Briseles kinoteātros ir īpatnēja kārtība. Šeit nav numurētu un uz biļetēm norādītu sēdvietu. Tās var izvēlēties pats. Līdzīgi kā savulaik aviokompānijas „Ryanair” reisos. Man nav ne jausmas, kā tas bija un tagad ir Sīrijas kinoteātros. Kādēļ saku – „ir”, tādēļ, ka divos lielākajos centros - gan galvaspilsētā Damaskā, gan Alepo par spīti karam šobrīd atkal rāda filmas.
Pēdējais rīts Alepo šķiet neticams. Jūtos tā, it kā dažās dienās būtu nodzīvotas piecas dzīves. Tik pilns un iespaidiem bagāts ir bijis šis laiks. Mani ceļa biedri, UNESCO Pasaules mantojuma pieminekļu eksperti, turpinās darbu sagrautajās Alepo pilsētas teritorijās, ar īpašu tehniku skenējot unikālās ēkas, lai pēc tam varētu noteikt, kā tās var glābt.
Pa koka kāpnēm raušos augšā uz jumta. Lejā paliek viesnīcu pagalms pie senā Alepo tirgus. Gadsimtiem tirgotāji, kuri bija nākuši tālus ceļus, te varēja atpūtināt zirgus un kamieļus un pārlaist nakti. Laukums ir tukšs, nojumes ir slēgtas, izrakstītie balkoni un arkas virs tām sašķiebušās un nodrupušas.
Mēs kopā ar arhitektu un kultūras pieminekļu pētnieku grupu, kuri strādās Alepo, un vietējo gidu gatavojamies izbraukt no rīta. No Damaskas līdz Alepo ir vismaz sešu stundu brauciens. Un ne tāpēc, ka ceļi būtu slikti, kā vēlāk pārliecināšos, tie Sīrijā ir itin labi, vietām pat svaigi asfaltēti, bet tādēļ, ka pirms kara varēja braukt taisnāk.
Miers ir „sprādzienbīstams” temats patlaban daudzos lielās politikas notikumos Vieglāk ir nosaukt punktus pasaulē, kur tā nav aktualitāte. Arī Eiropas Savienība, nosvinēdama Romas līguma 60. gadadienu, joprojām atgādina par miera trauslumu. Tam arī pievēršamies sarunā ar franču filozofu, rakstnieku Bernāru Sordē.
Šodien Latvijā ierodas NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Kanādas aizsardzības ministrs Hardžits Sadžans un citi augsta līmeņa NATO un Kanādas viesi, lai piedalītos alianses daudznacionālās kaujas grupas sagaidīšanas ceremonijā, kas notiks Ādažos. Viņi tiksies arī ar valsts augstākajām amatpersonām.
Šķiet, ka par klusumu, kas apvij pianista dzīvi, varētu runāt daudz – tas ir skatītāju zālē, tas ir klusums starp katru noti. Pianists Vestards Šimkus saka - vienatnē un klusumā ar sevi cilvēks sastop pats sevi, un tieši klusums skatītāju zālē savulaik pamudināja viņu izvēlēties kļūt par koncertpianistu.
Franks Patins ir ledus pētnieks, ceļotājs, ģeogrāfs, pasniedzējs, kurš deviņas reizes bijis Antarktīdā. Es viņu satiku pavisam neierastā vietā. Uz teātra skatuves Briselē. Franks runāja par savu pētnieka pieredzi pirms izrādes par Antarktīdu. Viņš ir sprigans, kā man šķiet, ziemeļu vēju aprautu, mazliet raupju seju un ar to skatienu, ar ko apveltīti tie pasaules apceļotāji, kuri ir redzējuši tālāk par horizontu.
Donalds Tramps, kopš sēdies ASV prezidenta krēslā un pieņēmis vairākus skandalozus lēmumus, ir kļuvis par Eiropas mediju un pat humora šovu galveno varoni. Interneta vietnes jau aplidojuši vairāku Eiropas valstu veidoti videoklipi, kuros parodēta Trampa balss un viņa lozungs „Amerika first!” jeb „Amerika pirmā!”.
