Liels, liels noslēpums
Vai Latvijā tiek izmantota "Pegasus" vai līdzīgas slēptās izsekošanas programmas? Šo un citus jautājumus Latvijas Žurnālistu asociācija oficiāli uzdeva jaunajam iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim ("Jaunā Vienotība"). Kā arī virkni citu jautājumu: (ja jā, tad) cik bieži izmantota, vai mērķu vidū bija Gaļina Timčenko, vai tika izsekoti citi žurnālisti, kurš kontrolēja izsekošanas pamatotību, u.t.t.
Atbilžu šī raksta tapšanas brīdī nebija.
Un nav teikts, ka būs, uzskata Saeimas deputāts Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), kurš pazīst specdienestu sistēmu no divām pusēm. Pavisam nesen, 15. septembrī, viņš atstāja iekšlietu ministra amatu, kurā viņa pienākums bija uzraudzīt vienu no trim Latvijas specdienestiem – Valsts drošības dienestu (un Kučinskis vadīja ministriju arī februārī, kad tika uzlauzts Timčenko tālrunis). Un viņš iepriekšējā Saeimā vadīja Nacionālās drošības komisiju, kas arī uzrauga slepenos dienestus.
"Uz [Žurnālistu asociācijas] vispārīgajiem jautājumiem, protams, atbildēs," viņš Rus.LSM.lv pauž savu personīgo viedokli. "Vai Latvijā ir tāda programma ["Pegasus"], par to būs jāatbild. Bet uz detalizētākiem [jautājumiem] – domāju, ka detalizētāku atbilžu nebūs, tādu informāciju visi sargā."
Vai Latvija izmantojusi "Pegasus", lai izsekotu citus žurnālistus, un ja izmantojusi, tad cik žurnālistus un kādos laika periodos, tas, pēc eksministra teiktā, jau ir detalizēts jautājums. "Varu prognozēt, ka atbilde būs ļoti vispārīga," smaida Kučinskis. "Bet ja [Žurnālistu] asociācijai ir ļoti konkrēts jautājums, tas jāadresē prokuratūrai. Viņi ir tie, kas to var pārbaudīt, viņiem ir visas tiesības un piekļuve. Pārējiem šī piekļuve ir slēgta."
Uz vispārīgu jautājumu, vai Latvijas dienestiem ir "Pegasus", Kučinskis atbild tā: "Šķiet, ka nav. Bet precīzi nezinu."
Prokuratūras preses dienests uz to pašu jautājumu Rus.LSM.lv atbild, ka tas ir valsts noslēpums: "Operatīvās darbības pasākumu, līdzekļu un taktikas kopums, ko lieto operatīvās darbības subjekti, ir valsts noslēpums. Ģenerālprokuratūras rīcībā nav ziņu, kas būtu sniedzamas saistībā ar jautājumu par spiegošanas programatūras "Pegasus" lietošanu."
Ne jā, ne nē, ne melns, ne balts.
Vai nav par daudz noslēpumainības?
"Varbūt jāapdomā, varbūt mēs esam pārāk noslēpumaini dažās lietās," uzskata Žurnālistu asociācijas priekšsēdētāja Zane Mače (viņa parakstījusi vēstuli ministram). Pagaidām asociācijā pacietīgi gaida atbildes, likuma noteiktais termiņš vēl nav beidzies.
Mače pieļauj, ka būs jautājumi, uz kuriem netiks saņemtas detalizētas atbildes.
Bet asociācijā cer, ka atbildes, lai kādas tās arī nebūtu, viesīs skaidrību jautājumā, vai spiegošanas programmatūra nav tikusi izmantota nelegāli, nesaskaņoti, neatbilstoši likumā noteiktajai kārtībai.
Gadījumā ar žurnālistiem runa ir par iejaukšanos ne tikai personīgajā dzīvē, bet arī profesionālajā – jo šajā profesijā ir žurnālista pienākums sargāt savus informācijas avotus, atgādina Mače. "Mums ir bijuši vēsturiski piemēri, kad pie žurnālistiem veiktas kratīšanas, apdraudot žurnālista avotu drošību. Šajā gadījumā (Timčenko lietā – S.P.) var būt analoģiskas šaubas."
