Kultūras rondo

Ar publiskiem lasījumiem noslēgusies "Satori" autoru radošā nometne

Kultūras rondo

Filmas "Aptiekārs Melhiors" pirmizrāde

Ko skatītājs var sagaidīt no jaunās sezonas teātros?

Ko sagaidīt no jaunās sezonas Latvijas teātros? Spriež kritiķi Dita Jonīte un Toms Čevers

Eiropas elpa, latviešu klasikas iestudējumi, kas spoguļo mūslaiku mākslinieku redzējumu uz apkārtējo, vīrieša pasaules izzināšana, nenovēršanās no vardarbības tēmas un pat kaut kas tik specifisks kā izrāde, ko iedvesmojis grāmatas "Artūra Skrastiņa Spogulija" radīšanas fakts – lūk, cik daudzveidīga būs jaunā sezona Latvijas teātros. Par to, ko redzēsim uz mūsmāju teātru skatuvēm, kā arī par to, kas brīžiem skaļāk izskan no vienas vai otras aizskatuves, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" sarunājas teātra kritiķi Dita Jonīte un Toms Čevers. 

ĪSUMĀ:

Teātris un tā fons

Ingvilda Strautmane: Nākot uz studiju, domāju, cik daudz par teātri augustā esmu paspējusi runāt, un nevis par mākslas kvalitātēm, bet gan par vadības jautājumiem, par komunikācijas jautājumiem un tā tālāk. Jūs varat to dīvaino komunikāciju, kas notiek starp teātra vadību un aktieriem, starp Kultūras ministriju un teātriem, nolikt malā un iet skatīties izrādes bez tā fona? 

Toms Čevers: Es domāju, ka varu. Jānošķir divas lietas – tas, kas notiek uz skatuves, un tas, kas notiek aiz skatuves. Skatītājs jebkurā gadījumā saņem to, ko viņš redz uz skatuves, viņam nav informācijas par aizkulisēm un tādām lietām. Tas arī sasaucas ar mūsu šodienas tēmu – ar to, ko sola, un to, kas rezultātā no tā visa iznāk. Ir jāpievērš uzmanība tam, kas notiek uz skatuves. 

Dita Jonīte: Es arī noteikti varu nošķirt. Piemēram, kaut vai lielāko kolīziju Nacionālā teātra sakarā – jā, protams, tur ir domstarpības, konflikti, nesaprotami procesi, jo mēs paši tur neesam iekšā, bet vienlaikus es ļoti, ļoti gaidu Seņkova Raiņa ["Spēlēju, dancoju"] iestudējumu. Līdz ar to tur nekādu pretrunu nav. Tāpat Jaunajā Rīgas teātrī arī ik pa laikam uzšvirkst kaut kādas idejas un parādās publiski paziņojumi, bet tajā pat laikā tas netraucē aiziet uz vecajiem iestudējumiem, piemēram, tikko biju uz 17 gadus veco "Latviešu mīlestību".

Un nekāda vaina?

Dita Jonīte: Tieši tā. Teātris ir teātris. Par aktieriem arī ir tēma, vai mums jāzina viņu personīgās dzīves. Mēs tās zinām, bet vienalga ejam uz teātri, un, piemēram, par Dārtu Daneviču esam sajūsmā, ka viņai ir tāda monoizrāde, neatkarīgi no fona. 

Intriģējoši pieteikumi un skaļi paziņojumi

Tu jau pieminēji, ka viena izrāde, kas tiek gaidīta, ir Elmāra Seņkova iestudētā "Spēlēju, dancoju" Nacionālajā teātrī. Tom, vai piekrīti? 

Toms Čevers: Jā, es noteikti Ditai piekrītu. 

Neraugoties uz visām peripetijām, kas Nacionālajā teātrī ir bijušas, viņu sezonas pieteikums šķiet viens no intriģējošākiem. Šī jebkurā gadījumā ir Elmāra Seņkova veidotā sezona, kas noteikti ieskicēs mākslinieka redzējumu uz apkārt notiekošo. 

Arī "Spēlēju, dancoju" pieteikumā teikts, ka izrāde būs par mākslinieka atbildību, par cenzūru, par sadarbošanos ar varu vai nē. Manuprāt, tas uzdos kamertoni visai sezonai. 

Otra izrāde, ko mēs varētu gaidīt Nacionālajā teātrī – ka beidzot Dmitrijs Krimovs iestudēs.

Toms Čevers: Ne tikai Krimovs, arī lietuviešu režisors [Artūrs] Areima. Visnotaļ intriģējoši. 

Dailes teātris nāk ar skaļu paziņojumu, ka pie viņiem iestudē Džons Malkovičs. Vai jūs vēl tur ko atradāt [repertuārā]? 

