Tēta projekts
Projekts „Gribu Tevi atpakaļ” Intervija
Izvēlne
Intervija ar Latvijas Institūta direktori Aivu Rozenbergu
00:00 / 20:41
Lejuplādēt

Intervija ar Aivu Rozenbergu, Latvijas Institūta direktori – par kustību «Gribu Tevi atpakaļ»

Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš Latvijas Institūts (LI) sāka jaunu kustību – „Gribu Tevi atpakaļ”. Šis sauklis vieniem radīja smieklus, citiem – ironiju, bet citiem tas bija labs iemesls atkal runāt par migrācijas problemātiku. Līdz šim bijām gan tikai piedzīvojuši, ka ir eksperti, kuri ceļ trauksmi, un ir politiķi, kas izliekas šo problēmu risinām. Tagad kāds mēģināja iekustināt pašu sabiedrību. Pirms gada šis sauklis, tautas valodā runājot, - „aizgāja rūkdams”. Šodien to vairs tikpat kā nedzird. Kāpēc un kas notiek ar tautas kustību patlaban? Septembrī par to runājam ar Latvijas Institūta direktori, kustības „Gribu Tevi atpakaļ” radītāju Aivu Rozenbergu.

Kā pa šo gadu ir attīstījusies šī kustība – norimusi vai tomēr ieguvusi kādas jaunas formas?

Latvijas Institūts vienmēr uzsvēra – tā nav reklāmas kampaņa, tā ir sociāla kustība. Tikai tad, ja tajā iesaistīsies sabiedrība no dažādām pusēm, ir iespējams kaut kāds rezultāts.

Kāpēc mēs to sākām? Tāpēc, ka, domājot par valsts simtgadi, mēs vērtējam – ko mēs kā nācija jau esam sasnieguši un kādi ir mūsu uzdevumi nākotnei. Ir skaidrs, ka šī aizbraukšana ir neizrunāts temats. Tas mūsu nācijai ir psiholoģiski smags temats. Varbūt tāpēc arī virsrakstos par to tika tik gludi runāts, bet nekad ne līdz problēmas sirdij. Šķita, ka šis brīdis – pirms simtgades - ir īstais, kad mēs kā sabiedrība, kā nācija būtu gatavi sniegt to palīdzīgo roku un saprotošo plecu vai arī vienkārši izrunāt visu līdz galam, noskaidrot, un ir vienalga – vai tas ir sāpīgi, vai pārņem milzīgas emocijas. Tas ir jāizdara, jo tas ir nācijas veselības, nācijas nākotnes labā.

Vai šī saruna šobrīd notiek? Vai tomēr joprojām ejam pa sava veida apli, pat ja ne meklējam gluži vainīgo, tad visu laiku viens otram pārmetam – nu, kāpēc tu aizbrauci, vai - kāpēc tu te paliki? Vai joprojām esam palikuši šādā emocionālā līmenī, vai tomēr var jau sākt saskatīt kādu racionālo graudu?

Man ir liels prieks, ka šī kustība sākās ar lielām emocijām. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi, jo tas nozīmē, ka tas skāra šo problēmu pašā sirdī. Tagad es redzu, ka ir pirmie ļoti praktiskie soļi -  šī ideja iedzīvojas, cilvēki ir viņu uztvēruši. Bet jāatceras, ka kustība ir pašā sākumā. Taču no tiem cilvēkiem,  pie kuriem es vērsos savā video uzrunā – viens cilvēks ar savu ģimeni šovasar atgriezās Latvijā un otrs - nopietni to apsver. 

Ir arī izveidojusies sociālajā tīklā „Facebook” grupa -„Ar pasaules pieredzi Latvijā”, kur apvienojušies jauni, aktīvi cilvēki, kas ir atgriezušies Latvijā pēc studijām ārvalstīm vai jau pēc savas pirmās darba pieredzes. Viņi ir ne tikai sekmīgi, bet viņi vēlas iedvesmot arī citus un pastāstīt savu pieredzes stāstu.

Tas ir vēl viens pierādījums, ka šī kustība aug augumā. Arī braucot pa Latviju, var redzēt arvien vairāk ģimenes, kas ir atgriezušās un par kurām stāsta vietējie un arī valsts mēroga mediji.

Jāpiebilst, ka arī Lietuvas prezidente nesen ir nākusi klajā ar iniciatīvu saukt savus tautiešus atpakaļ. Arī viņiem tā ir bijusi milzīga problēma. Es pieļauju, ka nākama gada vēlēšanās šo tematu daudz aktīvāk apspriedīs arī mūsu pašu politiķi.

Šīs kustības mērķos un uzdevumos esat ierakstījuši, ka būtiska ir sadarbība ar Latvijas Pašvaldību savienību, aicinot ieinteresētās pašvaldības veidot savu piedāvājumu reemigrantiem. Cik atsaucīgas šobrīd ir pašvaldības?

Ir atsevišķas pašvaldības, kas ir ļoti aktīvas, piemēram, Cēsu pašvaldība; ir dažas, kas mēģina iet šajā virzienā, piemēram, Liepāja. Ir arī pozitīvi piemēri mazākās pašvaldībās. Bet es noteikti iedrošinātu stāstīt vēl vairāk.  Manuprāt, tas ir pašvaldību pienākums un uzdevums atrast veidu, kā stāstīt par šīm lietām, piemēram, kaut vai „Facebook” lapās. Nereti dzirdu jautājumu – kas tad mums ir tāds, ko piedāvāt? Bet – tad, kad sāk stāstīt, atklājas, ka ir gana daudz labu lietu.

Mēs nevaram teikt, ka dzīve ir ideāla un katrs atradīs savu vietu. Katram tas ir pārbaudījums – gan emigrācija, gan arī atgriešanās. Bet, ja tu to vēlies, tad vari atrast savu vietu. Mēs taču redzam, ka uzņēmēji šodien teju vai raud, ka nav, kas strādā, un aktīvi meklē darbaspēku.

Cik aktīvi ir uzņēmēji, vai ir bijušas tikšanās ar viņiem? Vai viņi meklē šos cilvēkus, grib viņus uzrunāt?

Piemēram, banku sektors ir ļoti ieinteresēts. Pirmkārt, viņiem trūkst augsti kvalificētu darbinieku vairākās specialitātēs, un, otrkārt, viņi grib saprast, kā runāt ar cilvēkiem, kas ir bijuši viņu klienti. Man ir bijusi prezentācija Latvijas Darba devēju konfederācijā, un tur bija vēlme iesaistīt jauniešus, kas beiguši studijas ārzemēs, šeit atmaksātās prakses darba vietās. Bija morāls atbalsts, taču līdz šim nekāda aktivitāte nav sekojusi. Varbūt to dara katrs uzņēmums individuāli? Visiem diemžēl izsekot līdzi nevaru.

Mana sajūta ir, ka tendence ir pozitīva, jo to piespiež dzīve un ekonomiskās vajadzības. Taču, manuprāt,

emocionālās vērtības ir vissvarīgākās – ja ir laimīga, nesadalīta ģimene, kur gan tēvs, gan māte ir kopā un var šeit bērnus audzināt - tas ir nācijas veselīgas izaugsmes pamatā.

Pieņemot lēmumu par atgriešanos, cik svarīgs ir emocionāls fons un cik tomēr joprojām dominē ekonomiski apsvērums – darbs un atalgojuma lielums?

Es domāju, ka jebkurš pieaudzis cilvēks mēģinās noskaidrot dzīves praktisko situāciju un nemetīsies ar galvu nezināmajā. Bet – mēs neesam roboti, emocijas tomēr ir pamatu pamatā un attieksme pret dzīvi ir ļoti svarīga. Arī tas, ar kādām emocijām tu atgriezies. Ja atgriezīsies ar emocijām: man tāpat te nekas neizdosies, mani te tāpat neviens negaida, es tāpat te darbu neatradīšu -, iespējams, ka ar šādu attieksmi neko labu nesasniegsi nevienā valstī. Bet, ja tava profesija vairs nav aktuāla un ja citā valstī tu esi gatavs apgūt citu profesiju, tad varbūt arī šeit – Latvijā esi gatavs pārprofilēties un varbūt esi gatavs sākt kaut ko jaunu savā dzīvē? Tas pavērs jaunas, nezināmas iespējas, un viss nokārtosies. Tā atvērtība ir svarīga no visām pusēm.

Pilna intervija klausāma audio versijā.