ĪSUMĀ:

• Lai ikviens var pieredzēt svētkus.   
• Dziedāt vienkop ar savu balsu grupu – vai cilvēkiem ratiņkrēslā maz ir tāda iespēja?  
• Izvēlēties, paspēt, piekļūt. Dziesmu svētku nedēļas pasākumu drūzma. 
• Himna kā kopēja lūgsna, kurā vienoties.
• Visiem pieejams mākslinieciskais saturs. 
• Tik dažādi, bet vienoti.

Sarma Freiberga dziesmu svētku kustībā iesaistījās jau agrās skolas dienas, vispirms – dziedot, bet vēlāk – dejojot zvejnieku kolhoza "Selga" kolektīvā. "Un deju svētki gāja visi pēc kārtas līdz šodienai. Tad es pati dejoju, tad es pati vadīju," viņa pastāsta. "Korī es nodziedāju vēl visu vidusskolas laiku. Tagad es esmu atgriezusies ar "Nāc līdzās!" kori."

Pirmie dziesmu svētki Jurim Jonelim bija 2003. gadā. Studēdams Latvijas Kultūras koledžā, viņš kā brīvprātīgais palīdzēja gājiena organizēšanā. "Tas man bija pirmais pārsteiguma moments, ka vienā lokācijā Rīgā satiekas tik daudz dalībnieku," viņš atceras. "Bet kā dalībnieks es nekad mūžā neesmu piedalījies. Es esmu tajā otrajā pusē, kas palīdz radīt šos svētkus." 

Ivars Mailītis prāto, ka viņam dziedāšana no mammas nākusi – viņa mazu brīdi dziedājusi Reitera korī. "Un mammas brālis Daugavpils dziesmusvētkos diriģēja orķestri, kad nāca iekšā brāļu tauta. Brāļu tautas ienākšanas finālā viņu aizveda uz Sibīriju," atzīmē Mailītis. Studiju laikā Mailītis uzstāja, ka Latvijas Mākslas akadēmijai vajag kori un rokgrupu. Sacīts – darīts, un tā kordziedātāji pulcējās zem nosaukuma "Senais Kalns". 

Lai ikviens var pieredzēt svētkus    

Linards Kalniņš: Kā radās ideja par fondu "Nāc līdzās!"? Ar ko nodarbojas fonds un ar ko – koris? 

Sarma Freiberga: Fonds "Nāc līdzās!" ir daudz vecāks nekā koris. Viss sākās ar integratīvo mākslas festivālu "Nāc līdzās!", kam nu jau 28. sezona. Koris radās pirms desmit gadiem (nu jau ir 11. sezona), jo festivālā "Nāc līdzās!" ir ļoti daudz talantīgu jauniešu, bērnu, un man likās, kā tad es viņus satikšu reizi vai divas gadā, viņus vajag apvienot. Tas bija viegli, jo viņi ir atsaucīgi un ļoti grib darīt. Grūtākais jautājums, protams, bija, kur ņemt diriģentu šādai kompānijai, kur ir cilvēki ar kustību traucējumiem, neredzīgi, vājredzīgi, cilvēki ar autisma spektru, ar garīga rakstura traucējumiem. Vienā citā liela mēroga koncertā mums bija saskare ar Airu Birziņu. Es kā šodien atceros: operā bija kaut kāds pasākums, es starpbrīdī piegāju klāt Airai un teicu: "Aira, klau, vai tu būtu ar mieru vadīt mūsu kori?" Tā kā mēs jau bijām pazīstamas, viņa teica: "Zini, Sarma, es riskēšu." Faktiski viņa metās ar galvu ūdenī, nemākot peldēt. Tikai tad, kad viņa nonāca [mūsu kora] priekšā, viņa saprata, ko tas nozīmē. Tev ir jāspēj sadalīties, jo tas nav tikai viens funkcionāls traucējums; nav tā, ka tu saproti, ka visi neredz, tātad es elpošu skaļāk vai kaut ko tādu darīšu. Īpaši grūti varbūt ir ar tiem, kuriem ir citāds intelekts. Tā Aira sāka vadīt mūsu kori un līdz šai dienai ir mūsu kora krustmāte, kā mēs sakām. Paralēli Airai sāka strādāt Latvijas Radio kora dziedātājs Rūdolfs Bērtiņš. Tātad Aira ir mūsu pirmais diriģents, kas tālāk nodeva stafeti nākamajam un nākamajam. Dziedātāji mums visu laiku turas skaitā ap 25, kas ir ļoti pieņemams cipars. Iepriekšējos dziesmu svētkos mēs dziedājām pilno programmu un arī šajos visu, izņemot "A" klases dziesmas. 

Konceptuālajā Sidraba birzs estrādē pirmais koncerts ar kopkori bija Jura režisētais "Tīrums. Dziesmas ceļš". Šajā koncertā vairākās ļoti nozīmīgās vietās bija dzīvais surdotulkojums. Kā jūs pie tā nokļuvāt?

Juris Jonelis: Tā kā man viena no profesijām ir pedagogs, es varētu veselu lekciju izstāstīt, kā tas tapa. Man jāpasaka paldies visai komandai, kas no malas kā konsultanti, kā sparinga partneri (sportā ir sparinga partneri, kas ir tev atbilstoša vai pat augstāka līmeņa profesionāļi, ar kuriem trenējoties, tu attīstīti savu spēku, muskuļus, spējas, prasmes) ar profesionālu radošu kritiku apstrīd manas idejas un es mēģinu atspēkot, pārliecināt, un tādā procesā atsijājas liekais un paliek tikai būtiskais. Viens no šiem cilvēkiem ir Ivars Mailītis, kurš bija koncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" koncepcijas komandā, kad mēs [ieceri] iesniedzām konkursā. Ivars bija viens no maniem sparinga parteneriem, kurš man argumentēja pretī un uzdeva jautājumus, kas savukārt man iedeva vēl lielāku gribu pārliecināt, ka mums ir jāiet uz priekšu, ka mums ir misija, ka mums nav tikai pašmērķīgs ego vai ambīcijas, ko mēs gribētu apmierināt. Svētki nav vieta, kur māksliniekam būtu tikai savas vēlmes jāapmierina, bet drīzāk pazemīgi jākalpo svētkiem, kas kalpo Latvijai. Ivars uzklausīja, un sākumā es no viņa jutu rezervēto pieeju, ka tur kaut kas īsti nav, ka tā varbūt nevajadzētu darīt tradīcijā, ka tā nav ierasts, bet, diskutējot, atrodot veidus, kā to labāk integrēt, nāca pārliecība, ka to vajag. 

Ideja piedzima no tā, ka koncepcijas nosaukumā bija "tīrums", kam ir divejāda nozīme: tas ir uzarts lauks un reizē arī kaut kas tīrs, gaišs, sidrabīgs, gaismas piepildīts. No augšas attālināti skatoties uz jauno estrādi, es nonācu līdz vizuālam tēlam – graudam.

Pirms trim gadiem, meklējot faktus, dokumentālus materiālus, pētot vēsturi, es nokļuvu Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē par Braila rakstu. Es ieraudzīju, ka tas ir ļoti lielisks punktiņš. Jau pirms tam es biju sajutis, ka šajos svētkos mums vajag pieskarties citādā veidā, lai arī skatītāji sajustu, ne tikai saprastu ar galvu, šo pieskārienu, šo 150 [tradīcijas gadu] vērtību. Es to noprezentēju Ivaram, kurš teica – interesanti, bet kaut kas tur varbūt vēl nav. 

Ivars Mailītis: Es mazliet bažījos par to, kā šādas, it kā blakus humānās idejas, smalki ielikt. Tā jau mums bija ļoti maz laika. Juris to perfekti izdomāja un nokārtoja. Ne jau tas, ka šīs idejas nevajag, bet kā tās ieintegrēt, lai nebūtu pašmērķīgi, bet smalki.

Juris Jonelis: Man bija cilvēki, kuriem es teicu, lai par visu, ko es piedāvāju, saka – nē, tas neder. Tad es atradu veidu, kā, Ivara vārdiem, pēc iespējas smalkāk to integrēt. Braila raksts mums neizdevās. Mums bija doma par vēsti, ka tas nav ekskluzīvs produkts, bet tā ir visas sabiedrības daļa. Mēs gribējām to programmiņās likt un varbūt pat izdalīt nošu partitūru, lai var dziedāt līdzi. Mums bija doma, ka brīžos, kamēr ir pārejas, intermēdijas, cilvēks, kurš neredz, [programmiņā] var sekot līdzi informācijai. 

Sarma Freiberga: Latvijā diemžēl Braila notis vēl nelieto, ir tikai Braila raksts. Ja mēs runājam par programmām un izzinošo daļu, to noteikti var iekļaut. Jo to dziesmas daļu cilvēks jau dzird, bet tekstu programmā ne. Savukārt surdotulkojums ir otra puse – tas ir ļoti vajadzīgs vizuāli.  

Juris Jonelis: Kad mēs sākām procesu un vēl nebija noslēguma komanda, es lūdzu arhitektiem, arī Ivaram, ka varbūt estrādē vajag tādu objektu, kuram pieskaroties cilvēks, kas neredz, sajūt Sidraba birzs telpu. 

Sarma Freiberga: Taktilo objektu. 

Juris Jonelis: Jā. Teica, ka tā ir laba ideja, bet es nezinu, vai tā jau ir vai nav, vai kādreiz būs realizēta. 

Sarma Freiberga: Noteikti, ka nav. 

Juris Jonelis: Bet grauds ir iesēts, gan jau izdīgs. Nu, lūk, attīstot šo ideju, es domāju, ka vajag iekļaut vēl plašāku sabiedrības daļu. Jo cilvēki ar īpašām vajadzībām estrādē dzied, viņiem ir atvēlēta atsevišķa telpa, bet tieši tiem cilvēkiem, kuri ir vājdzirdīgi vai nedzirdīgi, zīmju valoda, atbilstoši ar to, ko diriģents dara... Tad negaidīti Ints Teterovskis nāca ar savu kori "Balsis" un teica – klau, mēs gribam uztaisīt projektu "Balsis zīmju valodā", nāc talkā. Es sapratu, ka kaut kas kosmosā ir, kaut kas sakrīt. Ints aizgāja diezgan aktīvi uz priekšu ar šo ideju un mēs gaidījām savu iespēju šo kārti izspēlēt estrādē. 

Gadu pirms mēs bijām gatavi dot uzdevumu visai Latvijas koru saimei, ka viss kopkoris, tie 16 tūkstoši, vienu skaņdarbu nodzied zīmju valodā. Tur mēs netikām cauri zināmiem posmiem, kam birokrātiski vai citādi ir jāiziet cauri, bet labi, ka mums izdevās izveidot zīmju kori.

Sarma Freiberga: Tie bija tulki. 

Juris Jonelis: Tie bija tulki no visas Latvijas. Cik mums viņu, to galveno, ir, tik viņi tur arī bija. Arī tāds ekskluzīvs moments. To sabiedrība varbūt nepamanīja klātesot, vai varbūt to pamanīja nedaudzi televīzijā, ka Barisona dziesmas "Latvijā" fināla pantā visiem bija lūgts (tiem, kas spēj un kas bija ieradušies uz mēģinājumiem) ar kustību noglāstīt zemi, jo šī kustība tulkojumā nozīmē "dzied". 

Dziedāt vienkop ar savu balsu grupu – vai cilvēkiem ratiņkrēslā maz ir tāda iespēja?  

Koris "Nāc līdzās!" ir divās dažādās estrādes dziedājis. Vai ir kādas atsauksmes? 

Sarma Freiberga: Ja mēs skatāmies no dziedātāju un akustikas viedokļa, tad, protams, visi uzsver, ka ir ļoti labi. Tie, kas redz, arī saka, ka ir ļoti skaista estrādē. Bet, ja mēs runājam par pieejamību, tad nekas īpaši nav mainījies. Piemēram: mums šajos dziesmu svētkos ratiņkrēslos bija tikai meitenes, kuras varēja nostāties savā balsu grupā lejā, bet, ja būtu bijuši puiši vai vīri ratiņkrēslos, diemžēl viņi netiktu augšā [pie savām balsu grupām]. Tātad šis jautājums nav atrisināts. Es domāju par to, vai ir iespējama kaut kāda ārkārtas situācija, izņēmums, lai izmantotu tā saucamo kravas liftu, sakņojot ar attiecīgajiem dienestiem. Es zinu, ka pagājušajos svētkos, kad bija vecā estrāde, dziedātāji ratiņkrēslos stāvēja malā un dziedāja vieni paši savu balsi. Bet tie nav dziesmu svētki, ja tev vienam pašam solo ir jādzied sava balss. 

Šoreiz kora izkārtojums meitenēm bija veiksmīgāks, jo viņas bija pirmā rindā pie savām balsīm, bet pagājušajos svētkos, kad nāca priekša sieviešu kori, tad visas meitenes ratiņkrēslos palika sievām pie pēcpusēm. Lai viņas redzētu diriģentu, es kā horeogrāfe uzreiz noorganizēju, ka viņas izstumj priekšā, malā. 

