Esot Alepo, savām acīm to neredzēju, taču mans ceļa biedrs, kurš pilsētā uzkavējās ilgāk, vēlāk stāstīja, ka ir stāvējis kinoteātra priekšā, kur tobrīd izrādīja „Kingsman 2” - filmu, ko Beļģijā, Briselē, sāka demonstrēt tikai pēc dažām nedēļām.
No visa plašā klāsta, ar ko krāsaini gleznojas Briseles kinoteātru ekrānu baltie audekli, es izvēlējos tieši „Kingsman 2”. Ar nolūku. Gribēju redzēt to, ar ko no ikdienas aizmirstas cilvēki Alepo.
„Kingsman 2” ir komēdija ar spriedzes elementiem, spiegu gabals, kurā mūsdienu Džeimss Bonds ir no treniņbiksēm izaudzis, agrāk ar likumu strīdā esošs jauneklis, kurš tagad kā superaģents glābj pasauli. Daudz šauj, daudz sprāgst, vienu otru ļauno samaļ gaļasmašīnā un vārda vistiešākajā nozīmē izcep kotletēs, ir angļu humors, burvīgs londoniešu akcents, smalki, gudri ieroči, dārgi auto, sievietes, vārdu sakot, - viss, kā pienākas Eiropas kino aso izjūtu izklaidei.
Kā šo kinodarbu būtu skatīties Alepo, ir jautājums, uz kuru man nav atbildes, domājot vien par to, cik daudz no filmā atainotā šaušanas un sprādzienu trokšņa ilgstoši ir bijusi pilsētas realitāte. Mēs, Briseles centrā, varam ar popkornu turzu klēpī bezrūpīgi gremdēties ekrāna dzīlēs, no kurām uz mums nešauj, brīnīties un pasmieties par trikiem, nesatrūkties pie izspēlētas nāves.
Protams, arī tas, kā šāds Rietumu grāvējs ir ticis līdz Sīrijas kara sapostītām pilsētām un uz kino ekrāniem agrāk par Eiropas centriem, ir interesants atklājums, ņemot vērā, ka nekas nedz Damaskā, nedz Alepo nenotiek bez prezidenta Bašara al Asada režīma ziņas.
Drīz apritēs otrais mēnesis, kopš devos uz Sīriju, bet joprojām istabas stūrī horizontāli guļ līdz galam neizkrāmēts čemodāns.
Tajā ir ceļojuma apavi, daži tualetes piederumi un plastmasas maisiņā rūpīgi iesaiņota un cieši aizskrūvēta neliela pudele ar „Rīgas Melno balzamu”. Tā tas ir gandrīz vienmēr - pēc garākiem darba ceļojumiem un tiem, kuros mans prāts un sirds pazūd kā akā, - kamēr darbs nav padarīts, viss nav aprakstīts un noraidīts, es vēlos, lai lietas, kas bijušas man līdzi, nemainās, lai tās saglabā savu enerģiju, lai paliek un palīdz man stāstīt.
Tikpat neaizvērti un rūpīgi nenoglabāti kā ceļa soma, ir arī mani atmiņu faili. Tie ir vaļā un turpina darboties. Internetā atrodu Alepo priestera tēva Ibrahima grāmatu, kas ir izdota arābu, franču, spāņu, poļu un tagad arī angļu valodā . Tās ir viņa atmiņas par kara dienām Alepo – kara un cerību hronikas. Tēvs Ibrahims, kurš kalpo Svētā Franciska katoļu dievnamā un nenoguris nes gaismu pilsētā, kur to nespēj saražot nedz bombardēšanā sabojātās elektrostacijas, nedz cilvēku ievainotās sirdis, ir uzrakstījis vēstules pasaulei un nevis no ierakumiem, bet gan no frontes līnijas par to, kā tas ir - izdzīvot, nenobīties, nepamest draudzi, turpināt dzīvot un piedot cilvēka prātam visneaptveramākajos apstākļos.
Arī man ir vēstules. Šoreiz ne manis rakstītas, bet man sūtītas. Dārgas.
Pēc Sīrijas stāstu sērijas saņēmu daudz atsauksmju gan interneta sociālās saziņas vietnēs, gan īsziņās, gan publiskus, gan arī personiskus vārdus un par tiem visiem esmu bezgala pateicīga.
Neviena sekunde mana darba nebūt vērta, ja ar to es nebūtu sasniegusi cilvēkus.
Sīrijas stāsti ir arī pavēruši durvis uz negaidītu un brīnumainu satikšanos. Pēc tam, kad bija izskanējis raidījums „Īstenības izteiksme” par Alepo vienīgo strādājoši viesnīcu „Riga Palace” un tās saimnieku Navru Rigu, kuram saknes ir Latvijā, man uzrakstīja itālietis Marko, kurš jau daudzus gadus dzīvo Latvijā, Rīgā. Viņš pirms kara ir bijis Alepo un dzīvojis viesnīcā „Riga Palace”, pazīst tās saimnieku Navru Rigu. Marko rakstīja, ka ir ļoti iepriecināts, uzzinot, ka Rigas kungs ir dzīvs, sveiks un vesels. Ar Marko turpinām sarakstīties, jo viņa paša stāsts ir gana interesants, lai par to uzzinātu vairāk.
Un todien saņēmu vēl kādu augšupceļošu vēstuli no Agneses Rēzeknes novadā.
Agnese rakstīja šādi: „Liels paldies par šodienas raidījumu! Es noklausījos gandrīz visus, izņemot vienu, bet visvairāk man patika šodienas. Par Sīriju neko īsti nezināju, bet Jūs man devāt ieskatu. Lai Jums izdodas tikpat sirsnīgi un drosmīgi raidījumi kā šie, un lai ir daudz klausītāju! Paldies Jums!!! Agnese.”.
Uzrakstīju Agnesei atbildi un sirsnīgi pateicos par labajiem vārdiem un to, ka viņa klausās. Un tad Agnese man atklāja, ka viņai ir piecpadsmit gadu, ka viņas sapnis ir studēt Kultūras akadēmijā aktieros un viņa ļoti cer, ka tas izdosies, lai gan viņa ir vājredzīga. Agnese šobrīd mācās Rīgas Strazdumuižas internātvidusskolā – attīstības centrā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Radio ir viņas draugs.
Lasot Agneses rakstītās rindas, ko viņai palīdz veidot īpaša tastatūra un viedtālruņa runas programma, kas burtus nosauc skaļi, es sapratu, ka Agneses dēļ es uz Sīriju aizbrauktu atkal, kaut rīt.
Lai viņa ieraudzītu, un vēl vairāk, nekā es spēju pati.
