ĪSUMĀ:
- Finanšu ministrija, pārskatot valsts budžeta izdevumus, ieteica Skolu jaunatnes svētku organizēšanu no šī gada 1. janvāra nodot Kultūras ministrijas pārziņā esošajam Latvijas Nacionālajam kultūras centram.
- Šis ieteikums netika apstiprināts, jo Krišjāņa Kariņa ("Jaunā Vienotība") valdība dzīvoja pēdējās dienas.
- Kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") ir gatava atgriezties pie svētku organizēšanas modeļa uzlabošanas.
- Drīzumā darbu sāks 20 ekspertu darba grupa, lai meklētu labākos risinājumus.
- Gala lēmums par to, kā tiks rīkoti nākamie Skolu jaunatnes un Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki, tiks pieņemts nākamā gada beigās.
Eksperti redz liekus tēriņus, svētku rīkošanu uzticot divām ministrijām
Dziesmu svētku virsdiriģents Mārtiņš Klišāns šonedēļ ar pirmo pieturvietu Daugavpilī sācis braucienu pa Latviju, lai piedalītos koru skatēs un vērtētu bērnu gatavību svētkiem. Diriģents ir pārliecināts, ka XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programma ir interesanta, aktuāla: "Es domāju, ka būs labi.
Tomēr skolēnu svētki pirmo reizi ienāks jaunajā estrādē, kas diemžēl neizdevās pandēmijas dēļ, tā ka īstenosies varbūt kaut kādas neīstenotas programmas ieceres, kas bija paredzētas pandēmijas laika svētkiem."
Arī gaidāmos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, kā ierasts, organizēs Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošais Valsts izglītības satura centrs. Taču, izrādās, ka jau pagājušā gada vasarā uz galda tika uzlikts Finanšu ministrijas piedāvājums – arī Skolu jaunatnes svētku organizēšanu no šī gada 1. janvāra nodot Kultūras ministrijas pārziņā esošajam Latvijas Nacionālajam kultūras centram.
"Ejot cauri valsts budžeta izdevumiem noteiktajām funkcijām, speciālisti konstatēja to, ka ir šādas divas funkcijas, dažādas iestādes, kuras samērā ir līdzīgas un dublējas, un tāpēc Finanšu ministrijas, Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas ekspertu kopīgais viedoklis bija tāds, ka šādas divas funkcijas varētu apvienot un tādējādi efektivizēt valsts budžeta līdzekļu izlietojumu," norāda Finanšu ministrijas pārstāvis Aleksis Jarockis.
Politiķi vasarā atliek lēmumu par izmaiņām svētku organizācijā
Tomēr finansistu piedāvājums, kurā gan nav iekļauts finansiālais ieguvums valstij, klusi pazuda no dienaskārtības. Aleksis Jarockis atzīst, ka tas bija politiķu lēmums: "Protams, darba grupas priekšlikums bija šīs funkcijas apvienot, bet Ministru kabinets pieņēma citādāku lēmumu." Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre Silvija Reinberga norāda, ka iemesls noraidīt priekšlikumu racionālāk izmantot valsts naudu bija politiskā situācija valstī pagājušā gada vasarā: "Bija skaidrs, ka esošā valdība, visticamāk, savu darbu neturpinās un pieņemt tik konceptuāli stratēģiskus lēmumus varbūt ilgtermiņā nebūtu tas labākais risinājums. Tika pieņemts attiecīgi šis lēmums jautājumu no dienaskārtības izņemt, lai potenciāli aizejoši ministri, aizejošā valdība nepieņem tik stratēģiski svarīgus jautājumus par Dziesmu svētkiem, par tradīciju, par tās turpināšanos, bet nogaidīt, kad stabilizējas politiskā situācijā valstī, un pie šī jautājuma atgriezties." Kultūras ministre Agnese Logina tomēr gatava pie šī priekšlikuma atgriezties: "Es nevaru komentēt par to, kas ir bijis iepriekš, pirms es esmu bijusi pati pie tām sarunām iesaistīta, bet
nu mēs redzam to, ka šobrīd valdība ir varējusi izdarīt lietas, kuras iepriekš ir iestrēgušas, un acīmredzot šis ir beidzot tas brīdis, kad mēs esam gatavi runāt par šādu Dziesmu un deju svētku apvienotu, ilgtspējīgu organizēšanas modeli.
Acīmredzot mēs arī esam pietiekami tam nobrieduši."
Jo mazāk iesaistīto institūciju, jo vieglāks darbs
Paši Dziesmu svētku procesa dalībnieki atzīst, ka pilnībā uzticēt Nacionālajam kultūras centram gan Skolu jaunatnes, gan Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku organizēšanu tikai no malas izskatās elementāri. Svētku virsdiriģents Mārtiņš Klišāns pieļauj, ka visvienkāršākais būtu pašu svētku organizācijas reformēšana: "Tas sarežģītākais jau ir tas neredzamais posms – no svētkiem līdz svētkiem. Tas process ir svarīgs, lai tas ritētu, un tur es domāju, ka LNKC īsti pašreiz nav tādas kapacitātes, lai varētu to skolu sistēmas pārvaldību kaut kādā veidā apgūt un racionāli īstenot to darbu, jo tas ir ļoti plašs darbalauks. Tas būtiskākais, lai tas jaunietis kaut kādā veidā nonāk pie tās tradīcijas. Viņi jau tāpat tukšā vietā nerodas, tas ir jāieaudzina." Finanšu ministrijas priekšlikums paredzēja nevis automātiski atslēgt Valsts Izglītības satura centru no svētku organizēšanas, bet uz Dziesmu svētkiem strādājošos iekļaut Nacionālā kultūras centra sastāvā. Kultūras ministre Agnese Logina atbalsta šo priekšlikumu: "Šī ideja, manuprāt, ir ļoti loģiska un racionāla, un tie galvenie ieguvumi būtu tiešām racionāla resursu izmantošana un, kas ir ārkārtīgi būtiski, ir darbinieku noturēšana.
Vēlos uzsvērt to, ka rīkot šāda veida pasākumus kā Dziesmu svētkus, tas prasa ļoti specifiskas zināšanas un prasmes, un mēs nevaram atļauties katru reizi apmācīt cilvēkus no jauna, respektīvi, tai komandai, kas rīko šādus svētkus, ir jābūt ar stipru kodolu, un tā ir jānotur."
Pasākumu producente, režisore un komunikācijas eksperte Inese Lukaševska atzīst, jo mazāk iesaistīto institūciju, jo vieglāk darbs: "Mēs to esam paši pārliecinājušies, rīkojot simtgades svētkus, un ieguvēji ir gan organizatori, gan skatītāji, gan dalībnieki, gan bērni, vecāki, mācībspēki un visi pārējie. Bet tam ir vajadzīga, pirmkārt, politiskā vēlme un sapratne, un es teiktu, drosme uzņemties atbildību un noteikti – jā, varbūt neērtus lēmumus, bet mūsu vērtības un rezultāts, ko mēs ar to sasniegsim, ir šajā gadījumā prioritāri."
Par labāko risinājumu lems pusotru gadu
Tuvākajā laikā darbu sāks eksperti no visām iesaistītajām pusēm. Pastāv iespēja, ka taps jauna organizācija. "Tas ir jautājums, kas ir runāts jau vairāku gadu garumā, manuprāt, arī pēc 2018. gada Dziesmu svētkiem šis jautājums tika runāts un domāts par šo vienoto biroju, sauksim viņu par biroju vai par vienoto cilvēku kopu, kas atbild par visiem svētkiem," stāsta LNKC Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna. To kā labāko scenāriju redz arī Mārtiņš Klišāns: "Nemainīga producentu grupa, kas strādātu ar pašu svētku organizēšanu – būtu labi. Bet tas ir valstisks un politisks jautājums, kā mēs redzam svētkus un cik mēs tam laicīgi atvēlām budžetu, ar ko var rēķināties.
Prognozējamība un stabilitātes sajūta, un sistēmas sakārtošana līdz pat skolas solam – tas būtu pamats, kas mums ļautu pozitīvi skatīties nākotnē ar cerību, ka tā būs tomēr ļoti, ļoti ilgtspējīga tradīcija."
Skaidru nākotnes vīziju IZM parlamentārā sekretāre Silvija Reinberga sola tikai nākamā gada beigās: "Kad no darba grupas būs saņemts šis rezultāts, šis plāns, kas ir tas, viņuprāt, vislabākais modelis tieši Latvijas vajadzībām un mūsu svētku vajadzībām, tad arī būs zināma gan tā finansiālā ietekme, pozitīva vai negatīva, un kopumā arī par svētkiem tālākais svētku stāsts, lai tradīcijas turpinātos."
Tikmēr viss paliks kā pierasts
Līdz šim katriem svētkiem ir bijis savs organizators, no jauna veidota producentu grupa, tapis arī cits vizuālais noformējums, svētku logo. Viedokļi, vai Dziesmu svētkiem būtu jārada nemainīga atpazīšanas zīme un vai būtu jāveido starp Skolu jaunatnes un Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem arī vizuālās identitātes saikne, ir atšķirīgi. LNKC Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna norāda, ka tā ir tradīcija – katriem svētkiem veidot jaunu identitāti: "Kopš 1873. gada ir bijusi vienmēr jauna vizuālā identitāte un jauns gan logo, gan visa svētku būtība un tā tālāk. Tas jau arī ir ļoti svarīgi. Šie svētki bija "Dziesmu svētkiem – 150 gadi", un es nezinu, vai 150 gadu zīmītes šobrīd derētu Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, noteikti nederētu. Katriem svētkiem ir kaut kāds tas satura vēstījums, un tas jau nav tikai šis logotips vai kas. Lai to izstrādātu, tas viss ir diezgan saistīts ar svētku koncepciju, svētku saturu un līdz ar to paņem tādu vienu zīmīti, nu tas droši vien nebūs prātīgi."
Zīmolvedības un komunikācijas eksperte Lolita Ozoliņa uzskata, ka katru svētku atpazīšana pēc cita logo ir veiksmīgs piegājiens: "Tā ir tradīcija un reizē pievienota vērtība šim fenomenam kā tādam un līdz ar to kļūst par tādu mūsdienīgu, iespējams, un tādu kā vizuālās komunikācijas pienesumu, jo, manuprāt, ka tas ir ne tikai saistošs pašām organizācijām, kas veido šos logotipus vai zīmolus, bet arī dalībniekiem, kas piedalās, jo tas ir gaidīts pasākums, līdz ar to šis jaunais vai jaunradītais logotips ir daļa no šīm gaidām, un to parasti var redzēt kontekstā ar kolekcionēšanu."
Tam īsti nepiekrīt pasākumu producente Inese Lukaševska: "Vai kāds ir mērījis, prasījis, lai cilvēki ne tikai šo jauno identitātes zīmi atpazītu, lai viņi pieņemtu, lai viņi nestu viņu tālāk. Tie pat nav trīs līdz pieci gadi, lai mēs varētu kaut ko tiešām atpazīt, un vēl pieņemt un vēl, lai tas kļūtu par tādu tautā mīlētu simbolu.
Tie ir desmitiem gadu, bet, ja mēs veicam šo te maiņu ik pa pieciem gadiem, vienalga, vai mēs runājam par saukli vai mēs runājam par – vēl jo vairāk – logo, tad tas ir diezgan bezjēdzīgi izšķērdēts laiks un līdzekļi."
Tikmēr Lolita Ozoliņa norāda, ka arī vienota logo ieviešanai ir mīnusi: "Tās bažas vai tas viens drauds, kas ir saistībā ar pastāvīgu risinājumu, ir tas, ka patiesībā tas uzliek diezgan lielu svaru tam, ko tad mēs katru reizi pievienosim, kā mēs atkal nosacīti šo logo pasniegsim, un tas parasti tīri no tādas praktiskās darbošanās paredz to, ka – vai mēs šeit pievienojam šādu simbolu, tādu, ko mēs vēl pieliekam klāt, un viņš kļūst, iespējams, ļoti safragmentēts.
Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku gadījumā ir tā, ka pats šis fenomens jau ir zināmā mērā zīmols."
Vai jāmainās arī svētku saturam?
Prasība pēc evolūcijas svētku organizācijā var lēnām turpināties arī svētku saturā. Pasākumu producente Inese Lukaševska akcentē, ka īpaši tas attiecas uz skolēnu svētkiem: "Ja mēs runājam par tādu mērķauditoriju kā bērni un jaunieši, mums ir jārada viņos interese ne tikai par svētkiem kā latviešu dziesmu un deju svētkiem, bet par mūsu valodu, tradīcijām, kultūras vēsturisko mantojumu, jārada ne tikai interese, bet vēlme to pārmantot, vēlme nest tālāk, bet priekš tā mums ar jaunatni ir jārunā viņiem saprotamā valodā." Svētku virsdiriģents Mārtiņš Klišāns uzskata, ka tas ir ļoti diskutabls jautājums: "Mēs jau tomēr arī kaut kādā ziņā laikam ejam līdzi, nevaram salīdzināt svētkus, kādi tie bija, piemēram, astoņdesmitajos gados, agrāk vai drusciņ vēlāk. Šodienas laiks svētkos arī ienāk, un,
protams, ka visa tā nedēļas ažiotāža, kā svētki tiek pašreiz pasniegti brīžiem, pat liekas, ka tas jau ir kā tāds festivāla produkts, ko mēs tik ārkārtīgi daudz reklamējam medijos, un katrs mēģina kaut kur kaut kādu labumiņu no svētkiem dabūt."
Kultūras ministre Agnese Logina domā, ka būtu svarīgi rīkot tādus svētkus, kuros katrs redz sev vietu: "Mums ir vairāk jādomā un jāstrādā pie tā, lai tie ir svētki visiem un ka tie ir svētki, kurus mēs pieredzam kopā, neatkarīgi no mūsu fiziskās sagatavotības arīdzan, vai arī neatkarīgi no daudziem apstākļiem, kas mūs ikdienā bieži vien savstarpēji šķir, nevis vieno."
Producente Inese Lukaševska aicina nebaidīties no pārmaiņām: "Es redzu pasaulē ārkārtīgi daudz skaistu, grandiozu pasākumu, kuri tiek veidoti ļoti mūsdienīgā, inovatīvā formā, tai pašā laikā nepasniedzot viņus senili un tajā pašā laikā saglabājot šīs kultūras tradīcijas, mantojumu, vēsturi, valodu un daudz ko citu, bet pasniedzot mūsdienīgā manierē. Tas nenozīmē, ka ir jāpārveido visi latviešu dziesmu un deju svētki, jāpasniedz pilnīgi kaut kas kardināli jauns, bet varbūt ir jāmaina instrumenti, maniere, kā mēs runājam ar sabiedrību, kā mēs izmantojam dažādus mūsdienu rīkus, tehnoloģijas, lai labāk izstāstītu šo stāstu, ko mēs šajos svētkos vēlamies."
