Ja dzirdam par burvjiem, šamaņiem, orākuliem, vārdotājiem, zīlniekiem, dziedniekiem, ezotēriķiem un raganām, – tad tas pirmajā mirklī šķiet kaut kas pārdabisks un katrā ziņā antizinātnisks.
Ticēt vai neticēt vārdu un rituālu maģijai – tas ir katra paša ziņā, tomēr arī buramvārdi ir daļa no mūsu senču tradīcijām, kultūrpieredzes un nemateriālā kultūras mantojuma. Latvijas folkloras krātuvē ir vairāk nekā 56 tūkstoši buramvārdu teksta vienību, un krājumu veido galvenokārt pagājušā gadsimta 20.–30. gados iesūtītie folkloras materiāli.
"Tas ir ļoti liels apjoms. Ja mēs skatāmies un paši sevi salīdzinām ar mūsu kaimiņu buramvārdu korpusu un pierakstītajiem tekstiem, un to apjomu, tad mēs esam krietni uz priekšu," atklāja Lielbārdis.
Tāpat kā mums, arī igauņiem un lietuviešiem savākto buramvārdu korpuss veidojies 30. gados, kad aktīvi sāka veidoties folkloras krātuves. Igauņi savākuši ap 10 tūkstošiem buramvārdu, bet lietuvieši vēl mazāk – vien divus trīs tūkstošus.
"Tā ka mēs esam krietni priekšā, bet tas ir tikai tādēļ, ka mēs bijām pārlieku centīgi šajā starpkaru periodā, 20.–30. gados," norādīja Lielbārdis.
Buramvārdu pētniecībai Latvijā ir vēl senāka vēsture, tā sākusies jau 19. gadsimtā, un tai pamatus savulaik licis folklorists, jaunlatvietis, publicists, dzejnieks un tulkotājs Fricis Brīvzemnieks, kurš apceļojis Latviju un pierakstījis cilvēku stāstītos buramvārdus.
Pagājušajā gadsimtā darbu ar buramvārdu kartotēku turpināja folklorists, filologs un literāts Kārlis Straubergs, bet padomju okupācijas laikā folkloras žanri, kas bija saistīti ar tautas reliģiju, pētniecībai nebija vēlami.
"Padomju laika cenzūra darbojās, un padomju periodā mums pētījumu tikpat kā nav. Savukārt mūsdienās jau mēs skatāmies uz šo mantojumu caur digitalizāciju, un ļoti liels vairums jau ir digitalizēts," stāstīja Lielbārdis.
Pavisam nesen klajā nākusi arī Lielbārža monogrāfija "Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti". Pētījuma centrā ir latviešu buramvārdi, vārdošanas un dziedināšanas tradīcijas un šo tekstu un tradīciju veidojošie un ietekmējošie dažādie konteksti.
"Sākotnēji buramvārdi ir daļa no dzīves. Buramvārdi var būt izteikti, izrunāti, pierakstīti, tie ir īpaši vārdi, kas mums palīdz sasniegt kādu mērķi," stāstīja Lielbārdis.
Buramvārdi ir rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt), ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības vai panākt labvēlīgu rezultātu. Latviešu tradīcijās buršanās lielākoties izmantota dziedniecībā.
"Liels vairums no latviešu buramvārdiem ir dziednieciskie buramvārdi, tātad domāti ārstēšanai – cilvēkam vai mājdzīvniekam. Sīkāk ieskatoties, skaitliski lielākās grupas ir rožu vārdi – pret rozi. Otrā grupa ir asins apturēšanas vārdi pie dažādām traumām, kad ir asiņošana. Trešā lielākā grupa ir dažādu sāpju vārdi – tur jau iedalās vēdersāpes, kaulu sāpes, zobu sāpes, galvas sāpes un tā tālāk," stāstīja Lielbārdis.
Atbilstošus buramvārdus iespējams atrast visām cilvēka dzīvības un darbības sfērām, kas bija aktuālas pirms pāris gadsimtiem. Ar buramvārdiem latvieši centās aizsargāt sevi, savu saimi un saimniecību.
"Parasti tās zināšanas tika nodotas ģimenē pirmajam dzimušajam bērnam, un parasti tas notika caur vienu paaudzi – vecvecāki nodeva saviem mazbērniem zināšanas," stāstīja Lielbārdis.
Ar latviešu buramvārdiem var iepazīties katrs interesents, apmeklējot Latvijas folkloras krātuves digitālo arhīvu garamantas.lv, kurā izveidota atsevišķa nodaļa – latviešu buramvārdu digitālais katalogs.
