Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Cilvēkiem, kas bēg no Krievijas sāktā kara Ukrainā un bez auto šķērso Latvijas–Baltkrievijas robežu, nu jau vairāk nekā pusgadu palīdzību sniedz intelektuālo spēļu atbalstītāji no Daugavpils. Draugu grupa pie robežpunkta "Silene" sagaida ukraiņus, pārsvarā ģimenes ar bērniem, lai nogādātu līdz nākamajam pieturpunktam. Pārsvarā tā ir Daugavpils autoosta vai dzelzceļa stacija. Nu brīvprātīgie Daugavpilī apsver dibināt arī savu palīdzības organizāciju.
Katrīna 20 gadu vecumā pirmoreiz satika kādu veģetārieti. Tā bija viņas kursabiedrene. Pēc viņu sarunas dažus gadus vēlāk Katrīna pati kļuva par veģetārieti un jau 11 gadus ir vegāne. Šobrīd arī aktīvi darbojas, aizstāvot dzīvnieku tiesības. Ar savu stāstu LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" dalījās biedrības "Dzīvnieku brīvība" vadītāja Katrīna Krīgere.
Raimonds Vāverāns ir skārdnieks ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi. Amatu apguvis pie meistara un savu uzņēmumu izveidojis Rīgā, kur taisījis jumtus Jūrmalas un Rīgas privātmājām un sabiedriskiem objektiem. Nu jau vairākus gadus atgriezies Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā, kur bijušajā aptiekas mājā ierīkojis skārdnieka darbnīcu. No skārda Raimonds prot izgatavot visu – sākot no pelnu liekšķeres līdz sarežģītas konstrukcijas baznīcas jumtam un dizaina objektam. Skārdnieka darbs esot ļoti grūts, tāpēc šajā profesijā ilgstoši strādā vien retais.
"Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka man nav laika raudāt, jo mans laiks iztek, un ārsts manu acu priekšā nesaprot to, ka es sēžu, raudu un nevaru apstāties," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" par savu depresiju stāsta Vita Dreijere.
Vasarā Ukrainas pilsētā Lisičanskā vēl pāris nedēļas pirms Krievijas okupācijas brīvprātīgie arvien evakuēja cilvēkus no kara plosītās pilsētas. LTV stāstu par Dašu un viņas kolēģiem, kuri piegādā cilvēkiem ēdienu un palīdz aizbraukt prom, noskatījās Agnis Bisters, kurš tad nolēma bijušos inkasentu auto – bruņu busiņus nodot šiem brīvprātīgajiem. Tagad Bahmutā viens busiņš jau izturējis ugunskristības, apturot lodes.
Luīzes Jansones (30) pārliecinoši uzsākto karjeras ceļu pārtrauca mentālās veselības izaicinājumi – depresija, paškaitējums, atkarības un trauksme. Viņas dzīvē var atrast pietiekami daudz cēloņu, kas līdz tam noveda, – vecāku nesaskaņas bērnībā, vecvecmammas un mammas zaudēšana, stress, studējot ārzemēs, izvarošanas gadījums, līdzekļu trūkums, arī fokusēšanās tikai uz karjeru. Šobrīd, sešus gadus vēlāk, Luīze joprojām atrodas tumsā, atzīstot, ka cerība uz labāku situāciju parādās vien brīžiem, par to viņa stāstīja Latvijas Radio 5 podkāstā "Kā ir būt".
Kamēr infektologi prognozē nākamo kovida vilni, ārsti turpina cīnīties ar tā dēvētā garā kovida sekām, kas ir smagas. Aizvien vairāk pacientu, kuri pārslimojuši kovidu, nonāk psihiatru kabinetos. Cilvēki, kuri līdz šim bijuši dzīvespriecīgi, ierodas ārstēt atmiņas zudumus un depresiju. Latvijas Televīzija runāja ar triju bērnu mammu, kuru diagnoze "garais kovids" aizvedusi uz psihoneiroloģijas centru. Tikai tā – ilgstošā terapijā – viņa spējusi tikt galā ar domām par pašnāvību. Jau drīzumā sieviete cer atgriezties pie ģimenes.
Dzīve ir jādzīvo tīrrakstā, tā ceturtdien, tiekoties ar Rīgas 1. slimnīcas mediķiem, kuri barikāžu laikā centās glābt kinooperatora Gvido Zvaigznes dzīvību, sacīja viņa sieva Daiga Zvaigzne. Barikāžu laika atzīmēšana sieviete vienmēr uzplēš atmiņas, jo viņas vīru glābt neizdevās. Savam Gvidim viņa rāda augšup pret debesīm paceltu īkšķi un saka, ka vīra kino talants turpinās mazbērnos.
Vienīgā medmāsa no Latvijas Ukrainā Sarmīte Cīrule izrakstīta no slimnīcas un atgriezusies savā karaspēka daļā.
Voldemāram ir bērnu celebrālā trieka. Slimība ietekmējusi viņa kustības un redzes centru. Neskatoties uz ikdienišķām grūtībām, Voldemārs risina problēmas pats. Raksta vēstules domei, lai uzlabotu, piemēram, savas mājas piegulošo teritoriju. Mudina arī citus rīkoties tāpat, lai dzīvotu labklājīgākā vidē. Ar savu stāstu viņš dalījās LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta".
"Es biju pārvērtusies par vecu veceni. Bez matiem, slima, ar izgrieztiem orgāniem un maisu uz vēdera. Es sev biju pretīga," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Ilona Štokolova, kurai pirms laika ievietoja stomu.
Kāds teiktu, ka tās ir tikai lelles un rūķi, bet māksliniecei Evijai Ķivulei tas vienmēr bijis kas vairāk. Mājas gariņi ir ar daudz lielāku emocionālo nozīmi – tie ir dzīvīgāki, piešķir māju sajūtu, cilvēkiem tie ir personiskāki. Viņa tos izjūt kā kaut ko vairāk nekā lelles un sauc par saviem bērniņiem. Pagājušogad viņa vēl plašāk pavēra durvis uz fantāziju pasauli, piepildot sapni par zirgu jāšanas un loka šaušanas apgūšanu. Nenoliedzami, tas lieliski piestāv Evijas sapņainajam elfu meitenes tēlam, kuru reizēm papildina arī spicas ausis.
Problēmas ar dzimstību pēdējos gados ir ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, radot satraukumu par valstu nākotnes ekonomikām, par darbavietām, par vecuma pensijām un arī par nelielu nāciju pastāvēšanu. Dzīve bez bērniem pasaulē vairs nav unikāla pozīcija, nenoliedzami ir arī izņēmumi. Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "Aizliegtais paņēmiens" uzklausīja vairākus cilvēkus, viņu pieredzi, stāstus, redzējumu, nostāju, cenšoties saprast, kādēļ viņiem ir vai nav bērnu.
Roberts Feders ir kardiologs. Sākumā studēja Latvijā, tad devās uz Vāciju. Tur sanāca pavadīt veselus desmit gadus, kuru laikā apgūtas vācu medicīnas darba metodes. Un tagad iegūtās zināšanas tiek liktas lietā dzimtenē, LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Roberts Feders.
Velta Mītke ir zemnieku saimniecības "Mītkes" īpašniece. Pašā pierobežā, Baltinavas pagastā, viņa kopā ar saviem dēliem apstrādā tūkstoš hektārus zemes, audzējot kviešus, auzas un griķus. Kopš pagājušā gada saimniecība ir ieguvusi bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Velta graudu novākšanas laikā pati brauc ar traktoru, viņai patīk sēdēt arī pie kombaina stūres, bet ziemā beidzot ir laiks ģimenei. Par nozīmīgu ieguldījumu Balvu novada uzņēmējdarbības attīstībā Velta Mītke valsts svētkos saņēma domes Atzinības rakstu.
"Redzēto iemūžināt nevis ar telefonu, vai fotoaparātu, bet zīmējot" - tā vienkāršoti varētu raksturot pilsētskicētāju, jeb "Urban Sketchers" kustību. Latvijā viena no šīs kustības dalībniecēm un aizsācējām ir Daina Domašūte. Viņa uzskata, ka tāpat, kā elpot, arī zīmēt māk visi un to rosina arī savās meistarnīcās, jeb nodarībās „Zīmē viegli”. Ar Dainu Domašūti viņas lauku mājās Matīšu pusē tikās Latvijas Radio.
Marija Dolbņa pameta Kijivu martā, tāpat kā simtiem tūkstoši citu kijiviešu. Ap pilsētu notika kaujas, bet piepilsētas regulāri tika apšaudītas. Ceļā viņai nācās pavadīt vairākas diennaktis.
Iknedēļas treniņi Ķoņu kalnā, kāpelējot pa trepēm, stiprinājuši seniora Jāņa Kauliņa izturību. 66 gadu vecumā viņš, kā jau pēdējos 20 gadus, joprojām lūko pēc jaunām kalnu virsotnēm, kuras sasniegt – Alpi, Tatri, Himalaji un citas. Neatlaidība, atbalstoša un aktīva draugu kompānija un vēlme redzēt elpu aizraujošos skatus, kas paveras no vairāku tūkstošu metru augstuma, – šie un citi iemesli liek ik gadu kājās vilkt kāpšanas zābakus un uz muguras likt ekipējuma somu, lai ielūkotos acīs savu spēju robežām.
Kad Marika piedzima, viņas mammai bija tikai 17 gadi un rūpes par bērnu nesaistīja. Marikas un vēlāk arī viņas jaunākās māsas audzināšanu uzņēmās vecmamma, lai bērni nenokļūtu aprūpes iestādēs. Taču palikšana ģimenē nenozīmēja laimīgu bērnību – diemžēl klātesošs bija gan tuvinieku alkoholisms, gan emocionāla vardarbība, gan seksuāla izmantošana. Ar savu smago stāstu Marika dalījās LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta".
Mihailo Storožuks ir zoobrīvprātīgais. Viņš dibinājis "Kijivas dzīvnieku glābšanas komandu", kas jau astoņus gadus izpestī dzīvniekus no dažādām ārkārtējām situācijām. 2020. gadā zoobrīvprātīgie piedalījās gigantisko meža ugunsgrēku dzēšanā, lai glābtu savvaļas dzīvniekus. Bet tagad cenšas izvest mājas mīluļus, kas bieži palikuši bez saimniekiem, no Donbasa pašas pekles – no Bahmutas.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.