Marta mēnesis man bijis ļoti aizņemts – ik nedēļu divus vai pat trīs vakarus esmu vadījusi teātros, skatoties jaunākos iestudējumus. Visbiežāk esmu vērusi Dailes un Jaunā Rīgas teātra durvis. Savukārt jaunumi ārpus galvaspilsētas teātriem man vēl jāredz. Tādēļ uz sarunu aicinu teātra kritiķi Tomu Čeveru, kurš redzējis ļoti daudz izrāžu arī ārpus Rīgas un var sniegt pilnīgāku ainu par marta pirmizrādēm un ne tikai.
Pirms ielūkojamies izrāžu birumā, sākam ar ne tik konkrētu, tomēr mani interesējošu vērtēšanas aspektu. Esmu ievērojusi, ka pēc pirmizrādēm televīzijas sižetos ļoti bieži vēlas dzirdēt Čevera viedokli. Vaicāju, vai tās domas, emocijas, kas šādās ekspresintervijās pasprūk ārā, saglabājas arī tad, ja izrāde vēlāk tiek analizēta. Lūk, viņa sacītais: "Kritiķi ļoti nelabprāt piekrīt tādām ekspresintervijām un viedokļu paušanām. Jo reāli
viedoklis par izrādi, par to, kas tur labs, slikts izkristalizējas tikai intensīvāk par to domājot un noteikti izliekot tās domas uz papīra.
Tad arī var to labāko analīzi gūt, priekš sevis saprast, kas tur ir un atklāt pilnīgi negaidītas lietas, ko tajā brīdī tu neesi paredzējis.
Katrā ziņā tas būtu tāds motīvs, droši vien impulss, ko šī izrāde ir pamodinājusi un tās ir tās pirmās, svaigākās emocijas, bet noteikti rakstot un pārdomājot, kaut kas var pamainīties, citas prioritātes [atklājas]."
Vispirms apspriežam kādu februāra jaunumu – Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja izrāde "Sievietes daļas" Ināras Sluckas režijā. Zinu, ka Čeveram šis iestudējums sagādājis gandarījumu, un viņa recenziju par izrādi var lasīt jaunākajā "Teātra Vēstneša" numurā. Abi vienojamies, ka izrādes pirmais cēliens, kas veidots konceptuālā nosacītībā, iedarbojas spēcīgi.
Bet kā pirmo no marta izrādēm kritiķis vēlas izcelt Dailes teātra "Rotkho", it īpaši pirmo cēlienu: "Manuprāt, pēc šīs izrādes vispār tāda tehnoloģiju turpmāka izmantošana teātrī tiks uzlūkota ļoti bažīgi, jo diez vai to tik pārskatāmā nākotnē varēs pārspēt, un vēl tā jēgpilnāk izmantot, kā tas ir šajā izrādē. Sagadījās kā ne, ka drīz pēc "Rotkho" pirmizrādes bija "Spēles ar Jūliju" Dailes teātrī, kur arī, protams, ekrāni izmantoti un sava nozīme tam bija, bet, zinot to efektu, kādu tas radīja "Rotkho" izrādē, tad, protams, bija daudz pieticīgāk. Bet nu cits bija mērķis izrādē (tas nebija izrādei izšķirošais moments)."
"Tieši ar tehnoloģiju te izdevās radīt tādu, kā Zane Radzobe precīzi rakstīja recenzijā "Korderā", meditatīvu sajūtu, urbānas dzīves netveramu dzīves izjūtu.
Es līdz šim teātrī nebiju pieredzējis tādu, ja tā var teikt, dzīves klātbūtni, kādu šī izrāde piedāvāja," izrādi "Rotkho" turpina vērtēt Čevers,
"Tur ir vairāki iemesli, bet nu, protams, galvenais bija tehnoloģiju nodrošinājums, kas ļāva tik simultānas darbības nodrošināt vairākos plānos, runātajam pārklāties, tajā pašā laikā visu arī sadzirdot, pilnīgi nodrošinot tādu sajūtu, kas es esmu tur klāt tajā pašā ķīniešu kafejnīcā, turpat visiem blakus. Vēl arī tas, ka aktieri atklājās kā cilvēki, ne tikai kā lomu izpildītāji un arī šī lokalizācija – Rotko kā mūsu kultūras telpas cilvēks zināmā mērā. Tas viss kopā radīja klātesamības sajūtu un to, ko teātrī sauc par procesu, nevis rezultātu (par ko daudzi runā, bet ko tik reti var izjust uz savas ādas).
Lūgts precizēt, kas mainījās šīs izrādes otrajās cēlienā, ja reiz iepriekš atsevišķi uzsvēra tikai pirmo, kritiķis atbild:
"Pirmajā cēlienā šīs sajūtas bija visintensīvākās. Otrajā cēlienā, manuprāt, teiksim tā – izplēnēja, it īpaši finālā, kad šis tehnoloģiju izmantojums man jau šķita visai pašmērķīgs.
