Kā jūs vērtētu pašreizējo situāciju Latvijas darba tirgū?
Kā neviennozīmīgu un gana paradoksālu, kur kopā sadzīvo dīvainas lietas. Proti, gan darbaroku deficīts, gan arī tas, ka reģionos joprojām ir augsts bezdarba līmenis. Piemēram, Rīgā bezdarbs ir tikai ap kādiem 4%, bet reģionos, piemēram, valsts austrumos, šis bezdarba līmenis ir tuvu pie 20%.
Te ir vairākas problēmas - gan tas, ka cilvēki atrodas emigrācijā, gan tas, ka Latvijā ir zema dzimstība, gan tas, ka cilvēki, kuri varētu atrast darbu, kaut kādu iemeslu dēļ nevar pārcelties un atrast darbu tur, kur tas ir.
Ekonomiskās krīzes laikā ir aizbraukuši vairāki simti tūkstoši cilvēku no Latvijas. Kāpēc viņiem bija vieglāk toreiz aizbraukt prom un nevis meklēt izeju šeit, Latvijā? Vai vienkārši šādas izejas te tolaik nebija?
Ir bijuši vairāki pētījumi par iemesliem, kāpēc cilvēki pieņem lēmumu aizbraukt. Visbiežāk minētais, galvenais iemesls tomēr ir dažādi ienākumi līmeņi šeit un ārvalstīs. Proti, tie ir ekonomiskie faktori. Tas nav nekas unikāls Latvijai. Mēs to redzam arī citās valstīs – ja cilvēkiem ir iespēja aizbraukt uz valstīm, kur ir augstāks dzīves līmenis, viņi to arī dara.
Šobrīd, piemēram, Īrijā, Lielbritānijā un Vācijā arī ir augstāks dzīves līmenis nekā Latvijā. Taču ir tāpat daļa cilvēku, kas palikuši un negatavojas braukt prom, turklāt starp tiem ir arī tādi, kas strādā pa minimālo algu.
Vai mēs zinām, ka viņi tiešām strādā pa minimālo algu? Oficiāli viņi to dara, bet vai reāli?
Katra cilvēka stāsts, protams, ir unikāls un var būt dažādi iemesli, kāpēc viņš nolemj palikt – tā var būt ģimene, bērni, slima mamma vai kas cits. Bet, ja runājam par tā saucamo „vidējo temperatūru slimnīcā”, tad redzam, ka ļoti liels cilvēku skaits ir tomēr aizbraucis.
Proti,desmit gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par aptuveni 12%, un lielā mērā tas ir uz emigrācijas rēķina. Un no tiem, kas aizbrauc, diemžēl atgriežas vidēji tikai katrs ceturtais.
Krīzes laikā, kad cilvēki sāka braukt prom, valdība radīja arī reemigrācijas plānu. Jūsuprāt, tas bija reāls plāns vai drīzāk emocionāls solis, lai vienkārši nomierinātu sabiedrību un iedvestu pārliecību, ka valdībai nav vienalga, kas notiek?
Tur bija vairāk skaisti lozungi. Ja pieņemam vienkāršu patiesību, ka cilvēki lielā mērā brauc prom tādēļ, ka šeit ir salīdzinoši zems atalgojums un salīdzinoši zemas iespējas atrast darbu, tad īpaši radītas mājaslapas, saukļi un runas nepalīdzēs. Jo cilvēki uzdod vienkāršus jautājumus – ja es atgriezīšos Latvijā, kur es strādāšu, cik daudz es pelnīšu?
Vai tiešām galvenie ir tikai šie jautājumi? Vai tomēr ir svarīgs arī emocionālais aspekts?
Protams, ka ir arī citas lietas, bet šie jautājumi ir primāri katram. Atcerēsimies kaut vai Maslova piramīdu – lai kā mums nepatīk runāt par garīgām, augstākām lietām, bet tomēr katram cilvēkam primāri ir nopelnīt sev, savai ģimenei vismaz minimālu iztiku, veidot normālu dzīvi. Viss pārējais ir pēc tam.
Premjers Māris Kučinskis izteicies, ka tagad pienācis laiks spriest par atsevišķiem pasākumiem reemigrācijas atbalstam. Vai tos cilvēkus, kas ir aizbraukuši pirms septiņiem vai desmit gadiem, ir iespējams ātri dabūt atpakaļ, jo mums tagad trūkst darbaroku?
Ja vēlamies runāt par reemigrācijas plānu, tad šī plāna pamatā būtu svarīgi cilvēkiem parādīt, ka tur, Eiropā, izaugsme ir vidēji divi procenti gadā, bet mums četri pieci vai vēl labāk - seši,septiņi procenti gadā. Ka – visticamāk, Eiropā jūs strādāsiet zemas kvalifikācijas darbus, proti, sasniegt kaut ko augstāku, nekā ir vidējais līmenis tajā valstī, kurp esat devušies (jo jūs tur neesat izauguši, jums nav sociālā tīkla, kāds ir vietējiem, nav tur iegūtas izglītības un tā tālāk), ir ļoti, ļoti grūti. Tas izdodas tikai dažiem. Savukārt ar laiku šeit jūs varat sasniegt daudz vairāk.
Manuprāt, tam ir jābūt galvenajam reemigrācijas plāna vēstījumam. Tikai pēc tam ir svarīgas vairākas citas lietas, bet tās ir sekundāras. Piemēram, ja jums ir bērni, kā jūsu bērni bez īpašām problēmām var pārcelties no tās skolas, kurā viņi mācījušies ārzemēs, uz Latvijas skolu un šeit integrēties. Taču jau minēju - tas ir sekundāri.
Primārais ir parādīt cilvēkiem, ka šeit jūs gaida kaut kas vairāk nekā rinda uz Valsts nodarbinātības dienestu.
No Latvijas aizbrauc ne jau tikai strādāt zemu kvalificētu darbu. Aizbrauc arī jaunieši - no sākuma mācīties un tad nereti tur arī paliek. Viņiem tur tomēr ir jau izveidojušās ciešākas sociālās saites. Vai tas nozīmē, ka gudrākos dabūt atpakaļ būs teju neiespējami?
Vajag domāt reāli un saprast, ka daļu no aizbraukušajiem cilvēkiem mēs nekad nedabūsim atpakaļ. 100% reemigrācijas nebūs nekad. Piemēram, ir cilvēki, kas ilgi bijuši prom, viņu bērni ir tur beiguši skolu un praktiski ir jau šīs - citas valsts pilsoņi. Tāpat ir arī jauni cilvēki, kuriem izveidojas ģimenes un ne vienmēr sieva vai vīrs būs gatavs braukt uz valsti, kas nav viņa dzimtene un, pat ja būs – tad tikai tad, ja te būs darbs, piemēram, bez obligāta pienākuma zināt valsts valodu.
Kuras iedzīvotāju grupas tomēr varētu ātrāk atgriezties, kurus būtu iespējams vieglāk dabūt atpakaļ uz Latviju? Vai tie, kam te palikušas ģimenes, radinieki, kas aizbraukuši nesen?
Tie ir cilvēki, kas ir samērā jauni, kuri ir aizbraukuši, paskatījušies pasauli un sapratuši, ka tajā pasaulē nekas nav par velti un viņi paši nekad nespēs tur integrēties pilnībā, viņi tur nav izveidojuši arī ģimenes. Līdz ar to viņi ir gatavi atgriezties un savas zināšanas un pieredzi izmantot šeit. Bet tas viss ir iespējams pie nosacījuma, ka viņi redzēs šeit iespēju to darīt. Ja viņi šeit redzēs, piedodiet, stagnācijas purvu, tad viņi nolems, ka labāk ir palikt tur.
Pilna intervija klausāma audio versijā.