Ilze Nagla: Mūsu saruna notiek īsi pirms samita, kas būs pirmais jaunajam ASV prezidentam Džo Baidenam. Ar iepriekšējo prezidentu Donaldu Trampu komunikācija un sadarbība NATO nebija viegla. Cik lielu atšķirību jūs tagad sagaidāt no Džo Baidena?
Baiba Braže: Protams, jums ir taisnība – ne NATO, ne valstu līderiem sadarbība ar iepriekšējo ASV administrāciju nebija viegla. No vienas puses, tas varbūt pat enerģizēja un padarīja aliansi redzamāku, jo bija publicitāte un NATO vārda atpazīstamība, un arī NATO daudzās galvaspilsētās tika daudz vairāk novērtēts. Un arī praktiski tas izpaudās, ka NATO valstu ieguldījums aizsardzībā kopš 2014. gada ir tikai audzis – visās valstīs – gan salīdzinājumā ar procentiem no kopprodukta, kas tiek tērēti aizsardzībai, gan arī absolūtos skaitļos. Un tagad īsi pirms samita mēs ceram publicēt arī jaunos rezultātus par aizsardzības izdevumiem NATO dalībvalstīs, kas pārliecinoši parāda tendenci, ka valstis joprojām to uztver ļoti nopietni.
Protams, Baidena kungs ir jau visiem mums zināms, jau gadu gadiem – ar to, cik spēcīgi viņš aizstāv transatlantisko aliansi, gan arī ar savu pārliecību kopumā, ka kolektīva atbilde uz draudiem ir vislabākā. Gan tonis, gan arī paredzamais kopējais noskaņojums būs daudz citādāks. Visi ļoti gaida samitu.
Bet, vai tas, ka ar Džo Baidenu attiecības būs vieglākas, neliks NATO atslābt?
Tas ir tas, no kā visi arī brīdina – ka nekādā veidā tas nenozīmē, ka ASV atgriežas pie kaut kāda atslābuma attiecībā uz valstu nopietnību uz ārējiem draudiem, uz aizsardzības spēju stiprināšanu, uz ieguldījumiem aizsardzībā, un arī uz politisko vienotību. Visas aizsardzības spējas un spēja pieņemt lēmumus NATO balstās šajā politiskajā vienotībā, kas balstās kopējā draudu izpratnē un veidos, kā atbildēt uz šiem draudiem.
Kādas ir prognozes par ASV iesaisti Eiropā? Vai tā var mainīties?
Grūti šobrīd pateikt, skaidrs ir tas, ka ASV administrācija ir izsludinājusi un šobrīd veic savas pasaules klātbūtnes un savu aizsardzības spēku klātbūtnes izvērtējumu visur. Un šobrīd rezultātu tam vēl nav. Bet skaidrs ir tas, ka šobrīd [ASV] administrācija ir paziņojusi, ka no Vācijas neizvedīs spēkus, faktiski tur pat nedaudz tie tiek palielināti, un mēs arī redzam ASV spēku klātbūtni visos vingrinājumos, visās mācībās – gan lielākās, gan mazākās, un arī aktīvu sadarbību ar sabiedroto spēkiem.
Ja dažos vārdos vajadzētu raksturot Briseles samita galvenos mērķus - kas ir tas ko NATO vēlas sasniegt Briselē?
Tas ir viens no soļiem kā piemērot NATO – 30 valstu aliansi – nākotnei. Nostiprināt kopīgās vērtības. Kad mēs lasām NATO līgumu – tas ir tikai 14 pantus garš, bet tur ir ļoti skaidri norādīts, ka mūsu alianse balstās uz mūsu brīvību un tiesību aizsardzību, pamatojoties uz NATO hartu. Tā ir aizsardzības alianse. Bet mēs skaidri arī apzināmies, ka dzīvojam citā pasaulē attiecībā uz ārējiem draudiem un izaicinājumiem – un tā ir Krievijas agresīvā uzvedība pie NATO robežām un ne tikai. Tās ir Ķīnas pieaugošās spējas gan militāri, gan politiski un arī uzvedība, kas ir dažkārt izaicinoša – gan kopīgo vērtību, gan cilvēktiesību ziņā. Bet tās ir arī militārās spējas, ārkārtīgi lielas spējas jaunajās tehnoloģijās, kosmosā – un mums ir jāsaprot, ko tas nozīmē. Protams, arī terorisms nekur nav zudis, un NATO ļoti nopietni uztver arī šo draudu.
