Sīrijas dienasgrāmata: «Kāzas»

Alepo mostas agri. Un kā jau Tuvo Austrumu pilsēta – arī skaļi. Mana viesnīca atrodas rajonā, ko ieskauj nelielas amatnieku darbnīcas un sīkveikali. Ielas ap to ir šauras, tādēļ satiksme nav liela, vien pa reizei, skaļi pīpinot, garām patraucas kāds noputējis, dzeltens taksometrs.

Pīpināšana nav agresija, tas ir saziņas veids ar citiem braucējiem un gājējiem, jo satiksme Sīrijā gan pilsētās, gan uz lielajiem ceļiem, nav organizētā tā kā Rīgā vai Briselē. Te apdzen, apsteidz, izmainās visās iespējamās joslās un veidos, kas tobrīd ir brīvi un pieejami.

Alepo taksometri ir mudīgi, nenosakāmas markas auto, kurus ātri var notvert uz ielas.

No vairāk nekā četriem miljoniem iedzīvotāju Alepo tagad ir palicis 1,5 miljoni. Tas, kurš pilsētu pazīst labi un ilgi, noteikti tūdaļ pamana atšķirību. Un mani urda jautājums, kā dzīvo tie atlikušie cilvēki, kuri kara dienās to nepameta, kuru mājas nav izpostītas, vai, ja ir, viņi raduši iespēju patverties citur.

Daudzu bizness ir slēgts. Tas kara apstākļos kļuvis neiespējams. Viesnīcas, tūrisma sektors, kas bija viena no Alepo dzīvības artērijām, ir iznīcināts. Šajās Alepo dienās vairākkārt pabraucu garām sagrautajai „Sheraton” viesnīcai, kas ir bijusi liela, moderna ēka un par kuru internetā pēdējās atsauksmes tūristi atstājuši 2013. gadā.

Es satieku amata meistaru, virpotāju, septiņu bērnu tēvu Omāru vecpilsētas tuvumā, viņš man stāsta, cik ļoti gaida brīdi, kad atkal būs darbs.

Maima, kura strādā vietējā iestādē, man pastāsta, ka pirms kara viņa spējusi nopelnīt līdz pat 700 dolāriem mēnesī. Tagad tie ir vien 100 dolāri, ar kuriem var tikai izdzīvot. (1 dolārs ir 500 Sīrijas mārciņu).

Alepo operas nams ir slēgts. Bet, kā man sacīs vietējie, nekad nav aizvērušās skolas, arī sīvāko kauju gados ne.

Alepo ir kā šaha galdiņš, izraibota. Vissmagāk sabombardēta ir vecpilsēta, Austrumu daļa, 60% visas pilsētas ir vairāk vai mazāk ievainota, bet dažu minūšu braucienā no absolūtās postažas ir dzīvības pilnas teritorijas. Apģērba, apavu, pārtikas veikali, bankas, āra restorāni, parks ar palmu rindu. Te iebraucot, viss iepriekš skatītais lielas kā ļauns murgs.

Pie kādas ātro uzkodu ēstuves, kurā top kebabs un citi vietējie gardumi, ārpusē nolikts galds ar traukos svaigi sagrieztiem dārzeņiem. Ar tiem var cienāties par velti. Kad stāvu un pētu apkārtni, man pēkšņi blakus nostājas automašīna, un iekšā sēdošie pasauc pie loga. „Russija?” atskan jautājums. „Latvija!” atbildu. Pie stūres sēž vīrietis Sīrijas armijas formā. Blakus sieviete baltā galvas lakatā un aizmugurē meita. Viņi pasniedz man pretī nelielu, apaļu, baltā, gludenā papīrā ietītu felāfelu – eļļā ceptu plācenīti.

Un tā nav vienīgā reize, kad Sīrijā mani cienā. Tāpat vien – dārzeņu tirgotāji, kuri savu pieticīgo, saulē savītušo produkciju sarindojuši kastēs un ratiņos ielu malās, vienkārši garāmgājēji un kāds vīrs, kad pēc kebaba notiesāšanas meklēju salveti, aiziet uz automašīnu un atgriežas ar veselu kasti un noliek man priekšā.

Mani brīdināja par sīriešu viesmīlību, bet tagad to visā krāšņumā ieraugu pati. Un tā ir ne tikai Alepo, tā būs arī pa ceļam atpakaļ uz Damasku un arī pašā pilsētā, pat uz robežas, jau aizbraucot.

Vakarā, kad satumst, mēs kopā ar ceļabiedriem aizbraucam uz baznīcu. Alepo, tāpat kā visā Sīrijā, gadsimtiem sadzīvo tautības un reliģijas.

Uz Svētā Franciska katoļu dievnama kāpnēm pulcēja kāzinieki. Līgava baltā, garā plīvurā ar lielu baltu rožu pušķi. Blakus jaunais vīrs – tumšā uzvalkā ar tauriņu. Kāzas izskatās greznas.

Pie durvīm stāv ziedu pušķiem rotāts koši balts limuzīns. Vēlāk Tēvs Ibrahims, kurš tikko salaulājis Abdullu un Ritu, sacīs, ka draudze tik ļoti priecājas par abiem jaunajiem. Šajā baznīcā, uz kuras jumta sīvas bombardēšanas laikā uzkrita raķete, kopš maija pie Tēva Ibrahima vērsušies vairāk nekā 60  pāru.

Jauniešiem pašiem nav nekā. Draudze palīdz atjaunot viņu mājas, samaksāt īri par pagaidu mitekli un arī sarīkot kāzas. „Bet kāzas,” kā saka Tēvs Ibrahims, „ ir šīs saplosītās pilsētas cerību stars.”

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti