Ieva Struka: Attiecībā uz "Šņorbēniņiem", parasti es to izmantoju kā tādu noslēdzošo akordu, bet šis varētu būt izņēmuma gadījums, kad es gribu ar to iesākt raidījumu, jo, jāatzīstas, es pati "Šņorbēniņos" tā pa īstam esmu bijusi tieši vienu reizi. Tas bija tad, kad tev un vairākiem citiem taviem kolēģiem, jaunajiem aktieriem, notika iesvētības Nacionālajā teātrī. Tur jūs dabūjāt savus krusttēvus un krustmātes, devāt solījumu – un tas svinīgais solījums tika izteikts augstākajā vietā, kāda ir Nacionālajā teātrī – šņorbēniņos. Lūk, šņorbēniņi un šis vakars tavā dzīvē – vai tas kaut ko tev ir nozīmējis?
Madara Zviedre: Ja godīgi, Ieva, es daudz no tā neatceros. Es klausījos tavu raidījumu par šņorbēniņiem šurpceļā un domāju par būtību tam jautājumam, ko tu saviem viesiem jautā. Ko šņorbēniņi nozīmē man… šņorbēniņi, kur gandrīz nekad neviens nav un netiek – savā ziņā gribas, lai tas arī paliek kā noslēpums. Es saprotu šo steidzīgo un pārdoties gribošo pasauli, bet man reizēm tomēr pietrūkst sajūtas par to noslēpumu, kas mīt teātrī – to vārdos neizsakāmo un simbolisko.
Ieva Struka: Saistībā ar noslēpumu un runājot par Hedu Gableri, kura ir šīs tikšanās pamatiemesls, es gribu vaicāt – brīdī, kad skanēs šis raidījums, tev būs nospēlētas trīs izrādes uz Nacionālā teātra lielās skatuves pēc septiņu gadu pārtraukuma. Pērnajā sezonā vēl tev bijis Ibsena iestudējums Valmierā un "Baltiešu armija" Nacionālā teātra jaunajā zālē. Attiecībā uz noslēpumu, es jūtu to vēlmi sev kā skatītājam atbildēt uz to jautājumu – kas ir tas impulss, kura dēļ Heda izrādes beigās nošaujas? Kad dzirdam par šiem traģiski noslēgtajiem mūžiem arī reālajā dzīvē, mēs, es domāju, nekad nevaram īsti atšķetināt, kurš bijis tas liktenīgais brīdis, kurā cilvēks pieņēmis šādu lēmumu. Un es domāju – vai vispār ir iespējams atminēt to brīdi? Vai vispār drīkst vēlēties saprast, kāpēc Heda pieņem šādu lēmumu? Vai tomēr mums ir jārespektē Lielais Nezināmais?
Madara Zviedre: Jā, tas ir ļoti būtisks jautājums. Tikpat būtisks man liekas jautājums: Vai Heda, nonākot pie šāda soļa, ir drosmīga vai gļēva? Jo vairāk domājot un jo vairāk spēlējot šo darbu, man rodas sajūta, ka diemžēl reizēm tā notiek, ka cita ceļa nav. Tas ir skumji un ārkārtīgi sarežģīti. Man šķiet, ka tas ir ļoti atkarīgs no katra skatītāja apziņas, tā, cik plašu lauku viņi tver, kāds ir viņu jūtības līmenis. Pat ja viņš nesaprot – vai viņš sajūt, vai viņā kaut kas novibrē?
Heda man arvien skaidrāk sāk rādīties kā arhetipisks, mītisks tēls. Man šķiet, tas pat nav tik sarežģīti – lugā mēs par to runājam, tekstuāli tiek pieminēta Hedas bērnība, audzināšana, viņas saite ar tēvu. Šis tēva tēls – ideālais ģenerālis, ideālais varonis, kuram neviens vīrietis nestāv ne līdzās. Es domāju, ka, vienkārši runājot, tā nav normāla dzīve, kādā mazai meitenei būtu jāizaug – jājot parādēs uz zirga, mācoties šaut. Tie šķiet kā ieguvumi, bet vēlāk, pieaugot kā sievietei un saskaroties ar sievietes lomu, tie kļūst par ārkārtīgi lieliem zaudējumiem. Man liekas, ka viņai nav veidu, kā no tā izkārpīties.
Par to, vai vispār šādu soli var vai nevar saprast, vai tas ir ārprāts vai kas apzināts… tā mana pieredze un novērojumi ir tādi, ka reizēm cilvēki paši izveido sev tādu cietumu un grib no tā izlauzties, bet vienlaikus vienīgā vieta, kurā viņi var elpot un būt, ir šis cietums, kurā viņi atrodas. Šī cīņa, šis mēģinājums izlauzties no tā cietuma dažkārt ir tāds spontāns akts, izvirdums. Šāda laušanās var būt sāpīga un pat nāvējoša citiem līdzās stāvošajiem, bet šis cietums ir tik noslēgts un smags un noslēgts, ka no tā nevar izlauzties. Hedas stāsts man liekas tik nolemts, tik fatāls, tik skumjš, bet reizē arī tik skaists un jēgpilns.
Ieva Struka: Kāpēc skaists?
Madara Zviedre: Hedā ir tās ilgas un šis mēģinājums izlauzties. Ilgas man liekas ļoti skaistas.
Reizēm tu skaties uz šo cilvēku likteni un redzi to neizbēgamību. Tāda ir dzīve un tajā ir kaut kas skaists.
Ieva Struka: Par skaistumu es tev vaicāju tādēļ, ka man neskaisti liekas tas, ka apkārt ir cilvēki, kuri nevar palīdzēt. Tā ir ļoti sarežģīta tēma. Kad cilvēks iet bojā, viņš nav viens, ap viņu ir citi cilvēki. It kā viņš nav tik vientuļš, tomēr vienlaikus neviens netiek viņam tik tuvu, lai spētu izglābt vai atturēt. Tāpēc domāju – vai mēs drīkstam šeit pielietot vārdu "skaists"?
Madara Zviedre: Mūžīgais lielais jautājums – vai kāds tev var palīdzēt, ja tu pats negribi, lai tev palīdz, ja pats esi atskabargains ezis? Lugā ir vēl citas, ar šo, patiesībā postošo, palīdzību saistītas tēmas, kuras man ļoti patīk. Par šo palīdzēšanu, kas patiesībā ir citu cilvēku centieni glābties no sevis, par palīdzēšanu, kas ir tik līdzatkarīga, ka kļūst uzmācīga, ļauna, pat noziedzīga.
Ieva Struka: Zinu, ka ir vesela virkne tādu lielo dramaturģijas darbu, kur gribi negribi aktieris vai aktrise ir spiests sev atzīt šo lomu – tas ir izaicinājums gan cilvēciski, gan profesionāli to nospēlēt. Es pieņemu, ka Heda varētu būt starp šādām lomām. Kas ir tas vilinājums mesties tajā atvarā zinot, ka šis atrisinājums ir tik traģisks? Vai tas ir saistīts ar to, ka mēs katrs tomēr gribam nedaudz ieskatīties tajā tumsā un nezināmajā? Kas padara Hedas lomu par vienu no lielajiem kumosiem aktrises mūžā?
Madara Zviedre: Pirmkārt jau – apjoms. Pirmo reizi saskaros ar ko tādu, ka varone praktiski nenoiet no skatuves. Otrkārt – mīklas. Mīkla ir arī, vai šis ģeniālais autors to ir apzinājies rakstīt? Redzi, darbs "Leļļu nams" ir vairāk nekā desmit gadus iepriekš sarakstīts un tur viņš skaidri pauda šo sievietes nostāju. Bet te ir vēl mīklaināk un noslēpumaināk! Varu teikt godīgi, ka līdz pat pēdējam brīdim mēs minējām šo darbu un aizvien turpinām minēt. Tur, protams, ir sievietes spēks, viņas centieni gūt varu – kas mūsdienu pasaulē aizvien ir izaicinājums un ne tik pierasta un pašsaprotama lieta mūsu sabiedrībā –, bet tur ir daudz arī šo zemapziņas slāņu, to veidu, ko šis autors ir ielicis, kā to var interpretēt… Tas pats Hedas noslēpums, par kuru savā ziņā gribas, lai tas paliek kā noslēpums.
Ieva Struka: Tu minēji desmit gadus, un, protams, es arī paskatījos, cik gadi šķir Hedu Gableri no tās Ibsena pēdējās lugas, kuru tu spēlē Valmieras teātrī Toma Treiņa režijā Irēnas lomā lugā "Kad mēs mirušie mostamies". Varētu teikt, ka tie arī ir desmit gadi. Kādu tiltu tu spēj pārmest tur? Ņemot vērā, ka "Leļļu nams" tomēr ir tāda teorija, jo "Leļļu namu" tu neesi spēlējusi. Šeit tev tādā apgrieztā secībā sanāca vispirms nospēlēt Irēnu un tikai pēc tam Hedu.
Madara Zviedre: Ja godīgi, mums ar šo darbu gāja diezgan sarežģīti Valmierā. Kad sākām lasīt Hedu, man bija liels pārsteigums, cik citāds autors ir šajā darbā. Jā, es teiktu, "Kad mēs mirušie mostamies" ir vēl lielāka mīkla.
Ieva Struka: Tiešām rūpīgi lasot un skatoties uz skatuves vairāk nekā vienu reizi, tu sāc domāt – varbūt tas viss tiešām ir tikai galvenā varoņa galvā? Un varbūt nav garants, ka viņa ir mentāli vesela. Varbūt viņa vairs nav mentāli vesela, un, tādā gadījumā – cik lielā mērā cilvēks ir uztverams par to pašu cilvēku, kas viņš ir bijis agrāk, tagad, kad viņš nav mentāli vesels? Tas šķiet, tiešām, tik sarežģīti…
Madara Zviedre: Jā, un tēmas briedums, nāve, dzīve, kaut kāda sirdsapziņas dzīve, kas notiek ar dvēseli pēc tam… Šīs tēmas ir tik sarežģītas un tik grūti stāstāmas uz skatuves…
Ieva Struka: Es tev uzdošu uzreiz neatbildamu jautājumu, tomēr mēģini. 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimtā mums nav šāda mēroga, šāda dziļuma, šādas sarežgītības pakāpes dramaturģisko darbu. Vai nu autori pie vainas vai nav varoņu, vai apkārt nav cilvēku, kuri šīs problēmas vai nelaimes, vai attiecību risinājumus spētu tik padziļināti un jūtīgi tvert, un, ja tādu nav, tad varbūt nevar uzrakstīt par to, ka nav. Kā tev šķiet, kāpēc mēs agri vai vēlu atkal un atkal nonākam pie Ibsena, pie Čehova, pie Blaumaņa? Kāds, tavuprāt, ir tas iemesls?
Madara Zviedre: Es ļoti mīlu teātri, bet jāsaka, ka šī rakstītā māksla manai sirdij, iespējams, ir vēl tuvāka un mīļāka. Man liekas, ka tā ir ārkārtīgi vieda māksla – vārda māksla, prāta māksla, prāts kopā ar sirdi. Es, protams, nezinu, kāpēc tas tā šodien ir un kur mēs esam pazaudējušies, un vai pie tā varam vainot tikai attīstību un moderno, ātro, skārienjūtīgo laiku.
Par sevi zinu to, ka priecājos un jūtos ļoti laimīgi, ka mobilais telefons manā dzīvē ienāca, kad man bija gadi divdesmit trīs, divdesmit pieci. Līdz tam es savu laiku pavadīju ļoti daudz lasot, un jūtu, ka ikdienā tas man devis ir daudz un dod daudz joprojām.
Ieva Struka: Runājot par cilvēcisko pieredzi vai dziļumu, preses konferencē Hedas Gableres režisors Edmunds Freibergs arī pieminēja šos ārpus teātra nodzīvotos gadus, kad to pieredzi mākslinieks var uzkrāt dažādi, un ka tā lielākā problēma mūsdienās, droši vien, ir tas, ka mēs skrienam no viena darba uz citu un nav laika apstāties. Ņemot vērā, ka kādu brīdi tu biji apstājusies, varbūt vari pastāstīt, ko tie septiņi gadi ārpus skatuves tev ir iedevuši, lai tagad ķertos pie šāda apjoma darbiem, jo gan Valmieras izrāde, gan šī te, protams, ir ļoti sarežģīti uzdevumi.
Madara Zviedre: Tas ir tik labi, iegūt laiku. Es katram to novēlu – apstāties. Reizēm nekas labāks par apstāšanos nevar būt. Es nevaru nosaukt ļoti daudz faktu vai notikumu, kas ar mani notikuši, ko esmu sasniegusi vai izdarījusi kādā citā sfērā vai nozarē, bet es nekad nemaz neesmu bijusi cilvēks, kas ļoti grib un labi jūtas, skrienot no viena darba uz citu. Man labāk patīk, kad ir mazāk. Kad var ieelpot un apcerēt. Es ļoti izjutu, ka man tas bija īstais brīdis, kad apstāties, un uz kādu laiku teātri pamest. Manā gadījumā tas sakrita ar kontinenta dzīvesvietas maiņu. Protams, jebkuram cilvēkam tā ir pieredze satikties ar citu pasauli. Tā ir pieredze pati par sevi. Tas ir brīnišķīgi – atkāpties, paskatīties uz kādu vietu no malas.
