Mākslinieks mūžībā aizgāja pirms 13 gadiem Ņujorkā, savus darbus viņš novēlēja Latvijai, un tie glabājas Nacionālā mākslas muzeja un Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs krājumā.
Ar savu rokrakstu
Laikmeta grieži 1944. gadā jauno gleznotāju Rolandu Kaņepu piespieda emigrēt no Latvijas. Viņam tolaik bija nepilni 20 gadi. Pēc tam par viņa mūža pilsētu kļuva Ņujorka, tomēr, dzīvodams šajā mākslas epicentrā, viņš bija visai vienaldzīgs pret tolaik aktuālajiem Rietumu mākslas virzieniem. Tāpat viņš īsti neiekļāvās arī trimdas latviešu mākslas kopainā.
Viņam piemita savs īpašs rokraksts, un iedvesmu gleznu tēliem viņš smēla antīkās mitoloģijas un Bībeles sižetos. Interpretēja tos ļoti netradicionāli, gana provokatīvi, bet ņemot talkā arī labu devu humora.
"Ne velti es izstādi nosaucu "Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps", jo Kaņepa mākslu un domāšanas veida raksturojošs elements ir arī tāds – neskatīties uz visu smagi, nedzīt to arklu zemē. Bet tas nenozīmē, ka tā tēma vai doma no tā tiek vienkāršāk tverta, nebūt ne. Patiesībā tas, par ko viņš runā, ir ārkārtīgi nopietnas, vispārcilvēciskas lietas," stāsta izstādes kuratore Ilze Putniņa.
Kaņepa darbos klātesošā ironija nereti apšauba sabiedrības vispārpieņemtās vērtības, aicina uz tām paraudzīties no cita skatpunkta. Šī iemesla dēļ, kā stāsta Ilze Putniņa, viņa darbi dažkārt par šerpu šķituši pat viņa tuvākajiem draugiem Ņujorkā.
"Viņš arī Ņujorkas mākslinieku sabiedrībā uzvedas brīvi un drusciņ kaitinoši, bet patiesībā viņš nav ne ļauns, ne aizskarošs. Būtībā divas līnijas, ko viņš attīsta, tā ir vai nu kristīgā mitoloģija, vai antīkā mitoloģija. Un cilvēkiem varbūt pirmajā mirklī šķiet, ka viņš pārāk viegli izturas pret tādām piepaceltām tēmām, piepaceltiem svinīgiem stāstiem.
Bet tad, kad šiem stāstiem noņem nost putekļus, liekulības uzslāņojumus, kas tad no tiem paliek pāri? Šeit arī parādās viņa labā humora izjūta, un es neredzu pamatu neizpratnei,"
pauž Putniņa.
Visam sava nozīme
Viņa darbos daudz simbolu, un tos ir interesanti minēt kā mīklas. Ar Ilzi Putniņu aplūkojam viņa gleznu "Eiropas atvadas", kas ir interpretācija par Eiropas nolaupīšanas tēmu, tās centrā divas sievietes un Zevs, pieņēmis balta vērša izskatu.
"Mulsinoši ir tas, ka abām šīm sievietēm ir īss matu griezums, kas ir neraksturīgi mītu pasaulei. Mati jebkurā gadījumā ir seksualitātes simbols. Un te arī jāpiemin, ka Kaņepa darbos ļoti bieži ir skarta seksualitātes, mīlestības tēma. Tēli ir kaili, neapģērbti, bet antīkajā mitoloģijā sevišķi arī ar apģērbu dievi nepārspīlēja. Tie bija audumi, kas slīdēja nost, kā tas ir arī šajā gadījumā šis sarkanais audums, Un arī šai krāsai – sārtai, maigai – ir sava nozīme. Tāpat kā putnam.
Kaņeps ir teicis, ka putni vispār ir absolūtās brīvības simbols un arī māksliniekam ir jābūt kā putnam – absolūti brīvam," turpina Putniņa.
Savos darbos gana neparasti Kaņeps interpretējis mītu par Orfeju un Eiridīki, Ievas un Ādama izdzīšanu no Paradīzes, Jēzus piedzimšanas nakti, arī daudzus mītiskus sieviešu tēlus, viņu vidū Venēra, Lilita un daudzas citas, kas Kaņepa darbos atklājas gan kā radītājas, gan kā postītājas.
Pats mākslinieks bijis izsmalcināts estēts, senlietu pazinējs un krājējs, liels operas mīļotājs. Labi gatavoja ēst, labprāt uzņēma viesus savā miniatūrajā Ņujorkas dzīvoklītī.
"Dzīvoklītis viņam bija vienkārši neticami mazs. Bet tas viss tur atradās, arī šīs gleznas. Viņš bija izveidojis tādu plauktu sistēmu, zem kuras viņš gulēja. Ja tā bruktu, tad viņš nomirtu zem savām gleznām. Un tur viņš arī gleznoja – tajā miniatūrajā mazumiņā," stāsta kuratore.
Izstāde "Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps" Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma līdz augusta nogalei.