Nav imunitātes pret izsekošanu
"Mēs uzskatām, ka [tā] ir valdību atbildība – veikt izmeklēšanu un publiskot visus zināmos faktus. Galu galā, ja Latvijas, Igaunijas vai Vācijas valdības tērē miljoniem dolāru no budžeta, lai izsekotu pasaulē pazīstamus neatkarīgos žurnālistus un Putina režīma kritiķus, tad par to jāzina to vēlētājiem," Rus.LSM.lv saka starptautiskās nevalstiskās organizācijas "Access Now" eksperte Natālija Krapiva.
"Tas ir cilvēktiesību pārkāpums," Rus.LSM.lv uzsvēra "Meduza" galvenais redaktors Ivans Kolpakovs, kad tika apstiprināts, ka "Meduza" izdevējas Gaļinas Timčenko tālruni inficējuši ar programmu "Pegasus" nezināmas (domājams – Eiropas) valsts specdienesti. Nedaudz vēlāk vēl trīs Latvijā dzīvojoši žurnālisti paziņoja, ka arī saņēmuši no "Apple" analoģiskus brīdinājumus par mēģinājumiem uzlauzt viņu tālruņus. Par šiem gadījumiem vēl notiek pārbaudes Kanādas laboratorijā "Citizen Lab".
Valsts struktūras – ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā (kur policija atteicās atbildēt uz "Meduza" jautājumiem) tādiem formulējumiem par cilvēktiesību pārkāpšanu nepiekrīt.
Latvijas Tiesībsarga birojā konkrēto Timčenko gadījumu nekomentē, bet "kopumā" informē, ka tiesību akti neparedz žurnālista imunitāti pret tāda veida izsekošanu. Tiesa, tūlīt pat piebilst:
"Vienlaikus lietā "Nagla pret Latviju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa… norādīja, ka dalībvalstu tiesām ir īpaši rūpīgi jāizvērtē procesuālo darbību samērīgums, ievērojot pienākumu aizsargāt žurnālistu informācijas avotu konfidencialitāti," Rus.lsm.lv pavēstīja Tiesībsarga biroja juridiskais padomnieks Juris Siļčenko (pilnu komentāru sk. šīs publikācijas beigās).
Kurš atļauj izsekot
Lieta "(Ilze) Nagla pret Latviju" Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir viens no gadījumiem, kad Latvijas kontroles sistēma par noklausīšanās pamatotību acīmredzami nav bijusi efektīva. Taču tas bija sen, 2010. gadā.
Kurš dod Latvijas specdienestam vai policijai atļauju piekļūt kādam tālrunim tā, ka to nepamana tā īpašnieks? Atkarībā no izmeklēšanas pasākumu tehniskajiem aspektiem un izmantojamā likuma to dara izmeklēšanas tiesnesis, Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai viņa īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis (tā dēvētais dežūrtiesnesis, kura uzdevums ir dot šādas atļaujas, sīkāk sk. Jura Siļčenko komentārā šīs publikācijas beigās).
"Operatīvās darbības pasākumus uzsāk, ja ir pamatota informācija par personas gatavotu vai izdarītu noziegumu vai tās radītu valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumu un citā veidā nav iespējama vai ir būtiski apgrūtināta likumā noteikto mērķu sasniegšana," likumu citē prokuratūra.
Slēptas tehniskās izsekošanas vai noklausīšanās termiņš ir līdz trim mēnešiem, taču pamatotas nepieciešamības gadījumā to var pagarināt.
Tāda kārtība ir gan izsekojot narkodīlerus, gan arī tad, ja izsekošana tiek veikta potenciālu draudu nacionālajai drošībai gadījumā.
Tas ir par procedūru.
Bet ja runā par praksi, tad Latvijā bijuši vairāki sistēmas darbības traucējumi, kad dienesti acīmredzami ļaunprātīgi izmantojuši noklausīšanos, piekļuvi datiem un iejaukšanos privātajā dzīvē.
