Par to, kā izturēt šo laiku, kā skatīties uz priekšu un pieņemt pareizos lēmumus, ar Podoļaku Kijivā sarunājās Latvijas Televīzijas žurnāliste Ina Strazdiņa.

Ina Strazdiņa: Liels paldies par mums atvēlēto laiku! Vēlos vispirms jums vaicāt – ir pagājuši divi gadi, kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma. Kas ir tas, kā jums patlaban pietrūkst visvairāk – munīcijas, karavīru?

Mihailo Podoļaks: To cilvēku, kuri neatrodas Ukrainā, ticības, ka tad, ja atnāk ļaunums, to var uzvarēt. Taču tās trūkst joprojām. Ne visi līdz galam saprot, ka tad, ja Krievijas Federācija nezaudēs, ja pieņemam šādu scenāriju, tad tā turpinās Eiropas teritorijā aprīt arī citas brīvības. Neizpratne par to joprojām ir pārāk acīmredzama. Tā traucē pieņemt nākamos, loģiskos, pareizos lēmumus, kas skar to, par ko jūs jautājāt, proti – strauju militārās rūpniecības attīstīšanu, atteikšanos glabāt ieročus noliktavās, gatavību maksimāli ātri, bez liekas birokrātijas Ukrainai piegādāt vajadzīgos instrumentus. Kādus? Tas ir acīmredzami. Mēs redzam, ka ar Ziemeļkorejas palīdzību Krievijai ir jūtams artilērijas pārākums. Līdz ar to mums ir vajadzīga artilērija, jebkāda – haubices, artilērijas stobri un šāviņi. Otrs – mums ir vajadzīgas tālas darbības raķetes. Tās ļauj tālu lidot un iznīcināt mērķus un neļauj ienaidniekam uzkrāt spēkus. Krievija tagad karo, uzkrājot konkrētos virzienos lielus kaujas tehnikas un dzīvā spēka resursus. Piemēram, Avdijivkas virzienā vienlaikus bija sakopoti 30 000–50 000 karavīru. To visu var iznīcināt, bet ir vajadzīgi attiecīgie instrumenti. 

Aviācija. Ir ļoti dīvaini karot, ja debesīs dominē krievi, kuri to izmanto absolūti ciniski, metot aviobumbas arī uz civiliedzīvotājiem piefrontes apdzīvotajās vietās. Droni. Milzīgs daudzums dronu. Tie daļēji var aizstāt artilēriju, un tie ir deficīts. 

Ja runājam par cilvēkiem, tad pie mums ir daudz vairāk, un es te negribu teikt, ka citās Eiropas zemēs tā nav, cilvēku, kuri ir pieņēmuši lēmumu karot. Un viņi karo. Bet problēma ir tā, ka tad, kad tev nav, ar ko karot, tad tas demoralizē. Bet tik un tā cilvēki paliek pirmajās rindās. Nav, ar ko karot, bet viņi paliek.

Mums tātad gribētos šos lēmumus par militārās tehnikas loģistiku un piegādēm, un, jā – tas pilnīgi noteikti mainīs situāciju gan frontē, gan morālo noskaņojumu.

Un mums arī negribētos pastāvīgi lasīt depresīvos materiālus par to, ka viss ir pagalam, un ka ar Krieviju karot nav iespējams. To ir ļoti savādi redzēt, kā jūs jau teicāt, pēc diviem kara gadiem. Ļoti dīvaini lasīt, ka ar Krieviju nevar karot.

Vēlējos jums vaicāt par Avdijivku, un jūs jau to pieminējāt, tur mēs redzējām, ka Krievija karo, vispār neskaitot līķus. Ukrainā katrs kritušais karavīrs ir varonis, Krievijā tā nav. Kā vispār karot ar valsti, kurai kritušo skaits nav svarīgs?

Gan vienkārši, gan sarežģīti. Vienkārši, jo ir jāaizmirst, ka Krievija sastāv no civilizācijas pārstāvjiem, un ka šie cilvēki, ierodoties mūsu teritorijā, tiek nolemti iznīcībai. Sarežģīti – tāpēc, ka kāds vēl iedomājas, ka ar Krieviju kaut ko var sarunāt. Un jums ir taisnība – Krievijā nav patiesu varoņu. Krievijai varoņi ir slepkavas un noziedznieki, tie, kuri sākumā nogalināja pašmājās, tad sēdēja cietumā un tad saņēmuši apžēlošanu ieradās Ukrainā, slepkavoja te un kļuva par varoņiem. Krievijā cilvēka dzīvei nekad nav bijis vērtības. Cilvēks vienmēr ir bijis lētākais instruments kādu mērķu sasniegšanai. Karā tiek sūtīts simts cilvēku, viņus visus nogalina. Tiek sūtīti vēl un vēl, un tā var būt bezgalīgi. Cilvēkiem nav vērtības, gluži otrādi – Krievijas valdība ir apmierināta, ka tai ir mazāk to, kuriem jātērē līdzekļi. 

