Tēta projekts
U2 2. sērija
Izvēlne
"Tēta projekta" 2. sērija: U2

Atgriešanās un bezdarbnieka pabalsts pēc 15 gadiem Īrijā. 2. sērija: «U2»

Tētis ir iegādājies lidmašīnas biļeti un tiešām dosies mājās. Mamma, tētis, brālis un es – mēs bieži sazvanāmies un mēģinām saprast, kas tētim ir jāizdara, lai, atbraucot uz Latviju, saņemtu bezdarbnieka pabalstu. Tas, kā izrādās, nav tik vienkārši.

Biļetes mājup

Justīne: A tu jau nūpierki tū bileti atpakaļ?

Tētis: Jau nūpierku, vsjo [viss]. Vairuok es te jau ništo [nekas].

Es, mans brālis, mamma un tētis – mēs visi sazvanāmies biežāk nekā jebkad agrāk, lai nekas nenoietu greizi. Eiropas Savienībā ir tāds brīnišķīgs noteikums, ka es varu meklēt darbu citā dalībvalstī un mans bezdarbnieka pabalsts brauks man līdzi. Piemēram, es strādāju Latvijā, es aizeju no darba, piesakos bezdarbnieka pabalstam un braucu uz Īriju. Un Latvija man maksās manu pabalstu, kamēr es Īrijā atradīšu darbu.

Mājas 2017. gada vasarā

"Varbūt tas notiek šādi, varbūt tas notiek kaut kā citādi; kā Īrija nosūtīs dokumentus, kurus vajag? Vai tas būs pa pastu? Bet tas taču ir ilgi" – ar šādiem jautājumiem mēs nodarbojāmies tās nedēļas līdz tēta atbraukšanai, bīdījām dažādas versijas par to, kā nu tur tagad būs ar to pabalstu. Beigās nospriedām – nu labi, biļetes viņš jau ir nopircis, ko tur vairs.

Visu, ko mēs gribējām, tēta atbraukšana padara par īstenību. Mēs spēlējam galda spēles, smejamies, visi ir sajūsmā par kaķi Rudi, kas tagad dzīvo kopā ar mammu un tēti mājās – sēž zem paklāja, dzenā grabošu bumbiņu pa māju un izlietnē ķer ūdeni ar ķepu.

1) Spēlējam vārdu spēli Scrabble 2) Mamma griež lokus 3) Rudis piedalās kartupeļu mizošanā

Tētis atver bankas kontu Latvijā, viņš brauc pieteikties bezdarbnieka statusam. Klausās lekcijas, kur darba meklētājiem stāsta, kā saprast, kas līgumā pierakstīts, lai darba devējs neapmāna, skaidro, kādas ir strādnieka tiesības un pienākumi.

Justīne: Maņ vēļ pagaidom līkās, ka tu brauksi prūjom.

Tētis: Ni karkaj [nepiesauc nelaimi]. Maņ tože [arī] tai līkās. Pagaidom vēļ. Vēļ nav sajiems nikaidys bumažkys [dokumentus].

U2 kavējas

U2 ir dokuments, ko tik ļoti vajag, lai tētis saņemtu bezdarbnieka pabalstu te – Latvijā. Tas no Īrijas joprojām nav atsūtīts.

Zvanu uz Īrijas sociālo dienestu. Esmu sagatavojusies – uz lapas pierakstījusi kaut kādas frāzes, kuras nedrīkstu pateikt nepareizi, bet es samulstu jau tad, kad darbinieks sasveicinoties saka:  "Kā jums klājas?" Apjūku, jo Latvijā tā neviens nejautā.

Četras minūtes es sēžu ar telefonu pie auss un jūtos kā imigrants otrajā paaudzē, kā iebraucēju bērns, kas palīdz saviem vecākiem, kuri slikti prot valodu, kaut ko nesaprot vai nevar atrast. Mana uztraukuma iemesls nav tas, ka es neprotu runāt angļu valodā vai pasaku kaut ko nepareizi, bet tas, ka pēc tiem 15 gadiem, kurus mans tēvs ir pavadījis citā valstī un ieguvis dubultpilsonību, es pirmoreiz saskaros ar faktu, ka viņš ir iebraucējs.

Zvanot atbildīgajām iestādēm Latvijā, tas ir citādi, jo es skaidri zinu, kas man ir jāpajautā. Es zinu, ka man ir taisnība, es visu esmu izlasījusi, es saprotu, kas tur ir pierakstīts un kas man pienākas. Un tad es zvanu un jau jūtos kā uzvarētājs.

Justīne: Tētis pieteicās bezdarbnieka pabalsta eksportam, bet viņam nav tā U2 dokumenta.

VSAA Starptautisko pakalpojumu nodaļa: Tad jāgaida atbilde no mums, bet visdrīzāk, ka tā būs negatīva.

Justīne: Bet man Preiļos teica, ka viņiem tādi ir bijuši, kuriem nav U2 dokumenta, un viņiem piešķir to pabalstu tomēr.

VSAA Starptautisko pakalpojumu nodaļa: Nu tad jāgaida lēmums. Tas aizņem kaut kādu… Sākuma termiņš ir 4 mēneši.

Atteikums

Četri mēneši nav jāgaida. Pēc 17 dienām tētis saņem atbildi, un mēs kopā visi skatāmies, kas tur rakstīts.

Tētis: Par atteikumu. Atteikt piešķirt pabalstu. A par kū?

Justīne: Ā, nu jī soka, ka jī tev nadūs Latvejis pabolsu, par tū, ka tu struodovi Īrejā, ka pādejuo nūdarbynuoteiba ir Īrejā, kur tev beja tīseibys pīpraseit bezdarbnīka pabolstu. Ar dūmu, ka tu tū naesi izdarejs.  

Neviens neko īpaši nerunā pēc tam. Jo viss it kā ir skaidrs – nav piešķirts.

Tētis Justīnei sūta Īrijas bildes

Tētis: Karoče, boļše [vairs] jim nezvanit [nezvanīt], da?

Justīne: Nu tai saīt.

Tētis aiziet uzpīpēt, mamma pasaka, ka griezīsim mežu un kaut kāda nauda būs, bet tad tās sarunas kaut kā sākas.

Es izklausos aizkaitināta, jo vecāki nesaprot, ka tētis kļūdījās, un tāpēc pabalsts nav piešķirts. Un man viņu ir ļoti žēl, man ir ļoti žēl tēta, un man ir arī kauns, ka es tik skarbi runāju ar viņiem. Šķiet, ka es gribu sevi attaisnot, sakot, ka es jau zināju, ka tā būs, ka kaut kas ar to U2 dokumentu nebūs pareizi izdarīts, un tētis ir tas, kurš ir vainīgs.

Mamma: Pīmāram, dorbā – voi ta jī nazyna? Blin, cylvāks nūstruodovs 15 godus, i tu pasoki – čau. I vsjo. Nu tu pastuosti cylvākam, kai vāga dareit. Es nasaprūtu itū vysu.

Tā gan nav nekāda raķešzinātne. Tieši tāpat kā Latvijā, arī Īrijā ir divas iestādes, uz kurām jāiet, ja zaudē darbu. Tētis Īrijā aizgāja tikai uz vienu no tām.

Vai es būtu šādi kļūdījusies? Nē. Es nebūtu pirkusi biļetes un braukusi prom, pirms saprastu, kas man ir jādara, lai tiktu pie tā bezdarbnieka pabalsta. Bet mammai un tētim ir savi argumenti.

Tētis: Es tī siediešu bez naudys, cik es tī mienešu varu sēdēt, ka jī pīškiers voi napīškiers. Maņ par sātu juomoksoj, ēst vāga. Jī par tū nadūmoj?

Justīne: Bet jim jau vāga, lai tu byutu pīsasacejīs bezdarbnīkūs.

Tētis: Nu tak vāga raksteit likumus, tai, lai varātu saprast na tikai tī visi ar juridiskū obrozovaniju [izglītību].

Un es saprotu vecāku neizpratni – ja jau mēs četri tur bakstījāmies un meklējām, kas ir jāizdara, lai tiktu pie tā dokumenta, un mums tik un tā nekas nesanāca, tas nozīmē, ka tas nav tik vienkārši. Un es saprotu, ka šādā situācijā vari justies nodots, jo piepeši kļūsti neaizsargāts un nevienam tas nerūp. Ja esi šādi kļūdījies – neesi ticis pie U2 dokumenta, bezdarbnieka pabalstu tev nemaksās ne Īrija, ne Latvija.

Tētis lasa detektīvu

Un tad vienīgais, ar ko tu vari sevi mierināt, ir teikt, ka vismaz esi mājās.