Kā jums šķiet, kāpēc pāvesta vizīte ir svarīga Latvijai? Vai tas saistāms ar Rīgas bīskapijas un Latvijas valsts simtgadi?
Tas ir pieskaņots Latvijas simtgadei, protams, bīskapijas atjaunošana. Jebkura šāda mēroga reliģiska, arī valsts līdera vizīte Latvijā, protams, piesaista mediju uzmanību. Tas ir notikums, pirmkārt, katoļiem, kuriem pāvests ir ļoti svarīga figūra, bet arī sabiedrībai kopumā. Tāpēc ka daudzi viņu uzlūko kā harismātisku personību, kura prot komunicēt ar cilvēkiem un prot saistoši pateikt interesantas lietas.
Tieši par sabiedrību arī mans nākamais jautājums. Katoļiem, protams, šī vizīte ir diezgan svarīga, bet kā ir ar tiem, kas ir ārpus konfesijām un citu konfesiju pārstāvjiem? Piemēram, kā jūs vērtējat to, ka pāvesta vizītes diena ir brīvdiena?
Lietuvā pāvests iebrauc sestdienā, kad ir brīvs tāpat. Igaunijā, cik man zināms, brīvdienas nav. Jā, tas man šķiet pārspīlēti, jo mēs taču nerīkojām brīvdienu tad, kad iebrauca Dalailama. Labi, var teikt, ka tās ir dažāda līmeņa personas, tomēr man liekas, ka tas ir pārspīlēti.
Šā vai tā tie cilvēki, kuri vēlēsies piedalīties dievkalpojumā vai skatīties to, viņi to darīs. Bet tā nebūs visa sabiedrība.
Sabiedrībai neatkarīgi no tā, vai reliģiski praktizējošai vai ne, protams, kopumā pāvesta domas varētu būt interesantas, jo viņš jau vēršas ne tikai pie reliģiju praktizējošiem cilvēkiem.
Bet vienlaikus problēma ir tā, ka mēs pārāk pievēršamies personībām un notikumiem.
Tad nu daudzi cilvēki varbūt domā, ka nākamajā dienā pēc pāvesta vizītes mēs būsim draudzīgi, laimīgi, visi korumpētie politiķi nesīs aploksnēs sazagto naudu uz Saeimu, un tā krāsies milzīgās kaudzēs – bez šaubām, es pārspīlēju. Bet es palasīju Jāņa Pāvila II runas Latvijā 1993.gadā. Viņš runā par savstarpēju cieņu, par saskaņu starp tautām, par to, “lai tiktu rasti risinājumi situācijās, kas prasa labvēlīgu nostāju pret citām tautām, ar kurām saskarsme ilgu laiku ir bijusi sarežģīta, situācijās, kad nepieciešams vērst par draudzīgām attiecības, ko aizēno neuzticība un pat apslēpts naidīgums pret tiem, kas pagātnē tīkoja lemt citu likteni.” Bet ir pagājuši daudzi gadi, un nevar teikt, ka šobrīd kaut kas ir ļoti mainījies šajās starpetniskajās attiecībās. Vēl jo vairāk, populisma politikā pirms vēlēšanām, manuprāt, tagad ir vēl vairāk, nekā bija 90.gados.
Nevar gaidīt, ka viens notikums vai notikumu kopums kaut ko radikāli mainīs sabiedrībā.
Protams, tas var likt domāt – tieši tāpat kā jebkurš cits šāda mēroga notikums. Kaut kādas lietas, kas mūs izaicina, liek no jauna uz kaut ko paskatīties. Bet tāpēc vien jau sabiedrībā nekas krasi nemainīsies.
Vai pāvesta vizīti apgaismos vai aptumšos arī apstāklis, ka Latvijā tuvojas vēlēšanas?
To mēs labāk varēsim analizēt pēc vizītes. Bet arī šobrīd – mēs jau redzam, kā kurš politiķis izsakās par šo vai citiem ar reliģiju un sabiedrību saistītiem jautājumiem. Kaut vai nesenā seksa skandāla lietā – ka tas aizvaino Latgali, ka pastāv kaut kāda katolicisma ienaidnieku organizācija Eiropā, kas to visu ir inscenējusi. Tiek paustas banalitātes, kuras var patikt kādai vēlētāju daļai.
Taču šāda jautājumu nostādīšana kaitē pašai baznīcai, jo kritika, atklātība ir tās, kas jebkurai organizācijai ir vajadzīgas, jebkurai.
Lielas un hierarhiskas organizācijas, kā Romas Katoļu baznīca, grūti pielāgojas jaunajiem apstākļiem, ka par visu uzzin – vairāk vai mazāk – un par visu runā – mediji, cilvēki uz ielas. No tā mēs nevaram izvairīties. Tas nav nekas pats par sevi slikts, tas nevienu nepadara par kristietības vai katolicisma ienaidnieku.
Kā jums šķiet, vai pēc pāvesta vizītes Latvijā Latvijas Romas Katoļu baznīca varētu kļūt nedaudz liberālāka?
Tā ir tāda drusku zīlēšana kafijas biezumos.
Es nedomāju, ka pāvesta vizīte būs krass pavērsiens. Protams, to mēs nezinām.
Bet atkal - Franciska liberālisms ir pārspīlēts. Ja mēs skatāmies dokumentus un tekstus, piemēram, viņa apustulisko pamudinājumu “Amoris laetitia”, kur citu starpā ir norāde uz to, ka šķirteņi noteiktos apstākļos, saziņā ar draudžu un diacēžu vadību, var iet pie dievgalda. Taču Polijā vai Latvijā šo vēstuli interpretēs vienā veidā, daži vācu bīskapi, pēc viņu izteikumiem spriežot, to izmantos to kā iespēju, lai cilvēki, kuri dzīvo baznīcas nesankcionētās attiecībās varētu piedalīties pie vakarēdiena. Bet tāpēc pāvests nav jāuztver kā liberālis. Viņš provocē, aicina domāt, bet viņa galvenā ideja ir, ka žēlsirdība ir svarīgāka par dogmatismu. Nav jau redzams, ka Katoļu baznīcas ētikas mācība vai dogmas tiktu atceltas. Uz tām varbūt paskatās citādi, atstājot telpu dažādām interpretācijām. Un ir zināma decentralizācija – katrā bīskapijā var rīkoties nedaudz citādi. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis – tā ir lielvalsts, kurā ir atšķirīgi domājoši bīskapi, tāpēc ir lielāka dažādība.
Proti, draudzēm ir lielāka brīvība?
Lielāka atvērtība. Bet es to tā uzreiz negaidītu Latvijā. Katrā valstī tas ir citādi, atkarībā no vietējā kultūras un reliģiskā konteksta. Tas, kas būs iespējams Austrijā katoļu baznīcā, nebūs iespējams šeit, Latvijā.
Nedomāju, ka kaut kas ir kardināli mainīsies, jo ir pilnīgi skaidras sarkanās līnijas.
Pēc tikšanās ar Zviedrijas luterāņu arhibīskapu pāvests taču lika saprast– viena sarkanā līnija ir sieviešu ordinācija, lai arī var runāt, iespējams, nākotnē domāt par sievietēm diakonēm; otra sarkanā līnija ir viendzimuma attiecību atzīšana. Jā, lielāka atvērtība, izpratne, žēlsirdība pret citādību. Bet tas tomēr nozīmē – ka tev ir žēl tā cilvēka, bet tu vienalga nepieņem viņu tādu, kāds viņš/viņa ir.
Medijos diezgan daudz tiek apgalvots, ka pāvests ir liberāls. Vai tas tā ir tāpēc, ka pastāv šis aicinājums būt žēlsirdīgiem, vai arī tāds viņš izskatās pēc Benedikta XVI?
Pirmkārt, jā, pēc Jozefa Racingera jeb Benedikta XVI gan komunikācijas forma, gan izteiksmes līdzekļi ir citādāki. Šis pāvests nāk no citas vides, kur ir akcents gan uz nabadzīgajiem, gan sociālo taisnīgumu, jo ir šis Latīņamerikas konteksts. Jā un nē. Vēl šogad pāvests Francisks apsveica Gutjaresu, kas ir viens no atbrīvošanās teoloģijas veidotājiem, 90 gadu jubilejā. Pāvests viņu slavēja par viņa nopelniem, bet reizē arī intervijās Francisks uzsver, ka, tāpat kā priekštecis, kritizē aizraušanos ar marksismu un vispār revolucionāras idejas, kas vedina uz radikālām pārmaiņām sabiedrībā.
Tomēr viņš pieņem aicinājumu domāt par sociāli atstumtajiem, tas parādās viņa runās.
Taču tas nav nekas jauns – arī agrāk baznīca ir runājusi par to visa 20.gadsimta laikā un vēl agrāk. Vērts pieminēt kaut vai Leona XIII 1891. gadā publicēto encikliku “Rerum novarum”. Mūsdienās atšķiras veids, kā tiek runāts par sociālo problemātiku, arī problēmu loks, taču pati par sevi šī nav milzīga novitāte.
Varbūt pāris vārdos izstāstiet, kas ir atbrīvošanās teoloģija un vai pāvests to pārstāv.
Atbrīvošanās teoloģija ir virziens ir 20.gadsimta teoloģijā, kas vispirms ir veidojies Latīņamerikas katoļu vidē, bet ko vēlāk ir pārņēmuši arī protestanti. Akcents tajā ir uz nabadzīgajiem, pievērstību sociāli atstumtajiem – nabadzīgie tiek saprasti kā plaša kategorija, ne tikai tie, kas dzīvo no iztikas minimuma. Akcents ir uz praksi, un te ir saistība ar marksismu – pasaule ir jāpārveido, tā ir jāmaina ne tikai reliģiskā nozīmē, bet jāievieš arī taisnīgāka ekonomika, taisnīgāka politiskā sistēma un tamlīdzīgi.
Pēc komunisma sabrukuma arī paši atbrīvošanās teologi pakāpeniski pārveidoja savu teoloģiju, saprotot, ka brīžiem tai bijis raksturīgs naivums – katru revolucionāru kustību tomēr nevar uzskatīt par Dieva iedvesmotu, jo tā var nest jaunu vardarbību.
Ar to viņi saskārās pašā Latīņamerikā, kad, piemēram, maoistu grupas izrēķinājās ar tiem pašiem nabadzīgajiem. Atbrīvošanās teoloģija, protams, katrā kontekstā būs atšķirīga – Eiropā to raksta un praktizē citādi, arī atbrīvošanās teoloģija Latvijā atšķirsies no tās, kas ir Vācijā. Tas vairs nav tikai kristietības konteksts. Ir arī jūdaistu atbrīvošanās teoloģija, piemēram, rakstīta primāri Izraēlai. Konteksts – palestīnieši, ebreji – etniskās attiecības.
Pāvests atbrīvošanās teoloģijai ir tuvs tiktāl, cik akcentē pievērstību nabagiem, atbrīvošanās teologs viņš nav.
Ja runājam par pāvestu, kā jūs vērtējat viņa vārda izvēli? Ko pāvests ar šo vārda izvēli grib pateikt pasaulei?
Tam ir saistība ar to, ka Svētais Francisks pievērsās “mazajiem cilvēkiem”, sociāli atstumtajiem. Franciskāņi bija daļa no klosteru reformu kustības – klosteris nevis kā varas, politiskais vai ekonomiskais centrs, bet gan kā pievēršanās marginalizētajiem. Jau tūlīt pēc ievēlēšanas pāvests norādīja uz Svēto Francisku, kura darbība arī mūsdienās mudina pievērsties atstumtajiem, rūpēties par visu radīto.
Izvēloties vārdu, viņš ir pateicis, kas būs viņa kā pāvesta misija?
Jā, tas jau parādās arī ārējā formā. Esmu divreiz bijis grupu audiencēs pie pāvesta. Atceros, Jānis Pāvils II visus pieņēma pilī, greznā zālē ar freskām, – var nepārspīlējot teikt “ļoti karaliski”. Katrs tuvojās tronim un skūpstīja vai pasniedza roku. Francisks savukārt bija licis saprast - formālas audiences viņam nepatīk. Audiencē, kurā piedalījos, pieņēma ļaudis ārpusē, pie Pētera katedrāles. Mēs kā īpašie viesi bijām vispārējās audiences daļa – atšķirība bija tikai sēdvietās, kas bija tuvāk. Vizuāli notiekošais atšķīrās. Francisks arī dzīvo Vatikāna viesu namā, nevis pilī, kur dzīvojuši viņa priekšteči.
Dzīvesveids, komunikācijas veids, spontanitāte, kad viņš apstājas parunāties ar cilvēkiem - par šausmām drošībniekiem –, tas viss, protams, norāda uz izmaiņām.
Arī Jēkaba katedrālē būs mise, kur aicināti vecāka gadagājuma ļaudis.
Kā jums šķiet, vai publiskās telpas un mediju uzmanība ir vienlīdzīgi sadalīta starp konfesijām?
Nē. Bet tas ir saprotami, jo nevar jau ietekmē un atpazīstamībā salīdzināt, teiksim, Romas pāvestu ar kādas protestantu konfesijas vadītāju, piemēram, Vispasaules Luterāņu federācijas prezidentu. Gribam vai ne, bet pāvests pārstāv arī pilsētvalsti, Vatikānu, arī politiskā diplomātijā ir pazīstams.
Kā vērtējat to, ka Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus Aglonā ik gadu tik plaši apmeklē arī politiķi, piesaistot plašu mediju uzmanību?
Tas ir tāds politisks gājiens, kas jau gadiem šeit ir bijis. Tas, protams, ir saistīts ar politisko pietuvinātību Latgales vēlētājiem.
Parādās jautājums – vai visi politiķi ir tik masveidā reliģiozi?
Diez vai, jo viņi nebrauc tikpat lielā skaitā uz kādu pareizticīgo svētvietu vai vēl kādas citas konfesijas centru. Ir nevienmērīga uzmanība, ja runā par to. Protams, pāvesta vizīte ir citādāka, mēs pēc tās vēl diezgan daudz dzirdēsim.
