Tēta projekts
Naktskrekls 1. sērija
Izvēlne
"Tēta projekta" 1. sērija: Naktskrekls

Tēta projekts - atgriešanās pēc 15 gadiem Īrijā. 1.sērija - «Naktskrekls»

2001. gadā mans tētis aizbrauca strādāt uz Īriju. Sākumā bija domāts, ka tikai uz gadu. Es aizbraukšu, nopelnīšu naudu un atbraukšu atpakaļ – tā teica tētis un domājām arī mēs.

Mani sauc Justīne Savitska, es strādāju pieci.lv un 2017. gada janvārī, ar ģimenes atļauju, sāku ierakstīt mūsu telefona sarunas, jo tētis nolēma, ka tagad, pēc vairāk nekā 15 gadiem Īrijā, ir laiks doties mājās. "Tēta projekts" ir stāsts par to, kā tas notiek – ko patiesībā nozīmē atgriešanās.

Vēstules

Justīne: Mes tev viestulis vēļ nazkaidys syutejam.

Tētis: Ir pi manis. Atvežu. Ar visim pocelujčikim [bučiņām]. Tik daudz pomadys [lūpukrāsas] pībakstejuši. Apbučuotys.

Mēs skatāmies fotogrāfijas un vēstules, ko tētis ir atvedis no Īrijas, starp tām ir arī  bilde, kur viņš sēž sakņupis, notupies pie televizora un skatās ekrānā, un viņa komentārs, ieraugot šo fotogrāfiju, ir: „Nu, tagad es vairs nevaru pat tādā pozā apsēsties.

Tētis pirmajos gados Īrijā

Pirmajos gados Īrijā viņam bija tik maz naudas, ka mēs sūtījām paciņas – somā ielikām kaut ko garšīgu, tur slēpām arī cigaretes.  

Es saku – mēs, bet principā jau to darīja mamma, jo mēs ar brāli bijām mazi – kad viņš aizbrauca, es mācījos ceturtajā klasē, manam brālim bija septiņi gadi. Viņiem pašiem bija trīsdesmit astoņi un trīsdesmit deviņi gadi.

Paciņai vienmēr klāt bija vēstule un fotogrāfijas vai kaut kas cits, ko tajā reizē gribējās viņam nodot.

Mamma: Tu padūmoj! Es kaut kū taidu naatcerūs.

Tagad, lasot šīs vēstules, mēs visi smejamies, viss rakstītais šķiet pārspīlēti skumjš un dramatisks. Bet toreiz piezvanīt bija dārgi, bija grūti saprast – kas ar tēti tur notiek, un kas galu galā te Latvijā notiks ar mammu, ar mums. Tāpēc mamma Ziemassvētku atklātnē tētim arī raksta:

"Varbūt sagaidīsim, ja ticēsim, cerēsim, mīlēsim." Un blakus pārraksta Ojāra Vācieša dzejoli "Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs."

Vēstules un kartiņa, ko tētim sūtījām uz Īriju

Kāpēc bija jābrauc un jāpaliek

Tētis strādāja Īrijas uzņēmumā, kas būvēja sporta laukumus, brīvdabas koncertu vietas, apzaļumoja parkus, tētis brauca ar traktoru, ekskavatoru, taisīja drenāžu, stādīja kokus.

1) Tētis savā darba traktorā Īrijā 2,3) Tēta foto no darba Īrijā. Būvē drenāžas sistēmu 4) Tētis stāda bērzu darbā Īrijā

Drīz kļuva skaidrs, ka nekādu lielo naudu tur nopelnīt nesanāks, tomēr tēta peļņas brauciens ieilga. Nauda, ko viņš atsūtīja, uzreiz tika izlietota, bet vajadzības tā arī nebeidzās. Man jābrauc uz skolu Daugavpilī, manam brālim arī kaut ko vajag. Vajag ēst, vajag uzlikt mājai jumtu, vajag sataisīt šķūni, kurš nodega tajā pašā gadā, kad tētis aizbrauca. Lauku mājā vienmēr ir ko darīt.

Tētis: Mama maņ saceja: "Vuicīs, dāls, ar luopstu vajadzēs gruobt." Nu, tai i izguoja.

1) Brālis pie vakar nodegušā šķūņa. 2001. gads 2) Spāru svētki nodegušajam šķūnim. 2001. gada beigas 3) Šķūnis 2017. gada vasarā

Katru gadu kāds no mums ieminējās, ka vajadzētu varbūt beidzot braukt mājās, bet kad bija pagājuši kādi desmit gadi, es pārstāju ticēt, ka tas kādreiz notiks. Mēs vienkārši pieņēmām, ka mūsu ģimene ir šāda.

