Vai ikviens var būt kareivis?
Ieva Struka: Neizlikšos, iemesls, kādēļ tu esi īstais cilvēks, ko aicināt no Jaunā Rīgas teātra uz "Šņorbēniņiem", bija tavs darbs izrādē "Milžu cīņas". Tur tu kopā ar Ingu Tropu spēlē salīdzinoši neparastu lomu, personāžu vārdā Anna. Man šī izrāde likās īpaša, jo tik tieši uz skatuves nebiju sastapusies un aizdomājusies par jēdzienu "varonība". Kad tu skaties uz varoni Annu un saproti, ka vari paļauties, ka tev priekšā stāv cilvēks, kurš ir izgājis cauri sevis pārvarēšanas periodam. Nav runa par tādu fizisku slodzi, kam iziet cauri droši vien jebkurš cilvēks, kurš ir iestājies Zemessardzē, bet runa ir par psiholoģisku sevis pārvarēšanu. Man skatoties likās, ka jā, šī ir izrāde, kura jāredz katram jaunam cilvēkam, it sevišķi tādam, kurš dzīvē ir sastapies ar depresiju, neticību sev, pasaulei. Man tā [izrāde] ir sezonas notikums. Ar ko šī izrāde ir īpaša tev?
Jānis Grūtups: Kad jūs mani uzrunājāt šim raidījumam, tad man bija jāatceras, kā mēs sākām, kas ir jau vairāk nekā pirms gada. Tagad tā izrāde ir īpaša un es to nevaru vairs nošķirt no savas partneres Ingas Tropas, jo mēs – divi cilvēki – spēlējam vienu cilvēku. Tad, kad ir šī izrāde, tad man uzreiz galvā ir Inga, jo tā būs liela, stipra, silta mijiedarbība ar viņu.
Vai ikviens var būt karavīrs? Es to uzdodu tādā kontekstā, ka savulaik, kad Kirils Serebreņņikovs iestudēja "Raiņa sapņus", viņam bija tāds patosa pilns teiciens, par kuru var diskutēt, ka ikviens ir Rainis, respektīvi, katrā no mums ir kaut kas no Raiņa kaut vai tāpēc, ka esam auguši, skolojušies ar kādu no darbiem un ka dzejnieks izseko savas tautas mentālo un arī cita veida kodolu. Viņš [Rainis] ietver sevī visus tos Latvijas cilvēkus, latvieši ietver sevī Raini. Ņemot vērā, ka Zemessardzē var stāties jebkurš, tātad arī ar depresiju sirgstošs cilvēks, ja viņš spēj sevi pārvarēt, vai ikviens var būt karavīrs?
Es domāju, ka ikviens var, bet vai ikvienam vajag. Man patīk teikums no izrādes – tomēr ne visiem ir jābūt dienestā. Tad, kad pirmo reizi sākām mēģināt, tad tas ļoti rezonēja ar mani, jo man atklāja veselības problēmas. Man salīdzinoši tuvs cilvēks pateica, ka tā ir zīme, ka tev nevajag. Visiem patiešām nevajag. Trakākais, kas var būt, ir tajā vidē nonākt cilvēkam, kurš to nav gribējis, kurš nav to lēmumu izdaudzinājis iz sevis. Tas ir bijis kāda cita iespaidots, un tagad es iešu un kādam parādīšu. Vai katrs var būt karavīrs? Es domāju, ka ne. Ja visi būs karavīri, tad nebūs, ko aizstāvēt.
Runājot par teatrāliem paņēmieniem, kas tiek izmantoti režisores Marijas Linartes, kura pati ir Zemessardzē, izrādē. Kā piedzima telpa un princips, ka jūs abi spēlējat vienu cilvēku?
