Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Presē raksta par Parīzes bombardēšanu. Vācu lielgabali esot tik tuvu Francijas galvaspilsētai, ka to raidītie lādiņi sasniedzot pilsētas ielas. Pilsētā valdot panika un parīzieši slēpjoties pagrabos. Vismaz tā raksta vācu prese.
Un vietējie vācieši par šīm ziņām ir gaužām priecīgi. Ja jau Parīze esot vien lielgabala šāviena attālumā, tad karš būšot uzvarēts. Kauns un negods ir šis prieks. Kā var sajūsmināties par mierīgo iedzīvotāju slepkavību un tik skaistas pilsētas postīšanu. Zemiski.
Daļa no šiem cilvēkiem paši ir bijuši Parīzē un lepojušies par tās apciemošanu. Bet tagad atbalsta tās iznīcību. Karš ir aizgājis pārāk tālu.
Kad pirms 18 gadiem iegājām jaunā gadsimtā, domāju, ka šī simtgade nesīs cilvēcei zelta laikmetu. Cilvēks cilvēkam kļūs brālis. Ak cik naivs esmu bijis. Esam kļuvuši vēl nežēlīgāki par pašiem mežonīgākajiem barbariem. Paskatos uz savu gailēnu un nodomāju, pat vestgotu valdnieks Alariks, Romas izlaupītāju vadonis, uz mūsu šī brīža uzvedību skatītos ar šausmām un nicinājumu. Mēs esam aizgājuši par tālu.
*1918. gada 7. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.