Samitā jūs plānojat precizēt, kas tad ir ārējie ienaidnieki un ārējie draudi?
Samita galvenais uzdevums būs nostiprināt transatlantiskās saites, nostiprināt to, ka alianses izmaiņas un piemērošanās – "NATO 2030" lēmumu paketes ietvaros – tiešām tiek pieņemtas. Tas attiecas gan uz aizsardzības un atturēšanas spēju stiprināšanu, tas attiecas uz nemilitāro jeb hibrīdo draudu spēju – mūsu spēju atbildēt uz šiem draudiem, tas attiecas uz visas sabiedrības izturētspēju.
Faktiski NATO pirmo reizi pateiks, ka mūsu valstu, sabiedrību un vērtību aizsardzība ir visas sabiedrības uzdevums – nav tikai runa par militāro atturēšanu un aizsardzību.
Kas attiecas uz piemērošanos nākotnei un mūsdienu tehnoloģijām, svarīga ir mūsu sabiedrības spēja būt gataviem – nepieņemt draudus un atbildēt tiem – tas ir arī katra mūsu sabiedrības locekļa uzdevums. Tas nav tikai aizsardzības ministrijas vai valdības uzdevums.
Bet tie ir lieli mērķi, kas prasīs arī lielus finansiālus ieguldījumus. Vai NATO ir gatavs prasīt, lai dalībvalstis palielina savas kontribūcijas NATO?
Šobrīd tā ir daļa no diskusijas un, visticamāk, līderu un valstu vienošanās par to, kādā veidā finansējuma pakete tiek piemērota, būs pēdējā brīdī. Bet neapšaubāmi tas nozīmēs ne jau lielāku kopējo pieaugumu dalībvalstu [tēriņiem], kas tiek veltīti aizsardzībai, bet gan no nacionālā aizsardzības izdevumu pieauguma nelielu daļiņu novirzīt kopējām NATO spējām. Jo šobrīd pavisam neliela daļa no valstu tēriņiem aizsardzībai tiek veltīta kopējam NATO budžetam.
Tātad NATO grib vairāk naudas?
Protams. Un dalībvalstis šobrīd grib, lai NATO dara daudz vairāk. Un NATO ir šī atbilde uz kopīgajiem draudiem. Un, ja mēs gribam, lai NATO dara vairāk – tam nepieciešami lielāki resursi.
Kiberuzbrukumi no grupām, kas bāzētas Krievijā, pēdējā laikā ir skāruši vairākus lielus ASV uzņēmumus, un ASV jau ir izteikusies, ka Kremlis par to ir informēts. Kādas ir NATO iespējas pret to cīnīties? Vai kiber-pret-uzbrukumi varētu būt NATO dienas kārtībā?
NATO ir atzinis, ka kiberjoma tāpat kā gaiss, zeme vai jūra ir viena no operacionālajām jomām. Un arī atzinis, ka 5.pants un 5.panta piemērošana attiecas uz kiberuzbrukumiem. Vienlaikus, protams, ka lielākā daļa kiberuzbrukumu notiek tādā veidā un tādā ātrumā, kur atbilde ir nepieciešamas ļoti ātri. Un visbiežāk tie vērsti uz privāto sektoru un arī lielākām institūcijām. Tāpēc atbilde – vai tā ir nacionālā vai iekšēji valsts atbilde – nāk pirmā. Ir svarīgi saprast, kas notiek. Otrais, kas ir efektīvākais veids, kā novērst sekas. Un nākamais, par ko mēs diskutējam – kā sodīt nodarītājus. Paša NATO tīkli, gan civilās, gan militārās iekārtas, informācijas sistēmas tiek aizsargātas 24/7.