Paturpinot par iepriekšējo jautājumu, par kareivīgumu, es sapratu, ja mēs skatāmies filozofiski, tad katram ir tā sava cīņa. Par telpu un par to, kā tas sākās. Sākumā bija liela neskaidrība, jo bija fakts – izrāde par Zemessardzi, lai ko tas nozīmētu, lai kas tas būtu. Sākotnēji mēs rakstījām katrs savu stāstu, nesām etīdes. Tagad atskatoties, varētu likties, ka tās etīdes bija liekas, jo neviena no šīm etīdēm, izņemot pašu pirmo, neiekļuva izrādē. Mēs ilgi taustījāmies, un tajā brīdī tas bija diezgan kaitinoši, ka mums bija jābūt visiem vienā telpā un tas stāsts jāraksta. Bet kā var trīs cilvēki rakstīt grāmatu? Jūs kā grāmatu autore saprotat, ka to nevar. Brīžiem bija sajūta, ka jābūt vienkārši blakus, jo tūlīt tev iedos izlasīt, vai tas ir "uz ausi" vai nav. Tad mēs lēnām, lēnām sākām to šķetināt. Bija krass lēmums, ka tas būs konkrēti Marijas [Linartes] stāsts. Tur, protams, ir pievienots gan Ingas, gan mans stāsts, tagad tas viss jau ir sagājis kopā. Sākumā radās jautājumi, kas es tur vispār tāds esmu, jo, kad bija pirmā mazā atrādīšana, tad bija jautājums, vai Jānis ir Dievs, vai Jānis ir glābējs? Kas tā ir par balsi? To var monoizrādē izjust, bet mēs jau bijām vienojušies, kad sākām strādāt, ka ir forši, ka mēs tām situācijām ejam cauri divatā.
Man bija diezgan savādas sajūtas, ka man būs jāspēlē sieviete un kopā ar Ingu, bet es uz to vispār nekoncentrējos un izrādē nespēlēju kaut kā ļoti sievišķīgi vai kā. Nē, tas ir viena cilvēka iekšējs dialogs.
Man kā skatītājam tas liekas ārkārtīgi precīzi, ka tu jau īstenībā pazaudē to savu dzimumu tajā brīdī, kad tev ir konkrēti uzdevumi. Šī pietiekami daudz ekspluatētā diskusija par to, ka režisors-sieviete, vai tas kaut kā atšķiras vai neatšķiras. Skaidrs, ka aktierim ir jāvar nospēlēt visu, tostarp sievieti, bet vienlaikus karā, ja jāšauj, tad jāšauj, tur dzimumam nav izšķirošas nozīmes. To saku es kā skatītāja, kā ir patiesībā, to zini tikai tu.
Patiesībā nav tā, ka sievietes un vīriešus dienestā liktu pilnīgi vienā katlā, tā nav, tomēr cieņa ir. Tāpat ar vecumiem, tu neliksi darīt tikpat daudz 60 gadus vecam kā 18 gadus vecam "gurķim".
Vai Zemessardze palīdz teātrī un otrādi
Runājot vēl par šo izrādi un vispārinot uz citiem darbiem – konkrēti "Milžu cīņās" man ārkārtīgi patika telpā izmantotā smarža, tā kūdra smaržo pēc meža un tevi tik ātri iemet apstākļos, kur tu ar savu iztēli nonāc konkrētajā vidē. Kā tev šķiet, kāpēc tik reti tomēr izrādēs izmanto smaržu kā būtisku elementu vai izteiksmes līdzekli? Ne tikai skatītājam ir vieglāk iejusties vidē, bet arī aktierim varētu būt vieglāk, nekā spēlējot neitrālā, pēc dekorācijas ceha smaržojošā dekorācijā.
Oža ir šausmīgi stipra maņa. Kad mēs taisījām izrādi "Dzimšanas dienas kūka", tur beigās nojuka tā ideja, jo skatītāji vienkārši būtu ļoti izsalkuši, tad gribas, lai beidzas izrāde un vari iet ēst kūciņas. Protams, sākumā bija jautājumi par cilvēkiem, kuriem nepatīk kūdra. Mums ir producente, kurai ir alerģija no kūdras, un tas ir pilnīgi otrs grāvis. Ar to kūdru, varu pateikt no savas puses, man ir kontaktlēcas, tāpēc man tā ir nemitīgā acu tīrīšana pēc izrādes, jo viss tas ir sagājis acīs. Bet tā zeme un kūdra dod kaut kādu baigo patiesumu. Ja izrādes sākumā tur neesi "iekšā", tad pēc tam, kad sākas ļoti konkrēta, spēcīga fiziskā darbība un nāk vēl kūdra, ir baigi grūti samelot, tu nevari samelot. Tu esi iemests tur iekšā līdz pēdējam. Ja mēs būtu tīrā telpā, būtu daudz vieglāk šmaukties, bet tu nevari. Tāpēc tā izrāde paģēr daudz resursu. Man tikko labs draugs bija uz izrādi un prasīja, kā tad tu pēc tam tiec no tā ārā, jo mēs vēl tagad sēžam un domājam. Es saku, ka nē, man tā izrāde sākās pusotru stundu ātrāk, lai tajā zemajā punktā nokļūtu, kur mēs sākām, bet pēc tam tas viss atiet, jo tas viss ir izsvīsts, izdauzīts, izskriets.
Kā dienesta vai Zemessardzes pieredze palīdz teātrī, to es pat ļoti labi varu iztēloties – gan disciplīna, gan fiziskā izturība, gan psiholoģiskā noturība. Man ir pretēja rakstura jautājums, kā teātra pieredze palīdz Zemessardzē?
Ļoti labs triks tad, kad tev ir ļoti grūti un tu nevari, iedomājies, ka tu esi kino. Kadrs, un sākam! Un viss, tev nav variantu padoties.
Pirmo reizi, kad atgriezos no nometnes augustā, ko arī izrādē rādām, man bija pirmā izrāde un es gandrīz nokļuvu līdz brīdim, kad nevaru uzkāpt uz skatuves.
Paldies Dievam, Liene Samīte bija izrāžu vadītāja arī tai izrādei, ar kuru atsākām sezonu, un viņa saprata, jo viņa visiem tiem tekstiem bija gājusi cauri. Izrādē ir tā vieta – kopā, kopā, kopā, bet pirmā izrāde [jaunajā sezonā] bija "Latviešu stāsti", kur ir pa vienam pret skatītāju, katrs pats par sevi un tu esi tikko bijis tik milzīgā suģestijā. Vai tad tiešām tā, vai tad tā es dzīvoju, ka nav kopā, katrs par sevi?
Šī principā vispār ir sarežģīta lieta, jo jebkurā situācijā tu esi ar to lomu viens, pat ja ir jābūt partnerībai. Tā ir tava individuālā pasaule, un "ego" jau ir milzīgs dzinējspēks aktierim, bez "ego" jau nevar. Tas "kopā" ir tāds diezgan abstrakts…
…nosacīts, jā. Tas pirmais šoks man bija smags. Runājot par aktiera egoismu, šī ["Milzu cīņas"] ir izrāde, kurā man absolūti no tā ir jāatkāpjas. Es baigi negribētu ticēt, ka Inga neatkāpjas. Tas savstarpēji ļoti palīdz. Aktiera profesija… mēs nekādi uz skatuves nevaram noslēpt to, kas notiek mūsu dzīvē, tad būtu ļoti neveselīgi, ja mēs slēptu. Tas dienests man ļoti palīdz kā cilvēkam.
Man liekas, ka tā dienesta pieredze ir ļoti vērtīga, tāpēc ir jautājums, kā tas teātris ietekmē. Tu atsaucies uz kino vairāk nekā uz to teātra pieredzi, nevar droši vien jautāt, vai nākas arī kaut ko simulēt vai pārvērst par spēli, vai skatītes uz sevis no malas. Tā teātra pieredze man dažreiz ļauj uz jebkuru sarežģītu situāciju vienkārši atsvešināties un paskatīties kā uz tādu eventuālo izrādi, kuru es redzu savu acu priekšā. Tā jau tāda spēle, bet tāpēc jautāju par teātra pieredzi, vai tā sarežģītos izdzīvošanas apstākļos palīdz?
Man ir bijusi reize, kad nepalīdz, jo tu tā tam visam notici, notici, ka tā nav spēle. Tā ir salūtu munīcija, nav īstā, bet, kad šauj, visi ārdās un gaismas, tad tu aizej tādā, ka tu… Kaut gan man tieši pretēji vajadzētu nenoticēt tam visam, esot aktierim. Ir tas saucamais izlūkgājiens, es nevienā izrādē, uz nevienas skatuves nebiju tā uztraucies, ka man sirds leca pa muti ārā, un es domāju, – Jāni, kas ir? Tu tikko sezonu stāvēji, tikko 400 cilvēkiem pretim bez nevienas trīsas, bet tagad…
Te tā dzīve ar mākslu ļoti specifiski pārklājas. Pirmā loma, kur es kārtīgi pamanīju, ka ir Jānis Grūtups, bija "Ekspedīcija "Jāzeps"" un Jūda. Kas man šobrīd šķiet dīvaini, ka tas bija pie tavas cīņu biedres Ingas Tropas un tas ir Jūda, Rainim tas ir kareivis. Kā tev liekas, tā ir tāda sakritība, vai tiešām tavā būtībā ir kaut kas, ka tieši tev tika tas kareivis?
