Ukrainas mākslinieku draudzība ar Pēteri Vasku
Pēc gara ceļa no Kijivas ar vilcienu līdz Varšavai un tad lidmašīnu līdz Rīgai jau nākamajā rītā Radu Poklitaru un pieci dejotāji intensīvi mēģina uz skatuves koncertzālē "Cēsis". Sākumā bez mūzikas, pēc tam jau – ar.
Horeogrāfu Radu Poklitaru ar komponistu Pēteri Vasku saista sena draudzība. Viņi iepazinās Rīgā pirms gandrīz 20 gadiem, kad Poklitaru iestudēja baletu Latvijas Nacionālajā operā un apmeklēja Vaska mūzikas koncertu Lielajā ģildē.
"Toreiz iepazinos ar Pēteri Vasku, un viņš teica: tu nokavēji, balets ar šo mūziku jau ir iestudēts! Vēlāk ierakstā noklausījos viņa absolūti ģeniālo vijoļkoncertu "Tālā gaisma" Gidona Krēmera izpildījumā un jutos tā, it kā man cauri būtu izbraucis vilciens. Tas bija neprātīgs emocionāls satricinājums! Bet četrus gadus nevarēju šai mūzikai pieķerties, jo man likās – lai kādu horeogrāfiju es radīšu, tā būs simtreiz vājāka par šo mūziku. Es ilgi baidījos un minstinājos. Pēc tam kļuvu nekaunīgs un uztaisīju izrādi "Underground". Biju ļoti laimīgs, kad Pēteris atlidoja uz pirmizrādi Kijivā un teica, ka tas ir labākais iespējamais baleta lasījums šai mūzikai," viņš stāsta.
"Tas, ko es tur ieraudzīju, bija vienkārši tik satriecoši un iespaidīgi, ka es sapratu: mēs esam brīnišķīgi gara radinieki! Viņš ir fantastisks, izcils horeogrāfs.
Mans skaņdarbs saucas "Tālā gaisma", bet viņš to baletu nosauca par "Underground" – it kā pavisam savādāk…," saka komponists Pēteris Vasks.
Taču drīz komponistam kļuvis skaidrs, kāpēc Radu Poklitaru savam baletam devis nosaukumu "Pazeme". Un tas bija vēl piecus gadus pirms Krimas aneksijas 2014. gadā.
"Baleta sākumā pāris minūtes skatuve ir tukša, neskan mūzika, bet attāli sprādzieni. Ir kara atmosfēra. Kaut kur tālu prom krīt kādas bumbas, tas ir ierakstā. Tikai tad parādās gaisma, ieskanās arī mūzika, un ir ļaužu pulks, kas acīmredzot pēc kādas lielas traģēdijas ir nokļuvuši pazemē. Un baleta darbības laikā notiek viņu attiecības un mēģinājumi tikt no pazemes ārā. Parādās glābjošas virves, viņi sāk kāpt, citi velk atpakaļ, kā tas mēdz būt, bet beigās viņi tomēr tiek no tās pazemes ārā. Tātad tā ir tiekšanās uz gaismu, uz mūžīgo gaismu… Tas bija tik pārliecinoši izveidots, ka man tas bija milzīgs notikums," stāsta komponists.
Nekā pravietiska tur nav
Vēlāk sarunā ar horeogrāfu Radu Poklitaru jautāju par šo kara tēmu, ko viņš ielika savā pirmajā baletā ar Pētera Vaska mūziku, kas no šodienas skatupunkta šķiet gandrīz pravietiska: "Nekā pravietiska tur nav, jo diemžēl cilvēce karo pastāvīgi.
Tu vari iestudēt baletu par karu jebkurā laikā un vietā, un agri vai vēlu tā izrādīsies pravietiska. Cilvēce nespēj pārstāt karot, un tas ir briesmīgi."
Sākotnēji bijusi doma uz Latviju atvest tieši baletu "Underground", ko Pēteris Vasks ļoti vēlējies parādīt arī šejienes publikai, stāsta Vidzemes koncertzāles "Cēsis" mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska: "Ļoti pie tā strādājām, projekts jau gandrīz bija gatavs, tūlīt vedīsim… Bet tad diemžēl iestājās pandēmija, un projekts izpalika. Tomēr tagad esam gandrīz ieguvēji, jo tieši šim festivālam, tieši Latvijai, tieši Pēterim Vaskam un koncertzāles desmitgadei tiek radīti divi jauni viencēlieni."
Kad vēl pirms mēģinājuma apsēžamies uz sarunu ar horeogrāfu Radu Poklitaru, jautāju, kas viņam personiski šķiet tik īpašs Pētera Vaska mūzikā, ka viņš ar to radījis nu jau trīs dažādas horeogrāfijas:
"Mūsu ironiskajā un postmodernajā laikmetā viņš ir neticami sirsnīgs un emocionāli neaizsargāts. Viņš pilnībā atklāj savas emocijas, savu dvēseli, kas mūsdienās galīgi nav modē. Bet tas ir brīnišķīgi!"