Šajos dziesmu svētkos mēs daudz runājām ar Dainu Markovu par visādām lietām. Paldies organizatoriem, ka bija nodrošināta atsevišķa ēdināšanas sistēma, ne tā kā pagājušajos svētkos, kas bija briesmīgi. Runājot tīri par estrādi, noteikti ir jādomā, kā to padarīt pieejamu visiem.

Juris Jonelis: Gatavojoties koncertam, mums bija ļoti daudz testu, modelēšanas koncertu, lai pārbaudītu, ko estrāde mums piedāvā un ko mēs tai. Pirms koncerta mums bija diezgan spēcīgas sarunas ar organizatoriskām un tehniskām pusēm, ar drošībniekiem, ar medicīnas personālu un tā tālāk. Lai arī man bija ļoti patīkami redzēt, ka pirmajās rindās ir šāda tipa cilvēki, ka viņi piedalās svētkos, bet es aizdomājos, kas notiktu, ja būtu ārkārtas evakuācija un cilvēks ratiņkrēslā ir kaut kur augšā korī? Ko tad darīt? Kā atrisināt šo jautājumu? Mums estrādē speciāli bija evakuācijas mēģinājums, bija konkrētas norādes, no kuras rindas uz kurieni katram ir jāiet. Es nezinu, vai tas vispār ir atrisināms, ja kāds ir ratiņkrēslā, jo tas kalns ir milzīgs. 

Ivars Mailītis: Jā, tur distance ir liela. Sākumprojektā 2007. gadā šai lietai tika izstrādāta skiču projektu stadija. Tehniskajā projektā tā samazinājās, kaut iepirkuma procedūra nodrošināja, ka mēs izstrādājam arī tehniskos projektus un tālāk inženiertehniskās lietas, bet aprīkojuma lietas... Vienā brīdī ir tāda šķirtne, kur beidzas arhitekta un scenogrāfa darbs (es abas šīs profesijas apvienoju sevī) un sākas infrastruktūras labiekārtošana – ceļš, pieejamība. 

[Ir] ļoti daudz tehnisku risinājumu, kādā veidā nodrošināt šiem cilvēkiem atrašanās vietu un pilnasinīgu līdzdalību. Tehnoloģijas ir absolūti pieejamas, tās nav dārgas. Ir vienkārši jāsanāk kopā.

Varbūt tas par estrādi kopumā, bet, kā jūs zināt, vienā brīdī mēs pārtraucām sadarbību ar Baltkrieviju un Krieviju, kas mums nodrošināja uz pusi lētākus materiālus, līdz ar to mums nācās visu pārtāmēt, un tas noveda pie tā, ka interjera iekšpusē nemaz nav. Austra Mailīša – mana dēla – birojs nodarbojās ar pārtāmēšanu, nevis ar... Jau tajā periodā bija naudas trūkums, arī celtniekiem. Tātad tehniskās lietas, kas uzlabo cilvēka pašsajūtu, ir neatrisinātas, tās ir vienkārši jāņem no jauna; ir jāsanāk kopā un tas jāatrisina ar apsaimniekotājiem, ar amatieru kustību un profesionāļu kustību, ar atbildīgajiem darbiniekiem. Es skaidri redzu, kā mēs zīmējām. Mums arī jumts bija nobraucams ar vienkāršu jahtu vinču. Tāda bura, ko nolaiž lejā un tad brauc atpakaļ. Tas gan slikts salīdzinājums. Bet es gribētu teikt, ka inženiertehniski nekāda sarežģītība nav divās joslās uz augšu, uz platformām uzlikt invalīdus.

Sarma Freiberga: Paldies, Ivar, par šiem vārdiem. Es domāju, ka nākamajos svētkos mums kopīgiem spēkiem šis ir jāatrisina. 

Daudzi saka – viņu jau nav tik daudz. Protams, ka viņu nav daudz, jo viņi zina, ka netiek tur gaidīti un viņi nevar tur tikt.

Ivars Mailītis: Šoreiz arī [tas], ka lifts neaiziet līdz pēdējam stāvam. Tā ir viena tehniska lieta, par kuru man... Tagad visi redz. Šajos svētkos es pat no "Tīruma" komandas gāju prom, jo es sapratu, ka mana nervu sistēma neizturēs, jo ir jāfilmē filma un vēl jāuztraucas par to, vai nelīs lietus, jo pārkare [estrādei] nav pietiekoša. Projektā sākumā bija liela pārkare, bet tā tāpat nenosedza visu, jo savādāk mēs atrastos kā bezdelīga ligzdā vai kā istabas čībā, kā alā, un tā vairs nebūtu Sidraba birzs sajūta. Ir kaut kur robežas, un šīs robežas tika meklētas. Atgriežoties pie pieejamības – lifts nenodrošina pieejamību augšējiem stāviem. Tas ir tīri tehnoloģiski. Gribas vēl kādas rindas klāt, un liftam vairs nav vietas. Tāpēc runājam par ārējo liftu. Ir daudz inženiertehnisku risinājumu. Tie jau ir. Kādam ir jābūt iniciatoram. Vienam diviem vai pieciem ir jāsanāk kopā, šī problēma jāpaceļ un vienkārši jānokārto. Jo tehniski tas nav sarežģīti.

Sarma Freiberga: Jūs esat lielisks iniciators. Es domāju, ka jūs to varētu uzņemties! 

Juris Jonelis: Es pilnīgi piekrītu visam, bet turpinot sparinga partnera tēmu, provokācijai jautājums – ko tad, ja elektrība atslēdzas? Kā tad cilvēkiem tikt lejā? 

Sarma Freiberga: Noteikti ir ģenerators. 

Juris Jonelis: Pieņemu. Bet cik ilgā laikā?

Sarma Freiberga: Labi, cilvēku nebūs miljons, viņi būs kādi simts. Arī tas būs daudz. 

Ivars Mailītis: Šie ģeneratori nav lieli, smagi. [..]

Izvēlēties, paspēt, piekļūt. Dziesmu svētku nedēļas pasākumu drūzma  

Tiktāl par Sidraba birzi, bet šajos svētkos notika ļoti daudz pasākumu, tostarp "Arēnā Rīga", Daugavas stadionā, Doma baznīcā un citur. Kā bija gan skatītājiem, gan dalībniekiem? Varbūt jūs, Sarma, esat dzirdējusi kādas atsauksmes? 