Es nezinu, kādēļ man tika kareivis, to es neesmu jautājis. Jāzeps ["Ekspedīcija "Jāzeps""] es teikšu godīgi, līdz "Milžu cīņām", kas ir tāds liels, liels notikums, man tā ir bijusi mīļākā loma. Tagad par to ik pa laikam domājot, tagad, kā tas dabiski notiek, kursi izšķīst un mēs vairs neesam tādā sastāvā, es domāju, bāc, toreiz, kad ar puikām spēlējām kopā uz skatuves, tā tēva un dēla aina iet 40 minūtes. Kaut kāds tāds spēks tur ir. Jūda man baigi, baigi… kaut kas tur ir par tradīciju tajā kareivīgumā, tradīciju un vērtību aizstāvēšanu. Kaut kas šķietami konservatīvs, bet tajā pašā laikā karavīrs ir domājošs. Es to arī dzīvē pārstāvu, visticamāk.
Vajadzība pēc kopības
Subjektīvi skatoties, man šķiet, ka droši vien iekšēji neviens neiebilstu būt Jāzeps – liela loma, un tu vari sevi apliecināt un pierādīt. Tā katra Jāzepa pretenzija, ka katrs no jums varētu un gribētu būt Toma Harjo vietā, tā atspoguļojās arī tajā tēlā. Tavā Jūdā nāk iekšā gudrība, smalkums, bet vienlaikus viņš ir karavīrs, viņš nav Jāzeps, pat, ja viņš gribētu. Man tā likās skaista saspēle un prieks ir dzirdēt, ka tev šī loma ir bijusi mīļa. Katrs tas brālis atspoguļo mazu šķautnīti, jo katrs no viņiem gribētu būt tas Jāzeps.
Tas ir pilnībā tas pats, ko jūs teicāt par Raini. Man ļoti patika Valmierā [Valmieras Drāmas teātra iestudējums "Jāzeps un viņa brāļi"], ka nevienu brīdi, skatoties uz brāļiem, nebija tā sajūta, ka viņi ir koris. Pēc teksta varētu likties, ka man tur astoņas rindiņas, tas es esmu tur fonā, bet man nevienu brīdi nebija tās sajūtas, ka tagad savā skatuves laikā domāju, ka es varētu būt Jāzeps vai kaut kas vairāk, un es te nāku tikai pelnīt naudu. Aizstāvot Jūdu, par to taisnīgumu un stāvēšanu uz kājām, tad man liekas, ka visstiprāk tur stāv Jāzeps un Levijs. Viņi ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, un tie pārējie brāļi ar Jūdu priekšgalā – viņiem ir tā lielā izvēle jāveic, uz kuru galu. Gundars [Āboliņš] man pienāca klāt mēģinājumā un teica – acij vistīkamākais priesteris ir tas, kurš šaubās.
Tu pieminēji kursa sadalīšanos, ka ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ ir aizgājuši [no Jaunā Rīgas teātra] un šobrīd tu esi izvēlējies palikt. Tā ir trupa ar ļoti noteiktām tradīcijām, katram teātrim tādas ir, dažam 30 gadu garumā, kā Jaunajam Rīgas teātrim, dažam 100 gadu garumā, ar ko var lepoties, bet tajā visā var saskatīt arī kaut kādas negācijas; un šobrīd Jaunais Rīgas teātris ir atgriezies restaurētajā ēkā. Vismaz pēc manām domām – restaurētajā ēkā pirmajā izrādē uzkāpt uz skatuves, ja to nesaucam par privilēģiju, tad tā ir vēsturiska pieredze vai brīdis. Pie kā jūs šobrīd strādājat?
Mēs gan paralēli strādājam, jo laicīgi esam to izrādi teju pabeiguši, atklāšanas izrādi. Mums ir trīs zāles jāver vaļā uzreiz. Ļoti stipra kopības sajūta, jo, kad grimētavu gaitenis uz mēģinājumiem ir pilnīgi pilns... Protams, ko es varu teikt, es esmu ļoti jauns šajā profesijā, bet, manuprāt, teātrim ik pa laikam ir svarīgi savākt visus kopā. Arī mūsu teātrī šī nav tradīcija, kad visus, visus salikt kopā, bet domāju, ka tagad tas spēks un vajadzība to izdarīt ir beidzot apjaušama. Tāds, pirmkārt, siltums, un ņemot vērā visas mūsu iekšējās pārmaiņas, tu nevis sapulcē apsēžoties aplī redzi, kuri tad tagad te esam, kas ir mani kolēģi, bet tagad darbībā. Vai tas ir vēsturisks brīdis? Tas ir. No savas pozīcijas, tas būs ļoti nepopulārs viedoklis, jo uz mājas atvēršanu tiks intervēti mani kolēģi, kuri atgriežas šajā mājā, tad es varu pārstāvēt jauno aktieru viedokli. Mums vakar iedeva kastes, es sakrāmēju savu grima galdiņu kastē, man bija nenormāli skumji. Mums jau bija joks, ka varbūt paliekam Miera ielā, ja jau jums tās ir pirmās mājas. Nē, par to nav stāsts, bet
tā ir mūsu pirmā māja un tā ir vieta, kur sākās mūsu profesionālās skatuves gaitas, tāpēc es tā nejūtos, kā mūsu vecmeistari, ka tagad atpakaļ uz mājām un to adresi.
Kam tā ir atgriešanās, un kam tā ir ienākšana. Tas ir pilnībā saprotams un nav nevienai pusei pārmetums.
Man kā skatītājai arī Miera ielā ļoti labi patika skatīties, tur tiešām tie gadi ir pietiekami daudz un sienas ir apdzīvotas.
Jā, ir, tā poliklīnika ir apdzīvota.
To es ļoti spēju saprast, bet vienlaikus jūs esat jaunajā mājā un vieta ir ierādīta, un ir jauni apstākļi, ar kuriem var sākt jaunu dzīvi, teiksim tā.
Jā, atkal iedzīvināt tās sienas.
Vai tu vari ieskicēt izrādi "Sapņu tulkotāju sektu", jo "Hazāru vārdnīca" ir ļoti specifiska grāmata, kuru, es pieņemu, ka izlasīju tajā pašā laikā, kad režisors, kad tā parādījās pirms diezgan daudziem gadiem. Man, lasot grāmatu un ieraugot, ka tā tagad tiek iestudēta, bija sajūta, ka atceros vienu citu izrādi, kurā uz skatuves bija ļoti daudz cilvēku, tā bija izrāde "Tālāk". Tā bija neparasta, tas bija vēl tas laiks, kad šādas izrādes skatījās viena ceturtā daļa no zāles, jo tas tiešām bija sarežģīti, aizraujoši, bet ļoti dīvaini. Šī grāmata arī ir ļoti dīvaina, bet Alvja Hermaņa vārds šobrīd nozīmē kaut ko citu, jaunās telpas kaut ko citu, un, kā mēs ziņās lasām, "Sapņu tulkotāju sekta" dažās minūtēs ir izpārdota. Tas ir tas ceļš, kas iezīmē, kas ir noiets no tukšas zāles līdz pārpildītai un skatītājiem, kas stāv rindā. Izrādes nosaukums ir intriģējošs, tāpēc ir mans jautājums, vai tu vari no savas puses piesviest pilienu tiem, kas palika bez biļetēm?
Runājot par grāmatu, man arī visu laiku kārās galva, kas te vispār notiek, bet savelkot kopumu, rodas tā jēga. Mēs ļoti labi apzināmies, ka pirmās izrādes, vai tas būs pirmais pusgads, gads vai divi gadi, – tāpat, ja atklāts muzejs, es eju uz muzeju. Pat ja tur būs mākslinieks, kas man nepatiks, es aiziešu uz to muzeju, jo tas ir jaunatklāts. Ko es ar to gribu teikt – šī izrāde nav traļi-vaļi izrāde, un būs nenormāli interesanti, kā skatītāji to apēdīs, jo mēs, visa trupa visas šīs stundas kustamies. Arī afišā ir norādīts, ka horeogrāfs ir Alvis Hermanis, tas nav noslēpums. Ir nemitīga kustība, tas ir kaut kas, ko mēs nekad neesam darījuši. "Kalpa zēna vasarā" mēs ar rokām dzīvojām dzīvi. Man tas ir ļoti tuvs, jo es gan visu bērnību, gan vidusskolu biju gan deju skolā, gan tautas dejās, tāpēc man ir sajūta, ka es uzreiz brīvāk varu elpot. Arī "Melnais gulbis", kas ir pēc tam Jaunajā zālē, ir izrāde klasiskajās krievu baleta tradīcijās, kas arī ir kustībā. Es saprotu, ka mūsu teātrim tas ir kaut kas ļoti jauns. Iezīmējot skatītājam, nevajag gatavoties uz to kā uz atklāšanas burziņu, lielu svētku koncertu vai ceremoniju, nē. Tas stāsts ir diezgan skaudrs, pēc grāmatas man tā nelikās, bet tagad, kad tas teksts tiek runāts, par tautu, kas izmira, kādēļ izmira un cik daži lēmumi var būt nāvējoši veselam tautas liktenim. Tas arī mūsdienās vairs nav aizmirstami un ignorējami.
