Alistērs Makdauels no Ziemeļjorkšīras Apvienotajā Karalistē ir kritiķu augstu vērtēts dramaturgs, viņa darbi tiek tulkoti un iestudēti arī citur pasaulē. Makdauela lugām raksturīgs ambiciozas formas un ikdienas tēlu, kas dzīvo atpazīstamas dzīves, pretnostatījums. Viņa zināmāko darbu lokā ir zinātniskās fantastikas žanru savērpjošā luga "Pomona", trilleris "X" un Viktorijas laikmeta gotiskā teiksma "Spīdums" ("The Glow"), kas ir viņa veiksmīgākais un starptautiski zināmākais dramaturģijas darbs.
Tikos ar Alistēru viņa nesenā Rīgas apmeklējuma laikā – dažas stundas pirms viņš devās skatīties sava darba "All of It" ("Tas viss") jaunāko iestudējumu. Šī īslugu triptiha skatuves versiju ar nosaukumu "Visas viņas" Dailes teātrī radījusi režisore Inese Mičule un aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Pirmā no trīs īslugām – "Nortlija. 1940" ("Northleigh, 1940") – ļauj ieskatīties uzlidojuma laikā mājās iesprostotas sievietes dzīvē. Otrā –"Stereo" ("In Stereo") – ielūkojas mātes prātā, kad tā sāk redzēt dubultā. Savukārt trešā luga "Tas viss" vislabāk raksturojama kā "visa dzīve vienā elpas vilcienā". Tie ir trīs atsevišķi stāsti, trīs izaicinošas dramaturģiskas formas, trīs sieviešu (lai gan patiesībā arī daudzu citu neskaitāmu varoņu) pieredzes, – šie darbi prasa precizitāti un atstāj ļoti maz vietas kļūdām. Lugu autors šo izaicinājumu aktierim salīdzina ar staigāšanu pa virvi.
Dramatizēt apziņu
Laila Burāne: "All of it" jeb "Tas viss" ir trīs īslugas, katra sarakstīta ar savu, atšķirīgu impulsu un savu apstākļu kopumu. Pastāstiet vairāk par to!
Alistērs Makdauels: "Nortlija. 1940" un "Stereo" sarakstīju mājsēdes laikā, un tas zināmā mērā ir jūtams, jo tās abas ir par mājām, par cilvēkiem mājās. Tās radās brīdī, kad man tikko bija piedzimusi meita, mēs bijām iesprostoti mājā. Es negribēju rakstīt par kovidu, slimību un pandēmiju, bet domāt par mājām man bija interesanti. Tās divas [lugas] radās no šī impulsa.
Kas ir dīvaini – lai arī tā nebija domāts, visas šīs lugas sarunājas cita ar citu dažādos veidos. Acīmredzami, ka tās visas ir par sievietēm. Tās visas ir par sievietēm, kuras ir tā vai citādi izolētas – vai nu viņas iekšēji jūtas atšķirīgas no visiem citiem, vai arī ir fiziski izolētas. Tās ir par diezgan vienkāršām sadzīves situācijām – tie nav lieli, traki piedzīvojumi. Tās vēsta par tādām lietām kā mājas, darbs, laulība un bērni.
Lasot, šīs lugas ir viegli uztvert kā atsevišķus tekstus, tomēr, skatoties izrādi, kurā tās iestudētas kā triptihs, smadzenes automātiski mēģina rast sakarības.
Jā, atceros, kad tās mēģinājām, nospriedām – cik jocīgi, ka te viņa saka to, jo sieviete trešajā lugā saka to. Ir mazas sakarības un lietas, kas ir nejaušas, bet tas nav nekāds pārsteigums, jo tās visas ir sarakstītas manas daiļrades ļoti īsā periodā. Tas bija laiks, kad mēģināju rakstīt daudz vairāk no zemapziņas. Vienmēr jau raksta no zemapziņas, bet es mēģināju ļaut, lai zemapziņa mani vairāk vada. Tāpēc ir loģiski, ka lugām ir dažādas sakarības, jo tās radušās no līdzīgas vēlmes mēģināt dramatizēt apziņu. Skaidrs, ka es pazīstu tikai savu apziņu, tāpēc tās visas būs saistītas, jo tās visas nākušas no vienām un tām pašām smadzenēm.
Mūri un ķieģeļi
Kādas idejas vai atslēgvārdus izmantojat, kad domājat par to, kā rakstāt, vai kad par to runājat ar citiem?
Tas ir grūti (nopūšas). Man tagad tas bieži jādara, jo mana meita ir pietiekami veca, lai apmeklētu dzimšanas dienas ballītes, un citi vecāki jautā: "Ar ko jūs nodarbojaties?" Un es atbildu: "Esmu rakstnieks." Tad viņi vaicā: "Ko jūs rakstāt?" Un es nezinu, ko teikt… Kad paskatos uz visām savām lugām, tās visas man šķiet ļoti atšķirīgas, bet tajās ir daudz kas par bērnību un par cilvēku bērnības klātesamību viņu pieaugušo dzīvē, tādām lietām. Tajās kopīgas ir tādas mazas tematiskas lietas.
Ir sarežģīti raksturot, kā runāju par savu darbu, jo arī jūtu, ka pēdējā laikā mans darbs ir ļoti mainījies. Iepriekš sarakstīju trīs lugas vienu pēc otras. Uzrakstīju lugu "Pomona" – tādu kā šausmu detektīvu, kā dīvainu, nervozu šausmu stāstu. Tad sarakstīju lugu "X", kuras darbība norisinās uz Plutona un kurā runa ir par atmiņu. Pēc tam sarakstīju lugu "Spīdums", kas ir kā pasaka un kurā ir daudz kas par vēsturi. Visām šīm lugām ir ļoti sarežģīta struktūra. "Pomona" ir kā cilpa, "X" ir par to, kā cilvēki zaudē laika izjūtu, tai ir otrais cēliens, kurā darbība notiek apmēram piecdesmit gadu garumā, tajā laiks velkas. Un "Spīdumā" galvenā varone ir tāda kā nemirstīga, un tu it kā lēkā starp laikiem. Es sarakstīju tās trīs un nonācu līdz punktam, kad jutu, ka pietiek. Jutu, ka nevarētu uzrakstīt vēl vienu tādu lugu, jo tad es atkārtotos. Bija mainījušies arī mani lasīšanas paradumi – vairāk un apzināti lasīju dzeju. Tā nu es sāku domāt mazāk par struktūru un vairāk par valodu. Domāt, kā es varētu veidot drāmu un darbību tikpat daudz no valodas, cik es to varēju no struktūras, jo ir skaidrs, ka lugas top darbībā, drāmā, jābūt spriedzei, lietām, notikumiem jānotiek. Tomēr lugas formai jābūt saistītai ar darbību, un es biju pavadījis daudz laika, padarot sava darba struktūru par tādu kā šīs saistības galveno sastāvdaļu, un tad sāku domāt vienkāršāk.
Pārtraucu prātot par ainām un cēlieniem, un formām, un domāju par vārdiem: ko nozīmē pateikt vārdus, un kad citi cilvēki sēž telpā un tajos klausās un no tā uztver stāstu?
Bieži atminos Braienu Īno, viņam ir tās slavenās "Aplinkus stratēģiju" ("Oblique Strategies") kartītes. Uz tām ir rakstīti īsi teikumi, viņš tos nolasīja mūzikas grupām, un to dalībniekiem radās viela pārdomām. Man vienmēr prātā ir šis: "Beidz būvēt mūri un būvē ķieģeli." Man liekas, es darīju kaut ko tādu. Iepriekš būvēju ļoti sarežģītas struktūras un mūrus, un man vajadzēja apstāties un vairāk padomāt par ķieģeļiem.
Vai šīs struktūras bija sākumpunkts – vai jums radās ideja par struktūru, kas jāpiepilda ar substanci?
Nē, nē. Struktūra nāk agri, bet sākumpunkts parasti ir tēls vai stāsts, incidents, notikums. Esmu sarakstījis lugas, kas balstītas tonī vai sajūtā, bet formas mehānika – tā nāk ļoti agri. Man liekas, ka tam jānāk agri, gandrīz tajā pašā laikā, bet ne gluži, jo tad tas būtu pārāk mehāniski. Tas, ko cenšos darīt, kad rakstu lugu, ir – cenšos nebūt burtisks. Cenšos piekļūt patiesi tuvu tam, kā kaut kas tiek sajusts. Atrast tādus kā sirdspukstus, un tam ir jānotiek vispirms. Man ir vajadzīga kaut kāda veida emocionālā saikne, un visas formas, par kurām mēs runājam, – tās nāk diezgan ātri, jo tā ir fundamentālā metode, kuru izmantoju komunikācijā.
