Ministrs sarunā ar Latvijas Radio žurnālistu Rihardu Plūmi skaidroja, ka sabiedrotajiem nevis vienkārši jāatbalsta Ukraina, bet gan jāplāno Ukrainas uzvara, mērķtiecīgi strādājot pie konkrētiem soļiem. Tāpat Landsberģis norādīja, ka arī pēc Krievijas algotņu grupējuma "Vagner" līdera Jevgēņija Prigožina nāves jāturpina būt modriem attiecībā uz provokācijām no Baltkrievijas teritorijas.
Rihards Plūme: Runājot par situāciju uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, Lietuvas aizsardzības ministrs ir izteicies, ka vāgneriešu skaits samazinās. Arī Lietuvas prezidents ir izteicies, ka situācija attiecībā uz vāgneriešiem Baltkrievijā stabilizējas un jautājums par kopīgu robežu slēgšanu zaudē aktualitāti. Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, un kāds ir apdraudējums no vāgneriešu puses?
Gabrieļus Landsberģis: Pirmkārt, jāsaka, ka mums nevajadzētu skatīties uz pašreizējiem notikumiem kā galvenajiem indikatoriem. Mums jāatzīst, ka Baltkrievija un Krievija abi ir bīstami un neparedzami kaimiņi. Tātad var notikt lietas bez jebkāda brīdinājuma un mums jābūt tām gataviem.
"Vagner" pats par sevi un tas, ka tas parādījās Baltkrievijā, ir ļoti spēcīgs indikators tam, ka iespējama nestabilitāte un provokācijas valstīs, kurām ir robeža ar Baltkrieviju. Pašreiz mums nav indikāciju, ka tas jau notiktu, bet tas nenozīmē, ka nākotnē tas nevar notikt.
Mēs vēlētos panākt reģionālu pieeju drošības draudiem, nacionālajai drošībai un indikatorus, kas izmērītu draudus un reakciju, kas reaģētu uz šiem draudiem. Ka mēs vienojamies, ka ierobežojam tranzītu caur mūsu robežām kopīgā manierē, ka mēs nosakām, ka mēs varētu slēgt atsevišķas robežšķērsošanas vietas kopīgi, tātad, lai viss notiktu sinhroni valstīs, kam ir robeža ar Baltkrieviju un Krieviju.
Bet vai situācija ir mainījusies pēc Jevgēņija Prigožina nāves?
Baltkrievija nebija stabila, nav stabila un tāda arī paliks. Tātad es nepaļaujos uz politiskiem notikumiem vai viņa lidmašīnas notriekšanu ar viņu uz klāja kā uz tiešām izmaiņām situācijā. Tātad, politiski runājot, mums jābūt modriem un gataviem dažādiem izaicinājumiem.
Turpinot par Ukrainu, kāds noskaņojums šobrīd valda Rietumos saistībā ar atbalstu Ukrainai? Vai starp jūsu ārvalstu kolēģiem sastopat arī tādus, kuru motivācija atbalstīt Ukrainu sāk zust vai sāk zust cerība, ka Ukraina šo karu var uzvarēt?
Mēs lasām, un domāju, ka daudzus šīs ziņas ir sasniegušas, ka daži mūsu sabiedrotie anonīmi izsaka neapmierinātību ar Ukrainas pretuzbrukuma ātrumu. Un tas rada trauksmi, jo norāda uz to, ka varbūt sāk parādīties nogurums, ka daži no sabiedrotajiem kļūst noguruši palīdzēt Ukrainai, jo varbūt viņiem bija kāds kalendārs, kā Ukrainai vajadzētu virzīties uz priekšu. Bet es vienmēr saku – ja neesam Ukrainai iedevuši visu – un mēs vēl to neesam izdarījuši, diskusijas par F-16 tikai noslēdzas un diskusija par ATACMS vēl pat nav notikusi un noslēgusies.
Tātad neapmierinātības izteikšana laikā, kad neesam Ukrainai devuši visu, īsti nekalpo mērķim.
Esmu noraizējies, ka mēs varētu sasniegt šo punktu, kad dzirdēsim šīs anonīmās balsis vairāk un dažām no tām varētu parādīties arī sejas un vārdi, kas saka, ka varbūt stratēģijai ir jāmainās. Un šajā punktā man jāsaka – ja Ukraina nevar uzvarēt, tad mēs pasniedzam [Vladimiram] Putinam uzvaru, kas aizsāktu ārkārtīgi būtisku periodu ne tikai mūsu reģionam, bet visai pasaulei. Nestabilitāte un iznīcība varētu izplatīties no pašreiz Ukrainā okupētajām teritorijām uz citām Krievijai apkārt esošajām valstīm, un es neizslēgtu arī mūsu reģionu.
Lielās rietumvalstis cenšas Ukrainai palīdzēt ar ieročiem. Ar ko vislabāk var palīdzēt Baltijas valstis? Vai mūsu lielākais ierocis ir diplomātiskā balss?
Kā jau esmu teicis, kaujas lauks nav tikai militārais, bet ir arī diplomātiskais un politiskais kaujas lauks. Un es domāju, ka mūsu balss – Baltijas balss vai Ziemeļvalstu un Baltijas valstu balss – ir īpaši nepieciešama. Un tā tiek labi sadzirdēta, kad runa ir par atbalstu Ukrainai, noguruma efekta ierobežošanu, un izskaidrojot, ko tas nozīmētu, ja Krievija uzvarētu. Un arī attiecībā uz atbildību, integrāciju Eiropas Savienībā un NATO.
