“Gribētos ar to ķirsīti uz kūciņas, bet šoreiz ir tikai kūciņa,” tā pauda ātrslidotājs. Viņš neslēpa, ka pārāk daudz spēku prasījis sprints, kurā viņš ieguva trīs punktus. Beigās izvērtusies cīņa starp diviem sportistiem, kuriem arī bijuši trīs punkti. Bet izturība bijusi šo sportistu stiprā puse, un viņam mazliet pietrūcis. Pēc cīņas jau varot pateikt, ka vajadzējis tā vai šitā, taču pirms starta viņam bijusi sava stratēģija, pie kuras sportists arī pieturējies.
Tomēr Haralds uzsvēra, ka ir jāpriecājas par to, ka viņš nokļuvis Pekinas olimpiskajās spēlēs un varējis startēt pusfinālā.
Visdrīzāk, Pekinas olimpiskās spēles ir pēdējās viņa karjerā. Uz jautājumu, vai sports ir vairāk devis vai ņēmis, sportists norādīja, ka sports esot vairāk devis. Ir patīkama sajūta, ka fiziski izdari savu darbu, un var redzēt, kā forma aug. Sāpīgākais, viņaprāt, ir zaudēt, pārdzīvot, ja kaut kas neizdodas, un ar to sadzīvot.
Haralds uzsvēra, ka sportā ir jāiemācās, ka nekas nav garantēts. Arī pie ideālas formas un scenārija lietas var iet greizi. Sportists uzskata, ka viņš dzīvei būs sagatavots.
Viņš neslēpa, ka ir sāpīgi – ne reizi karjerā nav izdevies izcīnīt pasaules čempionāta medaļu, nav izdevies arī tikt pie olimpiskās medaļas. Augstākais panākums – 4. vieta Phjončhanas olimpiskajās spēlēs. Silovs norādīja, ka pirms četriem gadiem tā bija olimpiāde, kad bijušas lielākās izredzes izcīnīt godalgu.
Raugoties nākotnē, kad vairs nebūs sacensību, Silovs norādīja, ka viņam visvairāk pietūks cīņas. Bet uzsvēra, ka viņa lielākais ieguvums ir karjeras krāšņums un garums. “Šie 20 gadi, neskaitāmas sacensības un, protams, arī draudzība – draugi, kolēģi. Katra sezona ir bijusi īpaša, nav bijusi vienveidīga,” norādīja sportists.
Uz jautājumu, vai Latvija atkal kādreiz tiks pārstāvēta ātrslidošanā, Silovs optimistiski pauda, ka jā, taču nemācēja teikt, kad tas varētu notikt. Vien piebilda, ka Igaunijā ir laukums, kas vieš cerības arī mūsu sportistiem nākotnē.