Lugas sirdspuksti
"Stereo", otrajā no trim lugām, izmantota specifiska teksta forma – kolonnas. Vai jūs teiktu, ka šo kolonnu izmantošana bija paņēmiens, kā parādīt aktierim vai režisoram veidu, kā iestudēt darbu tā, kā jūs to bijāt iecerējis, vai arī jūs gribējāt rakstīt kolonnās un tad redzēt, ko viņi ar to izdarīs?
Jā, tas ir žests, ka viņi var izvēlēties, ko viņi grib ar to darīt. Es domāju, ka teātrī darba būtība ir sadarbība un ka citi cilvēki materiālam sniedz bieži vien interesantas idejas un impulsus. Taču uzskatu, ka autors nevar atteikties no atbildības. Es uzskatu, kad rakstu, man ir jābūt kādai idejai – ja būtu ārkārtēja situācija un man tas būtu jāiestudē, es to droši vien darītu šādi. Es vēlos, lai tur būtu šis žests. Es gribu, lai būtu izjūta, ka šīs lugas mehānika ir tāda, ka cilvēki ar to var darīt visu ko, bet tā vienmēr saglabās šo tādu kā… Tas ir veids, kā es zinu, vai savu darbu, strādājot pie lugas, esmu paveicis labi.
Ja man veicas un rodas iespēju redzēt to pašu lugu dažādās valstīs un dažādās valodās, turklāt valodās, kuras nesaprotu, – ja es varu to skatīties un joprojām dzirdēt tos sirdspukstus, tad man liekas, ka savu darbu esmu paveicis labi.
Cik iestudējumu ir bijis šim triptiham?
Trešā īsluga "Tas viss" pašlaik tiek spēlēta kaut kur Vācijā. Taču visām trim kopā šis ir tikai otrais iestudējums. [Pirmais iestudējums] tika izrādīts vēl pagājušajā gadā.
Vai jūs bijāt iesaistīts šī – Rīgas – iestudējuma tapšanā?
Mēs runājām platformā "Zoom" un sazinājāmies e-pastā, un tamlīdzīgi. Tomēr es uzskatu, ka iestudējuma veidotāji var darīt, ko vēlas, es nemēdzu pārāk aizrauties ar priekšrakstiem.
Aktieris – virves dejotājs
Mans pirmais iespaids, izlasot šīs trīs lugas, bija, ka ir bezgalīgi daudz veidu, kā tekstam pieiet un ka tas ir pilnīgi atkarīgs no nozīmes, ko tai piešķir aktieris. Tagad, kad esmu redzējusi Latvijas iestudējumu, es lugas pārlasīju, un konstatēju, ka esmu zaudējusi šo izjūtu, ka ir iespējamas bezgalīgi daudzas interpretācijas. Viss, ko es spēju redzēt, bija versija, kuru piedzīvoju, sēžot skatītāju zālē. Un es domāju – ja es būtu režisore vai aktrise, vai es arī būtu "atkodusi" tekstu apmēram tādā pašā veidā? Vai uzskatāt, ka esat uzrakstījis tekstu, atstājot aktiera un režisora ziņā to "atkost" un piešķirt tam savu nozīmi, vai arī īstenībā esat uzrakstījis tekstu, kas, lai gan pirmajā acu uzmetienā rada šo bezgalīgo interpretāciju un nozīmju ilūziju, tomēr īstenībā tajā ir dotas visas atbildes?
Manuprāt, savā ziņā tas ir atvērts. Iestudējums Vācijā ir promenāde, tu pa to staigā, un ir vairāk nekā viens aktieris. Tātad viņi to ir mainījuši un darījuši lietas mazliet citādi.