Sarma Freiberga: Es varu dalīties tikai par Daugavas stadionu un Mežaparku, kur es pati varēju paspēt. Citos pasākumos es nebiju, jo fiziski nevarēju paspēt. Kas atteicas uz Daugavas stadionu un pieejamību, man tur nav ko komentēt, jo tādas tur nav. Ja mēs runājām par dažādām iespējām Mežaparka estrādē, tad par Daugavas stadionu domājam, vai mēs [fonda "Nāc līdzās!" dalībnieki] vispār nākotnē tur dejosim. Ar pieejamību tur ir kā līdz Marsam. Bet, kas attiecas uz pasākumiem – man vienmēr ir bijis jautājums, vai mums tos vajag tik daudz, jo cilvēki nevar paspēt visur aizskriet. Ja tu skrien, lai ar ķeksi atzīmētu, ka biju tur un tur, tu to pasākumu vairs neizbaudi. Tas ir kā tāds padomju laika sauklis – augstāk, tālāk. Mēs gribam tiekties pēc tā, ka mums vajag maksimumu.

Dziesmu svētku centrālais notikums ir vienā nedēļā, bet mēs jau varam tos citus pasākumus radīt arī pusgadu pirms kā uvertīru.

Vai jūs, kungi, šajos Dziesmu svētkos paspējāt kaut ko ārpus Mežaparka estrādes apskatīt? 

Ivars Mailītis: Es jau iepriekš minēju, ka biju tā sakreņķējies, ka tik neuzlīst lietus un ka mums nesaka – ejiet taču ratā ar to Sidraba birzi, tur viss krīt uz galvas. Dieviņš, daba iedeva brīnišķīgus laikapstākļus. Lai sasniegtu citus pasākumus... Es, tāpat kā Juris, drusciņ evakuējos uz filmas virzienu. Mēs bijām darbā līdz ausīm. Es noskrēju gar stadionu. Var pa stundu izbraukāt, bet tas ir par blīvu. 

Sarma Freiberga: Šis jautājums drīzāk jājautā kādam, kas nav dalībnieks.

Ivars Mailītis: Jā, mēs bijām savās vietās. Es domāju par to, kā sanāca – "Tīruma" koncerts nemaz nebija galīgi izpirkts, bija tukšas vietas. Cilvēki par to uzzināja tikai pēc tam. Viņi gāja uz noslēguma koncertu kā uz svētdienas dievkalpojumu. Tas ir rituāls. Atnāk priekšnieki un vietnieki, ir noslēguma ceremonija. Ko tad es tur iešu [vēl uz koncertiem], man apniks, es iešu tikai uz galveno. 

Sarma Freiberga: Cik par to bija žēl! 

Juri, vai nav tā, ka "Abas malas" 2018. gadā arī neizpirka?

Juris Jonelis: Tu kaut ko tādu atceries, ja?

Jā. Šogad es piedzīvoju dežavū. Es no tik daudz cilvēkiem dzirdu – kāpēc es nezināju, ka man bija jābūt "Tīrumā"?

Juris Jonelis: Es tagad skaļi domāšu. Man šķiet, ka tu pieskāries tēmai "pirmreizīgums". 

Mums Latvijā sen nav bijusi tāda koncerta forma kā "Tīrumam". Tāds kora koncerts pēdējo reizi bija, šķiet, 1993. gadā.

Manuprāt, cilvēks šobrīd, tērējot savu līdzekļus, domā par to, ko viņš saņems nopērkot.

"Abas malas" arī bija kaut kas absolūti pirmreizējs, un par to arī bija distancēta sajūta – kas tur būs, kas tur nebūs. Tas ir saistīs arī ar nozares kontekstu, proti, ar cilvēka pieredzi, ko viņš ir nopircis, ko redzējis, par ko ir vai nav vīlies. Par to jauno vienmēr ir kaut kāda neziņa, pret to attiecas uzmanīgi. Kad notika "Abu malu" ģenerālmēģinājums, tad izpirka pilnīgi visu un pēc tam pat pietrūka vietas. 

Ivars Mailītis: Es, piemēram, biju pažobelē. 

Juris Jonelis: Tā ir tā lieta, ka [šādi notikumi] cilvēkiem ir citādā veidā jāmārketē, lai viņi saprastu, ka tas būs kaut kas jauns, nebijis un ka tas var būt kaut kas unikāls. Jebkurā gadījumā skatītājs, kad pērk, saprot, ka tas ir risks, jo nav zināms, kā būs. Šinī gadījumā ar "Tīrumu" bija līdzīgi: tad, kad sākās caurlaides, pagāja ziņas apkārt un beigu beigās vismaz kāda trešdaļa pienāca klāt. Protams, nevar tādu apjomu izpārdot vienā dienā, bet cipars ļoti pienāca klāt un beigās bija ļoti pieklājīgi. 

Sarma Freiberga: Es šajā sakarā tomēr bišķiņ mestu akmeni mārketinga dārziņā, jo, es domāju, "Tīrumu" nepietiekami uzsvēra kā arī nozīmīgu koncertu. Visu laiku gāja runa par lielkoncertu un "Tīrums" tā kā tāds pabērns palika kaut kur. Piemēram, 

mums, koristiem, deva tā saucamās koristu biļetes (katram vienu). Uz noslēgumu neko nedeva, visiem sadeva vai nu uz ģenerāli vai uz "Tīruma" koncertu. Ja tev iedod tikai to, tad sajūta ir – ai, tas jau kaut kas otršķirīgs, 

uz ko mums iedeva. Tā koristi to arī uztvēra, [vaicādami], kāpēc mums uz noslēgumu nedod, jo tas taču ir kaut kas. Es domāju, ka no organizatoru puses nedrīkst nolikt, ka viens koncerts ir otršķirīgāks. Varbūt tāpēc skatītāji nepirka biļetes. 

Juris Jonelis: Es arī varētu turpināt, jo es dzirdu šo jautājumu un komentārus diezgan bieži. Tas nav viennozīmīgi vienos vārtos, kādā konkrētā laukā. Pēdējā divdesmitgadē, ja kaut kas nav, tad vienmēr saka, ka ir komunikācijas problēmas. Gluži nevar visu laiku kādu tur vainot. Vienkārši jāsaprot, ka tāda situācija ir un jādomā risinājumus, ko katra fronte vai teritorija var darīt lietas labā.

Mēs mazliet pieskārāmies arī deju svētkiem. Vai kādos no deju uzvedumiem cilvēki ratiņkrēslos ir veidojuši formas?

Sarma Freiberga: Tas ir labs jautājums.

Jau šodien vajadzētu teikt, ka cilvēki ratiņkrēslos vai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kādu mums ir ļoti daudz Latvijā, vai arī vājdzirdīgie, neredzīgie, kas dejo, tiks iekļauti kādā no šiem formātiem. Šajā brīdī tā nav. Ja šodien būtu aicinājums, ka jūs varēsiet piedalīties, tad tās grupas arī sāktu dibināties. 

Vienalga, vai tās būs divas vai viena grupa, viņi var dejot, piemēram, stadionā uz skrejceļa, kur ir līdzens segums. Kā visu speciālo skolu jaunieši dejo hiphopu! Kāpēc viņu nav mūsdienu deju programmā? Mums ir ļoti dažādi cilvēki un viņus var integrēt ne jau tikai Vērmanes parkā, kā es saku, krūmu koncertos. Viņus var integrēt kopā ar citiem, tikai pie tā ir bišķiņ jāpiedomā un jāpiestrādā.

Himna kā kopēja lūgsna, kurā vienoties 

Juri, paturpinot par režijas lietām. Bija ļoti interesanti vērot, ka Latvijas himna bija režisēta. Kā jūs nonācāt pie šīs idejas? 

Juris Jonelis: Jau diezgan sen manī dzīvoja šī ideja par Latvijas himnu. Es daudz strādāju ar jauniešiem, un jautājot, ko viņiem nozīmē himna, bieži vien man atbildēja, ka "Saule, Pērkons, Daugava" ir lielāka himna nekā mūsu valsts [oficiāla] himna. Man audzināšana ir tāda, ka tiklīdz skan himna, man ir jāceļas kājās, jebkurā brīdī man ir jāapstādina laiks un tas jāizdara, citādi es nevaru sev to piedot. Tā ir lūgšana. 

Man gribējās atgriezties pie rituāla stāsta, jo mūsu svētki ir rituāls, satikšanās, un lūgšana kaut kādā ziņā arī ir rituāla daļa. 

To nevar tikai formāli atdziedāt, tas nav tikai politisks fakts. Mums bija daudz šķēršļu, mums teica, ka himnu mūsu programmā nevajag iekļaut, bet, kā mēs varam to nedarīt, ja runājam par dziesmu svētku 150 gadiem. Un himna nebija pūtēju orķestra pavadījumā, tā tiešām bija lūgšana, kuru tauta izdzied augstākam spēkam. Tā bija tā pamata esence, kā tas grauds tīrumā, kur mums jāatgriežas pie būtības, pie sākotnes un tā jāatjauno. Un turpat arī nebija runa, ka es gribu visiem pierādīt, ka tā ir interesanta forma vai vēl kaut kas. Nē, mēs domājām, kā pašu pamatu līdz kaulam, līdz dvēselei likt izjust ikvienam cilvēkam, kas atnāk uz estrādi un vēlas dziedāt; lai viņš to nedara formāli – tas bija uzdevums. Tālāk mums atkal bija testi. Kad mēs jauniešiem izstāstījām ideju par himnu, kas nodziedāta zīmju valodā, un es parādīju skices, viņi sāka mācīties. Daudzi jaunieši, kas korī dziedāja, himnu izpildīja arī zīmju valodā, jo bija redzējuši šo video, šo ideju. Es ceru, ka nākamajā reizē vēl kāds pievienosies. Bet tas nav pašmērķis. Tā doma ir, ka tu dari visu iespējamo, lai tas būtu pēc būtības, nevis pēc formas – formāls. Es biju pateicīgs, ka Kaspars Ādamsons un Ārijs Šķepasts kā mākslinieciskie vadītāji, un kā diriģents mums šeit pienāca talkā Sigvards Kļava, uzklausīja šo ideju un darīja visu iespējamo, lai tas notiktu. Ja mūsu stāsts dziesmu svētkos bija no grauda līdz lielai sanākšanai, tad arī šī lūgšana ir no viena punkta līdz lielam atbalstam. Pētot dokumentālos materiālus, es atradu vienu stāstus par jaunu meiteni, kurai, manuprāt, vēl nebija pat desmit gadu, un kura 50. gados nokļuva Sibīrijā. Kad Latvijā bija dziesmu svētki, viņa piedalījās vienā saietā, kur dziedāja dziesmas pastāvošajai varai; un viņa izstūma bluķīti un dziedāja dziesmu, lai kā lūgšana būtu kopā ar tiem, kas Latvijā svin svētkus. Mēs to sapratām kā himnu. Tādēļ interpretējot šo stāstu, mēs sākām no dziļās būtības, no dvēseliskuma, no svarīguma, un to uzreiz juta arī pārējie.

Kad radās koncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" koncepts, vēl nebija sākušies notikumi Ukrainā. Īsi pirms dziesmu svētkiem medijos parādījās jautājumi, vai būs Ukrainas himna. Beigās tas notika – šī himna skanēja koncertā "Tīrums". Varbūt varat padalīties, kā notika sarunas par Ukrainas himnas iekļaušanu? 

Juris Jonelis: Šis jautājums parādījās, tiklīdz radās nepieciešamība apliecināt atbalstu Ukrainai vai patiesībā jebkurai citai zemei pasaulē, kurā notiek karš. Diskusijas jau pašā sākotnē tika izvirzītas. Nav tā, ka par to domāju pēdējā brīdī. Lēmums bija pēdējā brīdī, jo mums bija vienošanās, ka uz āru nedodam neko, kamēr mēs neesam desmit tūkstoš reizes argumentējuši, pārliecinājušies, ka to drīkst darīt, lai lieki neraustītu kādu un, ja kāds nāk ar emocionāliem argumentiem, lai mums ir arī kaut kas, ko pretī iedot. Pētot dziesmu svētku vēsturi, ir skaidrs, ka mūsu svētki ir spēcīgs simbols un apliecinājums, un dziesma ir tīra lieta, kurai nevieni ieroči nevar pretī stāvēt, tā ir spēcīgāka par jebkuru varu, agresoru. Mūs pasaulē zina pateicoties šim. Mēs neesam gājuši uzbrukumā ar kaut ko citu, bet pozitīvā ziņā ar spēku, niknumu, mīlestību tieši caur dziesmu. Tas ir mūsu lielākais ierocis. Mēs domājām, kur koncertdramaturģijā tas varētu notikt. Jūs jau redzējāt, kur tas bija. Tas bija tieši tas pats vēsturiskais stāsts, kas šobrīd atkārtojas pie Ukrainas. Mēs paši tam gājām cauri. Katrā ziņā šis lēmums nebija politisks, bet ļoti saturisks. 

Visiem pieejams mākslinieciskais saturs  

Dati ir parādījuši, ka pēdējos gados cilvēki vairāk izvēlas dejot, nevis dziedāt. Sarma, vai jums gan kā deju kolektīva vadītājai, gan kā koristei ir personīgi skaidrojumi šai tendencei? 

Sarma Freiberga: Man vispār liekas, ka dejotāji ir tāda demokrātiskāka tauta, viņi vairāk pieņem, bet koristi varbūt ir tādi... Mūsu korī " Nāc līdzās!" tā nav, bet, cik es zinu citus korus, viņi tomēr ir mazliet augstprātīgāki, mazliet vērtējošāki, ka viņi ir klasi augstāki par dejotājiem. Tā tas oficiāli neizskan, bet tāda sajūtas ir tiem, kas dzīvo tajās saimēs. 

Viens no iemesliem, kāpēc dejotāju ir vairāk, es domāju, ir satura lieta. Šajā gadījumā tieši dziesmu svētku satura lieta. Varbūt tas repertuārs ir ne visiem paceļams. 

Mans uzskats tomēr ir, ka mēs kā amatiermāksla ejam uz nodarbībām, vienalga vai deju vai dziesmu, lai gūtu gandarījumu un prieku, bet, ja mums tas sāk sagādāt mokas un, ejot mājās, jādomā, ka mēs to nevaram izdarīt, ka mums tas nesanāk, tad mēs atmetam ar roku. Tāpēc ir ļoti jādomā arī par satura pieejamību – par satura sarežģītību –, jo ne visi ir Rīgā un ar mūzikas skolu izglītībām. Un jo īpaši, ja mēs gribam iekļaut lauku kolektīvus, arī dejotājus, ir jādomā, ka tās varbūt ir ne tikai astoņu pāru dejas, bet varbūt arī sešu pāru. Ja viens neliels ciemats nevar savākt tos astoņus pārus, bet sešus var, tad kāpēc ne sešu pāru dejas? Tagad mums ir laiks, mēs varam iet uz svētkiem un gatavot repertuāru. Turpinot par repertuāru – es domāju, ka svētki nav tā vieta, kur atskaņot vai rādīt pirmatskaņojumu. Varbūt gadu iepriekš to var izdarīt un pārbaudīt, kā skatītājs to dzird, redz. Jo mums ir bijušas negatīvas pieredzes, īpaši dziesmu svētkos, ar pirmatskaņojumiem. Par to būtu ļoti jādomā. Par dejotājiem vēl gribu piebilst, ka laiki iet, laiki mainās un paaudzes, kas varbūt agrāk bija tā saucamiem vidējie, bija vecāki un ne tik fiziski aktīvi, un ka šodien daudzi no viņiem jau ir citādi un ir jādod iespēja vairāk dejot. Piemēram, šajos svētkos bija tā, ka vidējie, E grupa, palika ar trīs dejām. Mums vienu noņēma nost. Ar lielu ņemšanos mēs izdabūjām to ceturto. Jo kāpēc vieniem ir septiņas jādejo, bet citiem – trīs? Tas nav labi. Jo arī to trīs deju dēļ cilvēki ņem atvaļinājumus, viņi jau nezina, kurā brīdī viņiem ieliks to mēģinājumu. Tāpēc tiem, kas veido programmas, es teiktu, ļoti jāpiedomā pie tā, lai visiem būtu labi. A grupa skrēja mēli izkāruši, nevarēja visu paspēt. Vai tas ir vajadzīgs? 

Ivar, jūs esat veidojis scenogrāfijas ne tikai dziesmu svētkiem, bet arī deju svētkiem. Vai jums ir kādi novērojumi?

Ivars Mailītis: Man šķiet, ka kori ir ļoti dažādi un dejotāji ir dažādi. Es vispār gribēju par mazliet citu tēmu. Šogad izvirmoja tā lieta par dažādām kora formām. Tas spilgti iezīmējās arī vadošajās struktūrās. 

Es, izmantojot iespēju, gribētu aicināt saprast, ka koriem ir dažādas formas un tās vienkārši ir jāpieņem. 

Gadījums [ar Projektu kori] šogad pierādīja, ka mazliet vairāk darba jāpieliek, bet jāsašķiro, lai neviens nav apvainojies, lai visi tiek klāt, lai visi ir apvienoti. [..] Vīri šogad labi izklausījās gan "Tīrumā", gan noslēguma koncertā. Vīri ir jaudīgi, viņu ir arī daudz mazāk, viņi dzied pa centru. Es esmu otrais bass, es esmu absolūti centrā. Maliņas nedzied. Es pats šogad sakarā ar filmu gāju uz vienu un otru pusi filmēties un, teiksim, kreisajā pusē pie altiem lejā apmēram 80 dāmas nedziedāja vispār. Ja es gribētu dziedāt to otro basu, ko es arī darīju, visas ar vienu aci atskatījās, jo viņas nedzied, viņas dzied tik klusi. Tādi visādi aspekti. Projektu kora problēma atrisināsies. 

Sarma Freiberga: Projektu koris ir augstākā kategorija, bet paskatāmies uz otru pusi. Tas ir tas, ko es gribēju teikt par satura pieejamību vai  sarežģītību, vai iespēju iemācīties. Ja, salīdzinām, saka, ka vecāki koristi vairs neiet, bet senioru deju kolektīvi ir, un daudz, un tur dejo tie paši vīri.

Ivars Mailītis: Un kaifo. 

Sarma Freiberga: Viņi to var izdarīt, un viņi dabū kaifu no tā procesa. Bet, ja viņš nevar nodziedāt to dziesmu, kas viņam ir par sarežģītu... 

Varbūt vajag lielāku iespēju izvēlēties – kurš var paņemt augšu, ņem to augšu un cīnās konkursos, bet, kuri nevar, paņem savu repertuāru un arī var forši piedalīties un nejusties tāpēc sliktāki.

Ivars Mailītis: Jau kaut kādus 40 gados es tur maisos un vienmēr dzirdu tieši šo pašu tēmu. Šī tēma ir ļoti populāra. Aizbraucu uz laukiem, un tur viena daktere man saka – kāpēc mūs moka? Skaidrs, ka mocīja ar Prauliņa gabalu. Mana drauga Prauliņa gabals ir pusstundu jādzied un Līgo dziesmas pēc tam 40 minūtes, un tā tu līgojies, līdz aizlīgojies. Šogad noslēguma koncertā arī četras balādes un pēc tam "Gaismas pils". Neaplaudēs jau vairs, ja tu visu laiku dziedi vienas un tās pašas dziesmas. Vēl nomainīja to dziesmu, kur Dimiters sačammāja visu to pasākumu. Tā arī līdzīga. Vesels bars vienādu dziesmu, un vairs negribas klausīties vienu un to pašu harmoniju. Dialogs, kā veidot repertuāru... Mēs ar Juri, Kasparu un Āriju gājām cauri "Tīruma" repertuāram, mēs tupējām uz grīdas, rakstījām uz lieliem ruļļiem visu dienu un gudrojām, ko var, ko nevar. Tā ir baigā pieredze, baigi smalkā jušana. Un bez ambīcijām! Galvenais ir bez daudzām un muļķīgām ambīcijām, kas noslēguma koncertos mums uzrodas. Ne es pirmais, ne pēdējais, kas to teiks. Māris Sirmais nesen televīzijā teica, tad nu es arī droši saku, ka ir tās ambīcijas, profesionālim gribas, lai skan tīri, smalki, labāk un pie tam piecas reizes gribas to visu diriģēt, nevis divas vai vienu. 