Dita Jonīte: Man liekas brīnišķīgi. Liels teātris to var atļauties. Lai viņi mēģina. Aktieri ir ieguvēji, un mēs esam ieguvēji. Tas ir jauns skatījums uz teātri, un arī no teātra iekšpuses uz āru jauns skatījums. Tur daudz bērni ir iesaistīti. Pilnīgi noteikti tas arī ir iestudējums, ko es šīs sezonas sākumā gaidu. 

Toms Čevers: Droši vien tas ar tādu Eiropas elpu arī būs, jo 

[Toma] Stoparda luga ir pavisam nesen uzrakstīta, Rietumeiropā iestudēta, un mēs to te uzreiz arī redzēsim, cerams, jaunā interpretācijā, lai gan publicitātes materiāli kaut kā sasaucas ar Vestendas ("West End") afišām. 

Bet, neraugoties uz to, ir ne tikai lielisks aktieru ansamblis, bet arī piesaistīti vietējie jaunie spēki – gan scenogrāfi, gan režisora asistenti. Cerams, tas atstās viņiem arī paliekošu nospiedumu. 

Dailes teātris uzņem muzikālo aktieru kursu

Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka Dailes teātris uzņem muzikālo aktieru kursu? Vai tas norāda uz teātra virzienu? 

Dita Jonīte: Es jau feisbukā par to izpaudos tad, kad ziņa izskanēja. Man liekas, ka tā ir līdzekļu izšķērdēšana, jo aktierus ļoti labi apmāca Kultūras akadēmijā. Tāpat Mūzikas akadēmijā būs jāpiesaista mācībspēki... Es šo nesaprotu, bet tās ir manas problēmas. 

Toms Čevers: Kritiķim, skatītājam jāatgriežas pie sākumā teiktā – galvenais ir rezultāts, galvenais, ka ir labi sagatavoti aktieri. Kā tas tiek realizēts – tas ir cits jautājums. Līdzekļu ekonomija, mērķtiecība, caurskatāmība ir otrs aspekts, kas iziet ārpus mākslas kategorijas. 

Ceļojošie aktieri

Viena viļņošanās bija par aktieru pāriešanu no viena teātra uz otru. Vai tas ir īpašs vilnis, vai tomēr normāla parādība? 

Dita Jonīte: Man liekas, par to skaļi runāja, [bet] tas visu laiku ir noticis. 

Toms Čevers: Normāla parādība tā ir, ja reiz tā notiek. Bet kaut kādu tendenci tas varētu uzrādīt līdzšinējā Latvijas teātra ainā. Jo līdz šim Latvijas teātri, manuprāt, ir bijuši ārkārtīgi spilgti individuāli, un tagad, kad teātru premjeri pārceļo – gan Egons Dombrovskis, gan Mārtiņš Meiers, gan Arturs Krūzkops, kurš tagad meklē savas izpausmes vietas un veidus – tas kaut kā sarados teātrus vairāk un viendabīgāku masu izveidos. Tādas man ir vienīgās bažas. Varbūt tas nemaz nav slikti. 

No Nacionālā teātra štata vietas ir aizgājis arī režisors Valters Sīlis. Vai ārštata režisors var vairāk izvēlēties, ko darīt, bet štata režisoram ir vairāk pienākumu? 

Dita Jonīte: Jāprasa pašiem režisoriem. Es saredzu, ka tīri ekonomiski stabilāka sajūta ir štata režisoram. Mākslinieciskās izpausmes, es domāju, tur ļoti nemainās. Tāpat viņš iestudē gan savā, gan citos teātros. 

Toms Čevers: Kā saprotu, štata režisoram ir obligāts skaits iestudējumu, kas ir jāiestudē, un droši vien vairāk jāpakļaujas repertuāra prasībām. 

Valmieras teātrī – sezona vīriešu zīmē

Vēlreiz atgriežamies pie teātru repertuāriem, kas ir izpausti. Ko jūs tur esat ieraudzījuši, kas pašiem šķiet īpaši svarīgi? 

Toms Čevers: Es iepriekš nebiju tā ilgstoši skatījies un interesējies par repertuāriem ilgtermiņā, zinot, ka ne vienmēr sagaidīsim to, kas ir pieteikts, jo repertuārs sezonas gaitā mazliet pamainās. 

Tēmas ziņā, manuprāt, uzskatāmi atkal ir vardarbības tēma dažādos iestudējumos, dažādos teātros. Kas priecē – ja pagājusī sezona aizgāja izteiktā sieviešu tēmas zīmē, tad Valmieras teātris to šogad ir uzskatāmi atklājis un arī repertuārs par to liecina, [ka sezona] būs vīriešu zīmē 

un [ar to] pateiks, ka arī vīriešiem ir risināšanas vērtas problēmas. 

Dita Jonīte: Tā kā man šosezon ir jāskatās pilnīgi viss pēc kārtas, tad es tā neesmu vētījusi. Es drīzāk mēģinu samenedžēt laikus tā, lai katru nedēļu es pamanos noskatīties divas trīs izrādes. Protams, es pamanīju tos skaļos nosaukumus, arī Valmieras teātra, ko Toms jau pieminēja, bet tas ir teātra mārketings, tas uz kritiķiem vispār neattiecas, tas ir, lai piesaistītu skatītāju uzmanību, un bez tā nevar. Mūsu uzdevums ir vienkārši iet un spoguļot to. 

Cīņa par skatītāju

Ko jūs sakāt par cīņu par skatītāju? Skatītāji pēc kovida ir atgriezušies zālēs? Vai to ir mazāk? Man ienāca prātā, kāpēc Alvis Hermanis dara visu to, ko viņš dara medijos un sociālajos tīklos: varbūt viņš mēģina Jaunajā Rīgas teātrī ievilināt Gobzema un Šlesera atbalstītājus? 

Dita Jonīte: Es domāju, ka atklās jauno māju un skatītāji nāks tāpat, vienalga, ko tur rādīs. Un tas nav nekas ne slikts, ne labs, vienkārši tas tā notiks. Tieši tāpat kā ar Leļļu teātri. Es atceros, kā bija pirms daudziem gadiem, kad operu atklāja. Es atceros, kāda tā bija 80. gados un ka bija jāaiziet, jāapskatās, [kā ir pēc atjaunošanas]. Tā ir ar jebkuru māju, tas ir normāli. 

Toms Čevers: Kā Dita jau pieminēja, "Latviešu mīlestība" ir ārkārtīgi sena izrāde, bet tāpat ir izpārdota, ir papildizrādes. Auditorija ir gana stabila un nepakļaujas nekādiem vējiem, izskatās. 

Ne tik skaļi, bet opera paziņoja, ka samazina saturu, lai varētu samaksāt kaut cik normālas algas. Kā jūs to vērtējat? 

Toms Čevers: Tā laikam ir realitātes pieņemšana un kaut kādu risinājumu meklēšana, lai darbotos, lai vispār uzturētu procesu. 

Dita Jonīte: Tajā pat laikā repertuārs ir pilns, ir izrādes, kuras ir grūti noķert.

Piemēram, baletā labu iestudējumu parāda divas trīs reizes, un nav nemaz tik vienkārši to noķert. Ražot un ražot, un ņemt labas izrādes nost arī nav risinājums.

Šis droši vien arī nav kritiķa kompetencē, bet par repertuāru es nesūdzos. 

Tur ir viena ļoti interesanta lieta – Kārļa Lāča balets "Džungļu grāmata". 

Dita Jonīte: Jā, gaidām. [Raimondam] Martinovam neviens liels balets līdz šim vēl nav bijis. Ļoti labi, lai dara savi mākslinieki, es pilnīgi atbalstu. 

Nevalstiskajos teātros – pieklusums?

Kas notiek nevalstiskajos teātros? Vai šobrīd ir pieklusums? 

Toms Čevers: Jā, pagājušas sezonas par to liecina. Laikam pagājušās sezonas izskaņā runājām, ka teātri meklē jaunu nišu, jaunu skatpunktu uz pasauli. Īsti nav vēl izziņoti arī sezonas plāni. Vienīgi Ģertrūdes ielas teātris bija ko minējis. Arī tur, cik saprotams, būs Artūra Areimas viesizrāde, līdz ar to varēsim savilkt paralēles ar veikumu Nacionālajā teātrī un iepriekš iestudēto. 

Dita Jonīte: Par mazajiem teātriem runājot, man ir vienas lielas gaidas. 

Es zinu, ka vienā Kultūrkapitāla fonda konkursā atbalstīja Līvijas Dūmiņas grāmatas par Artūru Skrastiņu iestudējumu "Kvadrifronā". Tas būs kaut kas riktīgi interesants. Intriga ir milzīga. 

Liepāja gaida jaunu vadītāju

Ko jūs sakāt par Liepāju? Dmitrijs Petrenko teica, ka iestudēs vēl divas izrādes Liepājā un cer, ka Liepājas un Tallinas teātri – tā varētu būt sadarbības forma. Ko jūs tur redzat? Saprotu, ka tur iecels pagaidu vadītāju, jo Herbertam Laukšteinam beidzas līgums. 

Dita Jonīte: Tajā ziņā es tikai balsoju par to, ka ik pēc pieciem gadiem ir jātaisa konkurss uz teātra vadītāja, mākslinieciskā vadītāja amatiem. Vienalga, cik tu esi labs, izveidojas kaut kādas klapes, tu sāc neredzēt kaut kādas lietas. Tas vienkārši dabiski notiek. Kad pēc "čēpē" ar Čehova teātri izsludināja konkursu, man likās – cik labi, visos teātros tā ir jābūt, [ar] visiem vadītājiem. Var izrādīties, ka viņš joprojām ir labākais četras piecas reizes pēc kārtas. Protams, ka teātris jūt, ka ir jāmainās. Pat ja tas nāk no aktieru, no darbinieku vides, tas ir ļoti labs solis. Tas, ka Dmitrijs Petrenko aiziet uz Tallinu – forši. Es uzskatu, ka jebkuram ir jāizmanto iespējas kaut ko dzīvē vēl un vēl pamēģināt izdarīt un visi no tā būs ieguvēji. 

Toms Čevers: Es arī varu pievienoties, ka pēdējās sezonās bija vērojama stagnācija un vajag jaunu uzrāvienu. Ja to var izdarīt ar konkursu uz vadītāja amatu, tad tas droši vien ir jāizmanto. 

Čehova teātrī iesākts jauns mākslinieciskais kurss

Kad Dmitrijam Petrenko vaicāju, kāda ir kārtība tajā Tallinas teātrī, kur viņš uzvarēja konkursā, režisors man teica, ka konkursā tiek apstiprināts neatkarīgi no direktora; direktoram līgums ir vēl uz kādu laiku, savukārt viņam – uz pieciem gadiem, un pēc trīs gadiem vērtēs, vai to pagarināt. Es domāju, ka tur tāda laba kārtība. Atgriežamies pie pieminētā  Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Vai virziens, kur teātris dodas, jums ir skaidrs? Bija Sandras Kalnietes grāmatas iestudējums...

Toms Čevers: 

Iepriekšējo sezonu Mihaila Čehova teātris noslēdza visnotaļ vareni. Tā arī viena no intrigām – vai un kā Laura Groza sadarbosies ar teātri turpmāk. Jo, manuprāt, viņas dumpinieces, sava ceļa gājējas gars varētu būt auglīgs šajā teātrī.

Protams, jautājums, kā katra puse sapratīs savus uzdevumus un vai būs vienots mērķis. 

Dita Jonīte: Droši vien sāpīgākā problēma ir auditorija, kas ir pieradusi iet uz Krievijas "meinstrīma" režisoru izrādēm, kas kasi līdz tam ir pildījušas. Tas ir lielākais izaicinājums gan Danai [Bjorkai], gan Laurai Grozai. Par to, ka teātris mainās, meklē vietējos režisorus, interesantus režisorus, ļoti rūpīgi veido repertuāru, domājot par skatītāja audzināšanu (labā nozīmē), es ļoti priecājos, es šos procesus redzu tikai ar cerībām. 

Nupat bija preses konference par pirmo iestudējumu – mūziklu "Robins Huds" ar Daci Pūci kā režisori. Tas arī ir pietiekami intriģējoši.

Toms Čevers: Jā, un iestudējums ir ar milzīgu aktieru ansambli. 

Spilgtākie iespaidi aizvadītajā sezonā

Esam pieskārušies tam, ko jau var redzēt šīs sezonas repertuāra pieteikumos. Ja vēl varat atgriezties pagājušajā sezonā, tad kas ir bijis spilgtākais? 

Toms Čevers: Mums, žūrijai, vēl ir lemšana par to, tāpēc īsti izteikties šobrīd vēl nevar. Mēs savelkam galus un vēlreiz noskatāmies to, ko vajadzētu redzēt divreiz, lai pārliecinātos, izsijātu. Balsošana mums vēl ir priekšā. 

Ditai gan ir pilnīga brīvība izteikties par iepriekšējo sezonu. 

Dita Jonīte: Es laimīga un priecīga sekoju tam, kas notiek Dailes teātrī, jo tas vēriens ir atzinības vērts arī iepriekšējā sezonā. No lielās skatuves darbiem man vislielākais gandarījums bija par "Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu", un Mazajā zālē pārsteigums bija par Dārtas Danevičas "Zēni nav meitenes". 

Viesrežisori un mūsu pašu režisori – kā jūs šobrīd redzat šo attiecību teātros, it īpaši Dailes teātrī?

Toms Čevers: Manuprāt, nākamās sezonas kontekstā interesants ir Nacionālais teātris, jo ir ārkārtīgi daudz režisoru un tādu, kas nav režisori, bet izmēģinās spēkus režijā, un vēl ir divi viesrežisori. Šajā lauciņā, manuprāt, tur būs interesantākais salikums.

Dita Jonīte: Ja var atļauties, lai aicina visus pēc kārtas, ko uzskata par vajadzīgu. 

Jaunais Rīgas teātris arī sāk ar diviem mēģinājumiem režijā – ar Gerda Lapoškas un Marijas Linartes izrādēm. Nu, tad iesim uz teātri? 

Toms Čevers: Protams!

Dita Jonīte: Protams! Piektdien jau ejam uz "Robinu Hudu". 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti