Sīrijas dienasgrāmata: «Ceļš uz Alepo»

Mēs kopā ar arhitektu un kultūras pieminekļu pētnieku grupu, kuri strādās Alepo, un vietējo gidu gatavojamies izbraukt no rīta. No Damaskas līdz Alepo ir vismaz sešu stundu brauciens. Un ne tāpēc, ka ceļi būtu slikti, kā vēlāk pārliecināšos, tie Sīrijā ir itin labi, vietām pat svaigi asfaltēti, bet tādēļ, ka pirms kara varēja braukt taisnāk.

Tagad uz Alepo ir jābrauc, metot krietnu līkumu, lai neskartu teritorijas, kuras kontrolē „Daīš” un citi teroristiskie grupējumi, kā arī opozīcija, kuras pārņemtos rajonos Sīrijas armija joprojām bombardē.

Alepo ir svarīgi nokļūt līdz saulrietam. Sīrijā tumsa iestājas ļoti agri un arī ātri. Ap septiņiem vakarā jau ir tumšs.

Un tad uz ceļiem būt ir bīstami, uz tiem neviens nevēlas atrasties, jo tad „Daīš” uzbrukumu ir visvairāk.

Taču mums nākas aizkavēties. Man kā žurnālistei iebraukšanai Alepo, gluži tāpat kā jebkurā citā Sīrijas pilsētā, ir vajadzīga īpaša atļauja, bet ir piektdiena, kas Sīrijā ir oficiāla brīvdiena, un informācijas ministrija, kas uzrauga ārzemju žurnālistus, kuri ir valstī, protams, nestrādā.

Bet līdzīgi kā vakar ar Mohamedu un automašīnu un pēcāk daudzos citos brīžos, kad šķiet, te paša spēkiem vairs neko nevar darīt, pēkšņi viss atrisinās. Pēdējā brīdī, kad izbraukšanai uz Alepo ir pienākusi sarkanā līnija, arī man rokā ir vajadzīgais dokuments – oficiāla veidlapa ar ģerboni un zīmogu, ka varu doties. Tas viss pateicoties mūsu gidam un sakariem, kas Sīrijā ir zelta vērtē. Un man cieši piekodina, ka šī būs mana pase turpmākajām dienām šajā zemē.

Mēs braucam ļoti ātri, jo Alepo, ja vien ceļi būs labvēlīgi, pēc pulksteņiem nokļūsim līdz ar tumsas iestāšanos.

Sešas stundas no Damaskas līdz Alepo garām slīd dzelteni pakalni un plaši, pelēkbrūni līdzenumi ar izkaisītiem māju puduriem un ik pēc brīža - kontrolpunkti, kontrolpunkti, kontrolpunkti.

Tajos filmēt un fotografēt ir stingri liegts. Tie parasti ir izvietoti tuvāk apdzīvotām vietām. Tajos ceļu aizšķērso barjera vai asfaltā iebūvēts „guļošais policists”. Pie sargposteņiem - milzīga Sīrijas prezidenta Bašara al Asada bilde. Automašīnas pārbauda Sīrijas armija. Visiem ir jāapstājas.

Reizēm pārbauda tikai šofera dokumentus, reizēm visus, dažreiz liek attaisīt bagāžnieku.

Bet uz priekšu dodamies veiksmīgi, bez liekas kavēšanās. Tikai viena ātra pietura ceļmalas ēstuvē ar lavašā ietītiem vistas gabaliņiem un saldu dzērienu „Cola”. Te pie lieliem gariem galdiem sēž ģimenes ar bērniem, ir skaļi un dzīvīgi. Bet ļoti jūtams, kas ārzemnieku sen nav bijis, pie mums atnāk iestādes saimnieks, apvaicājas, vai viss ir labi, un uz galda noliek milzu salvešu paku.

Ceļš uz Alepo man atmiņā ir iespiedies neizdzēšami. Tas ir savāds. Brīžiem platāks, brīžiem pavisam šaurs. Pretī brauc lieli, veci kravas auto ar vedumu, kura saturu grūti noteikt.

Ir arī pa kādai mazākai kravas automašīnai ar mēbelēm un iedzīvi vezumā, kas dodas Alepo virzienā. Tas nozīmē, ka kāds tomēr atgriežas.

Ceļa malās pa brīžam pavīd sagrautu māju drupas. Dzīvības laukos ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nemaz. Pāris reižu izbraucam cauri ciematiem, kuros ir bērni, sievietes, tirgotāju nojumes, kāds rūcina traktoru, kāds kaut ko labo.

Un tad atkal vientuļas, tukšas, platas ainavas.

Kad veikts jau teju pusceļš, mēs ieraugām kādreizējā Sīrijas rūpniecības centra Homsas aprises.

Pilsētu, no kuras pēc kaujām ir palicis ļoti maz. Homsa ir tālumā, aiz ceļmalas barjerām un kokiem, kas švīkās traucas garām auto logiem. Tas, ko redzu, ir pelēku, lielu, tukšu raķešu sakapātu daudzdzīvokļu namu spokainie, vertikālie stāvi.

Homsu sauc par Sīrijas revolūcijas galvaspilsētu. Un vēlāk te bija smagākās kaujas starp prezidenta Bašara al Asada militārajiem spēkiem, toreizējo Sīrijas Brīvo armiju, tūkstošiem iedzīvotāju vēl pilsētā esot.

Krēslo, un tādēļ ainava aiz automašīnas loga kļūst vēl drūmāka. Šur tur laukos izmētāti sadegušu automašīnu un kaujas tehnikas rūzganmelni vraki. Var tikai nojaust, kas šajos ceļa posmos ir noticis.

Un tad, kad pārtrūkst pēdējais gaismas pavediens, mēs iebraucam Alepo. Klusēdami.

Garām pāršķeltam tiltam pa kādreiz majestātisku ceļu koridoru nonākam pilsētā ar izārdītu seju. Abpus ielām, cik vien tālu skata acis, slejas milzīgi, pelēki, pa pusei nodrupuši nami. Kādreiz te ir bijušas cilvēku mājas, dzīvokļi.

Kādā krustojumā apstādījumos ir kapsēta. Starp kokiem sadīguši ovāli pieminekļi.  Bombardēšanā bojā gājušos vajadzēja apglabāt ātri. Citur nebija kur.

No rīta, kad atkal būs gaišs, Alepo ieraudzīšu mazliet citādu. Tai būs balss un noguris, bet spītīgs pulss.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie

Populārākie
Interesanti