Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Ar rekordlielu ziedojumu summu šogad noslēdzās labdarības maratons "Dod pieci" un jau saņemti simtiem palīdzības lūgumi no Latvijā mītošiem Ukrainas kara bērniem. Kā pirmais ziedotāju atbalstu datora iegāde saņēma Smiltenē patvērumu radušais Boriss Juščenko. 11. klases skolēns līdz šim visus mājasdarbus, ko bija jānodod drukātā veidā, rakstīja savā mobilajā telefonā. Tāpēc viņš ir ļoti priecīgs, ka nu var izmantot datoru paralēlajām mācībām Smiltenē un dzimtenē.
Šos Ziemassvētkus vispārējās aprūpes māsa Sarmīte Cīrule aizvadīs Ukrainas frontē, kur viņa ir rotas galvenā kaujas mediķe. Un Sarmīte jau ir pateikusi, ka mājās atgriezīsies vien tad, kad Ukraina uzvarēs.
"Propagandisti galvenokārt bija gados jauni cilvēki, bet bija arī cita kategorija – sievietes vidējos gados ar fanātiski spīdošām acīm. Viņas kaut ko stāstīja, taču, ja uzdevi jautājumu, uz kuru viņām nebija sagatavotas atbildes, uzreiz sekoja agresija," par gatavošanos "referendumam" okupētajā Hersonā stāsta Inna Mikucka, dienasgrāmatas "Višivankas hronikas" autore.
Nelaimē ir jāpalīdz. Nav variantu. Tā uzskata brīvprātīgais šoferis Andris Šameta, kurš jau vairākas reizes nogādājis ziedojumus Ukrainā. Viņš un citi brīvprātīgie nespēj stāvēt malā. Ukrainā piedzīvotais viņus dziļi iespaidojis.
Šeludjko ģimene – Irina, Vitālijs un viņu meitiņa Aņa no Ukrainas pilsētas Izjumas Latgalē ieradās 5. novembrī. Kopš kara pirmās dienas ģimene bēga no vienas vietas uz citu, mēģinot paglābties no apšaudēm un bombardēšanas. Nācies gan slēpties pagrabā un vietējā skolā ierīkotajā bumbu patvertnē, gan arī izlūgties no krieviem atļauju turpināt ceļu pāri vienīgajam tiltam, kas no Izjumas veda Eiropas virzienā. Ģimene pieredzējusi šausminošo karadarbību, trūkumu un badu, taču varonīgi savā "septītajā žigulī" nonākuši drošībā – Krāslavas novada Izvaltā. Piedzīvotais licis novērtēt, cik maz vajag, lai cilvēks būtu patiešām laimīgs.
Izjuma, kuru Ukrainas armija no okupācijas atbrīvoja septembrī, cenšas atgūties no notikušā. Brīvprātīgie kopā ar Rus.LSM filmēšanas grupu devās uz Izjumu, lai izpostītajai pilsētas slimnīcai nogādātu ātrās palīdzības auto. Slimnīcā strādā ārsts traumatologs Jurijs Kuzņecovs, kura ģimene atrodas Rīgā.
62 gadus vecajai Irinai Červinskai un viņas ģimenei pirms 24. februāra bija nodrošināta, mierīga un veiksmīga dzīve, taču tā sabruka vienā naktī. "24. februārī Krievija atnāca pie mums ar karu," labdarības maratona "Dod pieci!" studijā ar pārdzīvoto dalās Irina.
"Tas ir patiešām šausmīgi. Man kā māksliniecei, kas strādā ar bērniem un pieaugušajiem un māca skaisto… Man tas bija šoks – apšaudes, sagrautas mājas, mūsu universitātes… Braukt garām ēkām, redzēt šīs drupas – man tas ir sāpīgi," atzīst Inna Sečko, māksliniece un gleznošanas pasniedzēja no Mikolajivas, kas vēl nesen burtiskā nozīmē bija piefrontes pilsēta un gandrīz pastāvīgi tika apšaudīta.
Lemjot par bēgšanu no kara postītās Ukrainas, visgrūtākais četru bērnu mammai Nataļjai Bolotskovai bija saprast īsto brīdi, kad pamest mājas. Sieviete Latvijā ieradās martā kopā ar bērniem, izturot mokošu ceļojumu vairāku dienu garumā – bez miega, bailēs un pārgurumā. Ierodoties Latvijā, sieviete ar bērniem bijuši "bezpalīdzīgi kā akli kaķēni" ar vienu vēlmi – izgulēties.
Sabiliete Egita Kleina tikai mēnesi ir romu mediatore Talsu novadā, bet dzinulis palīdzēt it visiem, kam "mākonītis saulei priekšā aizgājis", viņai bijis no bērnības. Varenā Kleinu dzimta no Ventspils to ieaudzinājusi visai ģimenei – "naktsmājas un pabarot" ir svēta lieta un goda jautājums. "Čigāni" jeb romi nekautrējas runāt par dienišķo maizi un nāves klātbūtni, dzīvi tver vitāli, bet neizskaistina. To apliecina arī Egitas stāsts.
Olena Kostrova ar ģimeni visu mūžu bija nodzīvojusi Ukrainas pilsētā Popasnā. Taču Popasna tika noslaucīta no zemes virsas 2022. gada pavasarī.
Ileāna Bolšaite un Jāna Aivare ir māsīcas, kas gandrīz 50 gadus nodzīvoja katra savā kontinentā. Viņas izšķīra karš. Kā ir braukt projām no dzimtenes tad, kad tu nemaz to negribi, un pazaudēt bērnības tuvākos draugus, viņas stāsta sērijā "Kara bērni".
Sabiedrības lielāka izpratne un iecietība pret autiskiem cilvēkiem var būtiski atvieglot dzīvi vecākiem, kuru ģimenē aug bērns ar autiskā spektra traucējumiem. Tā domā ukraiņu bēgle Jūlija, kura kopā ar savu septiņgadīgo dēlu šogad ieradusies Latvijā.
Vienota viedokļa par bojāgājušo – nogalināto – mariupoliešu skaitu nav. Vairākums avotu runā par 20-25 tūkstošu civiliedzīvotāju nāvi, bet ir arī dati par to, ka upuru bijis daudz vairāk. Gandrīz trīs aplenkuma mēnešus Mariupole atradās humānās katastrofas stāvoklī – bez elektrības, ūdens, pārtikas, sakariem un medicīniskās palīdzības. Uzbrūkot blokādē esošajai pilsētai, kurā pirms kara bija vairāk nekā 430 tūkstoši iedzīvotāju, Krievija plaši izmantoja masveida aviouzlidojumus. Bombardēšanās un no zemes virsas noslaucīto simtiem daudzstāvu ēku drupās zaudēja dzīvību ļoti daudz cilvēku. Olena Suhaka izdzīvoja šajā ellē. Un nonāca jaunā okupācijā.
Neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Inese Dābola ar domubiedriem nolēma atbalstīt ukraiņu bēgļus, izveidojot Rīgā sociālās iniciatīvas centru "Common Ground”. Centra telpās Rīgā, Andrejostas ielā 27, pieaugušie, bērni un jaunieši var bez maksas izmantot bibliotēku, kopstrādes telpu ar datoriem un internetu, spēlēties divās rotaļu istabās, kā arī saņemt drēbes, apavus, rotaļlietas, izmazgāt un izžāvēt apģērbu, spēlēt galda spēles un piedalīties dažādās aktivitātēs.
Neviens no Ukrainas kara bēgļu bērniem nav pelnījis bērnību prom no mājām un mīļajiem, bet pagaidām Latvija ir viņu drošā zeme un debesis. Un pagaidām šī ir zeme, kur viņiem piedzīvot drošu bērnību. Sarūpēt sadzīvei nepieciešamo viņiem palīdz biedrība "Tavi draugi".
Dobeles novada Krimūnās uzņēmējs Edgars Vinciuns izveidojis apmešanās vietu no kara bēgošām ukraiņu ģimenēm, nodēvējot to par “Krimūnu muižu ukraiņiem”.
Jevgeņija Jefremova ir mamma divpadsmitgadīgam puikam ar smagu invaliditāti, un viņi ar dēlu Latvijā ieradās 13.martā. Jevgeņija strādā par apkopēju Rīgas Satiksmē, naktīs mazgājot autobusus, un nesen dabūjusi arī sētnieces darbu. “Ziedot.lv” ģimenei palīdz ar pārtikas, komunālo maksājumu un medikamentu iegādi.
Ukrainas sieviešu – Jeļenas Veļičko, Innas Kovalčukas, Tetjanas Rubanas un Jūlijas Kabicinas-Kabjeres – dokumentālās filmas "Dzīve, kuru mēs neizvēlējāmies" pamatā ir stāsts par to, ka, kamēr vīrieši ir militārajā frontē Ukrainā, aizstāvot valsts teritoriālo vienotību, sievietes, kas nokļuvušas svešā valstī – Latvijā –, ir ierautas informācijas frontē.
Drozdovu ģimene Latvijā uzturas kopš 5. jūnija, taču izkļūšana no karadarbības zonas Ukrainā bijusi sarežģīta interneta darbības pārrāvuma un traucēto telefonsakaru dēļ. Uzticot savu stāstu labdarības maratona "Dod pieci!" studijas dīdžejiem, Natālija un Anatolijs pauda lielu pateicību Latvijas cilvēkiem par neizmērojamo labestību un atbalstu, taču atzina – vairāk par visu viņi vēlas atgriezties mājās.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