Par pretuzbrukumiem - kā sodīt šo te kiberuzbrucējus?
Šobrīd NATO nav bijuši precedenti, kad uzbrucēji sodīti. Valstīm ir savas ofensīvās spējas – parasti par to skaļi netiek runāts, kādā veidā tas notiek. Bet NATO ietvaros mūsu uzdevums ir nodrošināt, ka ir platforma informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm, ka ir savstarpēja sapratne, kas ir efektīvākie atbildes veidi – vai “DDoS” uzbrukumi vai oficiālu pieeju iegūšana, lai tiktu tālāk tīklos, vai tie tā saucamie “ransomware” vai kas cits.
Svarīgi saprast, kas notiek, un apmainīties ar informāciju starp valstīm iespējami ātri, lai identificētu draudus un citas valstis varētu tos novērst.
Visās mūsu mācībās un vingrinājumos kiberoperācijas un kiberuzbrukumi, un to atvairīšana vienmēr ir daļa no scenārija – tas visu laiku tiek izspēlēts un valstis savā starpā sastrādājas. NATO ir arī atsevišķs kiberaizsardzības centrs, kas atrodas dažādās vietās – gan militārais, gan civilais, gan incidentu atbildes vienība. Tā ir sadarbība gan iekšēji NATO struktūrām, gan starp valstīm, jo viss notiek ārkārtīgi ātri. Tas sniedz pamatu valstīm identificēt, kas ir labākais atbildes veids. Vai tas ir kā redzējām ASV pēc uzbrukuma “Colonial Pipeline” – ASV reāli gāja un atklāja, kas ir darītāji, atklāja viņu finanšu kontus. Ne visa informācija par to publiski ir pieejama.
Ja tiek identificēts, no kurienes nāk šie draudi, vai var būt situācija, ka NATO preventīvi likvidē šīs grupas?
Tas ir jautājums, ko mēs droši vien atklāti televīzijā nediskutēsim – neviena no šīm situācijām nav vienāda. Katrā situācijā gan atklāšana, gan pretdarbība ir ļoti individuāla un ļoti specifiska. Bet tas, ko jūs redzēsiet, protams, no NATO dokumentiem, gan arī no dažādām praktiskām rīcībām – kiberaizsardzība ir reāli prioritāte. Un mēs arī šobrīd diskutējam par jaunu kiberaizsardzības politiku NATO ietvaros. Iespējams, ka jau uz samitu šī vienošanās būs.
Attiecībā uz tādiem draudiem kā kiberuzbrukumi vai informācijas uzbrukumi – tā saucamie hibrīddraudi – tā viennozīmīgi ir viena no jomām, ar ko mūsu pilsoņi sastopas visbiežāk. Atbilde uz tiem nenāk tikai no valdības vai no mūsu militārajām struktūrām. Arī privātajā sektorā, visām kompānijām ir jāapzinās, ka tās ir pakļautas šiem uzbrukumiem – viņiem ir jābūt gataviem, jāmācās, jāinvestē gan tīklu aizsardzībā, gan cilvēku apmācībā, zināšanās, sadarbībā ar valsts struktūrām, vienam ar otru. Arī katram no mums individuāli – mēs taču nebāžam mutē un nerijam visu, kas mums ienāk prātā! Mēs taču izvēlamies, ko mēs ēdam vai dzeram! Tas pats attiecas uz mūsu uzvedību kibertelpā – kādas ir aplikācijas, ko mēs lejuplādējam, kādas ir piekļuves paroles – tā ir elementāra higiēna.
Pirms neilga laika pieredzējām Krievijas karaspēka grupēšanos gar Ukrainas robežu. Vai šobrīd ir skaidrs – kas tas bija? Pabaidīšana vai reāls drauds?
Tur mēs redzējām, kā NATO ir spējis piemēroties salīdzinājumā ar 2014. gadu – cik daudz ir ieinvestēts gan izlūkošanas spējās, informācijas apmaiņā, lai redzētu un saprastu, kas notiek. Mēs faktiski "dzīvajā" varējām sekot tam, ko Krievija darīja. Protams, interpretācijas par to, kas bija mērķis – vai tā bija tikai spēka demonstrācija vai tā bija piespiedu rīcība, lai panāktu kaut kādu Ukrainas vai NATO uzvedību – tas ir cits jautājums. Tā ir iekšēja analīze, ar kuru es nevaru dalīties. Bet jūs redzējāt – cik vienotas bija NATO valstis savā nostājā attiecībā uz Krievijas uzvedību, cik labi un precīzi rīkojās Ukrainas kolēģi – ļoti pieauguši, prātīgi, izsvērti, neļaujot Krievijai nekādā veidā tālāk provocēt situāciju un nekļūstot pašiem par provokācijas upuriem.
Situācija tika uztverta ļoti nopietni – gatavība tika paaugstināta gan Ukrainas spēkos, gan arī, es varu teikt, NATO spēkos. Mēs bijām gatavi un sekojām situācijai ļoti nopietni.
Es nedomāju, ka tas ir jāuztver kā kaut kāds Krievijas atšķirīgs uzvedības veids no tā, ko tā jau ir darījusi. Mēs redzam, ka Krievijas agresīvā rīcība ir turpinājusies visus šos gadus un spēka demonstrācija ir ļoti skaidra.
Cik lielā mērā NATO kā demokrātisku valstu kopums spēj cīnīties pret dezinformācijas uzbrukumiem?
Mūsu pieeja ir diezgan aktīva. Mēs esam diezgan daudz investējuši – gan tehnoloģijās, gan datu apstrādē, gan arī cilvēkos un prasmēs. Lai, pirmkārt, spētu sekot un saprast, kāda ir šo ārējo avotu komunikācija un ko tas nozīmē NATO un sabiedrotajiem. Ja ir nepieciešams atspēkot kādu momentānu dezinformāciju – vislabāk to ir darīt ļoti lokālā līmenī, kur tā ir parādījusies. Te īpaši labi darbojas gan Polijas, gan Latvijas, gan Lietuvas kolēģi. Bet arī citas valstis, piemēram, "Ryanair" lidmašīnas situācijā Šveices ārlietu ministrija ātri paziņoja, ka no Šveices nekādas vēstules nav sūtītas. Vislabāk atspēkošanu darīt lokālā līmenī un tad no NATO puses mēs varam pastiprināt šo atspēkojumu. Ja ir informācijas uzbrukumi tieši NATO – mēs tos atspēkojam. Bet galvenā investīcija no mūsu puses ir mūsu pašu komunikācijā. Mūsu stāsts, protams, ir par to, ka NATO ir 30 valstu aizsardzības alianse - mūsu uzdevums ir aizsargāt un atturēt, novērst krīzes un palīdzēt partneriem. Šajā jomā tas, kas attiecas uz manu darbu, mēs ļoti skaidri rādām to, ko NATO dara, un mēs to stāstām ar faktiem. Piemēram, tikko bija lielais NATO vingrinājums "Steadfast Defender 2021". Mēs jau ilgu laiku pirms tam atklāti stāstījām, ko tas nozīmē, ka tas nav ne pret Krieviju, ne pret kādām citām valstīm vērsts, ka tas ir normāls NATO dalībvalstu vingrinājums, mācības. Caur šo faktu caurspīdīgo komunikāciju mēs panākam to, ka ir zināms, ko NATO dara, un vienlaikus – vai tā ir mūsu auditorija vai tā ir mūsu iespējamo izaicinātāju auditorija – viņi zina un saprot, ka NATO ir nopietni. Tā nav tāda ilūzija ar putekļslotiņu.
