Kopš studentu nemieriem Francijā, kas 1968. gada pavasarī satricināja arī kino pasauli, apritējuši apaļi 50 gadi.
Leģendāro studentu nemieru epicentrā bija leģendārā Parīzes sinematēka jeb filmotēka un tās dibinātājs un vadītājs Anrī Langluā, kuru tā brīža Francijas kultūras ministrs Andrē Malro 1968. gada sākumā atstādināja no amata. Šī rīcība izraisīja ārkārtīgi plašus protestus kā Francijā, tā arī starptautiskajā telpā.
Notikumi, kas satricināja tā laika sabiedrību, guvuši plašu atspoguļojumu kino – sākot ar hronikām un beidzot ar spēlfilmām. Minēsim tikai dažas: Fransuā Trifo iekļāva studentu nemieru kinohroniku savā 1968. gada filmā “Nozagtie skūpsti”, Bernardo Bertoluči radīja, iespējams, visplašāk skatītājiem pazīstamo šo notikumu kino versiju savā 2003. gada filmā “Sapņotāji”, 2012. gadā tapusi Olivjē Asajasa filma “Tas ir gaisā”, savukārt šogad uz ekrāniem iznākusi brazīļu režisora Žoao Moreira Salles kino eseja “No Intenso Agora” jeb “Spraigā tagadne”.
Francijas sinematēka, ko Anrī Langluā kopā ar Žoržu Franžu un Žanu Mitrī dibināja jau 1936. gadā, kalpoja kā šo protestu simbols, katalizators.
"Anrī Langluā personība ir ļoti dīvains fenomens Francijas kultūrā un vispār kino vidē," uzsver Latvijas Nacionālās filmu skolas asociētais profesors, kino režisors Dāvis Sīmanis.
"Jau trīsdesmito gadu vidū viņš saprot, ka kino ir nepieciešama kaut kāda veida saglabāšanas institūcija, tāpēc kopā ar saviem domubiedriem izveido privātu institūciju, kas nodarbojas ar filmu saglabāšanu, restaurēšanu un izrādīšanu, nosaucot to par franču sinematēku. Īpaši Langluā ieguldījums jāvērtē Otrā pasaules kara kontekstā, jo līdz tam sinematēkā piecu gadu laikā bija uzkrāts teju piecdesmit tūkstoši kino kopiju! Viņš vienpersoniski kara laikā pasargāja šīs kopijas no iznīcināšanas, un rezultātā jau pēc kara sinematēka varēja darboties ar jaunu sparu. Viņš radīja jaunu kino sabiedrību – daudz izglītotāku.”
Sīmanis uzskata, ka par nozīmīgāko brīdi sinematēkas vēsturē var uzskatīt 90. gadu beigas, kad dažādās filmu izrādīšanas telpas, muzeja un arhīva telpas tika apvienotas vienā ēkā.
Ar ko īsti atšķiras sinematēka (filmotēka) no muzeja? "Sinematēkas struktūrā esošs muzejs veidojās vēlāk un arī tika nosaukts Anrī Langluā vārdā, taču sinematēkas primārais mērķis ir filmu izrādīšana, un par katru cenu nav jāpraktizē filmu krāšana. Labākais veidojums, kad ir gan izrādīšanas funkcija, gan materiāli par uzņemšanu,” saka Rīgas Kino muzeja vadītāja Zane Balčus.
Vai kaut kas līdzīgs sinematēkai būtu iespējams arī Latvijā? "Tas, ka Latvijā sinematēka ir nepieciešama, nav noliedzams – jo vienmēr būsim situācijā, ka kino izglītības nozīmē mūsu sabiedrība ir daudz vājāka.
Nepieciešama konstanta izglītība, lai kino netiktu degradēts līdz izklaides līmenim, tāpēc sinematēkai kā izglītojošai un komunikācijas vietai būtu svarīga loma.
Ceru, ka varbūt visi pēc kāda laika atmodīsimies no tumšā sapņa un izveidosim savu sinematēku.”
"Nav pat tik būtisks jēdziens, kādā vārdā to nosaucam, un tai pat nav jābūt jaunveidotai institūcijai - lai Kino muzeja vai arhīva ietvaros veidotos šāda platforma,” uzskata Rīgas Kino muzeja vadītāja Zane Balčus. "Manuprāt, tā varētu būt kā Gaismas pils kino jomā, un arī Kino muzeja ietvaros varētu to attīstīt – vajadzīga tikai vēlme rīkoties ar tiem resursiem un iespējām, kādas mums ir un būs. Ka Rīgā varētu būt skatītāji, kuri izjūt nepieciešamību pēc arhīvu kino, pierāda cilvēku interese par Kino muzeja rīkoto ciklu "Tas, ko tu nedrīksti nezināt”."
