Aņa un Ksjuša kārto pilsonības eksāmenu: Pases rokā!

Nedaudz vairāk nekā pirms gada mums, Ksenijai un Annai, savos divdesmit "ar astīti" apstākļu sakritības dēļ bija nepilsoņu pases. Mēs stāstījām par iemesliem, kas mūs mudināja sākt naturalizēties, kā iesniedzām dokumentus, vēl nezinot, kur var "aplauzties", kā arī par gatavošanos eksāmeniem, tiem sekojošo gaidīšanu un svinīgo ceremoniju. Bet mūsu ceļš beidzot ir galā, jo esam ieguvušas sarkanos "diplomus". 

Ksenija, pilsone

Pusotru mēnesi pēc ceremonijas man atnāca vēstule no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP). Mani uzaicināja noformēt pasi. Vēstule atnāca uz e-pastu, kaut arī parasti to sūta papīra veidā. Tā bija otrdiena, un es uzreiz devos uz PMLP 2. nodaļu, taču izrādījās, ka tā tajā laikā ir ļoti aizņemta.

Rindai nebija manāms gals, un klientus apkalpoja divi, maksimums - trīs cilvēki. Tā pati situācija atkārtojās arī nākamajā dienā. Draugi ieteica pierakstīties pases noformēšanai portālā Latvija.lv. Sākumā viss bija vienkārši - nospiedu podziņu, aizpildīju laukus, izvēlējos laiku. Problēmas sākās, kad sapratu, ka kļūdījos, aizpildot vienu no laukiem. Izrādījās, ka atgriezties soli atpakaļ, lai izlabotu iepriekšējo lapu, nav iespējams. Tāpat nav iespējams izdzēst vai anulēt dokumentu. Izveidot jaunu, neizdzēšot iepriekšējo, arī nevar. Saruna ar tehniskā atbalsta personālu bija īsa: man apsolīja aizvākt kļūdaino iesniegumu līdz darbadienas beigām. Tomēr tas pazuda tikai ceturtdien, kad es nepierakstījusies devos uz nodaļu un izstāvēju rindu.

Sākumā mani apkalpoja sieviete. Apskatījusi manu iesniegumu noformēt pasi, viņa paziņoja, ka pašlaik to nevaru izdarīt. Izrādījās, ka ielūgumā, kuru man, protams, izlasīt bija slinkums, stāvēja rakstīts, ka mani pieņems pilsonībā tikai pēc 20.jūnija. Ieraugot manu nomākto un bezpalīdzīgo sejas izteiksmi, iejaucās kāds no jauniņajiem darbiniekiem - tas pats, kurš vēl janvārī noformēja manu naturalizācijas pieteikumu. Viņš paziņoja, ka var darīt arī citādi. Man vajadzēja uzrakstīt iesniegumu par to, ka vēlos, lai mani uzņem pilsonībā līdz ar Ministru kabineta lēmumu. Viņš nosūtīja ieskenēto iesniegumu pa e-pastu un paprasīja pusstundu uzgaidīt. Es pat nepaspēju nogarlaikoties, līdz atnāca atbilde, ka mans lūgums ir izpildīts. Pases noformēšana daudz laika neprasīja. 

Kā izrādījās vēlāk, ne visi PMLP darbinieki zina, ka pasi var noformēt uzreiz pēc Ministru kabineta lēmuma. Kādam mūsu un Aņas kopīgam paziņam citā nodaļā atteica, lai gan viņš atsaucās uz manu pieredzi. 

Patīkams bonuss: pēc naturalizācijas jaunizceptais pilsonis var pretendēt uz pasi paātrinātā kārtībā, bet maksāt saskaņā ar parasto tarifu. Piektdien es atgriezos PMLP 2. nodaļā un man izsniedza bordo krāsas pierādījumu par to, ka esmu Latvijas un ES pilsone, kā arī identifikācijas (ID) karti. Fotogrāfijā izskatījos šausmīgi, kā jau pienākas. Tagad varu būt droša, ka robežsardze mani atpazīs jebkādās paģirās un pēc nedēļu ilga bezmiega. Tai pašā dienā es parādīju jauno štelli visiem tuviniekiem, un pēc tam to paslēpu skapītī. 

Naturalizēties nebija īpaši grūti vai pazemojoši, un ir visnotaļ reālistiski to izdarīt. Protams, gribētos vienkāršāk un ātrāk, bet kopumā procesa pēcgarša ir neitrāla. Tomēr man radās jautājumi par Latvijas likumdošanu.

