Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Jo vecāks topi, jo vairāk iztēli aizvieto pieredze. Tas ir neizbēgami, un žēl. Vai jūs kādā dzīves posmā ir piemeklējis "žēl"? Tāds milzīgs, neizprotams, it kā tā būtu pievienotā vērtība dzīvei kā tādai. Varbūt tas ir "žēl", ka šo uzdāvāto, dzidro esību neesi mācējis nodzīvot tikpat dzidri. Pāri atsevišķai valodai un apziņai mirdzošs Aicinājums, kuru tu neesi spējis līdz galam piepildīt.
Un tieši šī totālā zaudējuma sajūta liek sajust Veselumu. Nodalīt no sārņiem, no parastās apziņas miglainības. Lai vienā noasinātā mirklī varbūt aizkļūtu līdz dzejolim. Ideālā dzejolis taču ir tīrs Visa apzināšanās mirklis, kam jābūt apmaksātam ar šo kļūdaino, nepilnīgo dzīvi. Citādi būs par vieglu un lētu. Taču tieši tad apmaksai atdotā dzīve iegūst gaismu un krāsu, un tev atkal līdzās ir ieraugāmi mīlamie cilvēki, lietas un ainavas.
No manas puses tas bija kā sarunāta avantūra – ceļojums pa reālu, empīriski taustāmu ģeogrāfiju, kurā, objektīvi vērtējot, nav nekādas atbilsmes cilvēka iztēles pasaulei. Viena gara 2023. gada augusta diena, par kuru sarunāts, ka filmētāju busiņš brauks uz vietām, kurām it kā bijis sakars ar mani. Un vietām, kuras attiecas uz dzejnieku Hermani Marģeru Majevski.
Jāatzīst, biju nedaudz nobijies. Dažas nedēļas pirms filmēšanas pat nosūtīju e-pasta vēstuli, ka nekas nesanāks, jo nespēju uzrakstīt scenāriju. Bet izrādās – filmēšana ir kaut kas līdzīgs dzejoļa tapšanai. Mani pārliecināja, ka galvenais ir pateikt īstās adreses, uz kurām jābrauc. Viss notiks pats. Un notika.
Kad esi mazs, tavu pasauli veido noteiktā ģeogrāfiskā telpā izkaisīti punkti, ārpus kuriem tu neko citu nepazīsti un varbūt pat nevēlies pazīt. Bet atkal un atkal pienāk brīdis, kad šo punktu izkārtojums mainās, daļa punktu pazūd, parādās citi. Tad ir kārtības sabrukums. Ar katru dzīves posmu jārada jauna pasaule, un vecās pasaules raksta fragmenti ieaug kaut kur dziļi iekšienē, smadzeņu stumbrā.
Man bija piedāvāts braukt pa smadzeņu stumbrā ierakstīto ģeogrāfiju. Atgriezties ačģārnā realitātē, kas pati no sevis izlaužas tikai dzejoļos – trīskārt atspoguļota, samaisīta, par jaunu radīta. Nojauktais koka nams Miera ielā ar šauriņo virtuvīti, kurā rosās mana poļu vecmāmiņa, mutesbļoda viesistabā ar dzīvu Ziemsvētku karpu un šokolādes vaboles…
Un tālāk, un tālāk augusta saulē līdz Grenctāles robežpunktam, kur deviņdesmito gadu Vecgada vakarā atvadījos no Marģera. Viņš brauca tālāk uz Viļņu, es, robežsargu izsēdināts (jo bez pases) – atpakaļ uz Rīgu. Ar Henriku, Marģera sievu, iepazinos tikai pēc viņa nāves…
Tad pa apkārtceļiem pie vientuļās priedes ceļmalā laukos, kura joprojām lēni aug, aizņemot debesīs aizvien vairāk vietas. Ainavas kā plānāki vai biezāki palimpsesti, atkarībā no tajās nodzīvotā laika. Gadu, mēnešu, pārrāvumi šajā laikā – kā no grāmatas izrautas lappuses.
Nodegušais jūgenda nams Pārdaugavā ar 8. poliklīnikas smaržu un ārprātīgo zīdaiņu svēršanas mehānismu.
Vēlu vakarā mēģinām sazīmēt trešā stāva logu Valdemāra ielas nama dzīvoklī, kurā varētu parādīties Marģera siluets, kaut visi logi, šķiet, bija uz iekšpagalmu. Marģera logs varēja degt cauru nakti, kamēr viņš pie melnā, masīvā rakstāmgalda rakstīja un nebeidzami slīpēja savus caurspīdīgos, it kā no gaisa izaustos dzejoļus… mokoši, ar neskaitāmiem variantiem. Gluži tāpat kā savas apceres, recenzijas, atdzejojumus. Patiesībā, tīri fiziski atdodot savu dzīvi un veselību dzejai, kurai nepiemita ne mazākās lāsītes mūsu empīrijas sviedru un asiņu. Tā ir robeža, pāri kurai cits nevar sekot. Tāpēc arī šajā "Literatūrē" mēs nešķērsojām Lietuvas robežu – tur Marģers atrada otru Dzimteni, kultūras telpu un dzīvi… Man gribas domāt, ka viņš joprojām dzīvo Viļņā, kopā ar Henriku, ka tieši viņi abi kopā ir atlasījuši un izdevuši Marģera dzejas izlasi bilingvā "Pretstraumes čuksti" lietuviešu draugu, dzejnieku Vlada Brazjūna, Vaidota Dauņa, Almja Grībauska, Antana A. Jonīna, Juditas Vaičūnaites atdzejojumos. Izlasi, kuru uz atvēršanas svētkiem 2022. gada 12. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzejā atveda lietuviešu izdevniecības "Hieronymus" vadītājs Markuss Roduners.
Savādi, bet šajā augusta dienā bija sajūta, ka manai dzīvei, visam tapušajam ir bijusi jēga.
Paldies Martai Seleckai, kura tik fantastiski prata sarunāties, jautāt un klausīties. Paldies Uģim Oltem un filmēšanas grupai, kas mūs aizveda uz telpā izkaisītajiem punktiem. Un Gustavam Terzenam, kura paralēlo ceļojumu es vēl tikai ieraudzīšu "Literatūrē".
