Miškins un krievu pasaule
Alvis Hermanis nesen publiski solīja, ka viss, ko darīs Jaunais Rīgas teātris, būs radikāli. Vēl viņš intriģējoši rakstīja, ka "Melnajā gulbī" būs pārsteigumi tiem, kuriem ir paradums biezās grāmatas neizlasīt līdz galam. Man gan gribētos teikt, ka pārsteigumi ir arī tiem, kas biezās grāmatas mēdz izlasīt līdz galam – respektīvi, izrādē var neatrast to, kas parasti Fjodora Dostojevska "Idiota" skatuves variantos ir, un ieraudzīt kaut ko pavisam citu, kā parasti nav.
Radikāls ir kņaza Miškina un paša Dostojevska sapludinātais tēls, kurā daudzi skatītāji, starpbrīžos daloties iespaidos, bija atšifrējuši arī Rasputina klātbūtni. Miškins nevis kā Kristus, bet kā "krievu pasaules" ideologs – brutāls, rafinēts un viltīgs. Otrkārt, klasiskais balets kā izrādes koncepcijas pamatelements un galvenā metafora. Kustību konsultante Zane Teikmane strādājusi godam. Pretrunīga, strīdīga, bet nenoliedzami radoša iecere. Un līdzās lielajiem meistariem Kasparam Znotiņam, Baibai Brokai, Andrim Keišam, Gundaram Āboliņam un citiem – studentes Evelīnas Priedes pirmā lielā loma šajā teātrī. Savukārt Kaspars Znotiņš pirmo reizi Miškinu nospēlēja turpat JRT pirms 25 gadiem.
Aiziet no JRT nenozīmē aiziet no teātra
Interesanti, ka tieši šonedēļ pirmizrādē iesaistīti arī divi aktieri, kas aizgājuši no Jaunā Rīgas teātra. Gerds Lapoška sagatavojis personālizrādi – komēdiju "Goodbye, February" jeb "Uz redzi, februāri". Šīs nedēļas izrādes gan jau ir izpārdotas.
Izrāde uzdod jautājumu – ko darīt, ja bērnībā iztēlotā "lielā skatuve" un sapņi par teātri neatbilst realitātei? Pamest visu vai palikt un samierināties – tāds ir jautājums, uz kuru vismaz vienu atbildi dod jau pats fakts, ka aktieris nespēlē vis teātrī Lāčplēša ielā, bet atradis sev spēles laukumu Hanzas ielā 22.
Autobiogrāfiski motīvi nodarbina ne tikai jaunus aktierus, bet arī dramaturgus. Rasa Bugavičūte-Pēce jau ir rakstījusi lugas, kuru pamatā ir viņas pašas un viņas radinieku piedzīvotais – autores pazīstamākais un ārpus Latvijas gan izdotais, gan iestudētais darbs "Puika, kurš redzēja tumsā" balstās viņas vīra Sanda Pēča bērnības atmiņās. Rīgā esam redzējuši arī Valtera Sīļa Igaunijā iestudēto izrādi "Man bija brālēns." Ar Valteru Sīli dramaturģe sadarbojas arī šoreiz, kad Liepājas teātrī tapusi izrāde "Tēvs Klusums". Intriģējoša ir gan izrādes forma – tā apzīmēta kā "koncerts un balle", gan vēl viena bijušā JRT aktiera – Ģirta Krūmiņa – uzaicināšana galvenajā – kordiriģenta lomā.
Pirmizrāde 13. aprīlī.
Vēl dažas intrigas
Intriģējoša pirmizrāde 11. aprīlī Nacionālā teātra Aktieru zālē – Mariusa fon Maienburga dekadentiskā drāma "Ugunsseja", kas sola visai biedējošu sižetu "par vēlmi nodedzināt pasauli un visu tajā, kas šķiet svešs un nesaprotams" jaunā režisora Henrija Arāja režijā. Dailes teātrī vēl divas dienas pasaulslavenā horeogrāfa Akrama Hāna trupas "Džungļu grāmata: pārrakstīta".
Savukārt 17. aprīlī VEF Kultūras pilī pirmizrādi piedzīvos speciāli Sonorai Vaicei monooperas formā pārveidotā Artura Maskata opera "Valentīna", kas, kā zināms, tapusi, balstoties teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes biogrāfijā.
Multimediālais iestudējums, kurā daudz izmantoti video materiāli, nākamreiz būs redzams tikai rudenī un arī tad ārpus Rīgas, vismaz pašlaik tā izskatās, tāpēc ir vērts ieplānot sev operas apmeklējumu jau tagad. Izrādi producē SIA "Operetes teātris".
