Mācītājs Indulis Paičs: Klusums ir sakārtojošs, dziedinošs

''Priekš manis klusums ir ļoti sakārtojoša, ļoti dziedinoša pieredze, kas iedod dzidru redzējumu uz lietām un skaidrību, ko, es domāju, īstenībā ne ar kādām citām metodēm nevar panākt,'' atzīst Rīgas Lutera draudzes mācītājs, kristīgās meditācijas skolotājs Indulis Paičs.

Indulis Paičs mani ir uzņēmis draudzes namā, darba dienas vidū. Šī ir gaiša, jauna, ziemeļnieciski atturīga ēka, kuras pievilcīgākais elements ir lieli logi. Tie savieno ārpusi un iekštelpu tā, ka redzi dabu, bet nejūti āra vēsumu. Vari raudzīties uz to, bet nedzirdi skaņu. Vari iztēloties, ka esi starp abām telpām.

Es neesmu pie Induļa Paiča viena. Līdz ar mani ir atnākusi pilsētas centra kņada, steiga un trauksme. Klusums ir atkāpies stūrī, bet tieši par to es gribu vaicāt. Kāpēc to būtu svarīgi atkal ieaicināt vidū, ierādīt tam centrālu vietu?

''Dzīvajā dabā vispār tāds pilnīgs klusums nav, jo viss, kas mums apkārt ir dzīvs, tas kaut kādas skaņas rada, un mēs neizbēgami to dzirdam. Arī pat pilnīgā fiziskā klusumā kaut vai savas ķermeņa izjūtas mēs vienmēr varam pamanīt. Bet

klusums ir tas brīdis, kad es kļūstu vērīgs, kad es sāku dzirdēt to, kas notiek. Jo – esot klusumā, apstājoties, norimstot, mēs pamanām lietas, kuras līdz tam esam ignorējuši.

Piemēram, cilvēki, sākot klusuma lūgšanas ceļu vai meditācijas ceļu, ļoti bieži pamana pēkšņi savā ķermenī kaut kādas sajūtas vai pēkšņi atpazīst emocijas. Un tad ir tā, ka tas klusums paceļ augšā kaut kādu materiālu, kas tevī ir – labu un ne tik labu, patīkamu un ne tik patīkamu, un tad tu vari ar viņu kaut kādā skaidrībā tikt. Un tas ir dziedinoši,'' spriež mācītājs.

Gonga skaņas ir daļa no kristīgās meditācijas, ko viņš māca. „Tā uzdevums ir pārtraukt mūsu domāšanu un kustēšanos. Tas mūs aptur,” saka Indulis Paičs.

Un es uzdotu jautājumu par situāciju, kas, protams, ir fantāzija, kas nav iespējama, un tomēr. Ja vienā dienā - tāpat kā Zemes stundā, lai domātu par dabu, vidi un enerģijas patēriņu, izslēdz gaismas spuldzes pasaules slavenākajiem tiltiem un Eifeļtornim Parīzē, - cilvēki gluži vienkārši apklustu. Ko mēs sadzirdētu?

''Es domāju, mēs būtu spiesti kārtējo reizi mainīt to virzienu, kam mēs esam pievērsti. Es domāju, cilvēkam ir ļoti sarežģīti iedomāties šādu situāciju, jo dzirde ir, kā zināms, viena no pašām pirmajām maņām, kas mūsos vispār rodas. Cilvēks vēl ir mātes ķermenī, un viņš temperatūru nejūt, jo ķermenis apkārt ir tieši vajadzīgajā temperatūrā, un viņš neredz, bet viņš jau sāk dzirdēt mātes sirdspukstus. Un bieži vien dzirde ir viena no pēdējām maņām , kas vēl cilvēkam saglabājas, - viņš vairs nespēj uztvert neko citu, bet viņš var dzirdēt, ka kāds ar viņu runā. Tā kā tā ir tāda ļoti liela mistērija – iedomāties, kā tas ir, ka mēs pēkšņi visi apklustu. Es domāju, ka tas, ko tad mēs dzirdētu, - mēs dzirdētu pašu esības būtību, ja tā var teikt. Mēs sadzirdētu to, kas ir viņpus skaņām. Tad tā vietā nāktu viena pieredze, kuru tu dzirdi ne vairs ar ausīm, bet ar savu sirdi. Un tā ir pieredze, ka tu esi savienots ar pašu visas esības pamatu.''

2 komentāri
Jā,
tiešām, runā par klusumu, bet dara pavisam pretēji. Nav labi ar šo cilvēku.
Ehh
Būtu labāk paklusējis...
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti