Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Par Raudivi mēs ar vīru esam runājuši, kopš iepazināmies – viņš savulaik, studējot filoloģiju, par kursa darba tēmu bija izvēlējies trimdas rakstniekus ar uzsvaru uz dzīvesbiedriem Raudivi un Zentu Mauriņu, turklāt Konstantīns ar Aināru ir dzimuši vienā datumā. Vēl mūs vieno tas, ka abi ar dižo domātāju esam kaislīgi sēņotāji: gatavojoties raidījuma filmēšanai, es apsolīju iet sēņot un pēc tam sēnes arī pagatavot. Un, kā jau katrs sēņotājs zina, solīt citiem sēnes mežā ir tas pats kas ievilkt ar pirkstu vēstuli pludmales smiltīs – viens nejaušs vilnis un solījums pačibējis, sēnes nepakļaujas cilvēka vēlmēm. Tomēr vilnis neuznāca, sēņu birumu papildināja apsūnojis buciņa galvaskauss, kas tagad stāv plauktā kā piemiņa no neatkārtojamā piedzīvojuma, ko pieredzēju kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem no filmēšanas grupas, un vēl es esmu izlasījusi kaudzi grāmatu, par kurām man agrāk bija tikai attāla nojausma.
Nē, es neticu, ka var sarunāties ar mirušajiem, bioloģijas studijās pavadītie gadi mani ir apveltījuši ar kritiski zinātnisko domāšanu, bet pieļauju, ka tolaik, kad Konstantīns Raudive savā pagrabā aizrāvās ar eksperimentiem un ieguva neticamu pasaules slavu (viņš joprojām ir zināmākais latviešu rakstnieks pasaulē), es nostātos viņa pusē – Rietumu sabiedrība tajā laikā izgāja ezotērisko posmu, kuru, manuprāt, savā attīstībā agri vai vēlu (labāk jau agrāk) piedzīvo teju ikviens domājošs indivīds: arī es 18–20 gadu vecumā ticēju ekstrasensiem, enerģijām un caurumiem aurās. Tagad esmu skeptiķe līdz kaulu viducim, tomēr tad, kad dzejnieks Artūrs Punte manā piekalnītē uzstādīja savu grandiozo instalāciju elektromagnētisko viļņu "ķeršanai", es aizgāju kosmosā – par visām varītēm gribēju noticēt, ka spēšu sarunāties arī pēc nāves, ka būs kāds, kas mani uzklausīs, ka es nemētāšos viena un vientuļa izplatījumā, kurā iestiepās Puntes darinātās garās sarkanās pīckas, raidīdamas signālus it kā no tukša gaisa – tik sadzirdamus, tik fiziski sajūtamus.
Un tad iedomājos – varbūt tieši tāpēc es rakstu, lai varētu sarunāties arī pēc neizbēgamajām beigām?
Viens no maniem mīļākajiem radio raidījumiem ir "Zināmais nezināmajā", viss par un ap zinātni, un es iztēlojos, ka tad, ja Konstantīns Raudive būtu dzīvojis tagad, viņam noteikti tiktu atvēlēts laiks kādā no raidstacijām un tas tiktu nosaukts "Nezināmais zināmajā". Jā, mēs viņu sauktu par ķertu un tviterī daudzi šausminātos par to, kā dažs labs uz vecumu sagājis ķīselī, bet Konstantīnam būtu dziļi vienalga, ko par viņu domā, – viņam bija un ir viņa balsis radioviļņos, viņam bija un ir viņa Zenta Mauriņa, kas balstīja viņu un kuru balstīja viņš, viņam bija un ir domubiedri visā plašajā pasaulē. Es ļoti gribētu ticēt, ka viņš nav viens pats visā zemes dzīvi pametušo kopībā, ka viņš var sarunāties – ja ne ar balsi, tad vismaz caur gaistošu ēteru. Katrā ziņā viņš visā filmēšanas dienā sarunājās ar mani. Patiešām.