Liela daļa no impulsa rakstīšanā bija domāt par monologu kā par formu. Man patīk [Semjuels] Bekets un viņa īslugas – "Krapa pēdējā lente" ("Krapp's Last Tape") un "Ne es" ("Not I"), kuras šķita tikpat lielas kā "Beigu spēle" ("Endgame") vai jebkura cita. Tās vienkārši ir īsākas. Man šķita, ka īsluga Anglijā bieži vien ir gandrīz kā kabarē – ātri iestudēsim daudzas īslugas un tad it kā izsviedīsim tās ārā. Gluži kā vienreizējai lietošanai paredzētas, un tam nav ne vainas, es to nekritizēju. Tomēr man patīk ideja, ka tiek uzrakstīta īsluga, kas veidota tikpat rūpīgi kā liela luga. Vēl svarīgāk ir tas, ka, manuprāt, ir daudz monologa lugu, taču es neesmu redzējis daudzas, kuras pētītu vai uzdotu jautājumus par šo monologa formu.
Iespējams, iemesls, kāpēc ar šīm trīs lugām ir sarežģītāk darīt visādas trakas lietas, nekā sākotnēji šķiet, ir tas, ka tās ir tik ļoti balstītas valodā. Tās ir tik ļoti būvētas ap šo ideju, ka, uzliekot tām pārāk daudz pa virsu, droši vien ir diezgan grūti izsekot līdzi notiekošajam. Tas ir kā uzlikt cepuri pa virsu cepurei. Es nezinu, vai man ir atbilde uz šo jautājumu, jo šī ir tikai otrā reize, kad būšu redzējis kādu iestudējam šīs lugas. Ja jūs pēc pāris gadiem mani atradīsiet un man būs paveicies un kāds atkal to būs iestudējis, tad varbūt es zināšu.
Visas trīs lugas aktierim ir liels izaicinājums – kā staigāšana pa virvi. Mēģinājumā mēs runājām, ka tās ir kā skaņdarbi, ko aktieri interpretē kā mūziķi. Īpaši otrā luga, kas ir kolonnās, – diezgan apzināti to rakstīju šādi. Es klausījos daudz minimālistu mūzikas un man bija interese uzrakstīt darbu, kas kļūst par skaņām, tā joprojām ir tikai balss, bet tā sasniedz punktu, kad nevar izšķirt, kas tiek teikts, un tas man likās smieklīgi.
Daudzi no maniem kā mākslinieka labākajiem lēmumiem pieņemti, jo kaut kas šķitis smieklīgi vai jautri. (smejas)
Visi sliktie lēmumi pieņemti, ja likās, ka cilvēki domās, ka esmu foršs vai labi nopelnīšu. Atceros, ka nosūtīju "Stereo" kādam savam draugam rakstniekam, un viņš to vienkārši nespēja saprast. Viņš teica: "Tu esi pavadījis tik daudz laika, to visu rakstot, un neviens to nedzirdēs." Un es atbildēju: "Jā, es domāju, tas ir forši." Ja es būtu sarakstījis kaut kādu "bla bla bla", skatītājs to zinātu. Sēžot un to klausoties, var pateikt, ka notiek kaut kas, ko nav iespējams dzirdēt, un tas man likās ļoti svarīgi saistībā ar to, kāda bija šīs varones pieredze. Tas jau ir par to, ka nekad nevar pazīt citu cilvēku. Lai gan šajā lugā es ielieku skatītāju tēlu prātos, jūs viņus nekad īsti nepazīsiet. Tā tomēr ir cita valoda.
"Stereo" gadījumā es pat varu iedomāties citus veidus, kā to iestudēt, domājot tieši par citiem tehniskajiem risinājumiem. Bet konkrēti trešajā lugā jūs izmantojat teksta formu, lai aktierim parādītu ritmu, un man liekas, ka tā ir luga, kas darbojas tikai tad, ja aktieris "notver" to ritmu. Salīdzinot abus iestudējumus, var redzēt, ka latviešu aktierspēles tradīcijai ir daudz vairāk raksturīgs psiholoģiskais reālisms, salīdzinot ar britu tradīciju, un aktieris izdzīvo "To visu" mazliet vairāk.
Tas ir interesanti, jo mēģinājumā mums par to bija ļoti daudz jārunā. Tas attiecas uz visām trim, bet īpaši uz trešo, jo tā virzās tik ātri. Ja izdzīvotu katru brīdi, būtu vajadzīgas kādas trīs stundas. Tātad par to bija jāpieņem lēmumi, atkal – kā par skaņdarbu. Kad iedomājos to lugu, es it kā iedomājos kādu, kas apsēžas pie klavierēm. Varētu būt piecdesmit pianisti un tas pats skaņdarbs – tas vienmēr būs viens skaņdarbs, bet toņi un īpašības, un formas to padarīs ļoti individuālu, un tas ir apmēram tas, par ko mēs runājam. Domāju, ka jums taisnība, lugā ir pārāk daudz teksta, lai to varētu iestudēt kaut kā citādi, un tas ir loģiski. Ziniet, ar [Beketa] "Ne es" arī neko daudz nevar izdarīt, tā ir kā ietriekšanās valodas mūrī. Es visu laiku runāju par Beketu, bet lielāka ietekme bija Džeimsam Džoisam, kurš zināmā mērā ir pretējā pusē – Bekets ir minimālists un Džoiss ir maksimālists.
Kam pieder luga?
Kādas ir jūsu attiecības ar autorību? Kad skatāties iestudējumu, vai sajūtat lugas tekstu kā savu? Vai izjūtat, ka vārdi joprojām pieder jums, vai arī tie reizēm vairāk pieder aktierim vai skatītājam?
Domāju, ka tā man pieder aizvien mazāk. Šķiet, ka visvairāk izjūtu, ka luga ir mana, kad esmu tikko pabeidzis rakstīs un pirmo reizi to rādu cilvēkiem, jo tajā brīdī luga ir it kā jāaizstāv – "to es uzrakstīju". Tiklīdz sākas mēģinājumi, tā pieder visiem, un, tiklīdz to redz skatītāji, piederība ir vēl izkliedētāka, un, manuprāt, tas ir diezgan jauki.
Manas attiecības ar manām lugām ir dīvainas. Abstraktā līmenī, kad uz tām atskatos, esmu lepns par tām visām, bet, kad iedziļinos, tad par visu, kas ir senāks par dažiem mēnešiem, man ir jāsaka "ak, dievs".
Šīs trīs ir pietiekami jaunas, lai es uz tām paskatītos un negribētu teikt "ak, vai", bet esmu drošs, ka pēc pāris mēnešiem es teiktu, ka tagad tā nerakstītu. Tas zināmā mērā ir skumji, bet domāju, ka tā tam jābūt, jo citādi kādēļ gan būtu jāraksta vēl kāda cita luga? Jāturpina virzīties uz priekšu.
Es tikko uzzināju, ka jums šeit, Latvijā, nav tādas pašas izdevējtradīcijas. Mums ir diezgan paveicies, ka lugas parasti tiek izdotas grāmatās, un nav gluži tā, ka tās kļūst par bestselleriem, bet tās vismaz pastāv, un man tas patīk. Kad es augu, mana ģimene nebija ne saistīta ar teātri, ne arī īpaši bagāta. Tātad teātris nebija daļa no manas dzīves, bet es atradu lugas bibliotēkā un tās lasīju. Tādēļ man patīk ideja, ka bērni manas lugas atradīs un lasīs, kāds tās iestudēs skolā vai kādā vietējā amatierteātrī, un tas ir vienkārši brīnišķīgi un patiešām svarīgi, un par to neviens īsti nerunā, jo tas nav saistīts ar slavu vai ko tādu. Es sarakstīju lugu pusaudžiem Nacionālajam teātrim [Karaliskā Nacionālā teātra festivālam "Connections" – red.], kas tiek diezgan daudz spēlēta. Es vienmēr esmu tik laimīgs, kad uzzinu, ka to iestudējuši skauti ciema kultūras namā vai tamlīdzīgi, domāju, ka tas ir apbrīnojami. Man tā ir teātra būtība – ar to var nodarboties jebkur. Šī nu atkal ir gara un mazliet nesakarīga atbilde uz jūsu jautājumu par piederēšanu – man patīk, ka darbs pieder visiem.
Vai tās mēs nedomājam arī par savu mīļāko grāmatu – tā ir "tava grāmata", vai ne?
Vai ar šo autorības ideju šobrīd notiek zināmas pārmaiņas? Ar jaunām tehnoloģijām, tādām kā mākslīgais intelekts, bet arī ar jaunām rūpēm kultūrā, piemēram, vēlmi pārrakstīt darbus, kurus gribam izmantot šodien, bet kuru valoda ir pagalam novecojusi.
Tie ir gandrīz divi jautājumi. Mākslīgais intelekts ir viena lieta, bet tad ir otra lieta, slavens gadījums nesen bija ar Roaldu Dālu. Man vienmēr ir pretrunīgas izjūtas saistībā ar šādām lietām, jo man nepatīk ideja, ka kāds kaut ko maina, jo novecošanas dēļ tas vairs nešķiet labs. Man liekas – tā tas ir uzrakstīts un tā tam jābūt, un, ja mums tas nepatīk, tad to vairs nevajag izmantot. Taču jāņem vērā arī tas, ka esmu baltais vīrietis, heteroseksuāls, – man nekad nav nācies lasīt kaut ko tādu, kas mani aizskartu. Man noteikti nekad tā nav gadījies, kad biju bērns un gāju skolā, tāpēc nedomāju, ka es būtu tas, kuram par to būtu jārunā, jo es nezinu, kā tas ir. Man liekas, ka mans uzdevums ir ieklausīties.
Domāju, ka atbilde ir rīkoties tā, lai tiem, kam līdz šim nav bijusi iespēja izteikties un rakstīt, turpmāk dotu labāku iespēju izteikties un rakstīt.
Jāmēģina domāt par rītdienu, nevis vakardienu.
Man ir mazliet mazākas bailes no mākslīgā intelekta, nekā droši vien vajadzētu būt. Zinu, ka visiem ir bail no mākslīgā intelekta. Vai jūs esat ar to paķibinājusies? Ikviens ar to ir paķibinājies, vai ne? Atceros, kad par to pirmo reizi tika vēstīts ziņās, es ķēros klāt un uzrakstīju apmēram kaut ko tādu kā "uzraksti man dzejoli Rembo un Viljama Karlosa Viljamsa stilā", un tas to izdarīja, bet dzejolis bija mēsls. (smejas)
Tas izskata visus dzejoļus un vienkārši paņem formu, un tad tajā ieliek vārdus. Es redzu, kā tas varētu darboties, īpaši lielajām meinstrīma filmām, kurās tiek izmantotas gandrīz vai lego klucīšu formas. Esmu Amerikas Scenāristu ģildes biedrs, tāpēc kopā ar visiem piedalījos streikā, un tur par to ir nopietnas bažas. Taču no mākslas viedokļa mani tas pārāk neinteresē. Man patīk, ja māksla ir īpatnēja un nav perfekta, bet nešķiet, ka mākslīgais intelekts uz kaut ko tādu ir spējīgs.
Rakstnieki vīrieši un varones sievietes
Vēlos nedaudz parunāt par rakstniekiem vīriešiem, kas rada varones sievietes. Triptiha "All of It" latviešu iestudējumam nosaukums ir "Visas viņas". Domāju, ka nosaukuma maiņa rada iespaidu, ka šī izrāde ir pamatā par sievietēm. Tās, protams, ir atšķirīgas sievietes, dažādas un neviengabalainas, taču latviešu nosaukums un varbūt arī šīs izrādes mārketings liek domāt, ka luga atklāj kaut ko būtisku par sievietes pieredzi. Tas ir nozīmes un interpretācijas slānis, ko pievienojusi radošā komanda šeit, Latvijā, tāpēc es jums nejautāju, vai domājat, kas esat spējis vārdos ielikt sievietes pieredzes būtību. (abi smejas), Tomēr kāds ir jūsu viedoklis par tēlu-sieviešu radīšanu?
Es par to pārāk daudz nedomāju. Droši vien, ja par to domātu daudz vairāk, man varbūt būtu bijis vairāk jānopūlas. Katrā ziņā manos darbos vienmēr varones bijušas sievietes, un tāda bijusi mana izvēle dažādu iemeslu dēļ.
Runājot konkrētāk par šīm lugām, īpaši par "Tas viss", zināju, ka rakstot gribēju aptvert laiku no dzimšanas līdz nāvei. Es zināju, ja varonis būtu vīrietis, tad galu galā tas būtu es. Pārāk daudz no manis nonāktu šajā varonī, un to es negribēju.
Bieži rakstu par sievietēm, jo tas ir pussoli attālāk no manis paša. Jūtu, ka tas mani mazliet vairāk atbrīvo.
