Performance "Endling" skatītājus Rīgas Mākslas telpā iegremdē pustumsā un, tikai sākot skanēt mūzikai, ļauj ienākt sirreāli dūmakainā ainavā, lai sastaptos ar pēdējo dzīvo radību. Jaunās horeogrāfes Jettes Loonas Hermanis performance uzbur apokaliptisku ainavu, kurā dzīva palikusi tikai viena būtne.
"Ir bijusi katastrofa, ir noticis kaut kas, un tā radība vaino likteni jeb Faith (kas ir sievietes vārds), viņa vaino visā to sievieti, to likteni pie tā, ka ir palikusi viena pēc katastrofas, vientuļa un alkst pēc kaut kāda kontakta un tuvības. Beigu beigās var likties, ka viņa pati ir tā, kas ir izvēlējusies šo likteni, un pati ir tā, kas ir pie visa vainīga," stāsta horeogrāfe.
Jette Loona Hermanis par savām mājām sauc Latviju un Igauniju, viņa gājusi teātra skolā Tallinā, pēc tam Amsterdamā absolvējusi "School for New Dance Development". Šī ir viņas jaunākā performance, kas pirmizrādi piedzīvojusi pērn oktobrī Kumu muzejā Tallinā.
Performances skatītāja, horeogrāfe un dejotāja Kristīne Brīniņa par izrādi saka: "Tā ir Jettes unikālā pasaule, man liekas, viņa nāk no citas planētas, un kaut kādā ziņā mums ir jāuzticas tam, ko viņa dara. Viņas drosme ir tajā, ka laiks un telpa, kā viņa to izmanto, ir absolūti saskaņā ar viņu pašu, un viņa runā tādā ļoti fiziski fizioloģiskā valodā. Visa šī pieredze – mēs kā liecinieki sekojam līdzi viņas transformācijām, un transformācijas tieši šajā laikā, kas ir destrukcija kaut kādā ziņā, atspoguļojas arī viņas ķermenī."
Performanci pieredzējis arī filozofs Igors Gubenko: "Mani ļoti fascinē, kā Jette strādā ar ķermeni, attiecīgi viņas ķermenis arī ir viņas galvenais mākslas rīks, un
es neesmu drošs, vai tas ķermenis, ko es redzēju šodien, bija cilvēka ķermenis vai arī dzīvnieka ķermenis.
Attiecīgi viņa izdzēš savā īpatnējā veidā to robežu starp cilvēku un dzīvnieku, pie kuras mēs esam ļoti pieraduši, un tādējādi arī robežu starp kultūru un dabu. Tas ir ļoti īpatnēji, neparasti, ievelkoši."
Brīniņa arī piebilst, ka Jettes darbos ļoti jūtama Igaunijas ietekme: "Forma, tas, kā viņa runā, jo ir tieši konceptuāla, eksperimentāla, performatīva, vairāk atļaujas instinktīvām lietām, nebaidoties no tā, vai sapratīs vai nesapratīs, –
tas ļoti atšķir igauņus no latviešu māksliniekiem, kas biežāk meklē drošu telpu, kurā izpausties ar tādu pārliecību, ka mūs sapratīs un nenosodīs; igauņi ir tādi brīvāki."
