Sīrijas dienasgrāmata: «Damaskas pērkons»

Desmit no rīta. Libānas galvaspilsēta Beirūta ir tveicīga un skaļa. Te ir punkts, kur apstājas lidmašīnas tiem, kuri grib nokļūt Sīrijā. Tālāk var doties tikai pa zemes ceļiem. Lidosta Damaskā jau vairākus gadus ir slēgta. Iepriekšējā vakarā atlidoju no Briseles, cauri Stambulai, Turcijai. Naksnīgajā lidostā Beirūtā mani sagaidīja sens draugs Ghassans, kurš, milzīgs un spēcīgs kā Dieva ciedrs norūpējušos vaigu slējās pāri sagaidītāju juceklīgajai birzij.

Par Sīrijas dienasgrāmatām

9.oktobrī Latvijas Radio sāk raidīt kolēģes Inas Strazdiņas ierakstus dienasgrāmatā pēc pieredzētā Sīrijā. Nākamā mēness laikā piedāvāsim 10 stāstus.

Tagad es sēžu baltā, pavecā mersedesa markas automašīnā kopā ar Mohamedu, kalsnu, laipnu, uzmanīgu sīriešu vīru, kurš mani ir sagaidījis pie viesnīcas, runā tikai arābu valodā, bet, kuram man ir jāklausa uz vārda, ja gribu līdz pēcpusdienai nokļūt Damaskā. Līdz robežai mums būs jābrauc nedaudz vairāk par stundu, bet man nav šaubu, ka sapratīsimies.

Mohameds ieslēdz radio, un mēs līkumojam pa Beirūtas pilnajām ielām, sākumā piebremzējot pie „Hezbollah”, jeb šiītu islāmistu kontrolposteņiem, un pēc tam pie Libānas armijas kontrolpunktiem, pa vidam izlīkumojam palestīniešu apdzīvotu rajonu. Beirūtas sarežģītā un tomēr līdzās pastāvošā politiskā realitāte ir kā uz delnas. Un tad ļaujam auto ieskrieties. Kādā brīdī, kad jau ārpus galvaspilsētas esot, laižamies lejup no kalna, paveras elpu aizraujošs tālums, dzeltenīgas, saules putekļu pilnas plašas ielejas, kurās guļ mierīgi, zemi ciemati, Mohameds, aktīvi žestikulējot un ar pirkstu bakstot automašīnas priekšējā stiklā saka: „Paveries. Pa labi ir Izraēla, pa kreisi – Jordānija. Bet Sīrija ir, tur tālāk.”

Atceros, kā pirms gada esot Libānā dažas minūtes stāvēju iepretim Sīrijas robežai, un tas pats ciedru milzis Ghassans, kurš mani turp bija vedis, pavēlēja paskatīties un zibenīgi posties prom. Tagad es ceru vairs ne tikai uz robežu skatīties, bet to arī pāriet.

Man pasē ir Sīrijas vēstniecībā Briselē iegūta un divus mēnešus pacietīgi gaidīta vīza, kaudze dokumentu, fotogrāfijas, skaidra nauda, jo ar bankas kartēm Sīrijā nav, ko darīt, un es klausīšu Mohamedam, kurš šo ceļu mēro neskaitāmas reizes nedēļā un visu zina no galvas, tādēļ, ka lidostu nav, bet braucēju pāri robežai netrūkst.

Mūsu ceļš ar Mohamedu izvēršas gana raibs. Pēkšņi automašīnā atslēdzas kondicionieris, tad nosēžas akumulators. Kad spēkrats atkal atdzīvināts, pie pašas robežas Mohameds konstatē, ka, līkņājot ap iepriekš saplīsušo auto, no kabatas ir izslīdējuši personas dokumenti. Es viņu mierinu, ka tā gadās, ka viss būs labi, jo atzīšos, šis būs ceļš, kuru visā tā garumā paveikšu ar pašai pārsteidzošu iekšēju nesatricināmu mieru un pilnīgu paļaušanos.

„ In Shaa Allah!” tā bieži saka vietējie, jeb,” lai notiek Dieva prāts.” Te citādi nemaz nevar.

Gaidot, kad Mohamedam, kurš veicis neskaitāmus telefona zvanus, atvedīs jaunus dokumentus, stundu pavadām pie Libānas robežposteņa durvīm. Apsargi man piedāvā vienīgo, ar brūnu mākslīgo ādu apvilktu krēslu, cienā ar ūdeni no milzu pudeles, vēlas zināt, kur ir Latvija, un es stāstu, cik daudz vien varu. Cauri robežkontroles punkta metāla detektoram plūst jauni un veci, ģimenes ar maziem bērniem, lielākoties sīrieši. Libānieši tagad ceļo maz. Atceros, ka draugi Beirūtā savulaik man stāstīja, kā labos laikos braukuši uz Damasku pusdienās.

Metāla detektors pīkst bez mitas, bet, kā man saka robežsargi, tas ir nekaitīgs signāls. Trīs pīkstieni nozīmē, ka kādam ir ierocis. Tā arī mēdzot gadīties. Starp nācējiem neredzu nevienu ārzemnieku, rietumnieku.

Sīriešu bērni, ogļu melniem matiem, spīgulīšiem izšūtos krekliņos sākumā kautrīgi, bet tad arvien drošāk nāk draudzēties un sit saujā „dod pieci”.

Te, pie ieejas, es neredzu klaju nabadzību, bet tikai vēlāk, jau braucot tuvāk Sīrijas posteņiem, es pamanu malā pie žogiem karstajā saulē sēdošas ģimenes, sievietes lielos melnos lakatos, nogurušus bērnus ar lielām somām, saiņiem gaidām, iespējams, atgriešanos Sīrijā, iespējams joprojām patvērumu Libānā. Robeža ir cieta vieta, tā neļauj izkāpt un aprunāties. Tai ir jātraucas cauri.

No Libānas līdz Sīrijas robežpostenim braucam pa lielu, tukšu, neitrālu koridoru. Tas ir līkumots ceļš ar labu asfalta klājumu, kuram abās pusēs slejas smilšaini pakalni pelēki dzeltenā krāsā. Ik pa brīdim ceļa abās pusēs vīd milzīgi, tukši reklāmu stabi. Tik lieli, kā allaž Eiropas šoseju malās, kur informē par tuvāko lielveikalu, ēstuvi vai kādu produktu. Viens no tiem ir arī nogāzts un saliekts. Domāju, vai tie ir kļuvuši tukši, sākoties karam, jo, ja reiz šeit ir uzslieti, tad pilnīgi noteikti ir bijuši noderīgi. Vai tie ir sveicinājuši viesus Sīrijā? Drīz samazinām ātrumu. Esam pietuvojušies Sīrijas robežpostenim.

Sīrijas robežpostenis ir līdzīgs tam, kāds ir Libānas pusē. Liela, vaļēja, četrkantīga ēka ar plašu telpu, kuras galā sarindoti lodziņi. Cilvēki stājas rindās, paskaidrojumi ir arābu valodā, tādēļ esmu pateicīga savam šoferim Mohamedam, kurš ar pirkstu norāda, kurā virzienā doties. Un aile, kurā pieņem ārzemniekus, ir teju tukša. Man, gluži kā pirms iebraukšanas Libānā, ir jāaizpilda informācija uz plaukstas lieluma rozā lapiņas, kas ir pieteikums muitai, un, kurā bez visa cita ir jānorāda arī tēva vārds, iemesls iebraukšanai valstī un adrese.

Process, par kuru biju bažījusies, notiek neticami ātri. Manu pasi sīriešu robežsargi pēta, šķirsta, bet ieraudzījuši vīzu, ilgi nevilcinās. Un drīz ar spalgu blīkšķi pret pases lapu, kurā tā nodrukāta, noklaudz zīmogs. Vienīgais nosacījums, man kā žurnālistei, iebraucot Damaskā, tūdaļ ir jāsazinās ar Informācijas ministriju. Manam šoferim tiek iedota lapiņa ar personas vārdu un telefonu.

Tālāk viss notiek zibens ātrumā. Mohameds iedzen nokavēto laiku. Mēs pametam Sīrijas robežposteņus riepām kūpot, un mans šoferis paklana galvu: „Welcome to Syria!”, jeb „esi sveicināta Sīrijā!”.

Man joprojām ir grūti noticēt, ka tas patiešām notiek. Aiz loga slīd pauguraina ainava, lielākoties dzelteni brūna, saules nokveldēta. Parādās nami, blīvāk apdzīvotas vietas, un daudz, jo daudz prezidenta Bašara al Asada attēlu - uz pakalniem, uz afišu stabiem, uz namu sienām, pie sargposteņiem – profils, pretskats, Asads civilā apģērbā, militārā, ar saules brillēm, cepurē, bez. Turpmākās dienās es viņu redzēšu daudz, arī namos, viesnīcu vestibilos, uz krūzītēm, magnētiem, atslēgu piekariņiem, koka kastīšu vākiem. Visur! Dažbrīd kopā ar Vladimiru Putinu.

Mēs brauksim garām Asada rezidencei Damaskā, un Mohameds man neļaus fotografēt: „No, no, no!” viņš kratīs ar pirkstu, kad pacelšu telefona kameru pret koku un mūru apjozto ēku.

Pat neattopu kā esam iebraukuši Damaskā. Tas ir īss un straujš pārskrējiens. Kādā ceļa līkumā, kas atklāj pilsētas kalnaino reljefu, augstā mastā ieraugu milzīgu Sīrijas karogu – sarkans, balts un melns un divas koši zaļas zvaigznes vidū.

Pēc piecu stundu garā ceļa pieripojam pie viesnīcas. Mohameds ir laipns, bet acīm redzami noguris. Šeit es sagaidīšu pārējos ceļa biedrus,  arhitektu un pieminekļu ekspertu Bruno Delandu un abus viņa franču kolēģus, kuri pēta, ko vēl ir iespējams no Sīrijā sagrautā atjaunot un, kuriem pateicoties, es šeit faktiski esmu. Viņi atbrauks pēc dažām stundām.

Un tieši šeit es piedzīvošu arī pirmo, tā saukto „Damaskas pērkonu”.

Mana viesnīcas istaba ir ar nelielu balkonu un ar skatu uz parādes durvīm. Ārā strauji tumst, un uz brīdi izeju laukā, lai ieelpotu Damaskas vakaru. Lejā, blakus āra restorānam, spēlē kvartets. Četri vīri tumšos uzvalkos. Viņu repertuārā ir smalka, mierīga mūzika, kas uz brīdi liek piemirst, kādā vietā un pilsētā patiesībā esam. Un pēkšņi gaisu un arī viesnīcu satricina vairāki attāli dobji būkšķi.

Viens no tiem ir tiks spēcīgs, ka mani iedzen atpakaļ istabā, nost no balkona un loga. Tā sauktais „Damaskas negaiss” vēlāk teiks viens no maniem pieredzējušajiem ceļa biedriem.

Damaskā ir teritorijas, kur nocietinājusies opozīcija un Sīrijas armija joprojām tās bombardē. Nav vakara, kad to nedzird, dažkārt tālāk un klusāk, dažkārt tuvāk – skaļāk un spēcīgāk.

Pagaidījis, kad dunoņa aprimst, kvartets viesnīcas pagalmā paceļ instrumentus, iztaisno vijoļu lociņus un turpina tā it kā nekas nebūtu bijis.

Otrdien no rīta mēs dosimies tālāk, uz Alepo. Kur arī joprojām ducina „Sīrijas pērkons”.

 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie

Populārākie
Interesanti