Naturalizācijas gaitā es uzzināju, ka, piemēram, dažos gadījumos pret nepilsoņiem attiecas kā pret trešo valstu pilsoņiem, ja viņi vēlas iegādāties zemi vai īpašumus. Vai, piemēram, ka Francijas pilsoņiem atšķirībā no manas valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem-nepilsoņiem ir tiesības vēlēt Latvijas pašvaldību vēlēšanās. 

Manu pārsteidzošo atklājumu saraksts varētu turpināties un turpināties. Kāds varētu nosaukt šos ierobežojumus par pamatotiem, bet es ne. Es godīgi nesaprotu, kāpēc tāds vectētiņš Vitja nedrīkst mūža nogalē nopirkt sev lauku māju un nodarboties ar lauksaimniecību? Kāpēc jāprasa atļauja pašvaldībai vai jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, lai audzētu dārzeņus un vistas?

Vai kāpēc tāds students Pjērs, ieradies Latvijā ar Erasmus+ palīdzību, no likuma skatpunkta labāk saprot, kādā virzienā jāattīstās Rīgai, nekā kāda Katja, kura šeit nodzīvojusi visu mūžu? 

Jo vairāk iedziļinājos juridiskās niansēs, jo mazāk nosodīju cilvēkus, kuri nebija spējīgi pārkāpt savam aizvainojumam un niknumam, lai naturalizētos, vai arī to dara tikai tāpēc, lai pamestu Latviju. Nav tā, ka es atbalstītu viņu uzskatus, bet emocionālā līmenī es viņus saprotu labāk nekā pirms naturalizācijas. 

Visvairāk šajā situācijā mani pārsteidz, ka dažas Latvijas amatpersonas uzstāj, ka nepilsoņi nav uzskatāmi par bezvalstniekiem. Tai pašā laikā Igaunijā politiķi neslēpj, ka viņu nepilsoņi uzskatāmi par cilvēkiem bez pilsonības. Turklāt Igaunijas nepilsoņiem ir tiesības vēlēt pašvaldību varu.

Tā vienkārši nevar būt, ka visā pasaulē — ANO statistikā, aviokompāniju vietnēs, kaimiņvalstī Igaunijā un Eiropas Parlamenta dokumentos — nepilsoņi ir bezvalstnieki, bet tikai Latvijā tas ir "īpašs statuss, kurš nav uzskatāms par pilsonības paveidu". 

Kaut kādā ziņā tas rāda, ka šeit nav ticis sperts pat pirmais solis pretim problēmas risinājumam — pilnvērtīgai atzīšanai, bez nekādiem "bet". Tāpēc no manas puses bija naivi gaidīt, ka prezidenta piedāvājums šī gada septembrī — dot pilsonību jaundzimušajiem — tiktu pieņemts izskatīšanai Saeimā. 

Pēc šī parlamenta lēmuma mana sajūta, ka ir bezjēdzīgi gaidīt naturalizācijas vienkāršošanu vai "nulles variantu", ir tikai pastiprinājusies. Lielā mērā tā man deva sparu iegūt pilsonību, savu lēmumu es nenožēloju. Ideālisms un ticība, ka "neiespējamais ir iespējams" ne tikai negatīvā, bet arī pozitīvā nozīmē, man tika sagrauta, lai gan es vienalga vēlos balsot un to uzskatu par nepieciešamu.

Kad es nolēmu naturalizēties, es gaidīju, ka galu galā nekas būtiski nemainīsies, izņemot manu pasi. Toreiz darbadienās es agri cēlos un braucu uz Doma laukumu, bet brīvdienas pavadīju mājās vai ar draugiem. Viss bija paredzami.

Dienā, kad šo rakstu, man aiz muguras ir divu dienu komandējums uz Latgali, kur es nekad agrāk neesmu bijusi. No rītiem es braucu uz Zaķusalu un no turienes kaut uz pasaules malu, kur aizvedīs sižets. Brīvdienas palaikam pavadu čehu režisora kompānijā, kurš mani atrada, pateicoties šim blogam. Nav mainījies tikai tas, ka es vēl joprojām varu plānot atvaļinājumu par nostrādātu pusgadu. 

Šis ir bijis neprātīgs gads, un nākamais solās būt ne mazāk interesants. 

Anna, pilsone

Mans pēdējais bloga ieraksts veltīts gaišajai bijušā Naturalizācijas pārvaldes priekšnieka I. Gorbunova piemiņai, kurš strādāja, lai padarītu naturalizācijas sistēmu cilvēcīgāku. 

Atrodoties informācijas plūsmā, kas katru dienu retranslē jaunumus, tu kļūsti par uztvērēju, no kura atskan teikumu, domu, sižetu, koncepciju un diskusiju fragmenti. Palaikam, noskaņojot savu iekšējo radio, es uzķēru vārdu savienojumu "eiropeiskas vērtības". Taču bija ļoti grūti saprast, kur tās meklēt. 

To noteikti nebija vareno sarunās "Rīdzenes" viesnīcā. 

Es tās nepamanīju, kad 12 gadus veca meitene no Rēzeknes gāja bojā ugunsgrēkā. Vai kad labklājības ministrs Jānis Reirs pārsteigts atklāja, ka invalīdi var vairākus mēnešus pēc kārtas palikt bez pabalsta. 

Eiropas Savienības pamatprincipus bija grūti atrast dažādo stāstu kopumā — Rīgā nav pieejami dzīvokļi,  Latvijas iedzīvotāji emigrē, bēgļi valstī, bērnu namos slikti apstākļi, sociālie darbinieki pret bērniem pielieto vardarbību. Tāpat bija grūti atrast "eiropeiskas vērtības" nepārliecinošos varas turētāju lēmumos, kuri zaudē politisko svaru. 

"Eiropas vērtību" meklējumos es pazaudēju sevi, savu pārliecību un arī saprašanu — ko iesākt? 

Varēju apaugt ar cinismu vai vienaldzību, bet tieši to ļoti negribējās. Man vajadzēja kaut ko mainīt un/vai aizbraukt un nedomāt par to, kas palicis aiz muguras valstī, kurā esmu dzimusi, augusi un kuru es mīlu.

Kad sāku iet naturalizācijas taku, es sāku arī domīgāk vērties — vispārīgi ņemot, uz valsti, globāli — uz varu. 

Acīmredzot sāku apgūt pilsoniskās pozīcijas iemaņas, domāt par savas pilsētas likteni un to, vai man kā privātpersonai ir kāda darīšana ar politiku.

Šis ceļš ir ļāvis paskatīties uz sabiedrību jaunām acīm. Man likās, ka manā pilsētā daudziem nepietiek gaisa, projektu un vēl arī citu cilvēku, ar kuriem varētu izdiskutēt jaunumus un zināšanas. Daudzi no mums saskaras ar klaustrofobisku sajūtu, ka mēs visus pazīstam un ka šeit nav telpas, lai attīstītos. Mēs staigājam pa vienām un tām pašām ielām, mums nav dūšas ieiet jaunā ēkā, parunāt valodā, kas nav dzimtā, vai nogriezties no ierastā ceļa.  

Viss šis pilsoniskās pozīcijas izaugsmes ceļš ved pie viena jautājuma: "Ko es šeit daru? Un kāpēc?" Un šis jautājums urda ne tikai nepilsoņus. Jebkurā gadījumā svarīga ir tā atbilde, kuru mēs paši sev atrodam.

Savu atbildi es atradu pirms pāris mēnešiem, kad pievienojos nevalstiskajai organizācijai "Free Riga". Pie šī soļa mani aizveda pārdomas par to, ar ko es varētu nodarboties un kur varētu īstenot sapņus par darbu pie kopējā labuma. Pirmoreiz es nonācu multikulturālā sabiedrībā, trīs valodu vidē. Šajā mirklī es pieņēmu savu krievisko temperamentu. Pārgāja neveiklība, jo tad, kad tu izmanto vairākas valodas, tev paveras vairāk durvju un iespēju. Bet tā ir liela privilēģija, jo pie trešās valodas "pielīp" ceturtā, un pēc tās arī piektā. 

Tāpēc es tomēr iestājos sava veida "sektā". Tomēr tie nav vien tukši solījumi, un es nesekoju cilvēkam, kas līdzinātos Jēzum. Es redzu, ka mēs attīstāmies, un redzu vēlmi attīstīties arī citos. Cilvēki nāk uz "Maskačkas" svētkiem, taisa keramikas darbnīcas tukšās ēkās vai māca citus veidot mālus.

Es redzu, ka ir cilvēki, kuri grib mainīt lietu kārtību un parādīt citiem, ka tas ir iespējams.

Viņiem ir apnicis justies atsvešinātiem, jo uz atsvešinātības sajūtu neiedarbojas tas, ka tev ir sarkans vai baklažāna krāsas "diploms". Tas nav par balsošanu vēlēšanās, tas ir par sajūtu, ka kaut kam piederi un spēj paplašināt robežas.

Neskatoties uz visām grūtībām, problēmām, aizvainojumu un bailēm, es nenožēloju savu lēmumu un ļoti priecājos, ka mēs ar Kseniju izvārījām šo putru. Tāpēc, ka, pateicoties šiem deviņiem mēnešiem ceļā uz naturalizāciju, esmu piedzimusi no jauna, atradusi savu nišu un kļuvusi laimīga. 

P.S. Starp citu, ceļā uz pilsonību esmu atbrīvojusies arī no savām bailēm un aizspriedumumiem attiecībā uz Krieviju. Man liekas, ka tagad es biežāk ceļošu uz turieni un arī uz Eiropu un citām pasaules vietām. Varbūt var teikt, ka... tagad esmu kosmopolīte. 

* * *

Šis stāsts nu ir beidzies. Liels paldies, ka lasījāt šo blogu, paldies par jūsu komentāriem un emocijām, pozitīvām un negatīvām. Par to, ka sagaidījāt mūsu tekstus līdz pašām beigām, neskatoties uz to, ka tik ilgi rakstījām (godīgi sakot, varējām arī ātrāk). Paldies mūsu redaktoram Aleksandram Krasņitskim, kuram pateicoties šis projekts ieraudzīja dienasgaismu un kura dēļ mēs neapstājāmies pusceļā (vai vēl agrāk). Paldies tulkotājiem latviešu un angļu valodā — pateicoties viņu pūliņiem, šis stāsts kļuvis zināms ne tikai tiem, kuri lasa krieviski. Un paldies PMLP darbiniekiem par viņu sapratni, labvēlību un to, ka viņi mīl savu darbu.

8 komentāri
Didzis Ošiņš
Man ir prieks, ka meitenēm ir mugurkauls un savs viedoklis par lietām. Žēl lasīt, ka Anna jutās atsvešināta kaut tam tā nevajadzētu būt. Veiksmi turpmākajās gaitās!
Laura Groziņa
Lai cik ironiski nebūtu, 90-to gadu sākumā naturalizēties vajadzēja arī manai mātei (100% latvietei) tikai tāpēc vien, ka viņas tēvam bija vārds Andrejs, kaut uzvārds latviskāks par latvisku...
Anonīms lietotājs 17812
Gan jau bija kāds cits iemesls, ne jau vārda dēļ. Varbūt Andrejs bija Krievijas latvietis?
Valdis Bērziņš
Integrācijas rezultāts ir pozitīvs, ja ir piederības sajūta valstij, sabiedrībai, kultūrai. Nepilsoņu stauss ir platforma pilsoniskās identitātes marginalizācijai un politisks rīks neiecietības un naida populismam, kuru Latvijā piekopj divi politdvīņi - NA un Saskaņa. Pats naturalizācijas process nav pazemojošs, kā to norādīja abas jaunās pilsones. Pazemojošs un necienīgs ir pseidopatriotiskās sabiedrības un politiķu daļas vēstījums par okupantiem un valstij nevajadzīgajiem svešiniekiem, kuru atkārto pretējā puse un piedāvā alternatīvu - kremlina identitāti. Visa sabiedrība tikai iegūtu, ja mēs mazāk gaudotu par latviski neprotošu Bolderājas babuli un vairāk priecātos par katru Annu un Kseniju.
Ieva Lange
Ļoti priecājos, šo lasot! Aņa, Ksjuša, apsveicu!
Anonīms lietotājs 17812
"..vectētiņš Vitja nedrīkst vēlajos gados nopirkt sev lauku māju..." Kas ir vēlie gadi? Mūža nogale?
Anonīms lietotājs 17725
P.S. Meitenes vismaz malaces. Cerams, ka ildienā pašas vismaz valodu un valsti cienīs, nevis tikai priecāsies par ceļošanas dokumentu kabatā.
Anonīms lietotājs 17725
Vectētiņš Vitja savos kopš okupācijas šeit pavadītajos gados, būtu varējis papūlēties iemācīties valodu. Kapēc pāri ielai esošajā austrumu restorānā pirms trim gadiem atbraukušie pavāri latviski runā daudz labāk, kā trīsdesmit gadus šeit nodzīvojuši krievi? Kauns nav? Lai gan - protams, ka kauna nav, tie taču krievi.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti