Ar "Gaujas" dejotājiem Anniju Zariņu un Klāvu Kļaviņu Latvijas Radio tikās Dziesmu un deju svētku nedēļas vidū starplaikā starp mēģinājumiem deju uzvedumam "Mūžīgais dzinējs". Viņi neslēpa, ka nogurums ir jūtams, jo viņiem kā A grupas kolektīva dejotājiem grafiks ir ļoti saspringts, bet prieks par iespēju piedalīties Dziesmu svētkos un būt kopā ar savējiem atsver visu.

"Prieku rada viss kopums un process. Ja ikdienā ir tā, ka, uz mēģinājumiem braucot, mēs atskrienam visi un aizskrienam prom, tad te mēs visi esam diendienā kopā, un tas ir viens no priekiem," pastāstīja Annija.

"Nu, kājas sāp, tas tiesa. Bet arī noskrienot "piecīti", kājas sāp. Mēs jau kā dejotāji esam ļoti izturīgi un pieraduši pie tā, ka mums ir riktīgi "jāmočī", latviski sakot," nosmēja Klāvs. 

Annija, Klāvs un vēl pulciņš jauniešu, kaut nu jau dzīvo Rīgā, palikuši uzticīgi tieši Valmieras tautas deju kolektīvam "Gauja". Braukšana divreiz nedēļā uz mēģinājumiem no Rīgas uz Valmieru un atpakaļ ir liels laika ieguldījums un kārtīga menedžēšana. Bet, kā sacīja Annija, tieši tāpat kā Gauja ir ļoti aicinoša un vilinoša upe, tāpat arī kolektīvs, kas nes šo nosaukumu.

"Es vispār esmu no Olaines, bet atnācu studēt uz Valmieru un uzreiz aizgāju dejot "Gaujā". Un kaut kā tā "Gauja" mani kā upe ievilka viltīgi iekšā. Ļoti iepatikās tas kolektīvs, pēc tam es arī pēc studijām turpināju dejot un sapratu, ka tomēr ir foršāk būt ar savējiem svētkos. Es varbūt varēju iet uz Rīgas kolektīvu, bet tā nebūtu tā sajūta, kas ir ar "Gauju"," sacīja Annija.

Viņa piebalsoja Klāvs: "Tāda vilkme un jauda piemīt šim kolektīvam. Mums ir dzinulis – būt labākajiem, pašattīstīties, censties darīt. Ir reizes, kad sanāk, ir reizes, kad nesanāk, bet man tas ir mans mīļais mājas kolektīvs, kurā es esmu audzis un pieaudzis. Un tur es arī gribu būt."

Annija neslēpa, ka divreiz nedēļā braukt 100 kilometrus turpu un atpakaļ uz mēģinājumiem un to visu vēl savienot ar darbu un ģimeni nav vienkārši. Bijušas arī krīzes, bet tieši tuvākie cilvēki iedvesmojuši neatmest visam ar roku:

"Tam ir vajadzīgs ļoti liels gribasspēks, tāpēc ka ir jārēķina – divas stundas kā minumums klāt – turpu un atpakaļ. Piemēram, astoņos mums ir mēģinājums, mēs jau sešos izbraucam, kas nozīmē, ka piecos jau jābūt mājās no darba. Tā menedžēšana ir ļoti sarežģīta. Protams, tas ir grūti arī tāpēc, ka es mājās esmu ap vieniem naktī. Vīrs jau ir pieradis, ka es netaisu mājās vakariņas, ka pašam jātiek galā. Bet īstenībā mans vīrs mani ir ļoti atbalstījis šajā visā. Es teiktu, ka es bez viņa nebūtu turpinājusi braukt, jo

man bija viens lūzuma punkts, kad es domāju, ka es nevarēšu izbraukāt. Taču tieši mans vīrs bija tas, kurš teica – nē, tev jābrauc!

Ja tu neturpināsi dejot un aizbrauksi uz koncertu, tu tajā brīdī to ļoti rūgti nožēlosi. Es viņam noticēju, turpināju dejot, un te nu es esmu, un esmu ļoti laimīga!" atzina Annija.

Annija un Klāvs nav vienīgie, kas brauc uz dejošanu Valmierā, braucēju kompānija ir gana liela un brauc ar vairākām mašīnām.

"Jā, mēs esam tāda kompānija – arī Mārtiņš, Paula, Ieva, Sanija, Alīsija, Nikola, Oskars, Niks, Robis. Mūsu ir tiešām daudz, bet manā uzskatā tas viss ir iespējams. Tas laiks, kas tiek pavadīts, braucot uz turieni, parasti tiek pavadīts produktīvi. Mēs strādājam, mums mašīnas aizmugurē ir atvērtais birojs, kamēr Paula ar Mārtiņu rūpējas par mūziku un drošu braukšanu. Un tas viss ir tā vērts," sacīja Klāvs.

Valmieras deju kolektīvs "Gauja" piedalījies gan dejas lielkoncertā "Balts", gan dejos lieluzvedumā "Mūžīgais dzinējs", gan arī lielajā noslēguma koncertā "Kopā augšup" Mežaparka Lielajā estrādē.