apņēmās ievietot “REMUS” atribūtiku bukletos, skrejlapās, afišā, kā arī reklamēt uzņēmumu kopā ar pasākuma reklāmu Latvijā un ārzemēs presē, radio, televīzijā un maratona speciālizdevumā.

Papildus “REMUS” nodrošināts autobuss ripoja 26. jūnijā un 21. septembrī uz Tallinas un Viļņas maratoniem, lai aizvestu Latvijas maratonistus uz kaimiņzemēm, jo pirmo reizi tika izveidots “Baltijas valstu maratonu Grand Prix”. Latvijas skrējējiem dalības maksa šajos maratonos bija 3 USD un varēja divu labāko rezultātu summā pacīnīties par vietu sešiniekā.

Līgums ar “REMUS” paredzēja, ka energobūvmontāžas uzņēmuma izgatavotās reklāmplanšetes sacensību dienā nonāca startā, trasē un finišā. Taču reklāmmaketos presē “REMUS” netika izcelts starp citiem atbalstītājiem. Piemēram, skrienošo redaktoru pārstāvētajā žurnālā “Liesma”, kurā reizēm sāka parādīties arī nosacīti krāsainas fotogrāfijas, reklāmā pa visu lapaspusi bija vieta tikai atbalstītāja “Radio SWH” logo un, protams, arī jaunajam nosaukumam.

Sponsoru vidū bija arī “Baltic International Airlines”, kas no Rīgas lidostas piedāvāja regulārus lidojumus uz Frankfurti, Hamburgu un Getviku netālu no Londonas. No iepriekšējā gada atbalstītājiem uzticīgi bija palikuši “Euroscor Latvijā”, “Adidas” un “Hotel de Rome”, “Chighita Bananas”, ādas galantērijas kombināts “Somdaris”, dzērienu rūpnīca “Mīlgrāvis”, Latvijas Universitates (LU) Tūristu klubs un, protams, Pauls fon Zengbušs (“Paul von Sengbusch & Co. Riga”) no Heides Vācijā, kas atkārtoti rūpējās par uzvarētāju kausu sagādi.

Starp citu, nav noskaidrota radnieciskā saistība, taču baltvāciešu uzvārds Zengbušs pavīdēja arī pirmskara Latvijas sporta ziņās, kad 1935. gada aprīlī jaunieši B.Gerhards un H.Zengbušs, pārstāvot peldēšanas un ūdenspolo pirmsācēju "I Baltijas Peldēšanas biedrību", apmeklēja speciālus smaiļošanas kursus Berlīnē, kur kopā ar čehu un ungāru puišiem apguva teoriju un nedaudz praktizējās. Maijā bija gatava pašbūvēta olimpiskā modeļa sacīkšu smailīte, kas gatavota no vissmalkākā lidmašīnu finiera. Abi puiši katru dienu cītīgi trenējās ar 6,5 metrus garo, pusmetru plato un 16 kilogramu smago laivu. Startā varēja izdarīt 120 sitienus minūtē, distancē 60-80, kilometru varēja veikt četrās minūtēs, bet 10 kilometriem vajadzēja 46 minūtes un 30 sekundes. Vasarā laiva ceļoja Berlīnes vilciena bagāžas vagonā uz Dancigu, lai piedalītos starptautiskās sacensībās, kur 11. augustā pirmo reizi izskanēja Latvijas vārds “Lettland”. Starp 462 dalībniekiem deviņu valstu konkurencē pavisam maz pietrūka līdz pjedestālam, jo abi censoņas 1000 metru sacīkstē ierindojās piektajā vietā.

Kā zināms, sapnis par olimpiskajām spēlēm netika piepildītas, jo 1939. gadā baltvācieši pameta Latviju un biedrības tika likvidētas.

55 gadus vēlāk baltvācietis Folkers fon Zengbušs Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam atveda un dāvāja Kurzemes hercogistes aizjūras zemes Gambijas akmeni kā simbolu turpmākai sadarbībai starp šo Āfrikas valsti un Latviju. Viņam piederošais Latvijas-Vācijas kopuzņēmums bija sponsors “Radio-2” rīkotajam bērnu dziesmu festivālam “Mazais patskanis” un starptautiskajam Rīgas maratonam, pašrocīgi sarūpējot kausus uzvarētājiem. “Paul von Sengbusch & Co Riga” deviņdesmitajos gados no Vācijas importēja kancelejas preces, rakstāmlietas un rotaļlietas, pēc tam produkciju realizējot vairumtirdzniecībā. Bruņinieku ielas 36 namā esošais uzņēmums specializējās arī banku aprīkojuma piegādē un citu plaša patēriņa preču piegādē pēc kataloga.

Par balvām satelītskrējiena mazākajiem dalībniekiem rūpējās izdevniecības “Egmont Latvia”, “Nordik”, “Tapals” un “Baltika”. Pirms gada banketā redzētie “Coca-Cola” pārstāvji nebija nejaušība, jo šoreiz dzēriena logo atradās starp pārējiem atbalstītājiem, kuru vidū bija arī SIA “Senat”, “Philips”, “Latvijas dzelzceļš”, laikraksts “Labrīt”, SIA “Levi & Kuto Latvia”, SIA “Masterfood Latvia”, veikals “Bēbis”, veikals “Elektrolux”, “Atlanta gruppe Bremen”. Sadarbība izveidota ar Gundegu Zeltiņas kundzi no “Latvia Tours”. Sadarbība bija izveidota ar maratonu organizatoriem Frankfurtē, Hannoverē un Viļņā, uz kurieni tika organizētas Latvijas skrējēju grupas.

Taču pēc diviem pirmajiem aktīviem, tomēr ne visai sekmīgiem gadiem bija pārtrūkusi sadarbība ar Rīgas maratona iniciatoriem Vācijas tūrisma uzņēmumu “Baltische Reiseburo”, kas iepriekš nodrošināja reklāmu ārzemēs.

Trīs stundas pēc starta bija plānota uzvarētāju apbalvošana, stundu vēlāk no 20 līdz 23 ģenerālsponsora “Radio SWH” dīdžeju tiešais ēters no “Daugavas” stadiona, kā arī grupas “Jauns Mēness” uzstāšanās pirms jaunā CD izdošanas. Pa vidu, līdz pulksten 21.30, arī apbalvošana pa vecumgrupām.

Dalības maksa - 60 santīmi

Dalības maksa Baltijas valstu un NVS republiku skrējējiem bija 60 santīmi, samaksājot līdz 10. jūlijam, un 75 santīmi pēdējās trijās nedēļās pirms maratona. Citu zemju pārstāvjiem cena bija nemainīga – 40 DM. Satelītdistancē dalības maksa 0,25 lati un 20 vācu markas.

"Skriešanas pasākumi kļuvuši par neatņemamu dzīves sastāvdaļu un tapuši par sava veida narkotiku, bez kuras turpmāk vairs nevar ne tikai Vakareiropā, bet arī Rītueiropā," 

reklāmrakstā vēsta laikraksts “Sports”, norādot, ka šādi krāšņi pasākumi pulcē lielas ļaužu masas, veicinot un popularizējot veselīgu dzīvesveidu, kā arī nesot Rīgas vārdu pasaulē un atgādinot, ka tikai kustībā ir dzīvība. Pēc noslēgtā līguma ar “Radio SWH” sekoja arī pašreklāmas raksts laikrakstā “Dienas Bizness”, kurā Aleksandrs Balss izklāstīja sponsorēšanas priekšrocības un iespējas, uzrunājot potenciālos atbalstītājus. Rakstā pa visu lapu smalki tika izklāstīts, ko uzņēmums iegūs, ieguldot 2000, 1000, 500 vai 150 latus. Tāpat pieļauts atbalsts “graudā” ar balvām un suvenīriem 0,10-500 latu vērtībā dalībnieku loterijai un laureātu apbalvošanai.

Tikmēr “Vakara ziņas”, informējot par maratonu, vēstīja ne tikai par “Radio SWH” dīdžejiem un grupas “Jauns Mēness” uzstāšanos, bet arī to, ka nākotnē organizatori iecerējuši līdzīgus sporta un atpūtas pasākumus rīkot arī bērniem un jauniešiem. “Neatkarīgajā Cīņā” vēl pavasarī Aleksandrs Balss savu reklāmrakstu iesāka ar teikumu: “Nav Latvijā garo distanču skriešanas entuziastu, kuri nebūtu piedalījušies kādā no līdz šim notikušajiem trim Rīgas maratoniem.” Savukārt nedēļas izdevums “Tava Pasaule” maratona nedēļā aicināja uz sporta, tūrisma un atpūtas preču izstādi un pārdošanu, ko 29. un 30. jūlijā organizēja līgumsabiedrība “Baltijas tūrisms – Balttour”. Tā direktors Viesturs Tīle informēja, ka stendi jeb tirdzniecības vietas būs 150 firmām, no kurām daļa jūnija sākumā šāda paša nosaukuma gadatirgū pulcējās Kinostudijas telpās.

Dalībnieku reģistrācija notika stadionā “Daugava”, Augšielā 1, kas bija kļuvusi arī par maratona direktoriāta mājvietu, no Tērbatas ielas nomainoties LVS telpām. Maratondienā un dienu iepriekš dalībnieki reģistrācijā saņēma maisiņu ar starta numuru un sūkli. Ar vilcienu atbraukušie skrējēji, uzrādot biļeti, varēja saņemt atpakaļceļa biļeti no Rīgas pēc maratona. Pie Brīvības pieminekļa bija jāierodas ne vēlāk kā stundas ceturksni pirms starta, lai atstātu virsdrēbes speciālā autobusā un precīzi plkst.16.00 pēc šāviena dotos trasē.

Ik pēc pieciem kilometriem bija ēdināšanas un atsvaidzināšanas punkti. Stadiona medpunktā bija iespējams atstāt individuālos dzērienus, kas tika nogādāti trasē. Pēc finiša – piemiņas medaļa un dalība nu jau tradicionālajā loterijā - “Laimes rats”.

Pirmo reizi slēdz ielas

Ja pirmajos gados trasē satiksme nebija ierobežota, tad šoreiz oficiāli tika publicētas ielas, kuras tika pilnībā slēgtas transporta kustībai noteiktos laika intervālos. Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekššēdētāja vietnieka Jura Rītiņa rīkojums paredzēja atļaut rīkot pasākumu sporta un atpūtas centram “Anniņmuiža” un Latvijas Vielglatlētikas savienībai (LVS), ko pārstāvēja attiecīgi Jānis Karavaičiks un Arnis Lagzdiņš.

Vicemēra rīkojums paredzēja pasākuma norises nodrošināšanai iesaistīt Ceļu policijas pārvaldi, Rīgas pilsētas pašvaldības uzņēmumus “Tālava”, “Imanta”, Tramvaja un trolejbusu pārvaldi, Rīgas pilsētas Galveno policijas pārvaldi.

Kā maratona direktoriāts tika norādīti Jānis Karavaičiks un Aleksandrs Balss. Tehniskajā vadībā bija arī galvenais tiesnesis Imants Jaunzems un četri vietnieki – Juris Rītiņš (Demokrātiskā partija “Saimnieks”) atbildēja par startu un kadriem, vārda brālis Juris Auziņš uzņēmās rūpes par finišu, LU tūristu kluba un Tautasdziesmas maratona galvenais organizators, kā arī vēlākā uzņēmuma “Jēkaba ceļojumi” īpašnieks Uldis Alksnis rūpējās par trasi un ēdināšanu, savukārt sporta ārsts un skriešanas fanātiķis Visvaldis Bebrišs no Jelgavas atbildēja par medicīnas jautājumiem.

Galvenā sekretāre maratonā bija Maija Treibaka, bet šos pašus pienākumus satelītskrējienā uzņēmās Ausma Laukmane. Vienā no avīzēm tika publicēts sludinājums: “Tiesnešus, kuri vēlas tiesāt starptautisko Rīgas Radio SWH maratonu, lūdzam ierasties 30. jūlijā pl.14 Daugavas stadionā.”

Maratona direktors Aleksandrs Balss izdevumam “Sports Tev” jūlija vidū intervijā vēstīja, ka skrējienam pagaidām pieteikušies vairāk nekā 120 dalībnieki, bet pieredze liecinot, ka lielākā aktivitāte vērojama pēdējās dienās. Pasākuma apkalpošanā bija plānoti 150-160 cilvēku vai pat vairāk, no kuriem vairāk nekā simts nodarbināti kā tiesneši un ap 50 ēdināšanas punktos. Vēl papildus mediķi un policisti. Divi “ātrās palīdzības” auto plānoti maratondistancē, bet viens satelītskrējienā, pēc tam pieslēdzoties garajai distancei.

Pa dažiem skrējējiem bija pieteikušies no Holandes, Dānijas, Zviedrijas un Vācijas. Presē izskanēja, ka Starptautiskais Rīgas maratons pirmo reizi ticis pie ģenerālsponsora “Radio SWH”, kas nosegs 70 procentus izdevumus un pasākuma papildinātais nosaukums citur nav nekas neparasts, tā piemēram, Hamburgā ir “Shell” maratons, Hannoverē “Volkswagen” maratons ar pieciem tūkstošiem dalībniekiem ar mikroautobusu uzvarētājam vai “Deutsches Bundesbahn” pasākums Frankfurtē. Tiesa, citā publikācijā Rīgas maratona 12 000 latu budžets salīdzināts ar tā organizatoru apmeklēto Londonas maratonu, kur piedalās 22 tūkstoši skrējēju un izdevumi lēsti divos miljonos britu mārciņu. Respektīvi, “Radio SWH” ieguldījums saruka līdz desmitdaļai. 1994. gada pavasarī Londonas rīkotāji uzvarētājam varēja piedāvāt 30 000 sterliņu mārciņas, par trases rekordu 40 000, bet pasaules rekords tika novērtēts ar 50 000.

Hannoverē tiekas ar čehu leģendu Zatopeku

Pēc atgriešanās no Hannoveres Rīgas maratona direktors Aleksandrs Balss varēja stāstīt, ka ticies ar leģendāro čehu Emilu Zatopeku, kurš ne tikai deva starta šāvienu, bet arī pasniedza mikroautobusa atslēgas abiem uzvarētājiem. Līderu cīņās tika izmantoti arī tempa turētāji, lai ātrākais tanzānietis (2:14:48) būtu atpūties pirms finiša un par divām sekundēm apsteigtu norvēģi Terjē Nēsu. Visu distanci aizvēju radījušie tautieši finišēja vēl pēc pusminūtes. Dāmu konkurencē cīņa bija vēl asāka, jo uzvarētāja Z.Kirika (2:33:01) no Berlīnes vien par sekundi apsteidza šveicieti E.Krīgu-Ruprehtu.

1952. gada Helsinku olimpiskajās spēlēs Zapoteks iegāja vēsturē kā pirmais, kurš triumfējis trijās garākajās olimpiskajās distancēs – maratonā (2:23:04), kā arī 5000 un 10 000 metros. Divus gadus vēlāk Londonā sasniegts pasaules rekords 5000 metros – 0:13:57,2. Vēl pēc 14 gadiem “Prāgas pavasarī” olimpietis demonstrēja savu nacionālismu un no Čehoslovākijas armijas majora kļuva par bezdarbnieku. Lai arī Latvijas skrējējus viņš nav zinājis, šķēpmetēji allaž bija viņa uzmanības lokā, jo sieva Dana Zatopeka bija labākā tajos pašos Helsinkos, taču pēc tam Romā un Melburnā viņai neļāva triumfēt Inese Jaunzeme un Elvīra Ozoliņa.

Vāczemes maratonā vislabāk veicās debitantei Initai Drēziņai (3:50:10), kurai izdevās apsteigt savu vīru Arti Drēziņu (3:58:31), kura kontā ir 10 maratoni vai garākas noskrietās distances. Trešais Latvijas skrējējs Leonards Balcers savā debijas reizē maratonu pieveica ātrāk par piecām stundām.

Atgriežoties mājās, Rīgas maratona rīkotāji turpināja sūkstīties, ka nespēj samaksāt 1000 ASV dolāru gada maksu par iekļaušanos AIMS kalendārā, lai piesaistītu plašāku dalībnieku loku.

To gan spēja kaimiņi igauņi un lietuvieši, kuri varēja lepoties ar “Rahva Haal Public Race” un “Marathon Europas – Centras Vilnius” parādīšanos starptautiskajā kalendārā, pēdējiem mēģinot vilināt skrējējus uz Eiropas ģeogrāfiskā centra apmeklēšanu.

Tallinā vislabāk veicās valmierietei Lailai Ceikai (3:09:19) un Normundam Ivzānam (2:28:50) no Preiļiem, abiem izcīnot trešās vietas un 1000 Igaunijas kronu. Uzvarētājiem Krievijas skrējējai Tatjanai Ivanovai (2:56:02) un lietuvietim Pavelam Fedorenko (2:21:21) sestajā Tallinas maratonā tika pa 4000 kronām. Vecumgrupā virs 40 gadiem triumfēja pieminētā Laila Ceika, bet rīdziniece Nadežda Kavtaskina triumfēja vecumgrupā virs 55 gadiem. Otro vietu vecumgrupā virs 35 gadiem izcīnīja Ņina Blūma un Jevgeņijs Markuškins savā V60 grupā. Augstajā 5. vietā 10 minūtes pēc Normunda Ivzāna finišēja Andris Dudels (2:38:56) no Daugavpils.

Rīdzinieki tikmēr solīja pasaulslavenās firmas “Coca-Cola” divu veidu atspirdzinošos dzērienus trasē un pārējos populārākos dzērienus finišā pēc sirds patikas. Organizatori nekautrējās medijiem vēstīt, ka arī viņi varētu sagādāt prestižu auto pasaules klases rezultāta uzrādītājam Rīgā, taču nez vai šis “āķis nostrādās” un uz Rīgu gāztos lielās skrējēju straumes, un pilsētnieki redzētu Marku Plasjesu, Hiromi Taniguči un Luketu Svabtvolu. Pat iepriekšējā gada uzvarētājs jūrmalnieks Aleksandrs Prokopčuks šoreiz bija gatavs ļaut plūkt uzvarētāja laurus citiem, pašam startējot satelītdistancē.

Pirmsstarta nedēļas vidū veikalā “Adidas” pieteikto dalībnieku skaits bija pieaudzis līdz 172, no kuriem 19 bija daiļā dzimuma pārstāves. Maratonistu vidū bija arī pārstāvji no Krievijas, Ukrainas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Polijas un pieteikums pat no Palestīnas. Rīgā tika gaidīts arī pa kādam kolekcionāram, kas būtu līdzīgs iepriekš šeit redzētajam beļģim, savam krājumam pieskaitot 56. maratona distanci.

No pašmāju pilsētām bez Rīgas pārstāvētas arī Valmiera, Jūrmala, Liepāja un Jelgava. Vecākajam dalībniekam bija 69 gadi, divi jaunākie – puisis un meitene 12 un 13 gadus veci, kuriem atļauts startēt, uzrādot medicīnisku izziņu.

Iespaidīgā cietumnieku bēgšana pāris dienas pirms Rīgas maratona

1994. gada kriminālhronikās parādījās noteiktās aprindās labi zināmi un skaļi vārdi – Ivans Haritonovs, Genādijs Vaļagins, Aleksandrs Korobeiko, Genādijs Tovancevs. Šie vīri, ko sabiedrība iepazina kā kriminālās autoritātes, bija pret bēgšanu no cietumiem, jo tas varēja mazināt viņu ietekmi. Tomēr divas dienas pirms Rīgas maratona, ceturtdienā, 28. jūlijā, Latvija piedzīvoja vērienīgāko ieslodzīto bēgšanu no Pārlielupes cietuma Jelgavā, kad to visas nakts garumā atstāja 89 bēgļi. Iespaidīgo operāciju neviens nepamanīja pat brokastu laikā, kad ēdamzālē cietumnieki viens otra skubināti, paņēma dvieli un devās uz visiem brīvi pieejamo pirti, no kurienes sākās ceļš uz brīvību. Juku laikos uz tūkstoti ieslodzīto no bijušās Padomju Savienības bija vien trīs naktssargi un pieci rokudzelžu pāri. Tautai rūpju pietika, taču aiznākamajā dienā skrējēji ceturto reizi pulcējās pie Brīvības pieminekļa, lai mērotos spēkiem maratona distancē un dotos cīņā par “Philips” krāsu televizoru.

Maratona direktors Jānis Karavaičiks pāris dienas pirms starta atzīst, ka daudzi sporta pasākumi laika gaitā zaudējuši savu spozmi un beiguši pastāvēt. Grūti laiki bija pienākuši arī paša organizētājām un savulaik tik populārajām vieglatlētikas sacensībām “Rīgas kausi”, kuros skatītāji varējuši vērot daudzas pasaules klases zvaigznes. Cieņu deviņdesmito gadu vidū iemantoja groza bumba.

“Vismasveidīgākie pasākumi ir ielu basketbola turnīri, otrajā vietā varētu būt mūsu organizētais. Lielāka vērība tiek piegriezta veselīgai atpūtai un tautas iesaistīšanai tajā. Ja maratonu skrien piecas stundas, saprotiet paši, tas vairs nav tikai sports, bet gan laika pavadīšana. Katram cilvēkam ir tiesības izvelēties, kā pavadīt savu brīvo laiku,” avīzē “Sports” dienu pirms Rīgas maratona klāstīja tā organizators, pieminot arī to, ka pēc pirmo gadu panākumiem bija cerība izveidot līdzīgu maratonu kā Brēmenē redzētais, kurš vairs netiek rīktots.

Uzskates līdzekļi un piktogrammas sporta un atpūtas centrā “Anniņmuiža” tapa vēl pēdējās dienās pirms maratona, turpinoties zāģēšanas, līmēšanas un krāsošanas darbiem.

Organizatori sprieda, ka maratonam būtu citi apmēri, ka bijušo padomju republiku gargabalniekiem nebūtu problēmu ar nu jau slēgto robežu šķērsošanu un vīzu iegūšanu. Ja pirmajos Rīgas maratonos divas trešdaļas bija austrumu kaimiņu sportisti, tad šoreiz teju neviena. Arī dzīves dārdzība un inflācija neļāva doties simtiem vai tūkstošiem kilometru tālā ceļojumā uz Rīgu. Kā galvenais favorīts tika uzskatīts Ukrainas pārstāvis Vorobovs, kurš solītajā karstumā varētu skriet ātrāk par divarpus stundām, taču pirmais numurs tika vietējam Normundam Ivzānam no Preiļiem, kurš iepriekšējā gadā netika līdz finišam. Pie favorītiem tika pieskaitīti arī Ziedonis Zaļkalns, Armands Skalbe un Māris Pankoks.

“Neatkarīgi no tā, kurš būs pirmais, kurš pēdējais, jūs esat visu laiku labākie skrējēji!” šādus vārdus pirms starta skrējējiem uzrunā teica Jānis Šipkēvics, laikapstākļus pielīdzinot Mozambikai vai Zambijai.

33 grādos karstie un smacīgie laikapstākļi ietekmēja ne tikai uzvarētāja rezultātu. Trasē devās 190 skrējēji, kurus Mežaparka virzienā pavadīja ne tikai policijas auto, bet arī sievas, vīri, brūtes un mīļākie uz divriteņiem, ņemot līdzi atspirdzinošas dziras.

Spriedzes pilnas cīņas par uzvaru pēcpusdienas cepešpannā

Neilgi pēc starta izveidojās līderu četrnieks, kurā bez Normunda Ivzāna bija pieminētais Ziedonis Zaļkalns, kā arī Normunds Fedotovskis un gulbenietis Armands Skalbe. Tuvākie sekotāji bija lietuvietis Vīds Totils un liepājnieks Māris Pankoks.

Jau pēc pirmajiem pieciem kilometriem skrējēji izretojušies garā un nepārskatāmā virtenē. Parādās pirmie kritušie, kas sacensības nepabeigs. Ja Brīvības ielā karstums ir neciešams, tad pie Meža kapiem un cauri Mežaparkam, tuvojoties Ķīšezeram, sajūtas ēnā ir labākas, tomēr ir skaidrs, ka karstumā izpaliks rezultātu rekordi.

15 kilometru atzīmi līderu kvartets sasniedza 50 minūtēs. Nākamajos piecos kilometros nekādas izmaiņas netiek novērotas, taču Jaunciema iedzīvotāji, iznākuši paskatīties uz maratonistiem, sprieda, ka ģībiens karstumā nāk no skatīšanās vien. Pēc 25 kilometriem Normunds Ivzāns ir atrāvies no sekotājiem, bet, kamēr Ziedonis Zaļkalns apstājas padzerties un atvēsināties, ceturtajā pozīcijā izvirzījās lietuvietis Raimunds Jodeška.

Ziedonis Zaļkalns nesen maratonu noskrējis Francijā, un viņa satrauktie sejas panti vēsta, ka piezagušās veselības problēmas vai arī sākušas izpausties iepriekšējā veikuma sekas, tomēr skrējiens svelmē tiek turpināts.

Vēl pēc pieciem kilometriem lietuvietis pakāpies jau uz otro pozīciju un raitais solis liek manīt, ka Jodeška var pacīnīties par uzvaru. Trešo vietu atguva Ziedonis Zaļkalns. Apdzenot daudzus vīrus, trasē braši turējās valmieriete Laila Ceika, kuras tuvākās konkurentes bija tālu aizmugurē.

Pie Biķerniekiem līderis Normunds Ivzāns bija iekrājis aptuveni kilometru lielu pārsvaru un vienatnē netraucēti tuvojās finišam, kas šoreiz nebūs galvaspilsētas lielākā stadiona skrejceļā, bet tā teritorijā pirms centrālajām tribīnēm. Tikmēr aizmugurē risinājās drāma, jo Raimunds Jodeška bija spiests sacensības pātraukt 39. kilometrā.

Kaut arī karstums bija iznīcinošs un noskriets krietni lēnāk nekā iepriekšējās sezonas labākajā maratonā (2:22:42), Murjāņu Sporta ģimnāzijā soļošanas treniņos izturību guvušais Normunds Ivzāns (2:43:09) apliecināja savas spējas, finišā iekrājot 11 minūšu pārsvaru no tuvākajiem sekotājiem. Reportieru ieskauts, Preiļus pārstāvošais ogrēnietis pavēstīja, ka konkurentus nav jutis, taču vēl pēc pirmajiem 20 kilometriem nav bijis skaidrs uzvarētājs un grūtākie brīži bijuši ap 30. kilometru. Skrējējs atcerējās līdzīgus laikapstākļus Vroclovā maijā, kas palīdzējis sagatavoties Rīgas sacensībām. Pateicības vārdi tika arī soļošanas trenerim Aivaram Rumbeniekam.

Vācijā lielākais maratons risinājās Berlīnē, kur tika noskaidroti valsts čempioni. Latvijas čempionātā triumfēja Normunds Ivzāns, kurš iepriekšējā Rīgas starptautiskajā maratonā nefinišēja, bet šoreiz balvā nopelnīja arī “Phillips” krāsu televizoru. Tiesa, daudz laika skatīties nebūs, jo preilietis pusgadu strādā un pelna iztikai, savukārt otru pusi gada trenējas, noskrienot vidēji 20 kilometrus dienā. Taujāts par varbūtējo cīņu ar pērno uzvarētāju Aleksandru Prokopčuku, jaunais čempions pēc sava sestā maratona atbildēja, ka “tik viegli viņam uzvaru es neatdotu”.

Sudrabs tika Ziedonim Zaļkalnam (2:54:39), bet bronzu izcīnīja liepājnieks Māris Pankoks (2:57:09), kura sākotnējais pārinieks lietuvietis Vīds Totils (2:59:09) palika ceturtais, taču bija pēdējais, kas spēja iekļauties trijās stundās. Labākais ārzemnieks finišā pavēstīja, ka maratonus skrien otro gadu un paspējis startēt Viļņā, Minskā, Palangā un tagad Rīgā.

Viens no favorītiem aizputnieks Normunds Fedotovskis (3:06:42) palika aiz sešinieka, priekšā palaižot vēl vienu liepājnieku Daini Šmitu (3:03:43) un Rimasu Jakelaiti (3:04:33) no Viļņas, kuram šis bija 34. maratons, bet karjerā sešreiz pieveikti 100 kilometri un divreiz startēts diennakts skrējienos.

Lietuvietim tomēr vēl tālu līdz Latvijas rekordistam un maratonu rezultātu statistiķim Gunāram Akerbergam, kam 25 gadu skrējēja karjerā šis bija 140. maratons, bet atslābt nevarot, jo tikai par nieka astoņiem mazāk ir ultramaratonistam Georgam Jermolajevam.

Sieviešu konkurencē uzvaras laurus pārliecinoši plūca valmieriete Laila Ceika (3:19:56), bet trijniekā iekļuva arī igauniete Rima Miltopa (3:37:05) un Olga Burlakova (3:43:55). Vēl tikai divas maratonistes Ņina Blūma (3:47:01) un Nadežda Kavtaskina (3:54:38) spēja noskriet maratonu ātrāk par četrām stundām. Apbrīna tiek vienīgai S60 grupas 1931.gadā dzimušai Veltai Vītolai (4:51:53), kura pamanījās aiz sevis atstāt 14 jaunākus dalībniekus, tostarp junioru Māri Pakārkli (4:54:53), kura vecumgrupā uzvarēja vēlākais LVS galvenais tiesnesis Gatis Ratnieks (4:00:45) no Aizputes, savukārt topošais triatlona federācijas prezidents Vilnis Priedītis (3:55:33) startēja jau V20 grupā un spēja iekļauties četrās stundās.

No 18 dāmām finišu sasniedza visas, arī 18 gadus vecā Dace Birzaka (5:01:48).

Pāris desmitgades vēlāk 11. novembra krastmalā skrējēju tūkstošus uzmundrinās autožurnālists un motobraucējs Pauls Timrots, taču 1994. gada 30. jūlijā SWH Rīgas starptautisko maratonu noskrēja 1941. gadā dzimušais Paulis Timrots (4:12:09).

Dienu pēc 16. kāzu gadadienas žurnāla “Liesma” galvenais redaktors Dainis Caune pieveica Rīgas maratonu otro gadu pēc kārtas. Trešo reizi Rīgas starptautisko maratonu noskrēja padotais Kārlis Baumanis. Kārtējo reizi sevi apliecināja “Lauku Avīzes” atbildīgais sekretārs Artis Drēziņš, kura dzīvesbiedre, 20 gadus vecā Inita Drēziņa (4:06:26) savu vīru finišā gaidīja 39 minūtes. Daudz netrūka, ka žurnālists trasē ņemtu līdzi gadu veco meitu Elīnu un stumtu ratos, taču vismaz šoreiz karstums atturēja no šīs idejas.

Pēc skrējiena Dainis Caune, nedaudz pārspīlējot par +36 grādiem, publicēja šādu atziņu: “Maratons – tas nav sports, tas ir piedzīvojums. Tāpat kā kalnos kāpēja ceļš uz virsotni. Tu tajā dodies, zinot, kur virsotnes atrodas, bet, kas ar tevi šajā ceļā notiks un vai vispār kalna galu izdosies sasniegt, tie ir īsi jautājumi, uz kuriem ceļš sniedz garas un nopietnas atbildes. Maratonā tu esi viens, kopā ar visiem pārējiem, un tajā pašā laikā tomēr pilnīgi viens, sevišķi pēdējos kilometros. Katrs mirst vienatnē – to esmu sapratis skaidri. Un vēl – maratonu ir vērts skriet arī tāpēc, lai īsu brīdi pēc finiša pilnīgi droši zinātu, ka esi laimīgs.”

“Vai var noskriet maratonu gadījumā, kad visi objektīvie rādītāji nedod ne pusprocenta šādai iespējamībai? Izrādās, ka var,” tā Kārlis Baumanis. No 190 startējušajiem maratonistiem visu distanci pieveica 172 skrējēji, un organizatori varēja priecāties, ka nevienam nebija nepieciešami daudz reklamētās “Dzīves līnijas” pakalpojumi. 18 nefinišējušie nepiepildīja drūmās prognozes, ka izstāsies ceturtdaļa startējušo. Vienīgie ārzemnieki bija 13 lietuvieši, 11 igauņi, divi vācieši, viens soms un nīderlandietis. Izpalika pat solītais ukrainis, kas varot skriet ātrāk par divām ar pusi stundām.

Satelītdistancē uzvar Prokopčuks

Satelītdistanci uz karstā asfalta izvēlējās Mārtiņš Alksnis, Ģirts Fogelis un Aleksandrs Prokopčuks no Jūrmalas, kuri arī sadalīja pozīcijas trijniekā 4,2 kilometru skrējienā. Uzvarētājs Aleksandrs Prokopčuks (0:12:40) gatavojās pēc nedēļas startēt Helsinku maratonā, kur pirms gada izcīnīja sesto vietu un vēlējās uzlabot savu pozīciju. Otro vietu izcīnījušais salaspilietis Mārtiņš Alksnis (0:12:53) pēc nesenā starta pasaules junioru čempionātā Lisabonā bija lieliskā formā, taču nevēlējās sevi nogurdināt maratona distancē. Savukārt trešais ātrākais satelītdistancē Ģirts Fogelis (0:13:05) bija tikko atgriezies no sacensībām Tallinā un atzina, ka viņa spēku rezerves nav neizsmeļamas.

Dāmu konkurencē Jelgavas rajona skrējēja Ilona Lubāne (0:14:48) pārspēja iepriekšējā gada uzvarētāju Jeļenu Čelnovu (0:15:01), kura nākotnē būs pazīstama ar citu uzvārdu.

Satelītskrējienā solīja piedalīties airētāja karjeru beigušais Latvijas Sporta departamenta direktors un Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) viceprezidents Žoržs Tikmers, kā arī LOK izpilddirektors un LVS prezidents Arnis Lagzdiņš par spīti tam, ka bija atrasts nesen nozagtais komitejas auto. Bijušais “Adidas” veikala šefs Aigars Strauss pirms gada lepnā auto vizināja žurnālistus 42 kilometru trasē un solīja pēc gada skriet vismaz 4,2 kilometrus, taču to nedarīja arī šoreiz, esot LVS viceprezidenta krēslā.

Skrējējus stadionā “Daugava” sagaidīja “Radio SWH” mūzika un grupas “Jauns Mēness” koncerts. Radioklausītājiem bija iespēja uzzināt par notikumiem trasē un stadionā.

Žurnālists Jānis Matulis darbavietu “Dienā” bija nomainījis pret “Labrīt”, tāpēc par Starptautisko Rīgas maratonu vairāk bija sācis vēstīt tieši šis izdevums. Taču neatpalika arī pārējie - “Rīgas Balss”, “Sports”, “Neatkarīgā Cīņa”, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sporta nodaļas. Informācija par maratonu bija pat Latvijas bērnu avīze “Laba”.

Spilgtākie avīžu virsraksti:

• Radio SWH atbalsta maratonu
• Zatopeka autogrāfs Rīgas Radio SWH maratonam
• Ar lietišķu saturu
• Ceturto reizi no Brīvības pieminekļa
• Starptautiskais Rīgas maratons: iespējas arī biznesmeņiem
• Sports, loterija, mūzika...
• Līdz “Radio SWH” maratonam – nedēļa
• Meitenes un zēni no Rīgas, no visiem Latvijas novadiem!
• Sestdien notiks ceturtais Rīgas “Radio SWH” maratons
• Sestdien – ceturtais Rīgas maratons
• Rīgas ielās sestdien skries 4.starptautiskā “SWH Rīga” maratona dalībnieki
• Jūs esat visu laiku vislabākie skrējēji!
• Dzelzs vīru spēles Rīgā
• Gribēt un arī varēt. Finišējis IV Rīgas Radio SWH maratons
• Visu laiku labākie maratonskrējēji
• Ne visiem pakļāvās šie kilometri
• Kā reņģes uz cepešpannas
• Sestdien Rīgas ielas piedipināja labākie no labākajiem
• Skriešana pa Rīgas ielām

Skaidrs, ka pēc karstā skrējiena Baltijas “Grand Prix” divu labāko rezultātu summu dos Tallinas un Viļņas maratoni. Lai pieteiktos 10. septembra Viļnas maratonam, potenciālajiem dalībniekiem būs jādodas uz Latvijas Universitātes Tūristu klubu Raiņa bulvārī 19 un jāmeklē 107. istaba. Lietuvas galvaspilsētā bez maratona būs iespēja izvēlēties arī pusmaratona un 10 kilometru distances. Savukārt vēlāk rudenī organizēts brauciens uz 23. oktobra Frankfurtes maratonu, kurā bez maksas varēs startēt uzvarētāji Normunds Ivzāns un Laila Ceika, kā arī finiša loterijas veiksminieki Helmūts Gūtmanis no Ogres un topošais diennakts skrējējs Vilnis Pleite no Jaunjelgavas.