Un, kā tam stāties pretī? Jā, Krievija karo ar masu – savāc, nosūta, mēs iznīcinām, atkal nosūta un tā tālāk. Un tā var būt ilgi, jo nav žēl, bet tam var stāties pretī ar augstāko tehnoloģiju risinājumiem – tālās darbības ieročiem, nepieļaujot nekādus tuvākus kaujas kontaktus. Un mēs atkal atgriežamies pie vienas un tās pašas matemātikas, kas ir bijusi visu šo divu gadu griezumā – ar vārdiem nav iespējams uzvarēt. 

Ja Eiropā kādam liekas, ka četras reizes pēc kārtas pasakot "Šāviņiem būt", un uzreiz viss atrisināts, tad tā tas nenotiek. Te strādā ļoti precīza matemātiska formula. Ir jānogalina tik un tik karavīru, bet, lai to sasniegtu ir vajadzīgi attiecīgi tālās darbības, šāviņu, dronu kvalitatīvie rādītāji.

Mēs jau runājām par Avdijivku, tur ir ļoti smaga situācija. Cik spēcīgi Krievija tagad spiež arī citur frontes līnijās?

Ir vairāki virzieni, kuros Krievija jau vairāk nekā gadu īsteno savas uzbrukuma operācijas. Avdijivka ir viens no virzieniem. Un es uzreiz gribu teikt, ka iziešana no pilsētas nenozīmē, ka puiši ir atkāpušies tālu prom. Viņi atrodas Avdijivkas apkaimē, kur turpinās smagas kaujas. Pašas Avdijivkas jau vairs nav. Tā ir pilnībā nosēta ar aviobumbām, un viss ir iznīcināts. Tur gluži vienkārši vairs nav, kur turēt aizsardzību. Un, lai nebūtu ielenkumā klajā laukā, ir jāpieņem operatīvi taktiskie lēmumi, ko komandieri arī dara. 

Doneckas, Luhanskas, Harkivas, Kupjanskas, Ziemeļzaporižjes, Robotines, Avdijivkas, Bahmutas, Vuhledaras virzienos Krievija ir koncentrējusi gigantiskus dzīvā spēka un vecas militārās tehnikas resursus. Patlaban okupētajās teritorijās atrodas 500 000 šo mobilizēto, kurus var ziedot kaut kādiem mistiskiem Putina mērķiem. Tāpēc šajās manis minētajās teritorijās notiek vissmagākās kaujas. Neskatoties uz laika apstākļiem, vismaz 80-90 bruņotu kontaktu dienā. Katru dienu Krievija izmanto vairāk nekā 10 000-12 000 smagās artilērijas lādiņu, turklāt arī ar Ziemeļkorejas marķējumiem. Tas ir mūsdienu pasaules fenomens, jo parāda, ka nekādām rezolūcijām nav nekādas jēgas, jo Ziemeļkoreja Krievijai mierīgi piegādā visu, ko tai vajag. Starp citu, izmeklēšana parādīja, ka Ziemeļkorejas raķetēs, ko Krievija izmantoja 2. janvāra triecienos pa Harkivu, 75% komplektācijas bija Eiropas un ASV izcelsmes. Un šīs raķetes ir izgatavotas laikā no 2021.līdz 2023. gadam.

Tādēļ, kad tiek uzdots jautājums, kāpēc nav iespējams izbeigt karu un kāpēc mēs divus gadus karojam, es atbildu ar pretjautājumu – kā jūs iedomājieties šo karu pabeigt, ja daudzas Eiropas kompānijas turpina aktīvi strādāt Krievijas tirgū un finansēt Krievijas Federācijas budžetu ar saviem nodokļiem, šādi apmaksājot iespēju mobilizēt lielu skaitu cilvēku, kurus Krievijai nav žēl iztērēt šajā karā? Kā var runāt par kara termiņiem vai iespējām, ja Krievijas "Iskander" raķetēs ir Eiropā un ASV ražotas detaļas, un tās ir izgatavotas šā gada sākumā. Ukrainas prezidents Zelenskis Minhenes drošības konferencē sacīja: aizmirstiet visus šos jautājumus - kad karš beigsies, ko dara Ukraina, vai pietiek resursu – tur viss skaidrs. Labāk uzdodiet sev vienu jautājumu – kāpēc Putinam pēc divu gadu kara ir pietiekami daudz resursu, lai īstenotu tik apjomīgu, plašu un augstas intensitātes karu.

Par prezidentu Volodimiru Zelenski un viņa lēmumu nomainīt Valeriju Zalužniju Ukrainas armijas virspavēlnieka amatā ar Oleksandru Sirski. Ko prezidents no viņa sagaida?

Tiešajai prezidenta vertikālei, galvenajai virspavēlniecībai pēc divu gadu kara darbības ir jāpārskata taktika un operatīvo lēmumu pieņemšana. Prezidents kā virspavēlnieks nes visu politisko un militāro atbildību, un mēs nevaram atļauties stagnāciju, iesaldēšanu, neko. Sirska kungam ir tieša kaujas pieredze. Turklāt notika nevis viena cilvēka, proti, Zalužnija nomaiņa ar Sirski, bet gan visas militārās vadības maiņa. Ieskaitot Sirski, šīs vietas ieņēma ģenerāļi un komandieri, cilvēki, kuri šajos divos gados ir piedalījušies reālās kaujās. Viņi ļoti labi zina, kas notiek frontes līnijās, kā ir jāplāno operācijas, kādi resursi ir Krievijai, kā tur tiek pieņemti lēmumi un kā tie sakrīt ar reālo dzīvi. Tāpēc manā ieskatā prezidents parādīja savu ieinteresētību ātrākos rezultātos – gan mainot taktiku, gan īstenojot precīzāku plānošanu. Un, protams, tas, ko viņš saka – mēs nedrīkstam pieļaut stagnāciju, sasalt savā rīcībā, kas nenes mums nekādus būtiskus panākumus, nerunājot nemaz par stratēģiskajiem sasniegumiem. 

Un stratēģija ir nemainīga. Mēs labi saprotam, ja Krievija nezaudēs, ja tā paliks kaut daļā Ukrainas teritorijas, karš nebeigsies, tas turpināsies citos formātos, līdz brīdim, kad Krievija atkal atjaunos savu armiju, uzkrājot papildu resursus, lai no jauna uzbruktu Ukrainai un īstenotu savu galveno mērķi, kas, kā jau Putins vairākkārt ir teicis, nav nekādas mistiskas denacifikācijas, demilitarizācijas. Nē! Viņš vienkārši grib sagrābt zemi. 

Ko šie divi gadi ir nozīmējuši jums personiski?

Smags jautājums. Tas vienlaikus ir gan zaudēts, gan iegūts laiks. Zaudēts, jo mēs visu laiku atrodamies karā un visa dzīve ir pakārtota tam. Darbojas kara loģika. Viss tiek darīts kara ietvaros. Līdz ar to tu nevari veltīt laiku tam, kam tas būtu jāvelta, ja būtu iespēja dzīvot mierā. 

Ieguvumu laiks, jo man ir iespēja redzēt, kā mainās pasaules. Ne visi, atrodoties attiecīgajā vēstures posmā, to pamana. Redzu, kā pārveidojas Eiropa, kā mainās cilvēku noskaņojums, kā mainās pasaule, kurā dzīvos mani bērni, – tā būs citādāka, tā vairāk atbildīs izaicinājumiem. 

No tādas slinkas dzīvošanas mēs pārejam sevis apzināšanās laikā. Eiropa būs citādāka, Ukraina būs citādāka, cilvēki saliek ļoti precīzus akcentus. 

Zagļi, korumpanti, tostarp Ukrainā, kļūst daudz redzamāki, un tas prasa daudz atbilstošāku rīcību. Manā ieskatā varasiestādēm, šajā ziņā, ir jābūt maksimāli neiecietīgām. Un ne tikai Ukrainā, bet arī citās postpadomju zemēs. Tie cilvēki, kuri patiešām mūsdienu cilvēcei ir ļoti nepieciešami, parāda savas vislabākās īpašības. Tāpēc tagad notiek gan vecā sagrūšana, gan kaut kā jauna rašanās. Vienīgais, ko vajag turpināt līdz šī kara beigām, ir pierādīt nepieciešamību atbrīvot pasauli no represīvu režīmu, tāda kā Krievijas Federācija, klātbūtnes. Tas ir svarīgi gan mūsu, gan mūsu bērnu nākotnei, jo, kamēr Krievija eksistē šādā veidā, es, atklāti sakot, nevaru iedomāties, par kādu stabilitāti un drošības garantijām mēs varam runāt.

Liels paldies! Lai drīza uzvara!

Liels jums paldies!

KONTEKSTS:

Krievijas nepamatotais un neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī, Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīga un spēcīga pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.

Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās veiksmīgajās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.

Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašajiem mīnu laukiem. Tagad izskan atziņas, ka frontē sācies pozīciju karš ar nogurdinošajām kaujām un jāgatavojas ilgstošam atbalstam Ukrainai.

Tikmēr Krievija regulāri uzbrūk civilajiem objektiem un paredzams, ka tāpat kā pērn ziemā tā mērķtiecīgi vērsīs triecienus pret enerģētikas infrastruktūru.