Man par to pēdējā laikā daudz jautāts, bet man nav tādas pamatīgas atbildes. Neuzskatu, ka ir taisnība, ka autoriem vīriešiem nepadodas varones sievietes, un domāju, ka vienīgie, kurus dzirdu tā sakām, ir autori vīrieši, kuru darbos sieviešu tēli nav izdevušies. (smejas) Viņi saka: "Ak, vīrietis nespēj uzrakstīt sievietes monologu." Viņš varētu, ja vien tas nebūtu mēsls. Nedomāju, ka kādu satrauc šī ideja kā tāda. Manuprāt, kaitinoši ir tad, ja šķiet, ka autors uzrakstījis slikti vai rakstot nav bijis godīgs.
Cik labi vai slikti man tas ir izdevies – es nekad nevarēšu atbildēt uz šo jautājumu.
Daži man par to ir teikuši jaukas lietas, bet daži varētu tā nedomāt.
Aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kas spēlē jaunajā iestudējumā, intervijā ir teikusi: "Es vispār apbrīnoju autoru, jo viņš ir vīrietis, bet viņš ir tik ārkārtīgi precīzi uzminējis un raksturojis sievietes iekšējo dzīvi, iekšējos konfliktus, un attiecības ir tādas ārkārtīgi precīzas, man liekas, tieši ar citām sievietēm." Es domāju – varbūt šis ir gadījums, kad esat atstājis pietiekami daudz brīvas vietas tekstā, lai ikviens to varētu piepildīt ar savu pieredzi?
Es nezinu. Tā varētu būt.
Domāju, ka tas, ko viņa teica, ir ļoti jauki, un man tas glaimo, bet esmu pārliecināts, ka no dažādajām sievietēm, kuras to redzējušas vai lasījušas, kāda ir teikusi: "Ak, to acīmredzami sarakstījis vīrietis." Tāpēc neesmu drošs, ka tas tā ir, un nekad to neuzzināšu.
Varbūt vissakarīgākā atbilde ir – ja esmu izdarījis to labi, tas droši vien ir tāpēc, ka neesmu izdarījis nekādus pieņēmumus.
Tieši pieņēmumu izdarīšana izjauc visu tiem, kas raksta par cilvēku, kas tādā vai citādā veidā ir atšķirīgs no viņiem pašiem.
Es domāju, ka šī prasme jāattīsta katram rakstniekam un jāizmanto, rakstot par visiem varoņiem. Tātad ja rakstu par trīsdesmitgadnieku, man nebūtu jāpieņem, ka viņš domā tāpat kā es. Domāju, ka tā ir interesantā daļa, bet tas ir darbs, pastāvīgi jātrenē empātijas muskulis.
Tas, kas visvairāk patīk, arī sagādā vislielāko vilšanos
Man patīk ideja par empātijas muskuli. Tas ir ļoti plašs jautājums, bet kā jūs aprakstītu teātra spēku?
Man patīk, ka teātri var spēlēt ikviens jebkur. Kad atceros, kā spēlēju izrādēs skolas laikā, – tā ir pieredze, kas tevi maina. Tas bija kā pēkšņi dabūt jaunas brilles, caur kurām skatīties uz pasauli. Man joprojām patīk, ka teātris vēl aizvien ir vieta negaidītajam. Ja skatāties labu, interesantu teātri, tad vienmēr ir kaut kas tāds, ko nebijāt cerējis redzēt. Tiek atbalstīti centieni darīt kaut ko jaunu. Un tāpēc, ka teātrī nav naudas, tur ikviens parasti strādā tādēļ, ka grib to darīt, un domāju, ka tas ir jauki.
Man ar teātri ir dīvainas attiecības – lieta, kas man visvairāk patīk, spēj arī radīt vislielāko vilšanos.
Nav nekā sliktāka kā sēdēt izrādē, kuru nemaz negribi skatīties.
Tas ir īpašs spīdzināšanas līmenis. Ja skaties sliktu filmu, vari vienkārši sēdēt un uz ekrāna kaut kas notiek. Bet skatoties lugu, kas nepatīk, dažkārt pienāk brīdis, kad pavisam nopietni prātā ienāk doma – "tas nekad nebeigsies, es te palikšu uz uz dzīvi, te es dzīvoju, šajā telpā ar visiem šiem cilvēkiem, man ir jādzīvo jauna dzīve, skatoties šo lugu, visu atlikušo laiku".
Runājot konkrēti par Apvienoto Karalisti, jaunas lugas joprojām ir tāda nišas lieta, ne visi ar to nodarbojas. Ja cilvēki iet uz teātri, tad droši vien, lai redzētu kaut ko ļoti komerciālu un drošu – mūziklu vai izrādi, kurā ir slavena persona, vai kaut ko tamlīdzīgu. Esmu vienmēr gribējis censties būt eksperimentāls un atšķirīgs, un domāt par to, kas ir teātris un kā tas darbojas, un spēlēties ar formu un spēlēties ar struktūru un visām tām lietām, taču neaizmirstot, ka tā ir ļoti demokrātiska cilvēka mākslas forma. Es uzskatu, ka parasti visās manās lugās ir tāda spriedze, – tās ir diezgan agresīvas attiecībā uz formu, bet īstenībā tās ir par, es ceru, ļoti atpazīstamiem cilvēkiem. Es nedomāju, ka šajās lugās forma izmantota, lai atgrūstu skatītājus. Cerams, forma iesaista jūs pieredzē, kas liekas atšķirīga.
Rakstot teātrim, maini visvairāk sajūsmina tas, ka teātris ir medijs, kurā šķiet, ka burtiski viss ir iespējams.
Viss, kas teātris ir, – tas ir bariņš cilvēku, kas ieiet telpā, daži uzstājas un daži skatās, un visi vienojas kaut ko kopā iztēloties.
Un tāpēc iespējams darīt visu – visu, visu, visu.
Cilvēki to pašu saka par filmām un televīziju un tamlīdzīgām lietām, bet tur ir tehniskas lietas un iesaistīts daudz naudas. Bet ja tas vairs nebūs mans iztikas avots, es tomēr varētu sapulcināt bariņu cilvēku, kaut kur noīrēt telpu, uztaisīt izrādi, un tam tomēr būtu vērtība, vismaz man pašam.
Pievērst uzmanību un nemaisīties pa kājām
Kāda ir jūsu atbildība kā māksliniekam šajā laikā?
Droši vien ikvienam, ikvienai būtnei uz planētas ir atbildība kliegt par visām šausmīgajām lietām, kas notiek, un tamlīdzīgi. Ikvienam ir atbildība būt apzinīgam, iesaistītam cilvēkam. Domāju, ka tam būtu jāattiecas arī uz jūsu darbu. Tomēr tas ir sarežģīti, kad tu eksistē sistēmās, kas nedara to pašu. Domāju, ka cilvēkiem, kas vada institūcijas, ir lielāka atbildība.
Jūs kā mākslinieks tad varat mēģināt runāt ar cilvēkiem, kas vada institūcijas.
Pašlaik piemērs būtu "Black Lives Matter" – bija daudz izteiktāki centieni pateikt, ka šajos augstākajos ešelonos jābūt daudz lielākai balsu dažādībai. Un bija zināmas izmaiņas, bet nebija pietiekami daudz izmaiņu. Es par to tagad satraucos, jo pašlaik Apvienotajā Karalistē beidzas nauda mākslai. Viss mūsu mākslas finansējums ir šausmīgā stāvoklī.
Kad tā notiek, cilvēki atgriežas pie tā, ar ko var droši nopelnīt. Un naudu parasti var nopelnīt ar kaut ko ļoti pazīstamu – tie parasti ir veci, slaveni baltie cilvēki.
Taču es nedomāju, ka tā tam jābūt. Ir lielisks rakstnieks Raiens Kalē Kamerons, un viņam bija luga "Melnajiem puišiem" ("For Black Boys"), kas tika iestudēta Vestendā, tai bija lieli panākumi. Es ceru, ka cilvēki Apvienotajā Karalistē to redzēs un nodomās – mums nav jāatgriežas sākumpunktā.
Domāju, ka lielākoties mana atbildība šajās nopietnajās lietās ir ieklausīties un nebāzties katrā sarunā, vienkārši pievērst uzmanību un nemaisīties pa kājām, kad man šķiet, ka man nevajadzētu maisīties pa kājām.
