Aktieris Arturs Krūzkops, kurš izrādē spēlē Volandu, savukārt atklāj, ka, viņaprāt, svarīgs izrādē ir brīdis, kad Volands saka Margaritai – jūs esat ārkārtīgi labs cilvēks ar augstu morāli: "Tieši šis savienojums. Mēs ļoti daudzi esam, iespējams, ļoti labi cilvēki, bet bez augstas morāles, un varbūt reizēm ir otrādi. Tas nestrādā katrs par sevi. Tas būtu tas, ko mums ir jāpaņem, ir jāmēģina sevī savienot šīs divas lietas – cilvēcību ar morāli."
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā divus nu jau Dailes teātra aktierus Arturu Krūzkopu un Ievu Segliņu, sveicināti!
Arturs Krūzkops: Sveiki!
Ieva Segliņa: Labdien!
Jūs esat atnākuši šurp saistībā ar "Meistaru un Margaritu" – izrādi, kurā jūs nospēlējat divas lielas lomas. Vai taisnība, ka igauņu režisoru tandēma, Tīta Ojaso (Tiit Ojasoo) un Enes-Līsas Semperes (Ene-Liis Semper), darba metode ar aktieriem ļoti atšķīrusies no visa jums līdz šim ierastā?
Arturs Krūzkops: Jā.
Ieva Segliņa: Pilnīgi noteikti.
Varbūt jūs to varat nedaudz sīkāk pakomentēt?
Arturs Krūzkops: Pirmais jau ir jāsaka tas, kas, manuprāt, vispār aktieriem Latvijā nav ierasts, ka mēs lomas uzzinājām divarpus nedēļas pirms darba sākuma. Tā arī mēs nezinām, cik viņiem bija kaut kas skaidrs vai nebija jau, bet mums bija tā sajūta, ka viss ir absolūti nulles pozīcijā. Viņi skatās, kurš ar ko varētu iet kopā, kurš ko varētu spēlēt.
Ieva Segliņa: Bet mēs to nejutām, ka viņi skatās.
Arturs Krūzkops: Mēs to nejutām, jā.
Ieva Segliņa: Tāpēc, ka, man liekas, pie šiem diviem brīnišķīgajiem māksliniekiem ir jāpiemin Jiri Naels (Jüri Nael), kurš ir mūsu horeogrāfs, es pat teiktu, ķermeņa guru, kurš mūs pirmās divas nedēļas veda tādā kā praksē uz sevis izzināšanu, sava ķermeņa apzināšanos, partnera ķermeņa izjušanu. Mēs viens ar otru mīcījāmies, mālējāmies, plūdām kopā, un kaut kādā veidā viņš veidoja to vienu veselumu, kurā bija pilnīgi vienalga, kas tev ir jāspēlē. Īstenībā šī pieredze, šī sajūta paliek arī izrādē, jo šis veids, kā tu ej uz skatuves, nevis ar prāta izdomātām lietām, ka tev ir jānospēlē tas vai tev ir jānospēlē tas, kā mēs esam pieraduši darīt – caur prātu konstruēt un pēc tam ļauties emocijām.. Bet šeit bija pilnīgi cita pieeja – caur šo ķermenisko pieredzi, kas ietilpst ļoti konkrētos uzdevumos.. Manuprāt, man nekad nav bijuši tik konkrēti uzdevumi, ejot uz skatuves. Viņš spēja panākt šo absolūto veselumu, konkrētību, esību šeit, izmantojot cilvēku maņas – tausti, dzirdi, redzi – tik vienkāršas lietas, kuras mēs ikdienā absolūti esam aizmirsuši, bet kuras patiesībā iedot to vislielāko jēgu tam visam. Man tā ir pilnīgi jauna pasaule. Tīts arī vienā intervijā teica, ka viņam liekas, ka tie divi mēneši ir par maz, ka pēc tam ir tikai sajūta, ka viss varētu tikai sākties. Man šobrīd ir tāda sajūta. Man ļoti pietrūkst, jo ir sajūta, ka tas lauks ir tik milzīgs, tas vēl neatklātais. Bet jau tik daudz ir noticis ar mums. Tas paver jaunus apvāršņus, kas paliek tevī ne tikai tajā darbā, tu ej tālāk un visu laiku salīdzini vai izmanto kaut ko no tā, ko esi pieredzējis, un tu ej uz skatuves, lai pieredzētu, nevis nospēlētu kaut ko. Tas ir brīnumaini.
Arturs Krūzkops: Mēs esam ļoti dažādi aktieri arī, kā katrs strādā un kā katrs jūt, un [ir vajadzīgs] laiks, lai mēs saprastu, ko viņi grib un kāds ir tas viņu darba stils un metode. Kaut vai tāda elementāra skatīšanās acīs, kas liekas, nu, kas tur ko, mēs taču skatāmies vienmēr viens otram acīs. Tad tu tajos treniņos ļoti labi jūti, ka šis partneris nevar noskatīties acīs, un tiešām skatīties, nevis vienkārši..
Redzēt cauri.
Arturs Krūzkops: Viņi visu laiku to uzsvēra – nē, tu nevis skaties, bet tu ieraugi, tu redzi, tu kaut ko saredzi. Tu ļauj sev to saredzēt. Arī tas, kas mums ar Ievu ir izrādē…
Ieva Segliņa: Tas ir mazs brītiņš principā.
Es tieši gribēju par to jums jautāt, jo priekš manis tas ir viens no tādiem "the" brīžiem, kad tavs Volands pirmo reizi ierauga Ievas Margaritu, un tas jūsu ilgais skatiens, un tik daudz kas ir šajā skatienā. Arī tā drosme to darīt tik ilgi no skatuviskā laika, nu, priekš skatuviskā laika tas ir ilgi.
Arturs Krūzkops: Tas ir ļoti ilgi.
Ieva Segliņa: Bet mēģinājumos mēs to darījām stundu.
Stundu skatījāties viens otram acīs!?
Ieva Segliņa: No vietas, nepārspīlējot.
Tu stāvi ar cilvēku un vienkārši skaties viņam acīs stundu, un tas, kas ar tevi notiek tajā brīdī, ir kaut kas prātam neaptverams.
Man tieši bija jautājums, vai tas bija jūsu pienesums, jo es nevarēju, protams, abstrahēties no tā, ka jūs esat pāris, un es domāju, vai tas ir jūsu pienesums, šis intensīvais, ilgais skatiens, vai tas režisora ierosinājums?
Arturs Krūzkops: Nē, nē, to Ene-Līsa tieši [ierosināja]. Tas bija viņas tāds, jo viņa arī nezināja, ka mēs esam dzīvē pāris, un viņa teica – ā, tad tur ir vēl kaut kāds slānis iekšā. Bet viņa to nedomāja.
Ieva Segliņa: Tas nāca no tām praksēm, ko mēs darījām, jo tādi bija tie konkrētie uzdevumi.
Arturs Krūzkops: Pirmais mēģinājums, starp citu, kad mēs tieši to vietu ņēmām, bija tāds, ka tā Margarita pagriežas, un es uzreiz saku – es sveicu jūs, karaliene. Viņa [Ene-Līsa] saka – nē, nē, nē, tu skaties viņai acīs, un tagad tu skaties kaut vai piecas minūtes vai desmit. Es saku, bet izrādē? Viņa – kā jūti, kā tu jūti izrādē, runā tekstu tad, kad tu esi gatavs runāt tekstu.
Tā ir, manuprāt, milzīga atļaušanās arī priekš manis kā aktiera, sajust, pa īstam sajust uz Dailes teātra lielās skatuves, kad 800 cilvēki sēž un skatās, un gaida šo pauzi.
Un zina jau no galvas, kas tev ir jāsaka.
Arturs Krūzkops: Jā, tur ir gan drosme, gan arī nenormāli liels kaifs, ka mēs to mēģinām un varam atļauties.
Kā jūs raksturotu savus tēlus? Jo tu ne pirmo reizi spēlē pārpasaulīgu būtni, tev ir bijis Paks "Sapnī vasaras naktī".
