Aņa un Ksjuša kārto pilsonības eksāmenu: Ceremonija

 

Mums, Ksenijai un Annai, apstākļu sakritības dēļ savos divdesmit ar astīti vēl bija nepilsoņu pases. Jau stāstījām par iemesliem, kuri mūs motivē iegūt pilsonību, un par to, kā iesniedzām dokumentus, vēl nezinot, kur var "aplauzties", kā arī par gatavošanos eksāmeniem, eksāmenu kārtošanu un tai sekojušo gaidīšanu. Tagad mēs pastāstīsim par svinīgo ceremoniju, kuru katra no mums uztvēra atšķirīgi.

Anna

Interesanti, cik ļoti cilvēki spēj interpretēt notikumus atbilstoši savām izjūtām.

Lūk, es redzu divus galdus, uz kuriem ir grāmatas, kas tiks pasniegtas pilsoņiem, kuri tikko devuši solījumu Latvijai. Pa kreisi ir mūsu valsts karogs. Tā fonā ir svečturis. Man rodas asociācijas ar tavernu – nelielu, mājīgā, tautiskā stilā, kaut kur provincē, ceļa malā.

Kreisajā pusē ir monitors, tajā rāda video ar Latvijas skatiem. Muzikālais fons vedina uz domām par sāls istabu. Interesanti, ka atcerējos atveseļojošo procedūru. Jo es taču arī atrodos procedūras – svinīgā solījuma – centrā. Turklāt sāls istaba ir individuāls notikums, bet šis ir sabiedrisks un apvienojošs pasākums. Tomēr es sēžu un piešķiru ceremoniālajai telpai savas izjūtas. Atmosfēra kā pie Linča – mazliet mājīgi, baisi noslēpumaini. Taču tajā visā ir dark deep darkness and splendor, kā viņa slavenajā mākslas darbā.

Manā (sic!) ceremonijā ir apmēram sešdesmit cilvēku. Runā deputāte Irina Viņņika (“Saskaņa”). Viņas runa ir vienkārša un brīžiem banāla. Taču vārdi, kurus viņa saka, paātrina asaru šķidruma sekrēciju manās acīs.

Deputāte un viņas svinīgā runa dod ceremonijai kaut kādu slimīgu svētku noskaņojumu. Slimīgu tāpēc, ka drudžainu. Cilvēki kļūst pārņemti ar notiekošo vai vienkārši jūtas satrauktāki. Katrs, kurš iznāk priekšā parakstīt solījumu un saņemt dāvanā grāmatu “Latvijas 100 skaistākās vietas”, nedaudz dreb. Kāds pa ceļam mazliet paklūp. Tas nav komiski – nepavisam nē. Vienkārši no uztraukuma pinas kājas.

Mana klātbūtne ceremonijā, precīzāk sakot, nelielā ažiotāža ap mani, nedaudz traucē man pašai. Jo “pazīstamajai žurnālistei” ar sērijblogu par (ne)pilsonību ir, piemēram, pasākumam tuvojoties beigām, jāsaka runa. Es murminu no uztraukuma aizsmakušā balsī: “Tagad es jūtos kā mājās” un vēl dažus vārdus – tā teikt, nokārtot pilsonības eksāmenu nav nemaz tik grūti un katram ir jāatrod motivācija.

Droši vien man vajadzēja justies tā, it kā es veiktu specuzdevumu. Bet nez kāpēc man vienkārši neiznāca. Es uztvēru visu notikumu dziļi un personīgi.

Ja man jābūt pavisam godīgai, Viņņikas kundzes vārdi par to, ka “Latvija ir manas mājas”, mani aizkustināja.

Taču pēc ceremonijas es jutos piekrāpta. Man kļuva nepatīkami, ka ar tik vienkāršu triku palīdzību, var, piemēram, nejauši nonākt arī sektā. Jo parasti tā arī notiek – kultu līderi uzspiež uz vājajām vietām, un tu pamazītēm zaudē kritiskās domāšanas rezerves. 

Patiesībā tā varbūt arī ir mana motivācija, kuru es ieteiktu atrast katram. Mana motivācija nav pilsoņa tiesības, pienākumi un iespēja balsot. Bet māju izjūtā. Ne to māju, kurās tevi gaida, bet to, kuras es varu saukt par savām.

Banāli. Bet arī ar patosu (un kāpēc ne?) Toties godīgi. Tagad jūs zināt, kā mani iemānīt sektā.

Tiesa, vai satrauktajiem nepilsoņiem ir vajadzīga tāds slimīgs atklājums kā manējais, ir retorisks jautājums. Cik ir vajadzīgi deputāti un viņu runas solījuma došanas procedūrā? Es zinu daudzus, kam pietika visa pārējā, lai satrauktos un apraudātos vai vienkārši sajustos apspļaudīti. Un tajā nav vainīgs ne solījums, ne deputāts, ne arī migrācijas dienesta darbinieki, bet tas, ka mūsu valstī nav integrācijas programmas. 

Ksenija

Ceremonija man bija žurnālista uzdevums. Tāds pats kā intervija ar prezidentu vai reportāža no protesta akcijas. Tas nozīmē atprasīties no darba, atbraukt uz vietu laicīgi, pieslēgt velosipēdu – tā, lai nenozog, saplūst ar pūli un izpildīt visus norādījumus. Runāt ne pārāk skaļi un nezīmēties. Pēc beigām aizvest līdz darbam ziedus veselus un neskartus.

Uzdevuma izpildi es izgāzu posmā, kurā notiek saplūšana ar pūli: biju pārāk sapucējusies – balts krekls un bikses. Sapucējušos nebija daudz. Cilvēki tur galvenokārt bija ieradušies tādā izskatā, kādā parasti iet uz darbu vai mācībām. Pirms ceremonijas sākuma mani uz interviju zāles beigās pasauca kolēģi no LTV, un tad jau visi mani centieni neizcelties bija veltīgi. Neilgi pirms tam es satiku Oļu – mēs kopā kārtojām eksāmenu. Viņa ir jaunā māte, kas nolēmusi saņemt pilsonību ģimenes apstākļu dēļ. Eksāmenu viņa nokārtoja otrajā reizē, pirmajā reizē izkrita jautājumos par Satversmi. Oļa bija satraukta, un es arī, tāpēc atlikušo laiku mēs vienkārši apspriedām visu pasaulē – no plakātiem pie sienas līdz ASV un Krievijas attiecībām. Kā tas parasti notiek ar kolēģiem žurnālistiem pirms preses konferencēm.  

Ja man jautās, kam ir līdzīga pati ceremonija, tad droši vien laulību ceremonijai dzimtsarakstu nodaļā – mēreni svinīga, formāla un vienkārša.

Rīgas domes deputāte/Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļas vadītāja saka runu. Visi korī dzied himnu, dod solījumu un pēc kārtas to paraksta. Pēc tam saņem trīs rozes un grāmatu-albumu par skaistākajām Latvijas vietām. Tad uzstājas Latvijas prezidents (videoierakstā) un PMLP darbinieki fotografē jaunizcepto pilsoņu kopīgo bildi. Pārtraukumos uzstājas muzikants, kurš ģitāras pavadībā patīkamā balsī dzied Raimonda Paula un Guntara Rača dziesmas. Viss pasākums ilgst apmēram pusotru stundu, pēc tam tā dalībnieki dodas kur nu kurais.

Īpašas emocijas es neizjutu – tikai vieglu prieku, ka vēl par soli esmu pietuvojusies jaunās pases saņemšanai, tāpēc arī rakstīt par ceremoniju ir grūti – nav nekā īpaša, ko teikt. Vienīgi, ka es tomēr mīlu ziedus, lai arī tie ir šausmīgi nepraktiski. Jā, un grāmatiņa arī nav slikta – tā bija gids-iedvesmotājs atvaļinājuma laikā, kad sagribējās pabraukāties pa Latviju.

Tas, kā es uztveru valsti, pēc ceremonijas nemainījās, tāpat kā nemainījās tas, kā es uztveru sevi valstī. Es joprojām šaubos, vai manai balsij ir nozīme, un es vēl joprojām nezinu, par ko es balsošu nākamgad.

Nākamajām mātēm, kuras plosa šaubas par to, kā ir būt mātei, nereti saka – tu iemīlēsi bērnu, tiklīdz tev to noliks uz krūtīm.

Pēc ceremonijas man kļuva interesanti, vai es iemīlēšu savu jauno statusu pēc tam, kad sarkanā pase nonāks man rokās? Vai es kļūšu labāka pilsone un kaimiņiene, vai kaut kas mainīsies? Intuīcija tajā brīdī man teica, ka nē.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pastāstīšu, ka māju izjūtu es ieguvu drīz pēc ceremonijas, taču no ļoti negaidītas puses. Es pievienojos “Facebook” grupai, kas ir veltīta manam mikrorajonam. Tajā cilvēki dalās ar fotogrāfijām, jaunumiem un sūdzībām par rajonu, dažkārt kopā risina problēmas. Pēkšņi bezpersoniskās daudzstāvenes ar anonīmiem iemītniekiem izrādījās mājas ar tūkstošiem kaimiņu. Visiem ir līdzīgas problēmas. Piemēram, kāda sieviete pasūdzējās par milzīgu bedri pagalmā. Grupas dalībnieki viņai ātri palīdzēja sakontaktēties ar atbildīgo cilvēku no pašvaldības. Bedri drīz aizbēra. Izrādījās, ka nav obligāti jābūt vēlēšanu tiesībām, lai padarītu savu māju, pagalmu, rajonu labāku. Vajag vienkārši uzturēt kontaktus ar kaimiņiem un meklēt cilvēkus, kas arī ir saskārušies ar līdzīgu problēmu un zina, pie kā vērsties.

Kad tu zini, ka neesi vienīgais, kas mīl savu mikrorajonu, - tās arī ir mājas.

Mūsu naturalizācijas process ir tikpat kā noslēdzies.  Pēdējā robeža ir pases saņemšana, jo pēc ceremonijas vēl pusotru mēnesi jāgaida īpašs Ministru kabineta lēmums.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti