Jautāts, vai kādu no aicinājumiem nevar atteikt, viņš rokas vien noplāta: "Var un vajadzētu, bet, ja labi zināms kolēģis, kas man pašam neatteiks atbalstu citā reizē, ļoti lūdz, – nu, kā lai atsaku? Bet tad balss arī aizkrīt kādā brīdī!"
Smejoties vienojamies, ka pāriesim uz zemajiem reģistriem savā sarunā, jo Dāvis – kā nekā – ir baritons un var nodziedāt pat basa partiju korī.
Dace Leimane: Tev jāizmēģina kāds no mūziķu paņēmieniem, kad viņiem ir problēmas ar balsi.
Dāvids Ernštreits: Ko viņi dara?
Nu, vecu vecais triks ir jēlas olas. Vai tad Antonija Apele tev nemācīja? Tu tak radio pie viņas runas mākslu mācījies!
Vai, tas bija sen! Es biju tik jauns un nobijies! Atbrīvoties nevarēju, tāpēc likās – jo vairāk uzzinu, jo grūtāk un sarežģītāk ir runāt dabiski… Ja atklāti, joprojām neesmu pārliecināts, vai visus vajadzīgos uzsvarus savā runā salieku pareizi. Bet, ja būtu tā, ka balss pavisam aizkristu, tad es laikam ar siltu ūdeni mēģinātu…
Vispār tava balss ir tā smuki nosēdināta, kā to profesionālā leksikā laikam sauc. Tā nenāk no kakla, bet no dziļumiem, kā tam vajadzētu būt. Vai tas nāca viegli, bez cīņas?
Droši vien, ka nenāca uzreiz, bet toreiz, 1996. gadā, kad es sāku strādāt, viss bija autodidaktā: kadrā sēdēja un kaut kā runāja kaut kādos kreklos, ko mamma bija humpalās nopirkusi. Arī "Panorāmas" sporta ziņas lasot. (Smejas.) Mūsdienās tas nebūtu iedomājams, tāpēc – ko tur kāds darīja ar manu balsi, nemaz īsti neatceros. Viss izbīlī un lielā ātrumā. Arī mana iešana kadrā sākās spiestā kārtā – pieredzējušie kolēģi bija devušies strādāt uz Atlantas olimpiskajām spēlēm ASV un kādam bija jāaizvieto… Bet nu – ar gadiem balss laikam sēžas katram cilvēkam, kļūst zemāka un dobjāka.
Jā?
Tā esmu pamanījis, skatoties arhīvus, kur kādi sabiedrībā zināmi cilvēki agrāk runājuši smalkākās balsīs. Varbūt tas saistīts arī ar pārliecības kāpumu, grūti teikt, bet mūsdienu ierakstus ir patīkamāk klausīties.
Korī tu esot baritons?
Jā, tāds pirmais basiņš. Pēc atpūtas brīvdienās varu arī otro basu norūkt. (Smejas.) Starp citu, par to man ir ļoti mīļš stāsts: pagājušās vasaras dziesmu svētkus es nodziedāju pie īstākajiem vīriem – pie otrajiem basiem. Un iemesls bija lielisks – manam dēlam Mikam bija tikko apritējuši 15, tikko arī balss lūzums. Tagad viņš ir otrais bass. Būdams Rīgas Doma kora skolas dziedātājs, uz dziesmu svētkiem viņš nāca palīgā mūsu korim.
Tavs koris bija? Atgādini, lūdzu!
Natālijas Draudziņas vidusskolas absolventu jauktais koris "Saulgrieži". Un, lūk, pateicoties piecpadsmitgadīgajam Mikam, es tiku dziedāt pie otrajiem basiem! (Smejas.)
Ak, cik skaists stāsts!
Starp citu, iepriekšējos, Latvijas simtgades dziesmu svētkos, Miks arī dziedāja, bet vēl ar Doma kora skolas zēnu kori – bērni jau tur parasti nepiedalās, bet, ja vajag bērnu balsis, tad atsevišķi kori dzied. Un tas bija tik skaisti, kā viņi dziedāja tādās eņģeļu balsīs. Joprojām tirpiņas uzskrien, to atceroties. It īpaši Imanta Kalniņa un Māras Zālītes dziesmu "Virs galvas mūžīgs piena ceļš…" – kad bērni iesāk to…
Vai arī tu pats toreiz dziedāji kopkorī?
Jā, jā – es stāvēju vienā flangā, pie baritoniem, mana sieva Signe – otrajā flangā, pie soprāniem, savukārt Miks – augšā.
O! Tad jau īpašas sajūtas! Tava sieva arī dzied korī?
Jā, jā, mēs korī satikušies esam! Tur jau ir tā stāsta dramaturģija: pirms pieciem gadiem Miks kā bērns smalkā balstiņā dziedāja kopkora augšgalā, bet pēc pieciem gadiem es, pateicoties viņam, varēju dziedāt pie otrajiem basiem. (Smejas.)
(Smiekli.) Tev gandrīz kā iniciācija caur dēlu…?
Jā, gandrīz vai!
Nu, klausies! Kas ir lielāks piedzīvojums – olimpiskās spēles, kad mūsējie soļo ar Latvijas karogu, vai dziesmu svētki?
Divas dažādas lietas. Bet dziesmu svētkos ir lielāks radīšanas prieks. Protams, strādājot olimpiādē, es kā žurnālists arī kaut ko radu. Tomēr mēs tur esam kā apkalpojošā sfēra, iepretim dziesmu svētkiem, par ko es reizēm saviem kolēģiem atgādinu (kaut gan parasti ar pamācībām citiem neuzbāžos) – tas ir brīnums, ka mēs, sveši cilvēki, sanākam kopā un radām kaut ko jaunu un tik skaisti skanošu. Kaut ko, kas dzimst uz vietas šajā brīdī.
Jā…
Bet attiecībā uz sportu – pieļauju, ka tur fani jūtas kā radītāji – viņi līdzrada sporta svētkus, ar savu jaudu iegulda tur milzīgu enerģiju, dzīvo ar to. Mans paša redzējums uz fanu kustību gan ir bijis mazliet skeptisks. Proti, no 90. gadiem man nāk līdzi tāda nepatīkama pēcgarša par reizēm, kad fanu apliecināšanās bija ne tikai tāda forša un tīra, bet arī tāda netīra, piedzērusies un pat apčurājusies. Ar pašmērķi – lai tikai sevi apliecinātu, sevi izreaģētu. Un man tad šķita, ka nu…
..ka tiek devalvēta vērtība?
Jā.
Šķiet, ka tagad situācija ir krasi mainījusies?
Jā, ir prieks, ka mūsdienu realitāte ir citāda: cilvēki brauc no labākās sirds, ar citu kultūru. Bet no manas kā žurnālista puses tas ir tāds konveijera darbs vairāk. Protams, trīs nedēļu laikā, ko mēs tur pavadām, darām visu, lai arī oriģinālu, interesantu stāstu būtu vairāk…
Jā, es saprotu, providencei arī ir nozīme: kā saliekas zvaigznes, vai ne?
Jā, jā, to nekad nevar paredzēt. Bet arī tas varbūt ir kādu ilgstošu centienu nopelnīts rezultāts – tāda sajūta arī ir… Jebkurā radošā darbā tā ir.
Tu gribi teikt, ka radošam procesam ir arī kāda iekšējā struktūra?
Jā, jā! Bet tas uz filmām vairāk attiecas. Sākumā vienmēr ir tāda eiforija: o, kāda ideja, tas tik būs lielisks projekts! Tad tu apsēdies pie papīra, sāc rakstīt un, pag, pag – kur pazuda visi tie endorfīni – visi tie tauriņi, kas, man zāli pļaujot, lidoja un šķita, ka nu tik būs! Likās: Holivuda, gaidi mani, vai ne? (Smejas.) Pie papīra un starp uzrakstītajām rindām noploku – rodas šaubas un bailes. Ir jāsaņem drosme, lai savam stāsta varonim un operatoram piezvanītu un ar pārliecību klāstītu darba plānu, kas vairs nebūt nezīmējas tik rožainās krāsās, kā sākumā likās. Un tad tu ar sakostiem zobiem dodies un satiec veiksmi – vai nu varonis izrādās tā vērts vai vienkārši notiek kaut kas… Redz, tāda mistika.
Vai tev vienmēr tā ir?
Jā, šaubas un baiļu sajūta vienmēr ir klātesoša.
Paldies, ka tu esi tik atklāts. Drosmīgi stāsti.
Es jau domāju, ka manā gadījumā tā ir vairāk tāda amatniecība, esmu tāds no dabas – man nav raksturīga neparasta mākslinieciskā uzdrošināšanās. Esmu tāds klucīšu krāmētājs, kas nav slikti. Tie nav sev pašam pelni uz galvas. Es par savu būtību.
Tu to vari nosaukt par klucīšu krāmēšanu, un man jau nav tev jākomplimentē, jo nekas nav briesmīgāks kā saldas intervijas, vai ne?
Nu, tak! (Smejas.)
Taču tagad, klausoties tevī, es jocīgā kārtā iedomājos Daudziņu Vili. Un, kāpēc?...
Nu gan! Šodien LTV mārketinga reklāmas filmēšanā, ko kuras es tagad nāku, man uzdeva jautājumu: ja kāds taisītu filmu par Dāvi Ernštreitu, kuru aktieri es izvēlētos? Es teicu: man ir divi varianti – Gatis Gāga vai Vilis Daudziņš! (Smejas.)
Ē? Jā, jā – arī Gatis Gāga? Viņš ir tev vizuāli kaut kādā ziņā līdzīgs, patiešām! (Smejas.) Un Gāga arī uz laukiem aizdevies, kur tu arī skrien pie pirmās izdevības…
(Smiekli.) Nu ja, tieši tā!
Un Vilim jau arī ļoti patīk lauki. Viņš savulaik teica: lūdzu, neko neprasi man par privāto dzīvi, par dzīvžoga griešanu gan – to es varu stundām stāstīt!
Labs, super! (Smejas.)
Bet tavā virzienā par Daudziņu es iedomājos, jo viņš ir metālmākslinieks, tāpat kā tu – rotkalis. Vilis arī ir rotas taisījis. Man šķiet, jums abiem ir kas no juvelieriem, smalkveidotājiem, perfekcionistiem, ļoti precīzi nofokusētiem. Un tev vēl ir mūzikas skolas pieredze, kam arī uzstādījums: nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk…
Nu tie fakti atbilst patiesībai, kaut arī rotkalis būt es nespēju, un mūzikas skolu arī – nezinu, kā es pabeidzu. Bet nu tās ir detaļas.
Varbūt tu pārāk maz pamācījies, uz mūziku patika bieži nākt vēlāk – pēc kādu 7–8 gadu mācīšanās… Kad kaut kas jau sanāk.
Man pieci bija…
Ā, jā. Pūtēji mūzikas pamatskolu beidz piecos gados. Ko tu pūti?
Tenors tas tolaik skaitījās. Tagad to sauc par eifoniju: metāla instruments, tā kā tūba, bass, tikai mazāka izmēra. Bet, kas attiecas uz vēlmi vienmēr tiekties pēc pilnības, ka nekad nav labi un ir bailes par to – tas tomēr, man šķiet, ir kaut kādā mērā saistīts arī ar pašvērtējumu. Jā, tas iet kopā arī ar augstiem profesionāliem standartiem, bet kaut kāda pašapziņas nianse tajā ir. Negribas jau taisīties par bailīgo zaķīti, bet man ir grūti, piemēram, uzņemties sižetus, ar ko mēs "Sporta studijā" atveram jaunu tēmu. Kas žurnālistikā nav nekas nepareizs: tu pacel jautājumu un izmet to publiskajā telpā – Mūzikas akadēmijā ir tādas šausmas, bērnu sportā ir tādas šausmas…
Tu it kā pavelc no paklāja apakšas to, kas kādu laiku tur ir bijis paslaucīts…
Jā! Un tad – ieraugiet un dariet, ko gribat!
Nu, žurnālistam ir jāuzliek sabiedrībai uz galda jautājums, sakot: lūk, padomājam par to! Tā ir.
Nu, jā! Es arī neesmu Latvijā vienīgais žurnālists – pārējie 100 var to tēmu turpināt! Tomēr es ļoti negribīgi uzņemos jaunas tēmas, jo man tas vienmēr beidzas ar milzīgu savākto materiālu kaudzi. Mana problēma ir tā, ka vienmēr gribu izdarīt lietas līdz galam – arī tur, kur tas nemaz nav iespējams. Piemēram, nav iespējams iedot recepti, kā mēs tagad vislabāk audzināsim bērnus – vai kā olimpiskos čempionus? Manā gadījumā tas ir: ja aktualizēju problēmu, gribu iedot līdzi arī rokasgrāmatu, kā to risināt. Nevaru apstāties.
Bet citādi jau nav vērts!
Bet es nedzīvoju tajā, nedzīvoju žurnālistikā! Un arī negribu būt darbā no rīta līdz vakaram, par kaut ko cīnoties.
Par to sekos jautājums, Dāvi! Manuprāt, tu nemaz neesi žurnālists pēc būtības. Tu esi pilsonis! Tādā izpratnē kā senajā Romā: esmu piederīgs, esmu atbildīgs, piedalos un ietekmēju kaut ko uz labu. Vai nav tā?
(Smiekli.) Laikam.
Vai ne? Jo, ja tu būtu tikai žurnālists, iespējams, tu būtu palicis sporta žurnālistikā, bet tevi interesē procesi. Tāpēc tēma nav izšķiroša.
Es nezinu. Nu, jā. Tas ir tas, ko es saprotu: cilvēcisko vērtību lietas.
Skaties, ko ir teikusi tavas nesen iznākušās filmas "Patrīcija" režisore Inese Kļava: "Lai arī filma ir par Latvijas labāko slēpotāju, būtu maldīgi domāt, ka tā ir par sportu. Filma ir par ģimenes atbalstu, mīlestību, rūpēm vienam par otru, neatlaidību un spēku turpināt pat visgrūtākajos dzīves brīžos". Un, man liekas, ka visi tavi stāsti, vismaz filmas, ir tēmā: "Latvija var!"
Nu, jā, varbūt. Man ir jābūt godīgam un jātaisa par to, ko es saprotu. Cilvēciskā lieta ir un būs aktuāla – vienalga, kādā tēmā, un vienalga, pa cik augstiem plauktiem tu grābsties. Tikai jautājums man sev pašam: cik ilgi to var ekspluatēt? Gribas jau iet pašam profesionāli uz priekšu – celt savu zināšanu un prasmju līmeni.
Jā.
Cilvēki mani gan ir mierinājuši, ka drīkstu uztvert to kā misiju: cilvēki man uzticas, atveras, ne visiem tas ir dots. Es gan pats nezinu, no kā tas. Vai tas ir no mana tēva vai no manas mammas, es to nezinu…
Nu, jā – abi tavi vecāki ir žurnālisti: tētis Gunārs Ernštreits bija sporta žurnālists avīzē "Sports", mamma Velga Ernštreite strādāja dažādos vadošos medijos, tai skaitā žurnālā "Zvaigzne", laikrakstā "Padomju Jaunatne", arī jauniešiem mācot žurnālistiku, vai ne?
Jā. Ar mammu joprojām aprunājos par savām filmām. Arī "Patrīciju" viņa noskatījās.
Jauki. Tev laimējies, ka ir tādi vecāki, kaut arī tēti zaudēji, kad tev bija tikai 7 gadiņi. Tevi arī interesē cilvēki, vai ne?
Man interesē, jā! Es viņos iedziļinos ļoti – kas viņi ir, ko viņi man saka, ko domā. Bet dzīvē viņus līdzi nenesu.
Tu jau nevari to atļauties.
Jā, nevaru gan. Piemēram, filmas "Patrīcija" filmēšana norisinājās piecu gadu periodā. Bet, lai mazliet palielītos (smejas), man ir stāsts no Martina Dukura, par ko man ir divas filmas saveidotas.
Jā, divas lieliskas filmas par Dukuru dzimtu: "Dukuru līnija" un "Dukuru mezgls"…
Jā. Un vienu no tām taisot, Martins man atgādināja kādu epizodi no Vācijas, Vintenbergas čempionāta: mēs viņu esot filmējuši, un Martins dzirdējis manu sarunu ar operatoru, kas man aizrādījis, ka ir aizliegts iet filmēt tur, kur biju nodomājis.
Lielajās sacensībās ir ļoti stingri noteikumi, ja?
Protams. Katra filmēšanas vieta arī kaut ko maksā, un, jo labāka, jo vairāk, pie tam – viss ir laicīgi jāsaskaņo. Un es jau biju aizmirsis, bet Martins man atgādināja, ka es esot teicis operatoram: "Iesim, kamēr mūs metīs ārā. Un, ja mūs metīs ārā, tad iesim pa tām durvīm. Un, ja tur metīs, tad – atkal kaut ko izdomāsim!"
Nu, par bailīgu zaķīti – kā tu izteicies pirmīt – tevi nenosauksi. (Smiekli.)
Ja tev ir mērķis, tad atlaižu nav. Un Martins teica: "Toreiz es sapratu, ka tu esi vecis, ka tu neatlaidīsies!" Un tā es laikam ieguvu Martina uzticību, jo tas, cik daudziem "aizliegts" ir gājuši cauri Dukuri paši, to mēs pat iedomāties nevaram!
Jā.
Tāpēc arī mana sajūta ir: kā pēc tam jutīšos, ja nemēģināšu?
Tā ir. To arī sauc par radošo, profesionālo nekaunību, bez kā nav dramaturģijas, nav notikuma, nav pārsteiguma.
Jā, jā. To es gan kladzinu kā vecs onka jau. Jo jaunā paaudze – tā ir tāda tendence pat…
Nu, nu – kāda ir tendence?
Viņi ir tik paklausīgi! Esmu lidostā mācījis savai lielajai meitai, ka to polšu, kas mums ir somā, mierīgi var liet klāt uz vietas nopirktajai kafijai un dzert, ja ir vēlēšanās. Nevis tā, kā rakstīts uz sienas, ka līdzpaņemto šeit nedrīkst dzert. Nu, tas tāds varbūt neveiksmīgs un piezemēts piemērs, bet…
Es saprotu, ko tu domā: Alvis Hermanis kādus gadus atpakaļ, kad bija uzņēmis jauno JRT kursu, teicis, ka jaunā paaudze grib būt ļoti labi cilvēki.
(Smejas.) Jā, nu tādā paklausīguma ziņā, vai ne?
Atceros, kad Māris Štrombergs ieguva zeltu olimpiādē, tad tavs radinieks Jānis Erenštreits, kas arī ir tāds izaicinājuma cilvēks, izveidojis Rīgas Doma kora skolu, ģeniāls pedagogs, viņš teica: "Man patīk, ka ir tādi puiši, kam ir drosme uzdrošināties domāt, ka var sacensties ar pasaulē labākajiem un vēl atvest medaļu!"
Jā, un tā uzdrīkstēšanās ir jāuztrenē laikam. Es redzu savā meitā pat pārspīlētu atbildību mācību procesā, taču, zini – arī spēju pateikt: pag, bet šitā nav pareizi!
Viņa arī mūziku mācās?
Nē, viņa Rozentāļus (Jaņa Rozentāla Mākslas skolu – red.) beigs. Mums šogad tāds izlaidumu gads: Miks beigs devīto klasi un lielā māsa – ceturto kursu Rozentāļos. Pārmaiņu vasara.
Bet tas nāk arī no lībiešiem? No Ernštreitiem? Kā tu domā?
Kas to lai tā īsti zina. Mamma un vecāmamma ir no Latgales. Mammas tētis – no Kurzemes. Tēva radi – tie nāk no lībiešiem. Un tur, nu, tādi raksturi – oi, oi, oi. Cieti un spītīgi. Bet es to skaidroju arī to, ka vispār ir kādi 250 lībieši palikuši tagad…
Runājošie?
Nē, runājošie ir kādi 12–15 uz zemeslodes. Tad tu iedomājies, kādam ir jābūt cilvēkam, lai viņš šo apzinātos un koptu? Lai ikdienā nodarbotos ar kaut ko tik mazu un ekonomiski nelietderīgu?
Bet tur tu arī esi diezgan dziļi iekšā, vai ne? Valodu arī esi mācījies.
Esmu, jā! Bet valodu gan tikai dažu frāžu līmenī.
Nu, pasaki kaut ko lībiešu valodā!
Mīnā um līvli – es esmu līvs. Min nim um Dāvid – mani sauc Dāvids.
(Smaids.) Un bērni arī ir tajā?
Vecākā meita Irbe, kam tagad jau 20, no mazām dienām lībiešu nometnēs piedalās. Tagad viņa jau sāk pasniegt vienkāršāko līmeni citiem. Viņa nerunā lībiešu valodā, bet pašus pamatus tiem, kas nezina neko, pamācīt var. Mēs esam tik maz, ka katram ir kaut kas jādara. Jo, ja kādam liekas, ka Latvija ir maza, tad lībiešiem ir kādi 50 aktīvi cilvēki vispār. (Smejas.)
Vai tavi lauki arī ir lībiešu krastā? Un vai ar diriģentu Erenštreita kungu, Jāni, esat kaimiņi?
Ar Jāni Erenštreitu mūsu senči nāk no viena ciema – no Miķeļtorņa –, bet tagad Jānis saimnieko Mērsragā. Savukārt mūsu ģimenes mājas, kopš 50. gadu vidus, ir Sīkragā. Senajā dzimtas vietā, Miķeļtornī, pēdējos desmit gadus saimniekoju es pats, cenšoties to atdzīvināt: pļauju, zāģēju, esmu iekūlies arī avantūrā – lēnu garu sāku būvēt. (Nosmejas.)
Esi teicis, ka atpūties pļaujot un sēņojot…
Jā, jā. Tā ir.
Vai bērniem arī liec kaut ko darīt?
Lieku, bet neklausa jau man. (Smaida.) Vislaimīgākais esmu tad, kad mēs visi strādājam kopā, lai cik briesmīgi tas neizklausītos. Man tā ir laime: harmonija, prieks par padarīto. Un pēc laba darba visiem kopā paēst.
Kas tev garšo?
Viss. Sieva brīnišķīgi gatavo. Nav vienveidīgi. Šodien Signe teica, ka varētu uztaisīt aso Tom Yum zupu – tur ir kokosriekstu piens, vistiņa, zaļumiņi…
O, kāda tev sieva?
Jā, jā. Mēs gan diezgan asu ēdienu ēdam, tas gan. Un gaļu diezgan reti. Tāpēc, ja mājās gaļa, tad esmu priecīgs, kotletītes vienmēr ir garšīgas. (Smejas.) Bet, ko mēs par ēdienu!
Tas jau arī par cilvēku kaut ko pasaka…
Zivis garšo! O! Tas gan ir par mani. Pašam patīk pepināt!
Kas tas ir: pepināt?
Pepiņi – tās ir karsti, ātri kūpinātas zivis, ko var dabūt gatavas divās stundās.
Jebkuras zivis tādā veidā kūpinātas ir pepiņi?
Mūsu pasaulē ir tikai viena veida zivis: butes. Mums gan tās ir plekstes jeb lestes. No lībiešu valodas "liestā". Latvietis saka – plekste, bet literāri laikam – bute.
Ā, redz, kā?
Bute, tas vārds man sākumā vispār alerģiju izraisīja: kas tas ir? Kā var pleksti saukt par buti? (Smejas.)
Man atkal bute bija vispirms un plekste pēc tam!
Ā – nu, re, kā kuram! Es pērku no foršiem zvejniekiem Mazirbē, svaigi zvejotas, un tad uzreiz uz Sīkragu prom. Pēdējā kūpināšana bija, kad es tur biju viens pats. Laime pilnīga: jau rudens, kad jau agri tumšs paliek. Zivis dabūju ap pulksten 7–8, jau krēsloja. Man tāda bilde ir – esmu izvilcis ārā uz lieveņa lielu lampu, ar sildelementu (draugi mums tādu uzdāvināja), zivju tīrāmos dēļus, bļodas, spaiņus ar ūdeni. Tad visu saslēdzu, lai ir gaišs un silts, – vai tik nebija jau oktobra beigas? – laiks bija foršs, bet auksts. Un tad es ņēmos tos desmit kilogramus zivju iztīrīt!
Ko? Desmit kilogramus?
Nu, plekstei jau tā tīrīšana iet ātri: kādās minūtēs 40 esi ticis galā! Tad novāc visu, iekur kurtuvi, ver zivis uz virbiem, tikai tām pirms cepšanas ir jānotekas, lai nav slapjas. Tā līdz kādiem vieniem naktī es tur ņēmos. Bet pilnīga pasaka: zvaigznes, sēdi viens pats, pilnīgs klusums, uguntiņa kurās, tu vaktē tikai.
Jā, jā… Tik kinematogrāfiski, ka, šķiet, vajadzēja filmēt. Bet, cik labi, ka nevajadzēja filmēt. (Smiekli.)
Tieši tā. Man čaļi visu laiku prasa: kad tad tu mūs beidzot aicināsi atkal uz tām butēm? (Smejas.)
Jā, bet, cik labai vajag būt sajūtai, ka tu esi it kā viens, bet ar apziņu: tavējie tur daudzus gadus ir bijuši, ir un būs, vai ne?
Absolūti – tāda karaļvalsts. 60km piekrastes ciemu, kur caur radu būšanām kaut kādi pieturas punkti. Droši vien Latgalē arī ir tādi ciemi, kur dzimtas dzīvo – arī tur kaut kādā mērā tas ir saglabājies. Pat, ja katrā ciemā tur vairs nedzīvo, tad tavā galvā tas ir saglabājies. Katrā ciemā iebraucot, tev ir kaut kāda saikne. Nav tā, kā Zvejniekciemā iebraucot – kaut arī tur ir jūra –, bet tu stāvi rindā veikalā un domā, kas ir šie cilvēki? Kādā valodā viņi runā? Vai viņi brauc uz šejieni ar vilcienu vienkārši, lai ietu sauļoties?
Vai jūsu dzimtai ir arī savs ciltskoks?
Jā, ir, bet tomēr vajadzētu precizēt, iezīmēt kartē: kurā mājā dzīvoja tas, no kuras mājas bija tas? Tam vajadzētu pieķerties, kamēr vēl var…
Tev droši vien ir sajūta: kāpēc raidījumu cikla "Tas notika šeit" ietvaros es braucu pētīt citas vietas, bet neatvēlu laiku savējai? (Smaids.)
(Smaids.) Jā, jā, daži arī prasa: kad brauksi pie mums? Bet varbūt arī vajag paturēt savu vietu, kur aizbēgt, noslēpties. Nevajag to piesaistīt darbam.
