Ienāc "LSMnīcā"!

"Dziesmusvētku tīklos" otrā sezona tapusi speciāli sabiedrisko mediju portāla raidierakstam "LSMnīca". Raidījumu veido "Radio Naba" autori Linards Kalniņš, Ieva Jurga, Jānis Daugavietis, Uldis Gedra un Madars Štramdiers. Finansē Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.

ĪSUMĀ:

• Kam latviešiem koris?
• Vajag vai nevajag Dziesmu svētku kustībā sacensību?
• Iespaidi, vērojumi un kritika. Atslēgas vārds – "iekļaut".

Tīnu Gelneri dziesmusvētku tīklos ievilka skolas koris, kuram viņa, būdama mūzikas skolas bērns, pievienojās uz skatēm. "Emocijas bija ārkārtīgi fantastiskas," viņa atceras. "Vēlāk dziedāts arīdzan citos koros. Pēdējos dziesmu svētkos ar manu Latviešu kori ārzemniekiem mēs vairāk piedalījāmies kā skatītāji." 

Ilgai Sokolovai pirmā dziesmu svētku pieredze, kā jau pirmā, bija emocionāli iespaidīgākā. "Ja nekļūdos, tie bija 2005. gada skolēnu dziesmu svētki. Dziedāju meiteņu skolas korī, tieši tāpat kā Tīna. Man liekas, ka tas bija gads, kad radās skolēnu dziesmu svētku himna "Mana dziesma" Renāra Kaupera izpildījumā," viņa pastāsta.

Aleksandra Tomasa Metjusona iesaistīšanās dziesmu svētku tradīcijā saistāma ar Minhenes latviešu kori. Studēdams Minhenē, viņš par Latviju necik daudz nezināja, vien to, ka bulgāriem un latviešiem vēsturiski līdzīgs liktenis, ciešot no viena pāridarītāja – Krievijas. Metjusons turpina par pirmo dziesmu svētku pieredzi: "2018. gadā, kad bija skate, korim vajadzēja koncertmeistaru. Linards Kalniņš man pajautāja, vai es varu atnākat un nospēlēt pavadījumu. [..] Es ienācu zālē, kur man bija jāspēlē, un tur bija dīvaini cilvēki, kam dzirksteles nāca no acīm ārā, kā viņi dzied. Es domāju – baigi iespaidīgi! Korī ir džeks, kas ir šoferis, blakus viņam inženieris un daktere, un viņi visi dzied kopā ar tādu kaislību un prieku. Es Linardam pateicu, ka, ja viņam atkal vajag pianistu, lai mani sauc. Tā es trīs gadus korim spēlēju pavadījumu. Kad Linards pārvācās atpakaļ uz Latviju, es sāku diriģēt kori. Es jutu milzīgu spēku šajā kultūrā. Šī situācija man palīdzēji atrast citu attieksmi pret mūziku." 

Linards Kalniņš: Tīna, tu vadi Latviešu kori ārzemniekiem. Varbūt vari pastāstīt, kā tas izveidojās un kas korī dzied?

Tīna Gelnere: Koris izveidojās vienkārši saliekot kopā tās lietas, ar ko es nodarbojos – es esmu mūziķe, es esmu dziedātāja un es esmu arī Doma kora skolas absolvente. 10 gadus dzīvojot Anglijā, kaut kādā mistiskā veidā man radās iespēja vadīt kori. Tur man bija kādi 90 kaislīgi dziedātāji, kas bija briti. Es viņiem ļoti daudz stāstīju par mūsu dziesmu svētkiem. Viņi ļoti gribēja braukt līdzi, bet kaut kā tomēr mūsu ceļi vēlāk izšķīrās. Visa mana pieredze ar kora darbu un ārzemniekiem izveidojās tieši tur. Kad atgriezos Latvijā, tas bija kovida laikā, es sāku mācīt latviešu valodu ārzemniekiem. Un tad šīs divas lietas – koris un latviešu valoda – kaut kādā veidā savienojās un es sapratu, ka ir iespējams izveidot ne tikai vietu, kur dzied ārzemnieki, bet arī vietu, kur cilvēkiem ir atbalsta plecs svešumā. Jo es zināju, kā tas ir, būt kaut kur nekurienē, kur tu nepazīsti tik daudz cilvēku. 

Manā korī nav atlases, respektīvi, dzied dziedātāji, kas ir ļoti labi dziedātāji, un dzied dziedātāji, kas varbūt nav tik labi dziedātāji, bet kuriem ļoti, ļoti patīk dziedāt. 

Dažreiz tas man ir liels izaicinājums, jo liekas, ka vajag visu tā ārkārtīgi precīzi, tīri un rūpīgi, bet ir brīži, kad tu saproti, ka patiesībā dziedāšanai ir daudz vairāk labuma, nekā tikai tas, ko saņem skatītājs, respektīvi, cilvēks, kas dzied korī, gūst pleca sajūtu, jo viņam ir sabiedrība apkārt, viņam ir draugu loks. Tas ir ārkārtīgi labi garīgajai veselībai un ikdienas dzīvei arīdzan. Piemēram, kādreiz mani koristi cīnās par atļaujām uzturēties Latvijā, un tad nākamajā dienā, kad kādam ir iedota atļauja, visi nes ziedus un jūt līdzi. Koristi man atklāj, ka ciemos ir stāstījuši par savu kori, parādījuši savu dziesmu sarakstu (tāds svarīgs aspekts ko pieminēt – mēs vairāk dziedam tādas sadziedāšanās dziesmas, nevis oficiālās kora dziesmas) un tad dziedājuši kopā ar saviem draugiem un kāda sajūta tā bijusi! Vēl viens stāsts no ikdienas: viena no manām dziedātājām mācās latviešu valodu (protams, viņi visi mācās), un kādā latviešu valodas nodarbībā viņa stāstīja, kā koku lapas ir apgleznotas Siguldā; skolotāja [teikusi]: "Man liekas, ka tu citē "Tik un tā"." Viņiem ir ārkārtīgi interesanta pieredze. Ārpus skaistās koncertēšanas pieredzes un prieka sniegšanas skatītājiem, korī viņi gūst arī ārkārtīgi daudz paši sev. Tā apmēram izveidojās mans korītis. 

Ilga Sokolova: Man ļoti patika tas, ko Tīna teica – ka koris ir kā plecs. Man liekas, ka 

tādā koru lielvalstī kā Latvijā, koru kopiena ir vairāk par kopību, par komūnu, par būšanu blakus, nekā par klausītājiem un varbūt mūziku kā tādu. 

Tas nav tik daudz par koncertēšanu, bet par kopienu un plecu. 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Dziedāšana arī ļoti palīdz iemācīties valodu. Tas jau daudz ir pētīts, ka saistībā ar ritmu un toni tev vieglāk iemācīties tekstus. 

Ilga, tu esi viena no Rīgas projektu kora līdzdibinātājām. Pastāsti, kā radās ideja un kā jūs nonācāt līdz tam modelim, kāds ir šogad slavenākajam korim Latvijā?

Ilga Sokolova: Koris tapa tieši pēc iepriekšējiem dziesmu svētkiem 2018. gada augustā, un tapa tas lielākoties tāpēc, ka daļa no dziedātājiem, tai skaitā diriģents, kas izveidoja kori – Kristofers Volšs-Sinka, saprata, ka formāts, kādā mēs līdz šim esam dziedājuši – divi obligātie mēģinājumi nedēļā plus papildmēģinājumi (un, kā runā, mēģinājumu drīkst kavēt tikai tad, kad kāds nomirst, un nevis kāds, bet tu pats) –, nav tāds formāts, ko mēs varam pavilkt, kādā mēs gribam strādāt un, ka mēs gribam darīt citādāk. Krisam bija šī brīnišķīgā ideja, kā darīt citādāk, respektīvi, organizēt darbu projektos, nevis nepārtraukti, katru dienu, katru nedēļu vai divreiz nedēļā un tamlīdzīgi. Mērķis bija nezaudēt kvalitāti. Mūsu misija joprojām ir izpildīt Latvijā reti izpildītu mūziku un darīt to bezmaksas koncertos, nekad nelikt klausītājiem maksāt naudu par to.Šo mērķi mums ir izdevies noturēt un arī darbs, man šķiet, mums veicas ļoti sekmīgi un kvalitatīvi visādos aspektos, tostarp arī komunikācijā, līdz brīdim, kad mēs kļuvām, dažādu iemeslu dēļ, kā tu saki, par slavenāko kori Latvijā. 

Es esmu daudzu mītus dzirdējis, ka jūsu koris satiekas dažas dienas pirms koncerta vai pirms projekta. Varbūt mazliet paskaidro jūsu kora formātu tiem, kas nezina.

Ilga Sokolova: Jā, kā tu teici, tas tiešām ir mīts, mēs nesatiekamies dažas dienas pirms koncertiem. Mums ir vidēji trīs projekti gadā. Katru projektu mēs mēģinām sešas līdz septiņas nedēļas pirms tam. Sešu septiņu nedēļu intensīvajā mēģinājumu periodā ir tie paši divi mēģinājumi nedēļā, plus atdziedāšanas, plus papildus satikšanās, ja tādas ir vajadzīgas. Šis formāts ļauj mums satikties uz ļoti efektīviem periodiem, sagatavot ļoti specifiskas koncertprogrammas, kuras Kriss ir izvēlējies, un ļauj nezaudēt sasaisti ar kormūziku, ko liela daļa no mums būtu zaudējusi tad, ja mēs paliktu pie standarta risinājuma – tikties regulāri visu cauru gadu. Mums ir koristi, kas nebija dziedājuši pat 20 gadus, līdz radās šis koris, jo nevar savienot īpaši augstu kvalitāti ar regulāriem mēģinājumiem un ģimenes dzīvi, un darbu. Ja mēs runājam par dziesmu svētku ilgtspēju, tad, iespējams, šāds formāts ir ilgtspējīgs, ļaujot tādiem dziedātājiem, kas pirms tam varbūt ir piedalījušies piecos dziesmu svētkos pēc kārtas, atkal šai kustībā atgriezties. 

Aleksandr, tev bija tā iespēja kā ne latviešu diriģentam strādāt latviešu korī. Vai tu sajuti pretestību, skepsi par to, ka cilvēks [no citas zemes] vadīs latviešu kori, vai arī tas notika organiski? 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Nē. Bet, lai paskaidrotu: es vispār esmu audzis, teiksim tā, ļoti dīvaini, tāpēc, ka tēvs man ir no Skotijas, mamma – no Bulgārijas. Vispirms es biju ar šīm abām kultūrām mājās un tad esmu audzis piecās valstīs. Man nav īsti tādas sajūtas, ka es esmu bulgārs vai skots. Es jūtos vairāk saistīts ar bulgāru kultūru tāpēc, ka ar to pusi no ģimenes esmu tuvāk un tur esmu vairāk gadus pavadījis. Ironiski, ka visilgāk no savas dzīves, kā pieaudzis cilvēks, esmu Vācijā dzīvojis. Jau no bērnības es esmu iemācījies ļoti, ļoti ātri adaptēties jaunā kultūrā. Man tas arī patīk. Man ir svarīgi respektēt vietējo kultūru, vietējās normas, vietējos viedokļus. Kas es te esmu, lai nāktu latviešiem skaidrot, kā viņiem jādzīvo. Es esmu dzīvojis arī arābu valstīs. Protams, tur nav demokrātiska sistēma vispār, tur ir islāms. Es zināju, ka ramadāna laikā es ārā neko neēdīšu. Tas mums nebija obligāti – ārā neko neēst –, bet tas ir arī respekts, tā ir viņu kultūra. Un tāda bija arī mana attieksme, kad es ienācu latviešu korī – tās ir latviešu tradīcijas. Es ļoti ātri sapratu, ka korī mūzika, protams, ir svarīga lieta, bet cilvēki arī satiekas, lai saglabātu savu latvietību un to svinētu. Ja mēs domājam par dziesmu svētkiem etimoloģiski, vārdā "svētki" iekšā ir "svēts". Tāpēc tas ir vairāk nekā vienkārši koru festivāls. Es to ļoti ātri sapratu un mēģināju ar savām prasmēm un spējām šiem cilvēkiem, kas nav profesionāli dziedātāji, uzlabot dziedāšanu. Es viņus sagatavoju Eslingenas dziesmu svētkiem, un viņi pēc tam ar tādu prieku nāca pie manis un teica – Aleksandr, mēs bijām vislabāk sagatavotais koris, visi teica vou, jūs esat tik labi. Viņi man bija tik pateicīgi par to un, protams, man bija liels prieks to dzirdēt. Tāpēc es neteiktu, ka bija pretestība pret mani. Ja tu ienāc citā kultūrā, un tā ir viņu svētā lieta, ja tu esi uzmanīgs, ja tu respektē, tad problēmas, es domāju, nebūs. 

Tīna, vai tavā 10 gadu pieredzē Anglijā, vadot angļu kori, tev izdevās veikt kādus novērojumus par viņu amatieru koru kultūru? Varbūt tev ir kāds salīdzinājums ar Latviju?

Tīna Gelnere: 

Latvijā ļoti jauka lieta ir tā, ka mums daudz jauni cilvēki grib dziedāt. Man liekas, ka Anglijā kordziedāšana ir diezgan liela sirmgalvju lieta.

Aleksandrs Tomass Metjusons: Eiropā vispār tā ir liela problēma. 

Tīna Gelnere: Jā, man liekas arī mūzikas novērtēšana vispār. Piemēram, uz operu, uz koncertiem ārzemēs parasti dodas sirmgalvji, bet šeit ir jaunieši, kas to visu grib redzēt un piedzīvot. Tā ir tā galvenā lieta. Otra lieta, man liekas, ir standarti, kādus mēs sagaidām. Latvijā bieži vien viss šķiet ļoti balstīts uz to, ka ir jābūt perfekti, savukārt Anglijā cilvēks dzied korī tieši tāpēc, lai viņš nebūtu vientuļš savā vecumā. Tā motivācija ir cita. Protams, ka cilvēks noķer prieku. Es esmu lasījusi daudz pētījumu, cik ļoti svarīga šiem cilvēkiem ir dziedāšana. Tā ir ļoti svarīga lieta, ko es mēģinu atnest šeit. Man ir tāda vēlme, ka cilvēkam nav jābūt izcilam. Dziesmu svētki ir amatieru pasākums. Vai tas koncerts bija perfekts? Nebija tas perfekts. Bet vai koncerts bija lielisks? Tas bija lielisks! 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Tad tas bija arī perfekts. Ir svarīgi skaidrot, kāds ir mērķis. 

Tīna Gelnere: Vai ne!

Aleksandrs Tomass Metjusons: Ja mērķis ir kopsajūta, tad koncerts bija perfekts. 

Tīna Gelnere: Jā, tieši tā. Latvijā ir svarīgi iedrošināt arī tos dziedātājus, kuriem šķiet, ka viņiem lācis ir uzkāpis uz ausīm. Tas nav stāsts par izcilību, bet par kopābūšanu. Latvijā mums dziesmu svētki ir reizi piecos gados un tas ir liels pasākums. Es zinu, ka

cilvēki gadu pirms dziesmu svētkiem stājas korī, jo, kā tu, Ilga, teici, nav īsti iespējams pilnīgi regulāri divreiz nedēļā ar augstām ekspektācijām doties kora virzienā. Patiesībā mums pašiem dziesmu svētki ir sava veida projekts ik pa pieciem gadiem, vai ne? 

Ilga Sokolova: Tieši tā! Es pilnīgi piekrītu. Es domāju, ka ļoti daudziem tas ir projekts. Tāpēc tā atsevišķā izdalīšana korim, kuru sauc par projektu kori, nezinot, kas tur ir saknē un pamatā, varbūt nav īsti korekti. 

Tīna Gelnere: Dziesmu svētki ilgst piecus gadus un arī ikdiena ir ārkārtīgi svarīga. Mums vajag domāt par to, kā, piemēram, motivēt koru diriģentus iet cauri tiem ne tik krāsainajiem laikiem, un arī mūsu koristus, mūsu fantastiskos pedagogus mūzikas skolās. Tā patiesībā ir Latvijas vērtība. Anglijā nav tāda mūzikas skolas sistēma. Viņiem mūzika ir privilēģija bērniem no turīgām ģimenēm. Vidēji nodarbība maksā 30 mārciņas, kas būtu kādi 35 līdz 40 eiro, un tā ir jāņem katru nedēļu, ilgstoši, gadiem un katrs eksāmens maksā naudu. Tas nav tik ļoti valsts subsidēts. Mums ir tāda ārkārtīgi liela vērtība un, ja mēs varētu to vēl vairāk novērtēt, motivējot mūsu pedagogus, diriģentus un mazos rūķus, kas starp dziesmu svētkiem strādā un uztur dziedātprieku.

Es iedomājos par mūziku kā sportu. Zinu, ka gan Ilga, gan Aleksandrs ir piedalījušies skatēs un Tīna ir uzvarējusi "Sansusī" "mūziķu kautiņos". Kāds ir jūsu viedoklis par mūziku un sacensībām? Vai tajā ir kas vērtīgs? 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Man kā profesionālam mūziķim konkursi ļoti nepatīk. Problēma ar mākslu ir, ka tā ir ļoti subjektīva. Protams, ir objektīvie, tehniskie kritēriji, kas ir skaidri, bet profesionālā konkursā ar retiem izņēmumiem kāds neatbilst tehniskajām prasmēm, un tad izvēle, kurš uzvarēs, bieži ir tāda – kurš ir vislabāk pazīstams žūrijai. Man bija ļoti slikts piedzīvojums, kad kā pusaudzis Bulgārijā piedalījos klavierkonkursā. Es sev apsolīju vairs nepiedalīties konkursos, bet es atkal pieļāvu to kļūdu. Vācijā es biju finālists Berlīnes operas konkursā un man jau no sākuma bija skaidrs, kurš uzvarēs, un tieši viņš arī uzvarēja. Manuprāt, viņš nebija visinteresantākais. Bet tad es sapratu, ka viņš jau ir sadarbojies ar šo cilvēku [žūrijā]. Tādā ziņa man konkursi šķiet bišķi nevajadzīgi. No otras puses, tu vari piedalīties konkursos un vienkārši izmantot to kā skatuvi, lai sevi parādītu, lai cilvēki var klausīties tavu mūziku. Es domāju, ka tas ir attieksmes jautājums. Ja tu paspēsi tādu veselīgu, foršu attieksmi atrast, tad kāpēc ne. Bet ir arī nenormāli grūti konkursos, arī kā žūrijas loceklim, palikt neitrālam vai neiet ar cilvēku, kas tev ir vissimpātiskākais. Tas ir normāli. Tas arī bieži nenotiek apzināti. Tāpēc man no vienas puses šķiet, ka mūzikas konkursi briesmīgi, no otras – kāpēc ne. 

Tīna Gelnere: "Sansusī" kautiņa kontekstā man ļoti patika, ka es cīnījos ar mūziķiem, kas nebija mana amata pratēji, respektīvi, pirmajā kārtā man bija obojiste, otrajā bija koklētāja, trešajā bija ērģelnieks, ceturtajā – čelliste. "Sansusī" ["mūziķu kautiņos"] visi dalībnieki ir ārkārtīgi labi profesionāļi un tas nav stāsts par to, cik labi tu dziedi vai spēlē savu instrumentu, bet tas ir stāsts par izdomu, par attapību, par personību, par to, ka tu esi pats uz skatuves. Tas ir tas, kā es to ieraudzīju. Bet no konkursu viedokļa man mazliet gribas pieķert klāt tādu aspektu, kas varbūt ir, varbūt nav saistīts ar dziesmu svētkiem, bet [noteikti ir saistīts] ar Latviju un ārzemēm. Anglijā sistēma, kā tu tiec pie darbiņa, ir ārkārtīgi skaidra un gaiša, piemēram, ir izsludināta atlase, tu piesakies un ir kaut kāda konkrēta kārtība. Iespējams, tur vēl aizvien ir kaut kāds simpātiju process, tas nav izslēdzams, bet tev ir skaidrs, kur sūtīt savu CV, kā pieteikties. Man liekas, ka tādā ziņā Latvijā viss ir (to es esmu sajutusi atgriežoties no ārzemēm) mazliet miglā tīts. Kurā virzienā man skatīties, ja es, piemēram, gribētu nodziedāt kora solo kādā oratorijā, man nav ne mazākās jausmas. Šīs problēmas dēļ es iestājos Mūzikas akadēmijā. Par laimi es satiku ārkārtīgi fantastiskus mūziķus un savus pedagogus, kas varbūt var man vairāk parādīt virzienu. Bet principā, ja tu esi izskolojies ārzemēs, ja tu esi ārzemnieks un tu vēlies muzicēt Latvijā, kaut kādā ziņā tev nav daudz cerību. 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Nu es nezinu, man baigās problēmas nebija. Bet es esmu audzis tādā kultūrā un man ir arī tāda pieredze, ka ir jāmeklē iespējas. Es domāju, ka rietumeiropieši ir pieraduši pie transparentiem procesiem, pie tā, ka viss ir skaidri. Mums, austrumeiropiešiem, ir skaidrs, ka tur ir tīkli, tur ir migla, bet mēs atradīsim savu taku cauri miglai. 

Tīna Gelnere: Es nākšu pie tevis dzīves skolā. 

Ilga, varbūt var kaut kā atdalīt to sportisko daļu un Projektu kora pieredzi ar skati?  

Ilga Sokolova: Es varbūt varu mazliet pakomentēt par to sportisko daļu. Jo dziesmu svētku kontekstā man šķiet īpaši svarīgi saprast, kāds ir mērķis tai sportiskajai daļai un punktu skaitīšanai pret dziesmu svētku būtību. Es īpaši domāju par regulārajām skatēm, kas notiek katru gadu. Skates, man šķiet, tiek mākslīgi padarītas par tādu sportu, lai gan ikgadējām dziesmu svētku skatēm būtu jābūt pavisam citam mērķim. Es pati neesmu lasījusi, kas tieši ir uzrakstīts kā mērķis nolikumos. Kā Tīna teica, ka Latvijā varbūt nav visi papīri vienmēr kārtībā un tev ne vienmēr ir skaidrs, kur iet, un tas pats ir ar visādiem nolikumiem. 

Ikgadējo skašu mērķim vajadzētu būt saprast, kāds ir līmenis, kurā kori ir apguvuši materiālu, lai piedalītos dziesmu svētkos, nevis izvērtēt procentpunktos ar decimāldaļām, cik labi katram veicies un kurš ir par 0,3 punktiem labāks par citu. 

Tas par sportisko pret mērķī orientētu domāšanu skatēs. Rīgas projektu kora pieredze, protams, arī ir saistīta ar normatīvo pusi, ar nolikumiem un papīriem, ar priekšstatiem. Varbūt, ka ne mūsu kori, ne citus korus nevajadzētu vērtēt pēc priekšstatiem, bet pēc faktiem. [..] Projektu kora mērķis nekad nav bijis piedalīties skatē vai Koru karos, lai parādītu, ka mēs esam labāki par citiem vai dažiem. Mūsu mērķis piedalīties, bija vēlme parādīt mūs tai publikai, kas mūs nepazīst. Jo ļoti daudzi mūs nepazina, lai gan mēs pastāvam jau piecus gadus. Tā tas ir un viss ir kārtībā ar to. Bet mērķis bija piedalīties, lai sevi parādītu, bet, redz, ka sanāca citādāk. Nu jau ir pagājis pusgads, bet es domāju, ka lielai daļai no mums joprojām ir rūgtums par to, kā tas viss izgāja, īpaši par cilvēkiem, kas grib uzurpēt svētkus un teikt, ka viņi pārstāv visu šo kustību, lai gan tas ir tāds svētums, ko, kā Aleksandrs teica, nevajadzētu tā aizskart.

Kori nodibināti, skates ir izdziedātas un tagad ķeramies pie pašiem svētkiem. Kādas ir jūsu spilgtākās pieredzes, kas jums palikušas  atmiņā no Dziesmu svētku nedēļas?

Ilga Sokolova: Es varbūt varu sākt. Es nezinu, vai es precīzi to noformulēšu, bet interesanti, ka man spilgtākā pieredze svētku laikā bija nesaistīta ar dziedāšanu vai dejošanu, bet ar vēl vienu daļu no tā, kas ir dziesmu svētki – ar lietišķo mākslu un izstādi, kas bija Sporta kvartālā. Tas ir, es negribu teikt papildinājums Dziesmu un deju svētkiem, bet lieliska daļa no tā, kas ir tautas kultūra, kas arīdzan tiek nesta līdzi ar dziesmu svētkiem un deju svētkiem. Tā izstāde parādīja ne tikai dažādību un taciņu no vēstures līdz mūsdienām – kā ir attīstījušās gan metodes, gan tautastērpu veidi dažādos novados –, bet vienlaikus arī to, ka joprojām to var darīt un ir ļoti daudz lietišķās mākslas studiju. Es pati atsāku izšūt, ko es nebiju darījusi kopš pamatskolas, man šķiet. [Izstāde parādīja], ka latvisko tradīciju var turpināt ne tikai dziedot vai dejojot caur svētkiem un ikdienā, bet arī darot kaut kādas pilnīgi nesaistītas lietas ar to, tai skaitā izšujot, veidojot māla podus un tamlīdzīgi. Tā man bija tāda ļoti spilgta pieredze, ka viss no dažādiem novadiem bija salikts vienuviet. Tas bija ļoti iespaidīgi. 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Tā varbūt ir ļoti personīga lieta, bet es varu pateikt, ka man vienmēr bija tendence baidīties no lielām masām, no cilvēkiem. Kad es dziedāju pirmajā koncertā Dziesmu svētkos, es vispār to nepamanīju. 

Es jutos ļoti dabiski un vietā. Es nevienā brīdī nejutu, ka kāds no manis kaut ko īpašu sagaida. Mēs vienkārši kopā piedalījāmies svētkos, un tā bija brīnišķīga atmosfēra. 

Man tas palika kā visspēcīgākais iespaids. 

Tīna Gelnere: Man ārkārtīgi patika dziesmu svētku restorāns. Es ēdu reņģīšu fish&chips, kas bija ārkārtīgi ekskluzīvi gards. Tas bija Esplanādē, pie Mākslas muzeja. Tur, manuprāt, Rīgas labākie restorāni bija izveidojuši tādu kā ātro ēdienu piedāvājumu. Žēl, ka tas pats nenotika pašos dziesmu svētkos. Noslēguma koncertā bija arī tāda negatīva pieredze, ka tiklīdz tu mēģini izstaipīt kājas un varbūt atrast kaut ko, ko padzerties, tu nedzirdi vairs dziesmu svētku koncertu. Es nezinu, vai jūs ievērojāt, ka tur [ēdināšanas zonā] nebija nevienas pašas tumbiņas. Tas bija liels pārsteigums, ka nevarēja baudīt kādu gardumu un vēl klausīties to, kas notiek uz skatuves. Tas par gardumiem. Bet maniem koristiem ir ārkārtīgi iepatikušies danči. Visi mūsu "Rikši" un "Iļģi"... Es precīzi neatceros, kas spēlēja, bet, šķiet, ka gan jau visi. Esplanādē bija visādi pasākumi. Bija arī ārkārtīgi skaists Rīgas Doma kora skolas mūzikls "Pūt, vējiņi!". Es ļoti mēģināju informēt savus koristus par to, kas notiek, un viņi visur gāja un skatījās. Pirms es devos uz šejieni, es arī apvaicājos viņiem, kas būtu tās galvenās lietiņas, ko viņi vēlētos, lai es pasaku.

Koncertu un pasākumu saraksts nebija labi pārtulkots angliski. Tas nebija ļoti pārskatāms tiem, kuri nerunā latviešu valodā. Viņi ļoti gribēja piedalīties, bet tā pavisam saprast sarakstu viņi varēja tikai ar manu palīdzību. 

Mani koristiņi bija arī noslēguma koncertā. Tie, kuri nebija noslēguma koncertā, bija ģenerālmēģinājumā un uz otru skaisto koru koncertu, kur dziedāja līdzi "Pūt, vējiņiem" un priecājās par to, ka viņi varēja būt daļa no tā. Ārkārtīgi aizrautīgi. Un vēl viena lietiņa, ja jau es par to sāku runāt, bija tīri par tikšanu, par pieejamību no ārzemnieku viedokļa. Man kāds stāstīja par omītēm un vectētiņiem, kas bija kara bēgļi savulaik un tagad vēlējās atkal atgriezties Latvijā [uz dziesmu svētkiem], bet tīri fiziski pa milzīgajām trepēm vecs cilvēks īsti nevar uzkāpt un nokļūt dziesmu svētku pasākumā. 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Mani vecāki bija ciemos tieši Dziesmu svētku laikā. Tā viņiem bija pirmā reize Latvijā. Viņiem ļoti patika. Viņi bija uz "Tīruma" ģenerālmēģinājumu. Es domāju, ka varbūt viņiem būs par garu, bet nē, viņi to visu nākamā dienā skatījās vēl televīzijā, un arī noslēguma koncertu viņi skatījās. Bet priekš tūristiem tulkojumi būtu labi, jo viņi arī gribēja kaut ko vairāk saprast, bet bija grūti. 

Tīna Gelnere: Tieši tā. Man koristi teica – šī ir fantastiska lieta, bet, ja es viņiem nebūtu pateikusi, viņi nezinātu un nebūtu ieradušies. Kaut vai situācija ar dziesmu svētku biļetēm. Es viņiem teicu, ka tās izpirks ātrāk nekā "Coldplay" vai "50 Cent" koncertu. Koristi bija sajūsmā, ka kaut ko tik nacionālu un vietēju pērk tik mežonīgi ātri un pieprasīti. Viņi neko tādu nevar iedomāties savās dzimtajās valstīs. Viņiem vispār ir milzīga apbrīna par šiem svētkiem. Viņi prasīja, kāpēc par svētkiem nezina, jo tā taču varētu būt tūrisma pievilkšanas lieta; kāpēc milzīgs, zelta, fantastisks [notikums] ir noslēpums no visas pārējās pasaules. 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Nu labi, lietuvieši un igauņi par to jau zina. Viņi paši arī to dara. 

Aleksandr, es tev kā komponistam pajautāšu. Šie ir tavi pirmie dziesmu svētki. No mūzikas bija gan klasiski darbi, gan jaundarbi. Kādas ir tavas domas par koru lielkoncertiem? Varbūt kaut kas ir iekritis prātā? 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Vispirms 

tīri dramaturģiski abi koncerti, manuprāt, bija šausmīgi par garu. Divarpus stundas pietiek. To var just pie dziedātājiem. 

Protams, visi dzied, mums patīk. Es arī negāju mājās. Bet divarpus stundas ir ideāls laiks. Abiem koncertiem, es domāju, bija trīs vai četras dziesmas par daudz. Nekas nepietrūktu, ja to tur nebūtu. Par klasiskajām dziesmām man nav ko teikt; ir skaidrs, kāpēc tās ir klasiskas – tās ir šausmīgi labas. Man, piemēram, Mārtiņa Brauna cikls "Daugava" ļoti patīk, tā ir šausmīgi forša mūzika. Par "Gaismas pili" vispār arī nav jārunā. Par jaundarbiem – bija daži veiksmīgi un daži ne tik veiksmīgi. Manuprāt, ir viena problēma, ko es savā pieredzē Latvijā redzu: tā ir tendence idealizēt komponistus vai diriģentus. Konkrēts piemērs – Zigmara Liepiņa dziesma "Tīrums".  Visu cieņu Zigmaram Liepiņam, viņš ir foršs komponists, mēs visi to zinām, un [rokopera] "Lāčplēsis" ir ne tikai izcila mūzika, tai ir arī svarīga nozīme latviešu kultūrā, bet dziesma "Tīrums" noteikti nebija no visveiksmīgākajiem darbiem. Bija mazliet sajūta – nu, jā, bet tas ir Zigmars Liepiņš... Ir svarīgi saprast, ka Zigmars Liepiņš un Raimonds Pauls arī ir cilvēki. Arī Bēthovenam katra kompozīcija nav tik ģeniāla kā 9. simfonija, viņam arī ir daudz švakas kompozīcijas. Es domāju, ja tie cilvēki nebūtu tik ļoti idealizēti, šī situācija varētu būt cita. No otras puses, es arī ļoti gribētu kaut ko komponēt dziesmu svētkiem. Ak, tas ārzemnieks... Bet tur arī ir baigā migla, kā vispār notiek izvēle, kurš komponēs. Manuprāt, ne tikai Zigmara Liepiņa [jāpiemin], bet arī Lolitas Ritmanis konfekte, kur ar tehniskām lietām viss bija kārtībā, bet, manuprāt, tā bija pēc formulas komponēta, tik garlaicīga dziesma. Man konfektes garšo, bet, ja es uzreiz vienu milzīgu čupiņu konfekšu apēdu, man pēc tam ir pohas no cukura. Tāda bija mana sajūta pēc "Augšup dzīvība skan". Viņa pieļāva kļūdas ar valodu, ar uzsvaru. Skaidrs, viņa ir Amerikā augusi, bet, ja tu raksti dziesmu svētkiem (es pats esmu ārzemnieks), nav tik grūti [piedomāt], ka uzsvars ir uz pirmo zilbi. Tā nav raķešu zinātne.

Manuprāt, vajadzētu transparentāku procesu. Jo kurš maksā par dziesmu svētkiem? Tas ir tāpat kā manā darbā teātrī – tie ir nodokļi.

Es jūtos savā jomā atbildīgs pret visu sabiedrību par to, ko es daru. Es rūpējos par kvalitāti. Es domāju, ka dziesmu svētku organizatoriem ir jābūt tādai pašai atbildībai. 

Tīna Gelnere: Es, skatā no malas, par repertuāru vēl gribēju piebilst, ka 

es nesapratu, kas būs koncertā "Tīrums" un kas būs noslēguma koncertā. Man kā tādam veterānam likās, ka man vajag noslēguma koncertu, bet aizejot uz to, es sapratu, ka aizgāju uz nepareizo, un ka man vajadzēja "Tīrumu", jo man patīk jaundarbi, man patīk mikslis. 

Nav jau tā, ka es negribu "Pūt, vējiņus" vai "Gaismas pili", pie tam šie leģendārie darbi bija abos koncertos, bet es būtu daudz labprātāk... Tautasdziesmu pēc tautasdziesmas, pēc tautasdziesmas – man noslēguma koncertā tā tradicionālā bija par daudz. Man patika, kā vienmēr bija – ka ir mikslis. Ja pēc pieciem gadiem būs tieši tāpat, es sapratīšu, ka vajag vairāk iedziļināties repertuārā un kāds mērķis ir katram koncertam. Man liekas, ka, ja tu vēlies noturēt jauno paaudzi un aicināt jaunus dziesmu svētku fanus, kas tiešām sajūt to sajūtu, ne tikai novērtē, ka tur ir daudz cilvēku un skaistumu, kas ir tradīcijā, tad vajag kaut kā mazliet iet līdzi laikam, miksēt veco ar jauno. Tas bija Rainis, kurš teica, ka pastāvēs, kas mainīsies. 

Aleksandrs Tomass Metjusons: "Tīrums" kā koncerts dramaturģiski bija labāks. Tur bija Šipkēvics un... Es vairs neatceros, kā sauc otru vadītāju. 

Inga Tropa. 

Aleksandrs Tomass Metjusons: Viņi bija ļoti forši. Bija tik skaisti ar visu to uguni un ūdeni. Noslēguma koncerts bija tāds pliks podests, nekādas ozollapas, nekas. Tai brīdī, kad pienāca dejotāji, beidzot bija kaut kāda atmosfēra. Es to pamanīju jau no augšas, ka mēs visi dziedam tā rēni, un tad pienāca dejotāji un viss aizgāja. Manuprāt, "Tīrumā" viņi bija labāk padomājuši par visu. 

Tīna Gelnere: Par diriģentu pieteikšanu es dzirdēju labas atsauksmes, ka cilvēkiem patika, bet man personīgi prasījās kaut ko līdzīgāku "Tīrumam". 

Tas par koncertiem. Bet bija arī sadziedāšanās! Tīna, tavs koris, cik esmu dzirdējis, ir vienīgais, kas speciāli gatavojās sadziedāšanās notikumam. Cik sadziedāšanās bija pieejama un cik daudz Latviešu koris ārzemniekiem varēja pieredzēt?

Tīna Gelnere: Tieši tā – mēs gatavojāmies uz sadziedāšanos. Sākotnēji, kad es meklēju korim repertuāru, es ņēmu sadziedāšanās grāmatiņu un mēs dziedājām visas populārās dziesmas, kas varētu būt šīgada sadziedāšanās reizē. Beigu beigās sadziedāšanās bija ļoti kontrolēta. Laikam jāsāk ar to, ka ne visi dabūja biļetes uz noslēguma koncertu. Tad daži no viņiem bija nopirkuši biļetes tikai uz sadziedāšanos. Mēs zinām, ka koncerts bija bezgalīgi garš, līdz ar to pieejamība bija švaka. Koncerts beidzās pāri pusnaktij un tajā brīdī vēl doties uz sadziedāšanos dažiem vairs nebija nekādas lustes. Protams, koristi noķēra prieku, redzot, ka tramvajos dzied, un tā kopības sajūta radās. Bet tā sadziedāšanas bija ļoti kontrolēta. Dziesmu izvēle arī nebija tā mana pirmā – ka šīs būtu baigi foršās dziesmas, ka šīs ļoti var dziedāt līdzi. Es nebiju labi pastrādājusi, jo mani koristi tomēr nebija iepazinušies ar repertuāru.

Es pati gan nesagaidīju, ka sadziedāšanās beidzās, bet sapratu, ka pēc sadziedāšanas sākās īstā sadziedāšanas. Varbūt, ka var mazliet padomāt par repertuāra izvēli un vai tam ir jābūt tik kontrolētam vai tomēr spontānāk. 

Ilga Sokolova: Es piekritīšu par repertuāra izvēli. Varbūt, ka par to ir vērts padomāt kontekstā ar noslēguma koncerta garumu. Varbūt, ka nevajag koncertā ielikt visas tautasdziesmas, varbūt, ka daļu no tām var pārcelt uz sadziedāšanos. Šogad sadziedāšanās naktij bija izvēlēts ļoti citādāks repertuārs. Es ļoti daudzus no tiem skaņdarbiem nezināju, tāpēc man būtu grūti formulēt to kā sadziedāšanos, ja es nezinu skaņdarbus, kas man ir jādzied. Tas noteikti bija interesanti. Ļoti subjektīvi sakot, man varbūt nelikās, ka tas ir īstais formāts. 

Komentārs no manis. 2013. gadā bija tā leģendārā sadziedāšanās grāmatiņa ar ļoti populārām dziesmām. Ja es pareizi atceros, Juris Vaivods veido tās programmas. Un tad 2018. gadā bija tādas dziesmas, kas nebija iepriekšējā grāmatiņā, bet šogad bija pilnīgi retas, interesantas tautasdziesmas. Ja tu iemācies pirmo, otro un šīgada grāmatiņu... Varbūt drīz atkal nāks tās pavisam populārās dziesmas. Man personīgi bija ļoti interesanti pieredzēt vēl nedzirdētas tautasdziesmas. 

Tīna Gelnere: Man liekas, ka tam varēja būt atsevišķs koncerts.

Aleksandrs Tomass Metjusons: Es šobrīd nodarbojos ar nošu arhīva sakārtošanu Nacionālajā teātrī. Tur ir ļoti vērtīgas lietas – Jāzepa Vītola rokraksti, dažādas kora dziesmas, kas noteikti nav skanējušas kopš brīvvalsts laika. Tās vienkārši bija kaut kādā smirdīgā stūrī teātrī. Es vispār biju šokā, ka neviens pirms tam to nebija sakārtojis. Ļoti ceru, ka mēs paspēsim visu digitalizēt. Bet vispār varētu būt interesanti, kā tu teici, retāk skanējušai mūzikai atrast vietu dziesmu svētkos.

Varbūt jums ir kāds novēlējums nākamo dziesmu svētku dalībniekiem, organizatoriem, pašiem sev? Varbūt ir kāda doma, ko jūs noteikti gribējāt pateikt?

Aleksandrs Tomass Metjusons: Es gribu pateikt, ka ir svarīgi un forši, ka tradīcija turpinās un ka latvieši saprot, ka tā ir gan Latvijas, gan arī Eiropas kultūra. Kā mēs visi zinām, mēs esam ļoti lielā kultūras krīzē Eiropā. Es domāju, ka 

ir ļoti svarīgi saglabāt to, kas ir mūsu kultūra. Mēs visu laiku runājam par daudzveidību, bet bieži aizmirstam to daudzveidību, kas mums ir tieši zem deguna.

 No manas skatpunkta, es gribētu, ka Bulgārijā būtu līdzīga kustība – tieši tautas mūzikas. Es novēlu, ka latvieši saprot, cik svarīgi ir turpināt šo tradīciju un viņi turpina ar to pašu kaislību un enerģiju to darīt.

Ilga Sokolova: Es nākamajiem rīkotājiem varētu novēlēt vairāk iekļaut – iekļaut citādus formātus, piemēram, kā projektu kora, iekļaut vairāk ārzemniekus, kas paši to grib, vairāk iekļaut mūsu pašu vietējās mazākumtautības, noslēguma koncertā biežāk iekļaut dažādus diriģentus, kā ne vienmēr notika šogad, iekļaut vairāk informācijas tūristiem un viesiem, kā jau mūsu sarunā izskanēja, iekļaut vairāk diskusiju un mazāk konfliktu, tieši tāpat iekļaut cilvēkus, kuriem varbūt ir kustību traucējumi un kuri arī šogad nebija līdz galam apmierināti. Es teiktu, ka atslēgas vārds varētu būt "iekļaut". 

Tīna Gelnere: Es novēlu svētkiem turpināties pēc iespējas ilgāk. Man šķiet, ka ir svarīgi atcerēties par periodu starp svētkiem. Varbūt tā ir mazliet sāpīga tēma, bet šobrīd ļoti aktuāla – cīņa par algas pielikumu visiem mūsu orķestru mūziķiem, kora mūziķiem (pēc Radio kora milzīgajiem sasniegumiem tā būtu pilnīgi loģiska izvēle). Ja mums ir šādi zelta cilvēki valstī, tad viņus tiešām no sirds jāatbalsta, arī finansiāli motivējot. Tad mums nebūs jābaidās, par to, ka atkal kārtējie cilvēki savus nākotnes sapņus dodas īstenot ārzemēs. 2018. gada Dziesmu svētkos bija mirklis, kad man nākamā dienā bija jālido uz Angliju, un es ar asarām acīs skatījos uz skatuvi un sapratu, ka es gribu būt atpakaļ. 

Dziesmu svētkos ir spēks, kaut kas ārkārtīgi īpašs. Mēs reizi piecos gados saprotam, kāpēc gribam būt latvieši, kāpēc gribam būt šeit. Bet es ļoti, ļoti gribētu, lai mūsu kultūras cilvēki saprastu, kāpēc viņi gribētu būt šeit arī tos piecus gadus starp dziesmu svētkiem. 

Dziesmu svētki ir iespēja integrācijai, un varbūt, ka nevajag izstumt svešos, bet ielūgt viņus mums pievienoties. 

Raidieraksts tapis, gatavojoties XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konferencei "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums" 2. novembrī. Konferences tiešraidei varēs sekot līdzi portālā LSM.lv