"Tīrumā" visi bija uzmanīgi viens pret otru un meklēja labāko koncerta risinājumu. Noslēguma koncertā meklēja dziesmu svētku risinājumu. Tās ir divas dažādas lietas. 

Koncerts, kā mēs vecos laikos – 30 gadus atpakaļ – runājām, ir bez čurāšanas, bet svētki ir ar divām čurāšanām. Tas ievērojami izmaina situāciju. Aiziet pačurāt un atnākt atpakaļ, izmainīt to. Es varēju aiziet līdz savām mājām (es netālu dzīvoju), nomazgāties dušā un koncerts vēl pusē. 

Sarma Freiberga: Un vai tev radās svētku sajūta staigājot?

Ivars Mailītis: Atvainojos, es teikšu tā: es tā kā ienirstu orgasmā un pēkšņi man jāiet mājās pārģērbties; nu, labi, es to izdaru un nāku atpakaļ, bet no tā kaifa es jau esmu izlīdis ārā. 

Sarma Freiberga: Tieši tā, nav vairs svētku sajūtas. 

Ivars Mailītis: Bet tur atkal ir kāds cits moments. Tas cilvēks it kā pulsē, ik pa laikam pienāk. Teiksim, sieviešu kori arī izcilas dziesmas dziedāja. Aira nodiriģēja tādas dziesmas, par kurām vācieši saka – tā ir augstākā solo klase. Visas dziesmas jau ir vajadzīgs. Bet visas kūkas, kas ir konditorejā, pa vienu vakaru tiešām nevar apēst, un vēl tajā degvīna veikalā izturēt... Tad ir pagalam. 

Sarma Freiberga: Jāspēj kaut ko atmest nost. 

Ivars Mailītis: Tā ir smalka māksla. Šeit nu gan "Tīrums" nodemonstrēja, ka to var izdarīt. Saprotams, ka džeki, tostarp es arī pašā sākumā...

Juris Jonelis: Pēc tam stafeti pārņēma scenogrāfe Austra Sniķere, un viņa to izdarīja vienkārši ekselenti. 

Ivars Mailītis: Par repertuāru – mums kādas trīs reizes nomainījās visi salikumi. Sākumā mēs runājām par tēvu laipām. Es saku, ka būs labāk, ja Ārijs sarunās Kasparu un es – Austru (tā jaunā paaudze populārākā), un ja mēs tādā kvadrātā iesim, tad... Tās tēva laipas mums palika kaut kur rezervītē, kā darba variants. Jaunieši izcili nostrādāja, man prieks. Bet tēvu laipas jau intuitīvi palika. Juris labāk var pastāstīt, kā viņi aizgāja līdz mērķim. Izskatījās kolosāli. Ūdens, uguns [scenogrāfijā] – daudzi saka, ka tur pašmērķības... Tas viss ir atkal savādāk. Noslēgumā atkal ir cita lieta. Kad mans dēls Austris taisīja scenogrāfiju, viņam ar Reini Suhanovu bija doma, ka estrāde jau ir un neko vairāk nevajag; pārējo visu dara cilvēki. Un tomēr tur baigi ilgi. Es jau minēju par tām balādēm... Dara cilvēki un dara to vienkārši. Ir divas koncepcijas – koncerts un dziesmu svētku koncerts. [..] 

Tā ir jušana jau pirms tam, tā ir pieredze, galu galā paša cilvēka talants, kas viņu nes, arī atbildības sajūta un ambīciju līmenis. Es zinu, ka Ārijs ar Kasparu un Juri vienkārši gudroja, kā ir labāk, un nevis – kam labāk, bet – kā labāk. 

Sarma Freiberga: "Tīrums" nebija tik pārgarš, tu dabūji emocijas un repertuārs nebija tāds, ka ar labo roku kreiso ausi kasi. Viss kopums iznāca tāds vou, bija pacilājums. Bija dziedātāji, kas dažas dziesmas dziedot, raudāja. Emocijas! Arī lielajā, noslēguma koncertā ir jādabū emocijas. Šajā gadījumā noslēguma koncerts bija tik garš, ka beigās, dziedot "Gaismas pili", es jutu, ka manī nav emociju un tas nav riktīgi. Katarse ir jādabūn gan tam, kurš dzied, gan tam, kurš klausās.

Ivars Mailītis: Tāpēc jau ir tie galvenie mākslinieciskie vadītāji, viņiem ir jānojauš koncerta ilgums, iespaids, pacēlumi, kritumi, tonalitātes maiņas. Ārijam Šķepastam, piemēram, ienāca prātā pa vidu ielikt dusmu dziesmu. Visi velk tās parastās dziesmas, un tad ir dusmu dziesma. 

Sarma Freiberga: Tā ir tā saucamā mūzikas režija. Man ļoti patika, kā Sirmais pagājušajos svētkos strādāja ar "Lauztajām priedēm". Es nekad nedomāju, ka mani "Lauztās priedes" uzrunās, bet tas, kā viņš to dziesmu nostrādāja, kā izstāstīja, – tā bija viena no dziesmām, kas visvairāk aizķēra. 

Ivars Mailītis: Ziniet tādu dziesmu "Koki"? Māris Sirmais ierosināja, lai uzraksta kādu spēka dziesmu, un Zandere uzrakstīja. Dziesma "Koki" ir viens pret vienu ar estrādes Sidraba birzs koncepciju. Es priecājos. Tas bija jaundarbs, un tas izklausījās labi. Ir tādas domas, ka jaundarbi neskan. Šoreiz bija daži jaundarbi un, paldies Dievam, tie skanēja izcili. 

Tik dažādi, bet vienoti 

Tēma, kurai mēs varētu pieskarties, ir uziešana. Man vēlāk kāds pastāstīja, ka koncertā "Tīrums" sākumā uz skatuves atradās tieši tik daudz cilvēku, cik pirmajos dziesmu svētkos. Un vēl no tehnoloģijām mani uzrunāja Ilmāra Millera aplikācija, kas palīdzēja cilvēkiem atrast savas vietas. Tā parasti garlaicīgā uziešana pēkšņi kļuva par vienu no interesantākajām lietām. 

 Juris Jonelis: Ivars sākumā mums bija teicis, ka uziešana no visām pusēm mierīgi ir astoņās minūtēs. Nesanāca. Jebkurā gadījumā bija pārliecība, ka uznākšana notiks stāstošā veidā, kā atsevišķs numurs, nevis tehniska lieta, un taupot koncerta laiku, lai mēs varētu iedēstīt pamatu, atslēgu, kāpēc mēs te šodien esam. Mēs programmiņās to rakstījām, jo negribējās, ka vadītāji kā ar pirkstu acī uzreiz pasaka – ziniet, rekur stāv tieši tik daudz dziedātāju, cik bija pirmajos svētkos. Mēs ieraudzījām, ka "Tīrumā" ir pirmais grauds un tad cauri 150 gadiem pievienojās lielā saime, kas nu mēs esam šodien. Un to mēs izdarījām tā, ka katrs reģions ir pārstāvēts. Arī Sēlija šoreiz bija pārstāvēta kā atsevišķs kultūrvēsturiskais novads. Katrā posmā, kurā mēs ļāvām nākt augšā, visi koristi dziedāja konkrētā dialektā – no kurienes tu nāc, tā arī dziedi. 

Sarma Freiberga: Tas nebija viegli. 

Juris Jonelis: Tas nepavisam nebija viegli, bet tas acīmredzot nostrādāja, jo daudzi to pamanīja un juta. Tā tapa par veseluma sajūtu – ka mēs esam kopums, nevis sadrumstaloti. 

Sarma Freiberga: Bet tas parādīja arī to, cik dažādi mēs esam. Tas bija baigi labi. 

Juris Jonelis: Inese Zandere un Valts Pūce nodrošināja stāstu gan no muzikālās, gan no tekstuālās puses. Un Jānis Baltiņš [kā virsdiriģents] – tā bija loģiska likumsakarība, ka beidzot viņam vajadzēja iet augšā un to darīt, it īpaši, ja viņš vienmēr ir bijis kora koordinators, kas noorganizēja uznākšanu. Tas nav viegls uzdevums konkrētās sekundēs uznākt augšā. Tā kā šajos svētkos stafeti pārņēma Ilmārs Millers, tad Jānis Baltiņš viņam bija vairāk kā lielas pieredzes un zināšanu pilns palīgs, konsultants. Man liekas, ka tas bija ļoti labs lēmums. Šis bija koncerts, kurā nākt klāt tādiem virsdiriģentiem, kuri beidzot to bija pelnījuši. Koncerts arī ar to bija kaut kādā ziņā unikāls. Varbūt tas ir labi nākotnei, ka tādā veidā tu pirmo reizi satiecies ar tik lielu kora dziedātāju skaitu. Diezgan daudz tādu diriģentu mums bija. 

Uz atvadām es vēlos jums palūgt kādu novēlējumu, gatavojoties nākamajiem svētkiem. 

Sarma Freiberga: Es tiem, kas vēlas būt nākamo svētku dalībnieki, vēlu, lai viņi iet uz mēģinājumiem ar prieku – ar prieku, ko gūst no dziesmas, dejas un no pārējām, dažādām amatiermākslām. Savukārt komandai, kas veidos svētkus, vēlu padomāt par visām tām lietām, par ko mēs šodien runājām, jo 

tikai kopā mēs varam svētkus uztaisīt tādus, ka visi tajos jūtas vienlīdz labi.

Ivars Mailītis​​​​​: Es varētu novēlētu visiem kādreiz paņemt gaisa balonu vai lidmašīnu, vai pūķi parasto, pacelties gaisā un paskatīties, ka ir tāda īpatnēja vieta pie Baltijas jūras, tāds krasts, kur dzīvo tādi īpatnēji cilvēki, kuri var kaut kādā mistiskā veidā salikt kopā savu budžetiņu, samācīties dziesmas un ir foršākie, skanīgākie dziedātāji. [..] Mums ir sidraba skaņa. Tā to arī sauc. Esam lepni, ticam, priecājamies par to, kas mums ir un ceram uz nākotni, lai mums sanāk vēl labāk! Es nevaru iedomāties, kā šī lieta varētu izsīkt. Tā ir mūsu izglītība, mūsu prieks, laime. Vai ir kas foršāks?

Juris Jonelis: Es jau teicu, ka neesmu piedzīvojis to, kā ir dziedāt kādā kora notikumā, vai dejot, vai spēlēt kokli, jo svētkos vienmēr esmu bijis organizatoriskajā pusē. Bet es saņēmu šo notikumu septembrī, uzejot starp vīriem, sēžot, klausoties mēģinājumu estrādē. Svētkos es arī aizgāju tur, kur tu, [Ivar], stāvēji. Tie bija divi ļoti spilgti, emocionāli momenti: viens bija tad, kad bija mazais skaits – pusotrs tūkstotis dziedātāju, un tad visi kopā. Es tiešām ikvienam novēlu piedzīvot to sajūtu, kad tu stāvi korī iekšā. 

Viens ir būt ārā un skatīties uz to visu, bet kas cits ir būt korī iekšā. Mīļie draugi, to nevar aprakstīt.

Tur ir tāda sajūta, ka es satiekos ar zemes dzīlēm, ar sakrālo debesjumu, kosmosu, ar cilvēciskumu, reizē mūžību un daru to tādā gaismas veidā. Man liekas, ka mēs tā starojam. Katrā ziņā tie bija divi spilgtākie momenti, kad es sajutu to vibrāciju no iekšienes, it kā es būtu saules atvarā. Tas bija tik saviļņojoši, aizkustinoši, ka grūti bija apvaldīt to, kas nāca pa acīm ārā. Es novēlu to piedzīvot, it īpaši šinī brīdī, kad nākotne ir uz jautājuma zīmes. Tas, ka šie svētki izdzīvos, ir skaidrs, bet jautājums ir, kā mēs tos nodosim tālāk, padarot svaigus, dzīvus. Jo ir daudz jauniešu, kuriem tagad, kad viss ir vaļā, tas liekas garlaicīgi. Bet garlaicīgi, iespējams, ir tādēļ, ka tas vēl nav piedzīvots šādā veidā. Es tiešām novēlu ikvienam atnākt ne tikai uz koncertu kā gala procesu, rituālu, notikumu, piedzīvojumu vai restartu, iedvesmas uzlādiņu, jaudu, bet regulāri mēģināt atrast sev iespēju būt iekšā visā ciklā, jo tad tu piedzīvo to notikumu ilgā laika posmā. 

Sarma Freiberga: Es vēl skaistajam Jura tekstam piebildīšu to, ka, lai tas viss notiktu – ar to maģiju, ar to iekšā būšanu –, mums ir ļoti Latvijā jādomā par to, lai skolās būtu dziedāšanas skolotāji un dziedāšanas stundas. Jo tikai tad, ja mēs sāksim skolā bērnus mācīt gan dziedāt, gan dejot un pievērsties garīgumam, ne tikai fizikai, matemātikai un ķīmijai, tad arī mums nākotnē būs Dziesmu svētki. 

---

Raidieraksts tapis, gatavojoties XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konferencei "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums" 2. novembrī. Konferences tiešraidei varēs sekot līdzi portālā LSM.lv