Ieva Struka: Runājot par Čikāgu un tajā nodzīvotajiem gadiem, jāatzīstas, ka laiku pa laikam man bija kārdinājums lūgt, lai tu, ja tev ir kādi teātra iespaidi vai tu kaut ko redzi, lai raksti "Teātra vēstnesim". Tas gan nenotika. Mēs daudzi redzam, kas notiek Eiropas teātros, vismaz lielajos teātros pie lielajiem režisoriem, bet vai un cik daudz tev patiešām sanāca kaut ko noskatīties šo gadu laikā esot Čikāgā vai Ņujorkā, un vai tu salīdzināji ar to, ko pirms tam esi redzējusi Latvijā? Vai tev bija šāda pieredze?
Madara Zviedre: Bija, bet es neteiktu, ka pārāk liela. Mēs pāris reižu devāmies uz Ņujorku un es redzēju dažas Holivudas zvaigznes uz skatuves. Tā bija brīnišķīga pieredze. Redzēju, cik tie aktieri ir lieli un stipri, ne tikai samontēti filmā, bet arī uz skatuves. Joprojām atceros izrādi "Kalpones" ar Keitu Blanšetu Ņujorkā, bija ļoti spēcīgi un jaudīgi, kā šīs lielās mākslinieces strādāja. Redzēju arī izrādi, kurā pati spēlēju Rīgā kopā ar Normundu Laizānu, Deivida Hanovera lugu "Melnais strazds". Tā bija brīnišķīga pieredze, redzēju to Ņujorkā. Ļoti labi iestudēts darbs. Tomēr, ja godīgi, laikā, kad pametu teātri, es neizjutu lielu vajadzību iet skatīties teātri. Teātra pieredze Čikāgā nebija tā patīkamākā. Tajā brīdī man nebija vēlmes skatīties teātri, kurā dominē sociālās tēmas. Sociālais teātris, protams, ir vajadzīgs un labs virziens, bet tajā brīdī man to nevajadzēja.
Ieva Struka: Tagad, atgriežoties pie profesionālās pieredzes un tās, ko tu vari tagad likt lietā un domājot par partneriem, kā no šī aspekta notiek tā atgriešanās?
Madara Zviedre: Es nevaru teikt, ka es vienmēr jūtos ļoti labi, esot atpakaļ kādā kolektīvā. Esmu pieradusi pie zināmas brīvības, pie neatkarības, pie vienpatības. Mēs visi esam tik dažādi, un protams, ka kolektīvā ir jāsadzīvo ar kaut kādu saprašanos, samierināšanos, atšķirīgiem viedokļiem. Mēs cits ar citu tik ļoti mijiedarbojamies, tas brīžam ir ļoti intensīvi un es nevaru teikt, ka vienmēr jūtos tajā ļoti labi.
Ieva Struka: Attiecībā uz Hedas lomu tas, protams, bija vienkārši pirmšķirīgi, jo arī viņa jūtas nedaudz nekomfortabli situācijā, kurā nonākusi. Kā tu domā, vai šī vienpatība un vēlme būt savrup palīdzētu vai traucētu jebkādai citai lomai, kas nav Heda? Heda, šķiet, bija savā ziņā kā kulaks uz acs tavā konkrētajā dzīves un darba situācijā. Vai tu redzi sevī vēlmi būt kaut kā daļai? Ko dod profesija, kas ir izteikti saistīta ar citu cilvēku interesēm un partnerību? Es jūtu tevī vilkmi uz rakstīšanu, uz rakstnieka vienpatību – vai tomēr esi gatava vēl kādiem teātra izaicinājumiem?
Madara Zviedre: Es nezinu, Ieva. Es pati sev uzdodu šo jautājumu. Profesija, protams, ir brīnišķīga un man tā ļoti patīk. Bet arī vienai būtu ļoti patīkami.
Ieva Struka: Varbūt tie ir tie septiņi gadi – tas tomēr ir diezgan ilgs laiks. Tu pierodi nebūt sazobē ar trīsdesmit citiem cilvēkiem.
Madara Zviedre: Varbūt jautājums ir vēl apjomīgāks. Varbūt tas ir par visu šībrīža teātra ainu Latvijā.
Es sev jautāju – vai es šobrīd redzu, jūtu, dzirdu kādus māksliniekus, konkrētus režisorus vai autorus, kuru darbi rezonētu ar mani? Vai es vēlētos ar šiem cilvēkiem sadarboties?
Vai es jūtu kādu spēcīgu virzienu, kādā šie cilvēki šobrīd spēj runāt par dzīvi – laikmetīgi, bet tomēr jēgpilni – uz skatuves? Kaut kāds radošs pagrimums, ja godīgi, man šķiet, ka ir. Varbūt tā ir otra daļa jautājumam, kāpēc būt vai nebūt uz skatuves. Es zinu, ka arī maniem kolēģiem ir līdzīgi jautājumi.
Ieva Struka: Tev ir bijis laiks uz to paskatīties – tad, kad tu esi "iekšā", tas nav tik vienkārši. Pajautāšu tev arī par filmu "Krimināllieta iesācējam". Teātra izrādē rezonanse ir ļoti nosacīta, mēs tiešām mazliet dzīvojam paši savā teātra telpā un priecājamies, dusmojamies par saviem un citu notikumiem citos teātros. Kino, šķiet, notiek kaut kāda renesanse, jo cilvēki par to runā. Es nezinu, vai gluži visi apmeklē filmas, bet liekas, ka kino ir atgriezies apritē. Vai tu to sajuti pēc "Krimināllietas iesācējam", kur spēlē Naftas lomu? Vai tu jūti savu skatītāju? Vai jūti to atpakaļreakciju?
Madara Zviedre: Gadījumi ir ļoti atšķirīgi. Dažkārt es velku saikni ar mūsu latviešu temperamentu un to, kāds tas ir, cik savrupi un reizēm nerunīgi mēs esam. Ne vienmēr tik ekstraverti paužam savu viedokli par redzēto, par kultūru, par jebko uz ielas. Tomēr kaut kāda rezonanse jau, protams, ir. Man svarīgākie ir bijuši brīži, kad man uz ielas pienāk klāt pilnīgi svešs cilvēks ne no profesionālās nozares, un pasaka paldies par lomu vai par darbu, par to, cik daudz tas viņam nozīmējis. Man ir bijuši šādi gadījumi un tie man liekas ļoti skaisti. Tad tas ir tā vērts. Ja par šo konkrēto kino darbu – liekas, ka tas izskanēja visai pieklājīgi Latvijas mērogā. Atsauksmes, manuprāt, bija gana labas, bet par to vairāk zinātu stāstīt Armands.
Ieva Struka: Es varētu tev piekrist. Šie brīži sagādā gandarījumu, jo notiek visneiedomājamākajās situācijās un visnegaidītākajos brīžos. Varbūt tiešām – droši ejiet klāt aktieriem un sakiet, cik viņi ir brīnišķīgi.
Madara Zviedre: Pirms pusotra gada man klāt pienāca meitene un teica, par "Lūgšanu resnajai tantei" Krilova režijā, cik daudz šī izrāde viņai nozīmējusi.
Ieva Struka: Lūk, tā kā par šņorbēniņiem es tev pavaicāju jau raidījuma sākumā, noslēgumā man tev jāvaicā kas cits. Es sadzirdēju par to rakstīšanu un mīlestību pret literatūru. Mēs abas izsecinājām, ka tie lielie varoņi tomēr ir ierakstīti citos laikos, kuri nupat jau no mums ļoti strauji attālinās. Kas būtu tā varone vai tēma, par ko tu šodien gribētu rakstīt – ne kā aktrise, bet cilvēks, kurš vēlas rakstīt.
Madara Zviedre: Zini, jo vecāka es kļūstu, jo haotiskāka, absurdāka un paradoksālāka man šķiet šī pasaule. Es gribētu rakstīt par kāda cilvēka, visticamāk, sievietes, mēģinājumu to izlēkāt, izbalansēt – kā nenotrulināties, nezaudēt jūtību. Tur būtu arī kaut kas skumjš, kaut kas ļoti skaists, aplams kā šī dzīve. Varbūt tas ir tas, ko gandrīz ikkatrs lasītājs meklē grāmatā. Arī es – ka tu uz to brīdi vari ienirt kādā pasaulē, ka vari uz brīdi apstāties, būt ar sevi, savu iztēli, domāšanu, radošumu, klusumu. Tāpēc laikam man tik ļoti tā literatūra un grāmatas – tas ir tik jēgpilni un skaisti. Tajā ir apstāšanās moments, jēgpilnas apstāšanās moments.