„Tas nav šauteņu troksnis, tās ir fotokameras,” pie sevis nodomāju, interneta mājaslapā skatoties video ierakstu, kā Alepo austrumu daļas mērs Brita Hagi Hasans Briselē tiekas ar Eiropadomes prezidentu Donaldu Tusku.
Briselē noslēgusies Eiropas Savienības (ES) līderu sanāksme, kurā par vienu no galvenajiem jautājumiem izvērtās situācija Sīrijā. Briselē ieradās Alepo pilsētas austrumu daļas mērs Brita Hagi Hasans, kurš personiski lūdza valstu vadītājus darīt visu, lai palīdzētu no aplenktās pilsētas evakuēt civiliedzīvotājus.
Izvilkusi pēdējo ērkšķi no pirkstiem, mēģinu vēlreiz atsaukt atmiņā to pelēko, ķeburaino krūmu, pie kura mēs stāvējām tikai soli viens no otra, es un viņš – jauns, augumā īss un plecīgs afgāņu puisis mazliet virs gadiem divdesmit, tumšiem, rūpīgi nogrieztiem matiem, bārdu un neprātīgas trauksmes pilnām acīm.
Vai Eiropas Savienībai (ES) vajag savus bruņotos spēkus un kas notiek ar bloka drošību kopumā – šie ir jautājumi, kas īpaši šonedēļ daudz un plaši cilāti arī Rietumu medijos. Nedēļas sākumā Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā tikās Eiropas Savienības aizsardzības ministri, lai runātu par bloka aktuālākajiem aizsardzības jautājumiem, arī par sadarbību ar NATO un Eiropas Savienības pašas ciešāku saslēgšanos drošības jomā.
Tie, kuri ir ceļojuši, labi zina, ar kādu neatkārtojamu gaisotni ir apveltītas lidostas. Šie savādie, cilvēku pilnie punkti, kuros dienu no dienas satiekas un šķiras tūkstošiem dzīvju un likteņu, lai, vārda vistiešākajā nozīmē, dotos uz visām četrām debess pusēm. Atvaļinājumi, konferences, kāzas, bēres, vakariņas, futbola čempionāti, iepirkšanās vai vienkārši bēgšana no visa prom pēc iespējas tālāk – ceļošanas mērķi ir tikpat raibi, cik publika.
1. aprīlī ar Latvijas Universitātes un Francijas Institūta Latvijā atbalstu Latvijas Universitātes Dabaszinību akadēmiskajā centrā Torņakalnā norisinājās tikšanās ar domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē (Bernard Sordet). Latvijas Radio žurnālistes Inas Strazdiņas vadītā saruna ar Bernāru Sordē notika saistībā ar viņa lielformāta gleznas izstādi Dabaszinību akadēmiskajā centrā un uzskatāma par turpinājumu janvārī Eiropas Savienības mājā aizsāktajai diskusijai par pārmaiņām, kas skar Eiropu un pasauli.
Nesenā franču televīzijas reportāžā[1] bija stāsts par kādu Itālijas ciematu Kalabrijā, kurš atdzimis, pateicoties bēgļiem. Ciemats uzņēmis šos ļaudis, tādējādi palielinot iedzīvotāju skaitu par vienu trešdaļu. Tas iedvesis dzīvību bērnudārzā un skolā, palielinājis vietējās ekonomiskās aktivitātes, it īpaši pateicoties vietējai naudai, ar ko migranti norēķinās par pakalpojumiem, piemēram, kafejnīcā, un ko vienreiz mēnesī komersanti samaina valdības iestādēs pret īstajiem eiro. Domātājs Bernārs Sordē, ar kuru sarunājāmies par šobrīd tik aktuālo migrācijas tēmu, saka, ka šādu teritoriju atdzimšanu var novērot ne tikai Itālijā, bet arī citur, piemēram, Francijā, Beļģijā...