"Mans vectēvs Anrī Kazadesī bija devītais bērns četrpadsmit bērnu ģimenē, un viņa tēvu Luisu mūzika ļoti interesēja. Kā amatieris viņš spēlēja naktsklubos un, mājās pārradies, mēdza bērnus modināt ar jautājumiem "Kas tā par noti?". Bērns atbildēja – "sibemol?" – "Nē – tas ir "la!""
Dziļi muzikālās saknes
Diriģents atklāj, ka viņa vectēvs pagājušā gadsimta sākumā izveidojis pats savu orķestri, ar ko ceļojis pa pasauli: "Un man ir fantastiska Tolstoja fotogrāfija, jo orķestris Krievijā spēlēja Tolstojam, un šai fotogrāfijai otrā pusē rakstīts: "Šis bija viens no skaistākajiem priekšnesumiem, kādu jebkad esmu dzirdējis."
Dzīvoklī, ko nopirku sešdesmitajos gados un kurā tagad dzīvoju, mitinājies Pjērs Monto – viņš savulaik diriģēja Stravinska "Svētpavasara" pirmatskaņojumu.
Monto bija labos draugos ar manu vectēvu, viņi man iedeva vijoli, un Monto teica: "Viņam ir laba ritma izjūta, viņš reiz kļūs par diriģentu!"
To biju aizmirsis līdz gadiem vienpadsmit divpadsmit, kad pirmo reizi atklāju simfoniskā orķestra valdzinājumu.”
Džezs traucē mācībām
Par diriģentu Kazadesī kļuvis 30 gadu vecumā, bet līdz tam spēlējis klavieres, bijusi arī sava džeza grupa, ko izveidojis 14 gadu vecumā.
"Mācībām gan par labu tas nenāca, jo skolu pametu novārtā, lai spēlētu naktsklubos. Reiz uz klubu man pakaļ ieradās māte, aizveda pie tēva, un es dabūju pamatīgu brāzienu,” ar smaidu šodien atceras diriģents, kurš pēcāk spēlējis ērģeles un kļuvis par profesionālu sitaminstrumentālistu.
"Man paveicies, ka esmu bijis saistīts ar visdažādāko žanru un stilu mūziku," atzīst maestro. "Esmu ieskaņojis albumus ar Šarlu Aznavūru un Žaku Brelu, kā arī piedalījies Frenka Sinatras vienīgā Francijas albuma tapšanā 1963. gadā. Esmu spēlējis ar Pjēru Bulēzu un desmit gadus lielā franču orķestrī spēlēju timpānus.”
Mūzikā Kazadesī nokļuvis, pateicoties vectēvam un Pjēram Monto. "Esmu spēlējis kopā ar savu brālēnu Robēru Kazadesī – viņš bija izcils pianists. Kopā ar Pjēru Dervo 70. gados izveidoju "Orchestre des Pays de la Loire" un nedaudz vēlāk dibināju Lilles Nacionālo simfonisko orķestri, ko esmu vadījis vairāk nekā 40 gadus."
Aktieri, mūziķi, medmāsa un baņķieris
Kazadesī māte Parīzē bijusi lieliska Comedie Francaise aktrise, arī tēvs bijis aktieris. "Mana māsa arī ir aktrise, brālis – komponists, meita – dziedātāja, viens mazdēls – fantastisks pianists, otrs – trompetists, trešais – kaut arī saistīts ar sportu, spēlē arī čellu, brāļa un māsas bērni ir diriģents, dziedātāja un aktrise...
Vēl mums ģimenes lokā ir viena medmāsa un baņķieris, visi pārējie ir saistīti ar mūziku, mākslu, glezniecību.
Mēs daudz strādājam un reizēm arī muzicējam kopā.”
Maestro ar lepnumu stāsta, ka meita Karolīna Kazadesī nesen lieliski ieskaņojusi Pulenka "Cilvēka balsi". Tā gan esot versija ar klavieru pavadījumu, bet pirms dažiem gadiem viņa to atskaņojusi arī ar paša Kazadesī vadīto orķestri.
"Mans mazdēls Tomā Enko ir lielisks un Francijā labi pazīstams džeza pianists, pagājušajā gadā mēs kopā atskaņojām Ravelu, lai gan viņa specialitāte ir džezs. Viņa brālis Denī Anko ir trompetists, pērn kopā atskaņojām Haidna koncertu. Viens no maniem dēliem ir pētnieks, cīnās pret cilvēku radītajām klimata izmaiņām. Ja atbrauksiet uz Parīzi, tad pie Sēnas ir 100 viņa fotoattēli ar ainavām no Ziemeļpola, Grenlandes, Antarktīdas. Vēl viens mans dēls bija saistīts ar vienu no Francijas TV programmām!”
Kopsakarības
Vaicāts, vai, programmas veidojot, svarīgi atrast kādu moto vai vienojošo elementu, maestro atbild apstiprinoši: "Reizēm cenšos atrast kopsakarības.
Ravels un Rimskis-Korsakovs bija labi draugi manai ģimenei, bet svarīgākais, ka viņi bijuši lieliski instrumentētāji.
Bizē mūzika ir gaiša. Tāpat kā Ravels, viņš ir no Francijas dienvidiem. Reizēm krievu mūzikai – Prokofjevam un Rimskim-Korsakovam – ar Ravelu ir daudz kopīga. Šādas saiknes var atrast un reizēm man patīk to darīt. Piemēram, nākamgad janvārī diriģēšu Šostakoviču, Glazunovu ar Vadima Repina solo, kā arī Čaikovska Patētisko simfoniju – tātad krievu mūziku. Rumānijā pagājušajā nedēļā diriģēju Enesku, kuram ļoti patika franču mūzika, tāpēc programmā liku arī Ravelu un Debisī, atzīmējām Bukarestes radio 90. jubilejas gadskārtu.”
Žana Kloda Kazadesī vecmāmiņa bijusi no Krievijas. "Manas saknes ir gan Krievijā, gan Spānijā.
Jo mans vectēvs bija no Katalonijas, vecmāmiņa no Odesas, bet pats esmu dzimis Monmartrā, daudzus gadus biju saistīts ar Lilli, ar Francijas ziemeļiem. Tāds interesants sajaukums.
Lille man ir ļoti nozīmīga, jo tur izveidoju Lilles Nacionālo simfonisko orķestri. Tā reģiona iedzīvotajiem – sešiem miljoniem cilvēku – pirms tam piecdesmit gadu laikā nebija nekāda sakara ar īstu mūzikas pasauli, kultūra bija ļoti ierobežotā daudzumā, bet man ar Lilles orķestri izdevās ļoti daudz izmainīt, pārveidot to par īstu Francijas kultūras reģionu, manuprāt, Francijas ziemeļu daļā tā ir vismuzikālākā pilsēta. Mēs daudz ceļojām, muzicējām arī nelielās pilsētās un ciematos, panācām, ka cilvēki, kas uzskatīja, ka mūzika nav domāta viņiem, maina savu viedokli. Pierādījām, ka emocijas ir ļoti svarīgas un ka ir gluži vienalga, esi nabadzīgs vai materiāli labi nodrošināts.”