Piemēri ir par žurnālistēm, kuru gadījumi, ņemot vērā viņu profesijas publiskumu, ir "redzami". Ilze Jaunalksne, Ilze Nagla, Sanita Miķelsone, viņas visas tobrīd bija LTV žurnālistes. Jaunalksne un Nagla gāja tiesāšanās ceļu līdz galam, un galu galā panāca gan galīgos spriedumus savā labā, gan kompensāciju izmaksu.
Pēdējais gadījums ar Sanitu Miķelsoni bija 2015. gadā – tas bija saistīts ar to, kā likumsargi reaģēja uz raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" žurnālistu nodomu uzzināt, kā tiek lemts par valsts augstākā apbalvojuma – Triju zvaigžņu ordeņa – piešķiršanu. Lietā tika iesaistīti Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija (tagadējais Valsts drošības dienests). Žurnālistu telefonsarunas tika noklausītas, tika noskaidrots, kur atrodas zvanītājs. Izmeklēšana beidzās, jo likumpārkāpumi netika konstatēti, bet policisti paziņoja, ka neesot zinājuši, ka izseko tieši žurnālistus. 2016. gadā raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" žurnāliste vērsās tiesā, lai tā dotu vērtējumu, vai tiesnese rīkojusies pamatoti, atļaujot noklausīties viņas sarunas. Tika saņemta atbilde, ka pārkāpumi nav konstatēti. Tomēr tiesībsargs saistībā ar šo gadījumu atzina, ka tādas policijas metodes nav bijušas samērīgas ar izmeklēšanas vajadzībām, un konstatēja tiesību uz vārda brīvību ierobežošanu. "Aizliegtā paņēmiena" komanda nolēma tālāk netiesāties.
Konkrētajos gadījumos problēma ir nevis tiesību normu līmenī, bet gan tiesību piemērošanā, Rus.lsm.lv komentē zvērināta advokāte un mediju tiesību eksperte Linda Bīriņa.
Viņa pārstāvēja gan Ilzes Naglas, gan Sanitas Miķelsones intereses.
"Tiesību piemērotājam, sākot ar izmeklētāju un beidzot ar tiesnesi, ir pienākums jebkuras procesuālās darbības veikt, ievērojot gan nacionālās, gan starptautiskās cilvēktiesības. Līdz ar to pareizi piemērojot, tostarp no Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem izrietošos principus, kas attiecas uz žurnālistiem kā "sabiedrības sargsuņiem" ar īpašu statusu un aizsardzību, šādas situācijas nedrīkstētu atkārtoties.
Pieņemu, ka praksē grūtības rada tas, ka attiecībā uz žurnālistiem tiesību normās nav paredzēti īpaši izņēmumi, piemēram, kā tas ir attiecībā uz advokātu korespondences kontroli. Tādēļ tiesībsargājošās iestādes Latvijā pret žurnālistiem nereti izturas tāpat kā pret jebkuru privātpersonu. Taču žurnālistu īpašais statuss demokrātiskā sabiedrībā paredz šos izņēmumus, un tos jau šobrīd procesa virzītājiem ir pienākums ievērot."
Deputātu uzraudzība: pajautāt var, bet…
Specdienestu uzraudzība ir viena no oficiāli paredzētajām parlamenta, konkrētāk – Saeimas Nacionālās drošības komisijas – funkcijām. Kā šī uzraudzība darbojas praksē? Te daudz kas atkarīgs no priekšsēdētāja aktivitātes, Rus.LSM.lv saka bijusī deputāte Inese Voika (Kustība "Par!"), kas šajā komisijā strādājusi no 2021. gada jūnija līdz pagājušā gada novembrim.
Konfidencialitātes režīma dēļ viņa izvairās runāt par komisijas darba detaļām, taču piekrīt, ka deputāti, izmantojot komisiju, var izskatīt jautājumu par iespējamo žurnālistu noklausīšanos.
"Demokrātijai tas ir būtisks jautājums, jo likums aizsargā, piemēram, žurnālistu informācijas avotus, un, manuprāt, tāda noklausīšanās pieļaujama tikai retos un ļoti specifiskos gadījumos. Domāju, ka deputātu pienākums ir pārliecināties, [ka tā arī notiek].