Poklitaru smejas, ka ir grūti veikt radošā procesa ķīmisko analīzi – vai nu šī mūzika tevi uzrunā un aizkustina, vai arī nē. Skaidrs arī tas, ka katrs šajā mūzikā saskata ko pilnīgi savu: "Manuprāt, interesanti ir tas, ka Pēteris šajā mūzikā noteikti neielika to, ko redzēs šajā izrādē. Tas būs kaut kas pavisam cits, un tas ir saprotami, jo katrs autors tajā izlasa ko citu. Arī "Romeo un Džuljetu" katrs režisors iestudē par sevi un caur sevi. Protams, uz skatuves skanēs Pētera Vaska mūzika, bet tā būs izgājusi caur mani kā autoru un dejas valodā būs pārvērtusies par to, par ko nu tā būs pārvērtusies. Tā kā es domāju, ka Pēterim tas būs pamatīgs pārsteigums. Viņš ir pats svarīgākais skatītājs manā dzīvē, un man ļoti interesē, ko viņš teiks."
Vaska mūziku – emocionālākā, kāda vien var būt
Pirmajā no diviem viencēlieniem, kas sestdien, 11. aprīlī, Cēsīs piedzīvos pasaules pirmizrādi, Radu Poklitaru izvēlējies Vaska 13 minūtes garo skaņdarbu "Vientuļais eņģelis", kas savulaik dzimis no Vaska ceturtā stīgu kvarteta, ko komponists veltīja savai mātei.
Komponists atklāj: "Ceturtā stīgu kvarteta pēdējo daļu sauca "Meditācija". Pēc kāda laika es sapratu, ka tas varētu būt atsevišķs skaņdarbs. Izveidoju to stīgu orķestrim, mazliet pārveidoju, un tagad tas ir atsevišķs darbs "Vientuļais eņģelis". Vientuļš eņģelis lido pār mūsu planētu un ir tik ļoti noskumis par to, kas notiek… Iedomājos, ka arī eņģeļiem varbūt kādreiz pietrūkst spēka un vajag, lai kāds viņus atbalsta. Tas ir mīlestības pilns dziedājums, kurā varbūt var sajust eņģeļa spārnu vēzienus. Mīlestības kvintesence un lielas skumjas par to, ko mēs te darām un kas notiek ar mūsu planētu."
Radu Poklitaru "Vientuļo eņģeli" iestudējis kopā ar dejotāju Artemu Šošinu (Artem Shoshyn), kurš kopš kara sākuma dzīvo ārpus Ukrainas un dejo baleta projektos dažādās valstīs.
Artems dejojis arī Poklitaru baletā "Underground" ar Vaska mūziku un sauc to par "emocionālāko, kāda vien var būt". Nupat tapusī nelielā monoizrāde ar "Vientuļā eņģeļa" mūziku dejotājam ir ļoti personiska: "Horeogrāfiju mēs veidojām kopā, bet ideja ir manējā. Auklēju to jau sen. Kopš kara sākuma, kad pametu Ukrainu, man ārkārtīgi pietrūkst māju sajūtas. Visur tev palīdz, viss it kā ir labi, taču nekur nav māju. Jo mājas ir palikušas Ukrainā. Kad tu ceļo no projekta uz projektu, dejo visur pasaulē, tev ir tikai tavs čemodāns. Arī man pašlaik šeit ir tikai mans čemodāns, kas ir kļuvis par daļu no manām mājām. Šis baleta viencēliens būs par to, ka šo divu gadu laikā esmu pārvērties par radījumu, kas vienlaikus ilgojas pēc mājām, bet nevar… Tas būs par manām attiecībām ar čemodānu. Tas būs aizkustinošs stāsts par to, kā es pašlaik jūtos. Ceru, ka skatītāji spēs to nolasīt."
Radošais process bijis grūts – lai iestudētu nelielo viencēlienu, Radu Poklitaru braucis pie Artema Šošina uz Bulgāriju, kur dejotājs tobrīd atradies. Tagad abi satikušies Latvijā, Cēsīs, un visu nedēļu turpina slīpēt iestudējuma nianses. Lūdzu Artemu Šošinu raksturot šo horeogrāfijas valodu: "Tehnikas te ir maz. Pirmkārt, ir vajadzīga dvēsele. Ir dejotāji, kas par galveno uzskata tehnisko varēšanu, un daudzviet Eiropā emocionalitātei dejā vairs nepievērš uzmanību. Ar Radu horeogrāfiju tā nav. Tu vari neizdarīt līdz galam kaut ko tehniski, bet tev ir jāspēj aiznest līdz skatītājam to, ko tu jūti. Tas ir pats, pats svarīgākais. Galvenais ir emocijas, nu, un noder arī laba koordinācija."