Arturs Krūzkops: Mēs ļoti ātri ar Tītu sapratām, un, protams, arī man ir ļoti spilgts iespaids par Volanda tēlu, tāpat, kā es domāju, visiem. Šis daudznozīmīgais, viedais, pārpasaulīgais, nezinu, kā to nosaukt, negribas teikt, vīrietis, bet..
Nu viņš ir vīrietis, Bulgakova romānā viņš ir vīrietis.
Arturs Krūzkops: Jā, bet Tīts teica – nē, nē, uzreiz iesim citu ceļu, ka viņam viss ir ļoti interesanti, kas šeit notiek, un viņš tā kā mēģina iesaistīties ar visiem tajās sarunās, un tikai beigās, satiekot īsto cilvēku, vienu īstu cilvēku starp šiem daudzajiem, viņš paliek īsts. Tad, protams, nāca klāt Ene-Līsa, ka viņš sākumā ir kā vecenīte, ka viņš mēģina kaut kā pielāgoties tiem cilvēkiem, tas nāca mazliet vēlāk, bet jau pašā startā Tīts teica, ka [jāatiet] bišķiņ prom no visa tā. Arī man no tiem saviem stereotipiem droši vien, kas ir arī daudziem skatītājiem nākot, ka tas nav Volands. Es, iespējams, teiktu tieši tāpat skatoties, ka nē, nē, manā galvā Volands ir pilnīgi cits.
Man nebija nekādu problēmu ar tevi kā Volandu, nekādu.
Arturs Krūzkops: Ļoti labi.
Margarita ir pasaules literatūrā tāds mīlošas sievietes simbols, kuru liek līdzās Džuljetai un vēl daudziem sieviešu mīlētāju simboliem. Kā tu izjuti šo personāžu, jo tev tomēr tas ir diezgan atšķirīgs no līdz šim redzētā?
Ieva Segliņa: Jā, man mīlestība bieži vien literārajos darbos, un arī Bulgakovam, diezgan daudz iet roku rokā ar ciešanām, dramatismu un pārdzīvojumu. Man likās, ka šai baiļu pasaulei, kurā mēs šodien dzīvojam, kurā dzīvoja cilvēki arī tad, kad Bulgakovs rakstīja, ir jāliek pretī kaut kas jaudīgāks. Nav tā, ka viņa ir pilnīgi bezbailīga, bet viņa sevi provocē būt bezbailīgai. Viņa jau ir cilvēks, viņa jūt un redz, kas notiek apkārt, bet viņa sevi nenogurstoši provocē būt bezbailīgai.
Nenogurstoši provocē sevi just to empātiju, līdzpārdzīvojumu, neļaut nokaut sevī mīlestību.
Kaut kādā veidā tā ir darbību nesoša esība. Tas mani ļoti iedvesmoja, šis pretstats gļēvulībai, šī bezbailības tēma. Tas man arī bija sākuma punkts un gāja viscauri.
Atklāšu skatītājiem, ka izrādē ļoti daudz darbības notiek uz milzīga ekrāna, kas ir virs skatuves, un aktieri lielu daļu sava skatuves laika velta tieši diviem operatoriem ar kamerām, kas kļūst principā par personām, kas darbojas šajā izrādē. Kā tas ir, ar to sadzīvot? Jūs tomēr jūtat arī šo 800 galvaino elpu skatītāju zālē, bet ir šī kamera, uz kuru ir jāspēlē. Kā tas bija?
Ieva Segliņa: Mums gan jau ir atšķirīgi.
Arturs Krūzkops: Jā, man bija diezgan skaidrs tas uzdevums no režisoriem pašā sākumā, ka kamera ir Volanda viens no partneriem, pat vistiešākais. Ja man ir blakus pie katra sāna divi skatuviskie partneri, un es runāju ar viņiem caur kameru, tas, protams, ir nenormāli, ārkārtīgi grūti. Visa tava būtība ir, ka tev visu laiku gribas runāt ar dzīvu cilvēku. Jā, tas ir kaut kas cits, kino paņēmiens ir ļoti spēcīgs un man interesants, tā kā es savā karjerā esmu ļoti maz tieši ar kameru nodarbojies. Tā kā man tas arī ir tāds izaicinājums pašam priekš sevis un tāda mazliet jauna pasaule. Ievai droši vien tas ir savādāk.
Ieva Segliņa: Man ir mazliet savādāk, jo pirmajos mēģinājumos ar skatītājiem un pirmizrādē es apzinājos to, ka manas pirmās ainas notiek tajā koridorā, kas ir tas birojs, ko vispār neredz no skatītāju zāles. Ar tiem uzdevumiem, kas man ir doti, kas man ir jāveic uz skatuves un kā man tur būt, es sapratu, ka es nejūtu skatītāju vispār, ka šajā uzstādījumā tā man ir laba ziņa, jo mans uzdevums ir būt šeit un šobrīd, sasmaržot, sajust un saredzēt. Ja es domātu par to, ka uz mani šobrīd skatās 800 cilvēki vai tā.. Man drīzāk kamera ir tāds sekotājs, un es īpaši nepievēršu tam uzmanību, es uzticos mūsu operatoriem un tā. Man šī sajūta patīk, man tas arī ir kaut kas jauns, jo tu esi uz skatuves, bet tu vispār to nejūti. Tu esi šajā konkrētajā brīdī, un nekas apkārt cits nav. Tā ir jauna un brīnumaina sajūta.
Arturs Krūzkops: Viena lieta, kas arī, manuprāt, ir burvīga, ir tas, ka ir kaut kādas epizodes, kas varētu būt mierīgi iefilmētas, jo skatītāji pat neredz, ka tas notiek, vai tas notiek dzīvajā, bet nekas nav iefilmēts. Piemēram, arī otrā cēliena sākums ar svēto vakarēdienu, kuru nu pilnīgi droši [varētu iefilmēt], bet nē, viss notiek ilgi, dzīvajā, ar kamerām, un katru reizi tā ir pilnīgi jauna bilde skatītājiem. To neredz neviens, bet izrādes laikā pilnīgi viss iet dzīvajā, nekas nav iefilmēts. Tas ir arī skaisti.
Begemots gan tādā pavisam īstā veidolā neparādās uz Dailes teātra skatuves, jo ir divi šie androgīnie tēli, ko atveido Niklāvs Kurpnieks un Madara Viļčuka. Viņi tad arī ir visa šī Volanda svīta. Tev kā Volandam nepietrūkst Begemota?
Arturs Krūzkops: Nē. Te atkal ir par tām sajūtām, kas ir lasot un tad, no otras puses, skatoties arī visus šos ekranizējumus, kas ir bijuši, kuros mēģina kaķi…
Indras Rogas izrādē bija bērns kaķa kostīmā.
Arturs Krūzkops: Jā, viņu ietērpt kaut kādā kostīmā, tas viss liekas.. Okej, tā var, bet var arī šādi, kad noņem nost. Tie teksti jau saglabājas, tie viņiem abiem ir aizgājuši diezgan miksētā veidā. Man par dažiem tekstiem ir žēl drīzāk varbūt, kaut kādu tādu lietu ir žēl, bet arī ne visu.
Mana mīļākā frāze, ko Begemots saka, ir "es esmu klusējoša halucinācija".
Ieva Segliņa: Tas mums ir! To saka Niklāvs Kurpnieks beigās.
Arturs Krūzkops: Noteikti katram ir kaut kas savs, par ko teikt – ai, šīs vietas nebija, tad priekš manis šī izrāde nav notikusi, iespējams.
Es gribēju jums uzdot tādu mazliet naivu jautājumu, jums bija šis rekordilgais skatiens, bet Meistaram un Margaritai ir rekordlielais skūpsts. Man liekas, ka ilgākais skūpsts uz skatuves. Kā tas ir? Volands to kaut kur vēro pa vienu spraudziņu, kā tava sieva veic šo rekordlielo skūpstu ar Meistaru?
Arturs Krūzkops: Es visu mājasdarbu izdarīju mēģinājumu laikā, es nosēdēju mēģinājumu zālē un skatījos, un man pietika. Šobrīd, izrādes laikā, man tas nav vajadzīgs. (smejas)
Ieva Segliņa: Zināt, man liekas, ka, šo darbu veidojot, mēs katrs savā starpā šobrīd esam spējīgi to izdarīt, neskatoties, vai Arturs ar Milēnu [Miškēviču, spēlē Frīdu], vai es ar Mārtiņu [Meieru, spēlē Meistaru], jo mēs esam tā sakrustojušies kopā, ka tajā nav nekā erotiska. Tas ir ļoti konkrēts ķermenisks uzdevums, un tajā nav nekā tāda.
Arturs Krūzkops: Tas ir tas, ko tu jau sākumā stāstīji par to, kādu fantastisku darbu izdarīja Jiri. Kā panākt šo īstumu, ka mēs viens otru varam just fiziski, sasmaržot, sataustīt, ieskatīties, lai tajā nebūtu mūsu ierastā kautrība, seksualitāte vai bailes.
Ieva Segliņa: Viņš kaut kādā veidā tā mūs atvēra vienam pret otru.
Arturs Krūzkops: Bet diezgan ilgā laikā, tiešām pusmēnesi strādājot no rīta līdz vakaram.
Ieva Segliņa: Tik intensīvi, bet tik vērtīgi, ka mēs šobrīd esam daudz atvērtāki viens pret otru. Tā ir tāda dzīves mācība.
Jūs jau pieskārāties mazliet šim jautājumam par to, ka tik daudziem šī grāmata ir ļoti nozīmīga, un tik daudzi ar iekšējo redzi redz, kādai tai būtu jāizskatās uz skatuves, ka zināmā mērā kaut kādas neatbilstības var sagādāt vilšanos; bet, ja jums būtu sev un man jāpastāsta, kāpēc un ar ko šis romāns, šie varoņi ir aktuāli šodien?
Ieva Segliņa: Manuprāt, ar visu iespējamo. Pirmkārt, lasot šo darbu, ir sajūta, ka tur ir pilnīgi viss iekšā, un es, tagad pārlasot, domāju, nu, to nav iespējams iestudēt, tas nav iespējams, to nevar izdarīt. Vai arī tu vari izvēlēties tik daudz ko, par ko runāt, un katram tas būs kaut kas cits. Šodien, mūsdienu pasaulē, kura ir pārņemta ar bailēm, iebiedēšanu, gļēvulību, kurai pretstatā mēs cīnāmies par empātiju un līdzjušanu, un izdzīvošanu kaut kādā veidā, nepakļaujoties šīm bailēm, nu tā laikam ir kaut kāda mana galvenā tēma šajā šodienā.
Arturs Krūzkops: Manuprāt, fantastiska vieta ir, kur Volands saka Margaritai – jūs esat ārkārtīgi labs cilvēks ar augstu morāli. Tieši šis savienojums. Mēs ļoti daudzi esam, iespējams, ļoti labi cilvēki, bet bez augstas morāles, un varbūt reizēm ir otrādi. Tas nestrādā katrs par sevi. Šajā laikā mēs varam daudz kam just līdzi, kas notiek pasaulē vai ne pasaulē, bet, tiklīdz man pašam ir jāizšķiras, ja man nav šīs morāles attiecībā pret sevi, pret savu valsti, pret savu prezidentu, kas dara labu vai ļaunu, es nevaru nostāties īsti un palieku tāda amēba. Tas būtu tas, kas mums ir jāpaņem un jāmēģina sevī savienot šīs divas lietas – cilvēcību ar morāli. Ne tikai pret sevi, bet pret visu. Bet man liekas, ka vispār šajā izrādē ir jauki, ka daudzi jauni cilvēki, kas nav lasījuši "Meistaru un Margaritu", noskatoties saka – tas ir kaut kas nenormāli interesants. Interesants gan kā teātris, gan dramaturģiskais materiāls. Man liekas, ka arī tā ir izrādes ļoti liela uzvara.
Romāna darbība notiek pirms 100 gadiem Maskavā. Kur notiek izrādes darbība?
Ieva Segliņa: Šeit.
Arturs Krūzkops: Šeit un tagad, un mēs atkal kārtējo reizi varam teikt, cik maz ir mainījies, vai ne? Pa šiem gadiem.