Tieši, kad nāca ārā izrādes apraksts, mums par to bija iekšēja diskusija, ka tas ir iespējamais Latvijas liktenis, ja mēs gulēsim. Ļoti skaisti ir balstīt savu tautas galveno tradīciju un pamatdomu uz sapņiem, bet kāds cits tev blakus neguļ.
Uz šī fona mani ieintriģēja krievu klasiskās tradīcijas teātrī, un es tomēr gribu pajautāt tavu attieksmi pret jau izkāpināto diskusiju par krievu kultūru un klasiku, un ir vai nav no tās jāatsakās. Gribi vai negribi tad, kad tu piemini [Fjodoru] Dostojevski vai krievu klasiskā baleta tradīcijas, tu atkal piesauc krievu kultūru. Es vēlos jautāt tavu, nevis aktiera Jāņa Grūtupa, bet Latvijas pilsoņa Jāņa Grūtupa viedokli? Varbūt tieši tāpēc, ka skatoties "Milžu cīņas" man likās – forši, ka Latvijā ir Jānis Grūtups.
Man bija riktīgi skumji, kad sākās viss tas vājprāts. Es runāju par 24. februāri, jo arī mūsu aktieru skolas tradīcija Latvijā, tā arī to sauc – krievu skolas tradīcija... Dostojevski, Čehovu bija ļoti… Arī tagad es gatavojos un pārlasu Karamazovus ["Brāļi Karamazovi"] un es nevaru noliegt, ka mani šī literatūra uzrunā. Es varu teikt, ka mana un mana pilsoniskā apziņa ir ļoti tīra un kategoriska. Kāpēc tā ir tīra sakarā ar "Melno gulbi", jo tur ir ļoti konkrēta pozīcija, viedoklis, un skatītājam nav divu domu, kādēļ tas ir šobrīd un kādēļ tas ir krievu balets. Nu, ko es varu teikt, ir tāds laiks, tas nav pieļaujami.
Bet, kā tev šķiet, vai mākslā tu vari tā nodalīt? Man ir ļoti tramīga sajūta par to, ka pietuvojamies 20. gadsimta 30. gadu situācijai. Man liekas, ka tas, kas ir pieļaujams ārpus mākslas, institūciju sienām tad, kad ir karš, ka tai mākslai ir droši vien jāaicina apstāties un paskatīties, gandrīz atsaucoties uz Hamletu – vai tu, atriebdams tēva slepkavību, pats nekļūsti par slepkavu? Un, ja tu kļūsti par slepkavu, kā tu tālāk dzīvosi? Man liekas, ka tā ir tik sarežģīta tēma un tāpēc ir būtiski par to runāt.
Tas pats Jāzeps.
Jā, tas pats Jāzeps. Bet tā mēs te varētu ilgi diskutēt. Noslēgumā nevaru nepajautāt par jauno ēku, kurā esat ielaisti un par šņorbēniņiem, jo raidījumam ir šāds nosaukums.
Jā, es esmu bijis šņorbēniņos.
Lūdzu, pastāsti, kā ir jaunajā ēkā šņorbēniņos.
Augstu, es tik augstu šņorbēniņos neesmu bijis. Man ir klusa cerība kādu izrādi noskatīties no augšas, jo tad, kad mums bija viesizrādes Mujānu biedrības namā, tad tur ir augšā caurums kā šņorbēniņiem, un tur var iet skatīties. Es skatījos kolēģu stāstus, tie ir ļoti grandiozi. Es esmu diezgan pārliecināts, ka, ja ne pats, tad forma, karkass un viss, kas iekšā, tas būs ļoti, ļoti grandiozs teātris. Tagad lielais jautājums ir, lai tas ir arī iekšēji piepildīts, jo viss apkārt ir dots, lai tas būtu. Vairs nav attaisnojumu, tādēļ tā ir milzīga atbildība. Es domāju, piemēram, par valmieriešiem, viņi arī ir trimdā šobrīd. Tā trimda ļoti baro ar to, ka neesam, kur vajag. Tad vienīgais, kā mēs varam, ir tas mākslas darbs, vienīgais, ko varam šeit uzburt. Tādēļ mani bažīgu dara, ka nu jau vairs tiešām nav atrunu. Es ceru, ka tas visus iedvesmos un ar uzviju.