Turklāt vienā brīdī parādījās arī ļoti praktiska ideja – ja jau tētis tur ir bijis desmit gadus, kāpēc gan nenostrādāt vēl piecus un vecumdienās saņemt Īrijas, nevis Latvijas pensiju. Vēlāk, kad sākās runas par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, tētis nodomāja, ka tas kaut kādā veidā varētu attiekties arī uz viņa pensiju Īrijā, un ieguva dubultpilsonību. Tagad tētim ir divas pases – viņš ir gan Latvijas, gan Īrijas pilsonis.

Īsās tikšanās

Pie tēta Īrijā ciemos mēs bijām vienu reizi – uz divām trim nedēļām. Citreiz sazvanījāmies. Īsziņas mēs nerakstījām, vismaz es un mans tētis - nē, jo kad es sūtīju, viņš neko neatbildēja, iespējams, pirksti bija pārāk lieli un telefona taustiņi pārāk mazi.

Brālis un Justīne ciemos pie tēta Īrijā

Mamma bija tā, kas ar viņu sazinājās biežāk. Tikāmies mēs vienu reizi gadā, kad tētis brauca Jaungada atvaļinājumā uz mājām, uz kādām trim četrām nedēļām.

Brālis, mamma, tētis un Justīne. 2015. gada atvaļinājums.

Jo ilgāks laiks ir pagājis, jo normālāk šķiet, ka mēs nesazināmies. 

Kad viņš atbrauca uz tām pāris nedēļām, tad pirmajā brīdī man šķita, ka mājās ir kāds svešs cilvēks, bet kad pieradu, bija skaidrs, ka tētis tūlīt brauks prom. Pāris dienas pēc atvaļinājuma beigām bija ilūzija, ka šoreiz viss būs citādi – es viņam zvanīšu, biežāk rakstīšu un tad arī viņš man biežāk rakstīs. Bet tas nekad nenotika – vienu divas reizes un viss.

Alkohols

Katrā tēta atbraukšanas reizē es atkal atcerējos vienu no iemesliem, kādēļ viņš brauca prom.

Pāris dienas šķiet, ka viss ir normāli, ka viņš ir spējīgs savu atvaļinājumu izturēt bez alus pudeles. Bet beigās mēs saprotam, ka nē. Acīmredzot jau toreiz – 2001. gadā – bija sajūta, ka viņam ir jābrauc, jo te Latvijā nebūs darba un cilvēks nodzersies.

Bērnībā bija reizes, kad man bija bail. Es atceros kastroļu skaņu, kad tētis ir atnācis mājās. Neviens ar viņu nerunā, viņam sagribas ēst un tad viņš iet un grabina tos kastroļus. Un es zinu, ka bija reizes, kad es cerēju, ka viņi izšķirsies.

Aizbraukšana savā ziņā bija arī tāds kā glābiņš, jo tad tas vairs neienāca manā ikdienā. Man par to vairs nebija jādomā. Par to vairāk domāja mamma, kad viņa zvanīja tētim un prasīja – vai viņš atsūtīs naudu vai neatsūtīs, un kas ar viņu notiek?

Var jau teikt – paši vainīgi! Ko viņš nebrauca atpakaļ ātrāk? Vai – paši vainīgi, nevajadzēja braukt uz turieni vispār, jo neviens no nosauktajiem nav pietiekams iemesls, lai brauktu prom. Var taču atrast darbu, var atrast darbu citur, var dzīvot taupīgāk, var dzīvot kaut kā labāk, var nesmēķēt un nevajadzēs tik daudz naudas, var pārcelties dzīvot uz citu vietu un tad nevajadzēs mājai jumtu.

Patiesībā, tieši tā es tagad varētu skatīties uz saviem vecākiem un teikt: „Jūs izdarījāt nepareizi. Jums vajadzēja darīt citādi." Bet dzīvē tas tā nestrādā, tas, acīmredzot, nav tik vienkārši. Un vai tādēļ drīkst izdzēst šo stāstu? Teikt, ka to nav vērts izstāstīt?

Tētim jau sirma bārda. 2017. gada septembris

Īstenībā šis nav stāsts par atgriešanos Latvijā. Šis ir stāsts par to, kā tiek būvēts tas, ko mēs tēta prombūtnes laikā pazaudējām, ko mēs neizdarījām, ko nevarējām vai nepratām. Šis stāsts ir par to, kā mēs būvējam viņa atgriešanos un ko tas viss mums nodara. Tas ir tēta būvēšanas projekts.