Visās šajās lietās iznākums nav noteikts, mēs vēl diskutējam un jau darām to sen, piemēram, par to, kā un kad Ukraina pievienosies Eiropas Savienībai, un Viļņas samitā diskutējām par to, kā Ukraina pievienosies NATO. Un šie visi jautājumi var tikt uzskatīti par diplomātisko kaujas lauku, kurā mēs, diplomāti no Baltijas un Ziemeļvalstīm, ieņemam nostāju un aizsargājam savu pozīciju.
Kas, jūsuprāt, varētu traucēt ilgtermiņā rietumvalstīm sniegt palīdzību Ukrainai? Vai tie var būt iekšpolitiski satricinājumi, ekonomiski satricinājumi vai varbūt Krievija?
Es nosauktu divus galvenos iemeslus. Viens ir nogurums. Proti, tas ir brīdis, kad valstis domātu, ka kara apturēšana vai ļaušana Putinam uzvarēt nav tik bīstama. Tātad tā ir nepareiza izpratne par situāciju vai kļūdains aprēķins par iznākumu. Un otrs ir bailes. Un tās var būt bailes no Putina neparedzamības, ja viņš zaudē karu.
Abi iemesli mums – Latvijai, Lietuvai un arī citiem reģionā – ir bīstami, jo tie nekalpo labam mērķim. Tie ierobežo mūsu kapacitāti atbalstīt Ukrainu, tie mūs palēnina, apstādina.
Un mums jācīnās, kā daudzas reizes iepriekš, ar bailēm un nepareizu izpratni, lai tiem neļautu pastāvēt.
Jūs vēl nesen izteicāties, ka Eiropas valstīm vajadzētu beigt teikt, ka tās "atbalstīs Ukrainu tik ilgi, cik nepieciešams", un aizstāt šo frāzi ar to, ka atbalsts Ukrainai tiktu sniegts līdz tās uzvarai. Varbūt varat paskaidrot, ko jūs ar to domājat?
Es cenšos ietekmēt naratīvu. Ja Ukraina neiegūtu ieročus, kas tai nepieciešami, ja tā nebūtu spējīga cīnīties tālāk un ja daļa no sabiedrotajiem teiktu: "Redz, Ukraina nevar cīnīties tālāk, varbūt tas ir tas, kas bija nepieciešams?" Tā būtu katastrofa piekrist šādam uzskatam. Tādēļ ir jāmaina naratīvs, mums jāapņemas panākt uzvaru, mums jāplāno uzvara. Ja to plānojam, tad zinām, kas tai nepieciešams.
Nevis vienkārši sūtīt to, kas mums krājumos ir palicis, bet plānot, plānot, kā to ražot, plānot, kā to nosūtīt, pārliecināties, ka Ukraina to saņem, ka tā zina, kā ar to rīkoties. Tā ir šī mentālā pārmaiņa.
Varbūt tas ir pārāk "stāvs kalns", bet es tomēr cenšos pierādīt, ka ir ļoti būtiski runāt par Ukrainas uzvaru. Nebaidīties šo vārdu lietot – uzvara. Mūsu mēlei ir jāpierod pie šī vārda, un tad pieradīs arī mūsu prāts.
Lietuva ir aicinājusi atvieglot Ukrainas graudu eksportu caur Baltijas ostām. Kā šis process virzās, un kādi šobrīd ir galvenie šķēršļi, kas šo eksporta ceļu nodrošināšanai traucē?
Ir tehniskas dabas problēmas. Iepriekš mums bija savienojums caur Baltkrieviju – viss, kas ietu no Ukrainas uz Baltiju, ietu caur Baltkrieviju. Tagad, ņemot vērā, ka nevaram lietot un neizmantojam Baltkrievijas dzelzceļu, visam, kas nāk no Ukrainas, jāiet caur Poliju un tad uz Baltijas valstīm. Tas nozīmē, ka mums ir jāmaina sliežu platums divreiz, iebraucot un izbraucot no Polijas. Un tas ir šo veco Krievijas sliežu dēļ, kas mums joprojām ir. Saskaņā ar informāciju no loģistikas kompānijām, laiks, kas nepieciešams, lai šķērsotu Poliju, ir ārkārtīgi ilgs, jo ir lērums dokumentu, kas jākārto, tas rada kavējumu uz robežas, un mēs būtībā runājam par nedēļām, lai viens sastāvs šķērsotu Poliju, kas ir 400 kilometru caur Polijai līdz Lietuvai. Kad tas jau ir Lietuvā, tas var izvēlēties, kur doties tālāk – uz Klaipēdu, Rīgu vai Tallinu.
Baltijas valstis nav problēma. Mūsu mērķis ir panākt vienošanos ar kaimiņu, ar Poliju, lai procedūra būtu iespējami ātra un dokumenti, piemēram, tiktu pārbaudīti nevis uz Polijas robežas, bet ostā. Tas būtiski samazinātu šķērsošanas laiku. Mūsu aprēķini liecina, ka, to panākot, reizē arī uzturot šo divreizējo sliežu platuma maiņu, mēs būtu spējīgi eksportēt miljonu tonnu graudu no Ukrainas. Tas neatrisina Ukrainas problēmas, bet tas palīdz.
Mēs to esam piedāvājuši Polijai un Eiropas Komisijai un ceram, ka tas izdosies. Ja mēs dzelzceļā investētu ilgtermiņā, lai mums būtu vienāds dzelzceļa savienojums no Ukrainas līdz pat Baltijas valstīm, tad mums ir ļoti liela kapacitāte eksportēt un mēs varētu apkalpot lielu daļu Ukrainas vajadzību, līdz tā spētu to izdarīt pati.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.
Pretuzbrukuma gaitu apgrūtina efektīvu uzbrukuma ieroču trūkums, mīnu lauki un Krievijas okupācijas spēku nocietinātās pozīcijas, tomēr Ukrainas armija pamazām virzās uz priekšu.