Otrajā baleta viencēlienā, ko Radu Poklitaru radījis ar Vaska otrā čellkoncerta mūziku, uz skatuves ir četri dejotāji. Horeogrāfs tam devis nosaukumu "Draugi". Bet komponists atceras, ka skaņdarbs savulaik tapis pēc slavenās argentīniešu čellistes Solas Gabetas īpaša lūguma. Viņš stāsta: "Šis skaņdarbs iesākas no klusuma – tas ir čella monologs, viena dvēsele ienāk šajā pasaulē un pirmajā daļā izdzied, kāpēc ir atnākusi un ko vēlas dāvāt cilvēkiem. Otrā daļa ir kontrasts – ātra, dramatiska, pašironiska par apkārt notiekošo. Bet kā otrā tēma nāk cauri mīlestības spēka tēma, kas tomēr ir visstiprākā. Un par beigām – Sola man teica: man ļoti patīk dziedāt! Viņa bija spēlējusi manas Grāmatas čellam otro daļu, kur ir ietverts dziedājums – čellists dzied un spēlē vienlaikus. Viņa lūdza: vai tu varētu man arī kaut ko tādu? Es domāju: ak dieniņ, arī to vēl! Bet tad man ienāca prātā: šī mūzika sākas ar to, ka dvēsele atlido no mūžības, tad ir te un beigās atkal aizlido projām. Iedomājos – viena dzīve beidzas, bet es ticu mūžīgai dzīvībai, tātad dvēselīte atgriežas jauna, ar nākošo dzīves ciklu. Varbūt šī dvēselīte varētu dziedāt šūpuļdziesmu! Tad beigās Sola spēlē un dzied."
Kā mentalitāte maina mūzikas stāstu
Radu Poklitaru skatuves versijā šī mūzika iegūst pavisam citai mentalitātei raksturīgu skatuves stāstu. Vaska mūzikā dejotāji izdzīvo trauksmainas kaislības, ko katrs var interpretēt pa savam, saka dejotāja Anastasija Bērda (Anastasiia Baird): "Radu vienmēr izdomā kaut ko jaunu! Un katrs skatītājs viņa horeogrāfijā var nolasīt kaut ko savu. Tas nav kā klasiskajā baletā, kur ir konkrēts librets un tu jau zini, kas pēc kā sekos. Radu ļauj stāstu radīt skatītājiem pašiem savā galvā. Arī katrs no mums, četriem dejotājiem, jums izstāstīs citādāku stāstu, par ko viņam šī izrāde ir. Jā, uz skatuves ir četri draugi. Man tas ir par sapņiem un fantāzijām – ko mēs viens no otra gribam un sagaidām. Bet man būtu ļoti interesanti pēc izrādes dzirdēt, par ko tas bija jums!"
Jautāju, kā ir dejot pie šādas mūzikas, kurai nav vienkārša ritmiskā zīmējuma: "Šāda veida mūzika man kā dejotājai ir kas jauns un neparasts.
Ir ļoti uzmanīgi jāklausās, lai kustību izdarītu pareizajā mirklī, jo šai mūzikai nav izteikta ritma.
Strādājot pie šī jauniestudējuma, mēs tik daudz reižu klausījāmies šo mūziku, lai spētu trāpīt pareizajā sitienā – tas ir tik grūti! Bet man ļoti patīk. Es ar nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu šeit, uz Cēsu koncertzāles skatuves, jo treniņzālē Kijivā mēs vienmēr dejojām pie spoguļa un varējām redzēt viens otra kustības. Piemēram, trijiem no mums reizē ir jāpagriež galva. Spogulis ļāva šīs kustības vieglāk saskaņot. Tagad būs jāspicē ausis jaunā līmenī!"
Sarunas beigās nevaru nepajautāt, kāda pašlaik ir Kijivas Modernā baleta ikdiena – laikā, kad Krievijas sāktais karš turpinās jau trešo gadu. Horeogrāfs un dejotāji apliecina – zāles ir pilnas. Viņi dejo gan Kijivā, gan citās Ukrainas pilsētās. Uz ārzemēm izbraukt ir daudz grūtāk, tāpēc viesošanās Latvijā ir īpašs notikums.
Anastasija Bērda saka: "Karš spiež izveidot jaunus ieradumus. Man vienmēr skapī ir soma ar pašu nepieciešamāko, un, kolīdz ir trauksme, tu apģērbies un ej uz patvertni. Bet ārpus tā mēs turpinām strādāt kā pilna laika dejotāji.
Tas ir mūsu pienākums un misija – dot skatītājiem laiku, kad atpūsties un saņemt pozitīvas emocijas. Atceros, kā savulaik skatījos filmas par Otro pasaules karu un nekādi nevarēju saprast, kā kara laikā cilvēki varēja iet uz filmām, teātriem, naktsklubiem. Tagad es to saprotu."