Otrs jautājums – vai viņi vienmēr saņem atbildes. Piemēram, par jebkuru operatīvo darbību informāciju sniedz tas, kurš īsteno [operatīvo] procesu, atkarībā no sava viedokļa, ko drīkst runāt un ko ne. Ir arī lietas, par kurām informāciju aizsargā citi likumi par valsts noslēpumu."
Vai deputāti var izsaukt uz komisiju specdienestu vadību un pajautāt, vai viņu iestādēm ir saistība ar Timčenko tālruņa inficēšanu ar "Pegasus"? Var, saka Voika. Vai viņi saņems atbildi pēc būtības? Nav teikts, tas ir atkarīgs no lietas, atbild Voika. Viņa uzskata, ka uzdot jautājumus tomēr ir vērts: "Jā, mēs esam kara apstākļos, bet pamats jautājumiem ir, un jāmeklē atbildes. Ciktāl to atļauj likums."
Par specdienestu iespējām deputāti varētu spriest, zinot šo iestāžu izdevumu pozīcijas.
Tomēr atbildot uz jautājumu, vai uzraudzītājiem ir tāda informācija, Inese Voika atsaucas uz konfidencialitātes režīmu. Un tālāk runā nevis par kontroli, ko veic nevis konkrēti profilējošā komisija, bet parlaments kopumā: "Kopumā Latvijas parlamenta spēja veikt uzraudzību ir ļoti vāja, arī ar valsts budžetu saistītos jautājumos. Tas nav tāds līmenis kā Amerikā, kur ir vesels budžeta birojs, kas pat nepārbauda, bet veido savu neatkarīgo viedokli. Mums Saeimā nav tāda resursa. Deputāti drīzāk var reaģēt uz kādiem signāliem, konkrētiem jautājumiem, vai paši uzdot jautājumus."
Māris Kučinskis, kurš bija Nacionālās drošības komisijas vadītājs no 2018. gada novembra līdz 2022. gada jūnijam, teic, ka viņam bijusi tradīcija reizi gadā pārbaudīt, vai visām noklausīšanām, ko veikuši specdienesti, tikusi saņemta atļauja.
"Saeimas kontrolei ir jābūt. Un kontrole tur ir. Un arī prokuratūra var to visu pārbaudīt. Nesankcionēta noklausīšanās ir aizliegta, šī kārtība mums ir diezgan stingra," uzskata Kučinskis.
Ja notiek kaut kas neierasts, kas rada aizdomas, deputāti var lūgt Ģenerālprokuratūru to pārbaudīt, saka politiķis. Pēc viņa teiktā, kamēr strādājis komisijā, nelikumīgus noklausīšanās gadījumus nav atklājis.
Kādus viedtālruņus iesaka digitālās drošības eksperti, un ko darīt, ja radušās aizdomas, ka jūsu telefons ir uzlauzts (pasakām priekšā – tālrunis ir jāpārbauda), – par to nākamajā publikācijā.
Kā atļauj izsekot un noklausīties
Tiesībsarga biroja komentārs
"Satversmes 96. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta izpratnē jēdzienā "privātā dzīve" ietilpst arī personas telefonsarunu saturs. Attiecīgi darbības, kuru mērķis ir iegūt informāciju par telefonsarunu saturu, no cilvēktiesību viedokļa raugoties ir vērtējamas kā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums. Tomēr Satversme un Eiropas Cilvēktiesību konvencija paredz, ka minētās tiesības var tikt samērīgi ierobežotas likumā noteiktā kārtība.
Kriminālprocesa likuma 218.pants paredz tādu speciālās izmeklēšanas darbības veidu kā sakaru līdzekļu kontrole, bet Operatīvās darbības likuma 17. pants - operatīvo sarunu noklausīšanos. Kriminālprocesā minētās darbības var veikt ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu, bet operatīvās darbības pasākumos - ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu. Abos gadījumos atļauju veikt šos pasākumus var izsniegt uz laiku līdz trim mēnešiem. Minētie normatīvie akti neparedz žurnālistu imunitāti pret šāda veida izmeklēšanas darbībām."
Juris Siļčenko,
Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskais padomnieks
