Raksts ukraiņu valodā – šeit.
Raksts krievu valodā – šeit.
Pirmajā vietā nostrādāju pusgadu, no darba aizgāju. Iemesli bija dažādi, taču esmu algots darbinieks, tādēļ pretenziju pret darba devēju man nav. Izņemot vienu un ne tikai šajā gadījumā (nākamajā darba vietā viss atkārtojās): aprēķina aizkavēšanās pēc aiziešanas no darba par vairākiem mēnešiem. Man un manai kolēģei, kas arī ir no Ukrainas, palīdzēja sabiedrisko organizāciju "Gribu palīdzēt bēgļiem" un "Patvērums "Drošā māja"" juristi, un bija ļoti labi, ka mums bija darba līgumi.
Cik zinu, mūsu gadījums nebūt nav vienīgais.
Lai kur neiekārtotos darbā ukraiņi, tas tomēr ir mazais un vidējais bizness,
un jābūt ļoti precīzam un rūpīgam, parakstot darba līgumu. Un nevajag gausties par sliktām valodas zināšanām, mēs gandrīz visi esam beiguši minimālos valodas kursus, eksistē mašīntulkotāji internetā, bet, ja ir šaubas, labāk vērsties pie konsultantiem sabiedriskajās organizācijās, kuras specializējas darbā ar trešo valstu pilsoņiem.
Bet par "nodarbinātību" bez līguma pat nerunāšu, blēžiem tautības nav.
Starp citu, gadījumam ar samaksas aizkavēšanos bija viens pluss: tas izrādījās pamācošs. Domāju, ka integrācijas kursos nebūtu slikti iekļaut mācību stundas par savstarpējām attiecībām starp darbinieku un darba devēju Latvijā un izdalīt brošūru par tipiskajiem darba strīdiem. Kur un kā vērsties, kādam jābūt standarta līgumam, iesniegumam dažādās instancēs, kāda ir strīda izskatīšanas kārtība, personīgā atbildība. Tagad jau zinu par Valsts darba inspekciju (no kuras pēc iespaida, kāds man radies, darba devēji ne īpaši baidās), prasībām tiesā, bezmaksas juridisko palīdzību.
Kopumā Latvijā iekārtojušies darbā 35% darbspējīgo ukraiņu bēgļu jeb apmēram 9000 cilvēku, liecina Valsts ieņēmumu dienesta dati. Vai tas ir daudz vai maz? No statistikas viedokļa, protams, maz. Tad rodas nākamais jautājums – kāds ir iemesls?
Kāpēc ukraiņi, kuriem ir nepieciešams nopelnīt, kas izceļas ar darba mīlestību un atbildību, Latvijā neiekārtojas darbā?
Jo, lai cik banāli tas nebūtu, nauda ir vajadzīga, lai ēstu, apģērbtos, īrētu dzīvokli, nopirktu vajadzīgo bērniem, kā arī reizēm aizietu uz kafejnīcu.
Lūk, daži atbilžu varianti, kurus apstiprina personīgie novērojumi.
Attālinātais darbs. Pazīstu loģistikas un grāmatvedības speciālistus, kuri turpina sadarboties ar Ukrainas un starptautiskajiem uzņēmumiem. Visbiežāk viņiem ir gabaldarba samaksa, tāpēc, piemēram, nesenā Ukrainas un Polijas robežas bloķēšana diezgan sāpīgi ietekmēja viņu ienākumus. Vai arī informācijas tehnoloģiju produktu izstrādātāji, dizaineri, sociālo mediju mārketinga un citu digitālo pakalpojumu speciālisti.
Viņi vispār nekādā veidā nav piesaistīti valstij, kurā uzturas, – ne ar valodu, ne ģeogrāfiju.
Vēl izskaidrojums – cilvēki saņem ienākumus no aktīviem, kas palikuši Ukrainā: bizness, nekustamā īpašuma izīrēšana, tuvinieku palīdzība. Nodokļus visdrīzāk maksā ne jau Latvijā, taču nopelnīto naudu tērē šeit, kas, neapšaubāmi, nāk par labu Latvijas ekonomikai.
Ja kāds diezgan drīz atrada darbu Latvijā, tad tie ir medicīnas darbinieki: ārsti, medicīnas māsas, laboranti, bet valsts šādi nosedza zināmu kadru deficītu šajā jomā. Aptiekas, zāļu vairumtirgotāji un medicīnas iestādes var pieņemt darbā ārstus un farmaceitus no Ukrainas, ja spēj viņiem nodrošināt nepieciešamo saziņu profesionālās darbības veikšanai (piemēram, ar tulka palīdzību), kā to paredz Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums.
Atradušas nodarbošanos arī ukrainietes, kas specializējušās "skaistuma industrijā": frizūras, matu krāsošana, manikīrs, pedikīrs (es pat teiktu, ka viņas ienesušas zināmas jaunas tendences šajā jomā),
kā arī taksometru un komerciālā transporta vadītāji. Un ko tad pārējie – ekonomisti, juristi, inženieri, mūziķi? Mēģinājumu un kļūdu ceļā cenšas iekārtoties vietējā darba tirgū.
Līdztekus jau minētajiem vakanču resursiem ir, piemēram, "Telegram" kanāls "Darbs bēgļiem Latvijā". Ja nav paveicies būt informācijas tehnoloģiju speciālistam, tad – lūdzu, tieši šeit, kanālā, tiek piedāvāts zemu kvalificēts darbs kokapstrādes, zivju un gaļas pārstrādes, celtniecības un citos uzņēmumos, par palīgstrādniekiem virtuvē vai viesnīcā…
Samaksa ir maza, darbs smags, taču piedāvājums ir.
Reizēm kanālā iezogas krāpnieciski sludinājumi par to, kā īsā laikā kļūt bagātam, taču pret tiem operatīvi cīnās administratori. Bet, ja kāds tomēr pamanās uzķerties, tad, kā mēdz teikt: "Дурнів не сіють, не орють, а вони самі родяться." ("Muļķus nesēj, near, bet viņi paši piedzimst" – ukraiņu val.)
Latvijas darba tirgū palielinās augstākās kvalifikācijas profesionāļu datorzinātnēs un komunikācijā, inženieru, kā arī speciālistu ar vidējo profesionālo izglītību trūkums, teikts Latvijas Ekonomikas ministrijas sagatavotajā ziņojumā. Taču pieredzējuši un augstu kvalificēti tehnologi no Ukrainas ar grūtībām spēj atrast darbu specialitātē. Problēmas ir saprotamas – valoda, terminoloģija, diploma un kvalifikācijas atzīšana.
Man ir paziņa Lana, desmit gadus nostrādājusi Ukrainas lielākajā ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumā, ūdensapgādes inženiere. Pašlaik pastiprināti mācās latviešu valodu un ļoti gribētu atkal strādāt šajā nozarē. Taču "Rīgas ūdens" pieņem darbā tikai ar valodas zināšanām C1 līmenī, tāpat arī citas šīs jomas organizācijas. Vai viņai pietiks neatlaidības, laika, bet, galvenais, finanšu iespēju, lai sasniegtu savu mērķi?
Varbūt tādi speciālisti jāatlasa un atsevišķi jāapmāca paātrināti? Ja, protams, tie ir vajadzīgi Latvijas tautsaimniecībai.
Pēc Latvijas ekonomistu vērtējuma, tautsaimniecības atdzīvināšanai šodien vajadzīgs 100 000 darbaroku. Katru gadu tiek ievests arvien vairāk viesstrādnieku, galvenokārt no Indijas un Uzbekistānas. Un droši vien apmēram 20 000 darbspējīgo ukraiņu nespēj principiāli mainīt situāciju Latvijā. Taču spēj būt pilnvērtīgi pārstāvēti darba tirgū, pateicoties tam, ka viņi nāk no līdzīgas civilizācijas, viņiem ir līdzīga mentalitāte, augsta kvalifikācija un darba kultūra.
