Lai arī no Latvijas iedzīvotāji ir aizbraukuši jau kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā, tomēr lielākais akcents sarunās tiek likts uz tiem, kas aizbraukuši no Latvijas pēc 2008.gada ekonomiskās krīzes. Tiek minēts, ka aizbraukuši apmēram 270 tūkstoši…
Tas ir kopš 2000.gada, un to mēs arī varam uzskatīt par jauno diasporu. Tā sāka veidoties vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), kad parādījās iespēja brīvi strādāt Lielbritānijā, Īrijā un Zviedrijā. Es domāju, ka nav vērts īpaši atšķirt tos, kas aizbrauca pēc krīzes. Jā, pēc tam aizbrauca daudz vairāk un arī aizbraukušo sastāvs atšķiras, bet tomēr – jaunā diaspora sāka veidoties no 2000.gada.
Vai varam ticēt statistikas datiem, ka šajā laikā tiešām aizbraukuši 270 tūkstoši? Pēc Latvijas iestāšanās ES mēs ieguvām iespēju brīvi pārvietoties un strādāt visā ES. Nevienam jau par to nav jāsaka, ka piemēram, es braucu strādāt uz Angliju.
Tāpēc savulaik es arī mūsu statistiku pārbaudīju pēc uzņēmējvalstu datiem. Tolaik arī atklājās, ka mūsu statistiska uzrāda daudz mazāku skaitu aizbraucēju, bet tagad es domāju, ka var ticēt tam, ka kopš 2000.gada mūsu valsts neto zaudējumi ir ap 270 tūkstošiem iedzīvotāju. Protams, iespējams, realitātē nedaudz šis cipars atšķiras, bet ne būtiski.
Patlaban no Latvijas vairs neaizbrauc tik daudz cilvēku, cik tas bija krīzes laikā un īsi pēc tās, bet cilvēki tik un tā turpina emigrēt. Vai šobrīd parādās kādi citi iemesli, kāpēc cilvēki joprojām aizbrauc no Latvijas, vai mums jārēķinās, ka tā ir vienkārši inerce?
Ir abi iemesli. Inercei šajā gadījumā ir ļoti svarīga loma. Tas ir sociālo tīklu efekts – jo vairāk cilvēku aizbrauc, jo vairāk tiem, kas vēl nav aizbraukuši, ir iespēja iegūt informāciju, saņemt palīdzību, atbalstu pirmajā laikā, kad viņi nonāks ārvalstīs. Tāpēc arī tie, kuriem nebija akūtas nepieciešamības braukt 2010. vai 2012.gadā, bet kuri tāpat bija pārvērtējuši savas dzīves un karjeras plānus Latvijā, pieņēma lēmumu, ka viņi varētu arī aizbraukt un šis solis jau ir ieplānots. Iespējams, ne ar 100% pārliecību, bet viņi pieļāva, ka to var izdarīt. Un tad viņi pakāpeniski to arī dara. Tāpēc arī redzam, ka, lai arī salīdzinot 2010/11.gadu aizbraukušo skaits paliek mazāks, tas joprojām ir stipri lielāks, nekā bija pirms krīzes.
Ir arī mainījušies iemesli – daudz vairāk aizbrauc ne tāpēc, ka ir grūti savilkt galus kopā vai arī nav darba, bet aizbrauc tāpēc, ka vienkārši tur var gan nopelnīt vairāk, gan ir lielāka sociāla aizsardzība, citiem iemesls ir arī lielākas izaugsmes iespējas, citi meklē jaunus iespaidus.
Piemēram, ja paskatāmies uz augsti izglītotu cilvēku aizbraukšanu pēc un pirms krīzes, tad var redzēt, ka pieaugums, kurš ir salīdzinoši liels, lielākoties ir uz to rēķina, kuriem aizbraukšanas iemesls vairs nav tas, ka viņi nevarēja galus savilkt kopā vai nebija iespēja atrast darbu Latvijā.
Tad aizbraucēja portrets ir mainījies – tagad tie vairāk pārliecināti par sevi, labāk izglītoti…
Zināmā mērā – jā. Labāk izglītoti, labāk redz savu plānu tur, un tie drīzāk ir ilgtermiņa plāni. Mērķis nav aizbraukt, lai nopelnītu un atmaksātu parādu vai nopelnītu pirmo iemaksu par mājokļa kredītu. Lielākai daļai ir mērķis pārcelties uz dzīvi. Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka daļa no tiem, kas šo soli sper, sāk dzīvot ar vienu kāju šeit un ar otru – tur. Tādu arī ir salīdzinoši daudz.
Ko tas nozīmē „ar vienu kāju šeit, ar otru tur”? Šeit paliek ģimenes locekļi pie kuriem viņi regulāri brauc?
Ir vairāki veidi, kā tas notiek. Aptauja, ko veicām 2014.gadā, parādīja to, ka aptuveni puse no visiem emigrantiem, ko aptaujājām, teica, ka viņi ne pirmo reizi aizbrauc. Arī pirms gada, kad veicām atbraukušo aptauju, arī tur salīdzinoši liela daļa, atbildot uz jautājumu: „Kur jūs lielākoties dzīvojat – Latvijā vai ārzemēs, vai daļēji šeit, vai daļēji - tur?” – minēja, ka daļēji šeit un daļēji tur. Tas nozīmē, ka interešu centrs – ģimene un arī ekonomiskais centrs nav vienā vietā.
Piemēram, ir tādi, kas Norvēģijā strādā divas trīs nedēļas vai arī pāris mēnešu no vietas, turklāt strādā garākas stundas, ar intensīvāku grafiku, sliktākos apstākļos nekā vietējie. Pēc tam šie cilvēki ņem ilgāku atvaļinājumu un brauc uz Latviju.
Turklāt viņi arī saka, ka šis grafiks ļauj viņiem pavadīt daudz vairāk laika ar ģimeni nekā tad, ja viņi strādātu Latvijā divos trijos darbos, lai ģimeni pabarotu.
Cik aktuāls ir jautājums par ģimeņu apvienošanos? Cik daudz to, kas aizbrauca īsi pēc krīzes, uz savām jaunajām mājām ved arī tos ģimenes locekļus, kas bija palikuši Latvijā?
Tā ir galvenā plūsma. Pēc statistikas un mūsu aptaujas rezultātiem, var redzēt, ka ar katru gadu tiem, kas aizbraukuši, samazinās Latvijā palikušo tuvo radinieku skaits, proti, dzīvesbiedrs vai bērni. Divas trešdaļas tie, kuri aizbraukuši pēdējos gados, dzīvo jau kopā ar savām ģimenēm un tikai 15-20% Latvijā ir palikuši nepilngadīgi bērni vai arī dzīvesbiedrs.
Arvien vairāk Latvijā sāk runāt par darbaspēka trūkumu. Kurus var vieglāk dabūt atpakaļ – tos, kas aizbrauca 2000.gadā, vai tos, kas aizbrauca pēc krīzes, vai arī tos, kas aizbrauc tagad?
Es teiktu tā, ka tos, kas aizbrauca 2000.gadā būs grūti dabūt atpakaļ. Lai gan agrāk migrācijas teorijā skaitījās, ka trīs gadi ir tā kritiskā robeža, kad cilvēks pieņem lēmumu - atgriezties vai palikt, tomēr mūsu pēdējā aptauja, kas bija 2016.gadā, liecina, ka Latvijā ir atgriezušies arī tie, kas ārvalstīs pavadījuši piecus līdz septiņus gadus.
Šajā gadījumā svarīgi ir – nevis kad viņi aizbraukuši, bet gan kā viņiem ārvalstīs iet, kā viņi psiholoģiski pārdzīvo to, ka viņi ir svešā vidē, vai viņi dzīvo kopā ar ģimeni.
Jāpiebilst, ka absolūtais vairākums, kas reāli atgriežas, to dara ne jau tāpēc, ka viņiem šeit ir labs darba piedāvājums, bet gan tāpēc, ka viņiem ir personīgi iemesli, tai skaitā arī nostaļģija vai kaut kas noticis ar vecākiem un vienkārši ir jābūt šeit.
Tāpēc šiem cilvēkiem, kas atgriežas personīgu iemeslu dēļ, ir svarīgi tomēr nodrošināt labas darba tirgus iespējas. Šie cilvēki ir vērtīgs ieguvums mūsu ekonomikai.
Pilna intervija klausāma audio versijā.