Jo principā viss jau bija pateikts pirmajā cēlienā un īstenībā vairs neko jaunu pateikt neizdevās. Protams, ja mēs sakām, ka tas ir process un tur var būt šī dinamika norisē dažāda un emocionālā intensitāte arī dažāda, tomēr beigās, manā ieskatā, acīmredzami iedarbības jauda kritās. Tas man diezgan nopietni pabojāja kopējo iespaidu par izrādi."
Izrādes "Rotkho" radošā komanda ir starptautiska. Režisors Lukašs Tvarkovskis ir multimediālu izrāžu veidotājs, strādā arī pie mums kaimiņos – Lietuvā, sadarbojas ar dramaturģi Anku Herbutu. "Sižeta principā izrādei nav kā tāda. Ir šie vēsturiskie fakti, kas ir zināmi – par Annas Frīdmenas galeriju un kā viņa tirgoja šos mākslas darbus, zinot, nezinot vai vismaz nojaušot, ka tie ir viltoti, un atsevišķi fakti no Rotko attiecībām ar sievu. Bet principā tas viss ir tikai impulss, lai runātu par dzīves īstenību un mākslas īstenību, patiesību un fikciju; te ir tikai pieturas punkti, lai mums nodrošinātu sajūtu, ka mēs tajā visā piedalāmies, nevis ko atklātu pateiktu nepārprotami," skaidro Čevers.
Turpinājumā par jau pieminēto režisora Viestura Meikšāna kamerizrādi "Spēles ar Jūliju". Kritiķim tā esot atstājusi mazuma piegaršu gan saturā, gan izrādes ilgumā: "Oriģināls, mēs zinām, kā arī pats Strindbergs ir pateicis – tā ir naturālistiska luga un par sievietes sacelšanos pret vīrieša pasauli, kurā viņai a priori sagaidāma sakāve un nav vērts nemaz saspringt, lai ko mainītu, ir katram jāzina sava vieta. Ja to viņš sākotnēji ir gribējis, nu tad man ir jautājums, ko īsti režisors grib pateikt konkrēti ar šo lugu, ar šo izvēli un ar šo iestudējumu, jo tas man nenolasījās.
Manuprāt, Ieva Segliņa bija vienā no saviem ampluā, ko var baudīt kā pašvērtību, ja šis spēles stils skatītājiem patīk.
Šajā gadījumā, manuprāt, tas gluži neattaisnojās, jo acīmredzami bija tas, ka viņas tēls ir ne tikai apjucis kādās sajūtās un pasaules izjūtā, bet tēlam ir arī kaut kādi garīga rakstura traucējumi, kas izpaužas tīri jau fiziskos defektos, un, manuprāt, tas attaisnojumu neguva un pienesumu kopējai domai es īsti arī tur neatradu."
No Dailes dodamies uz Jauno Rīgas teātri. Pirmizrādes martā trim iestudējumiem – "Desmit iemeslu apciemot Kauci", režisors – Gatis Šmits, "Viss zem debesīm" Alvja Hermaņa režijā un Ingas Tropas-Fišeres "Ekspedīcija "Jāzeps"".
Vērtē Čevers: "Jaunajā Rīgas teātrī viena pēc otras trīs pirmizrādes, katra no vienas puses atšķirīga – atšķirīgā formā. Tā vismaz vajadzētu būt, ka šīs izrādes iezīmē kaut kādu teātra māksliniecisko kursu, jo tās visas trīs ir uzreiz un visas ir, teiksim tā, arī gana nopietnas tādā ziņā, ka ieguldīts daudz darba un tās ir arī ilgas izrādes, kas arī jāņem vērā.
Tādēļ jautājums ir par šo māksliniecisko kursu – ko teātris ar to grib pateikt?
Jo "Desmit iemeslu apciemot Kauci" acīmredzami ir izklaidējoša repertuāra vienība, kas Jaunajā Rīgas teātrī parasti nav vērojama, pilnīgi bez tāda dziļāka, manuprāt, pienesuma, izpētes vai kā tāda. Tad "Viss zem debesīm" – tā droši vien ir Alvja Hermaņa uzskatu demonstrēšanas platforma, ja tā varētu teikt, kā viņš redz pasauli. Šādā estētikā veidotas izrādes pēdējos gados viņš piedāvā. Žēl, ka tajās izpaliek kāda diskusija vai kādi jautājumi, bet vairāk [ir] savas nostājas izklāstīšana, kas, protams, arī ir iespējama. Ja māksliniekam ir iespēja to darīt un paust savas uzskatus, tas droši vien ir labi, bet jautājums – ko no tā iegūst pārējie? Un trešā pēc Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" – Ingas Tropas-Fišeres izrāde "Ekspedīcija "Jāzeps"" arī raisīja pārdomas par jauno, topošo aktieru iesaisti teātrī, kā tas notiks. Alvis Hermanis bija izteicies, ka nebūs tādu klasisku diplomdarbu izrāžu, bet jaunie aktieri uzreiz tiks iesaistīti konkrētos darbos, kas tiks uzņemti repertuārā. Jāzepa loma, pieļauju, ir jebkura aktiera sapņu loma, kur var meklēt, atrast un pateikt tik daudz ko. Es ļoti šaubos vai šajā gadījumā attaisnojas tas, ka vienam jaunajam aktierim ir uzlikts šis pienākums to visu izdarīt un principā iznest izrādi uz saviem pleciem, kas prasa milzīgu darbu, piepūli, bez šaubām. Noteikti, ka lietderīgāk būtu bijis izvēlēties materiālu, kur visiem jaunajiem būtu ko teikt un katrs varētu dot kādu pienesumu un arī attīstīt savas spējas uz skatuves tādā vērienīgā iestudējumā. Šajā gadījumā, manuprāt, tas izpalika."
Pavirzoties ārpus Rīgas, vispirms uz Valmieras Drāmas teātri, kritiķis nosauc, kādus iestudējumus tur pēdējā laikā skatījies: "Tagad redzēts ir "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", "Liesmojošā tumsa" un "Mans tēvs – Pīters Pens" ar diezgan mazu laika distanci viens no otra. Šai teātrī gan šķiet, ka šajā sezonā ir bijusi nopietna pieeja repertuāra izvēlē, jo visas lugas skar nopietnas, psiholoģiski smagas tēmas, bez kāda humora, bez kādas vieglprātības. Tas ir atzīstami, un interesanti skatīties, kas no tā iznāk rezultātā."
Jāatgādina, ka Valmieras teātrī, paralēli rekonstrukcijas darbiem, izrādes spēlē tikai Apaļajā zālē; pieminētie iestudējumi ir mazās formas iestudējumi.
"Tas ir interesanti, ka mazas formas darbi, kamerdarbi, bet tās kaislības ir tik lielas, ka droši vien pietiktu arī lielai zālei. Līdz ar to mazajā zālē tas efekts ir ļoti iespaidīgs,
it īpaši "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?". Elīnas Vānes uznāciens izrādē "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" ir ārkārtīgi iespaidīgs, ekspresīvs, grūti pat aptverams. Tiešām tuvplānā šis efekts ir ārkārtīgi spēcīgs," spriežToms Čevers.
Tālāk – uz Liepājas teātri. Kritiķis stāsta, ko tur redzējis: "Liepājā – tikko pirmizrādītais Lauras Grozas "Vairāk par dzīvi / Teātris", kas balstīts Gaja Boltona lugā pēc visiem pazīstamā romāna "Teātris" motīviem.
Bez šaubām, krāšņs, vērienīgs iestudējums, dzīves svinības ar karnevalizāciju, teatralizāciju, bet arī jāsaka, ka tādas patiesas emocijas izrāde tomēr nespēj sagādāt.
Pastāstīšu sīkāk: jā, vēriens, atvēziens izrādē ir liels, to nevar noliegt un arī milzīgo ieguldīto darbu gan kostīmu veidošanā, gan horeogrāfijā, gan jauno aktieru enerģiskajos priekšnesumos kabarē dejotāju lomās, taču tajā visā pazūd partnerība starp aktieriem un arī paši varoņu raksturi daudz vienkāršāk tverti nekā Somerseta Moema romanā; līdz ar to attiecības starp tēliem neizveidojas, vairāk tādi uznācieni, solo priekšnesumi un tādas patiesas emocijas neizveidojas. Bet, iespējams, tas arī nav izrādes mērķis, tā arī tas var būt. Muzikāla, krāšņa melodrāma – arī tāda var būt versija par šo mums visiem zināmo darbu."
Tā kā teātra sezona rit uz otru pusi un Čevers ir daudz izrāžu redzējis, aicinu dalīties ar secinājumiem:
"Sezona tomēr šķiet, kopumā ņemot, visai vienmuļa; ir atsevišķi uzrāvieni, bet kopumā pēcgarša, noskatoties tik daudz izrāžu, ir visai vienmuļa un pieticīga. Bet, bez šaubām, ir atsevišķas veiksmes un atsevišķi mākslas notikumi, ko gribas paturēt atmiņā.
Runājot par martu, noteikti tā ir izrāde "Rotkho", kas atstāja ārkārtīgi lielu iespaidu, it sevišķi pēc pirmā cēliena – tādu iekšēju laimes izjūtu, ka tu tajā visā vari piedalīties un to visu vari izbaudīt."
