Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
– Rasa, gribi piedalīties "Literatūrē"?
– Gribu!
– Un par kuru autoru tu gribētu runāt?
– Par Klīdzēju! Jums ir jau bijis raidījums par Klīdzēju?
– Nav bijis.
– Tad par Klīdzēju. Man ir puika[1], viņam puika[2], man ir Klimpa[3], viņam Žiks, man ir cerība reiz grāmatu ieraudzīt uz ekrāna, viņam tas tika, jā, es gribu par Klīdzēju…
Un tad izrādījās, ka kopīgais starp mums ir meklējams pa vidu visam iepriekšminētajam.
Es neizlikšos gudrāka, kā biju pirms raidījuma, un teikšu kā ir – kad es sāku pētīt Jāņa Klīdzēja bibliogrāfiju, es biju mēma no tā, cik daudz darbu viņš ir sarakstījis. Desmit romāni, 13 stāstu un noveļu krājumi, divas dokumentālās grāmatas, kamēr es zināju vien divus no romāniem, turklāt "Likteņdzirnas" tikai ar filmas nosaukumu. Ārprāts. Saķēru galvu klusā kaunā un metos iekšā pieejamajā informācijā.
Pirmais sastapšanās punkts – negaidītā kārtā – manī noklikšķēja faktā, ka Jānis Klīdzējs ir piedalījies pēdējos brīvās Latvijas Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940. gada 16. jūnijā. Nākamajā dienā Rīgā jau bija iebrucēju tanki.
Iekšēji notrīcēju no domas par to, cik atšķirīgas izjūtas varētu būt piedzīvojis viņš toreiz, savos 26 gados, un es pagājušajā vasarā savos 35 gados, apzinoties, ka nemaz ne tik tālu atkal norisinās karš.
Liepājas teātra izrādē "Dziesmu svētki" mēs centāmies runāt par to, cik svarīgi ir apzināties, ko tieši mēs šajos svētkos svinam, apzinoties arī to, ka patiesībā mums ir iespēja būt savstarpēji vienotiem un lepniem par savu latvietību biežāk nekā reizi piecos gados… Iztaisnot muguru biežāk nekā reizi piecos gados!
Un tā plūstoši tiku arī pie nākamā sakabes mirkļa, kas manī norezonēja ar Klīdzēju, jo cauri un pāri visam, arī no otras pasaules malas, viņš ir lepojies ar vietu, no kuras nāk. Jā, tam viscaur pinas arī ilgas, un tomēr pārsvarā lepnums. Mans vectēvs bija caur un cauri lepns žemaitis, tāpēc uz kreisās rokas apakšdelma man ir uztetovēts Lietuvas karodziņš. Uz labās – Latvijas. Divas manas vērtības un personības būtības, kas nepāries, jo pulsē asinīs.
Domājot par Klīdzēju, tā vien šķiet, ka būtu bijis vienkārši labi viņu pazīt, ar viņu parunāt. Skatoties bildēs, šķiet, ka viņam spīd acis. Un, lai arī to izdarīt vairs nav iespējams, labā ziņa ir tā, ka viss Klīdzēja gars ir ierakstīts viņa grāmatās, to detaļās, vārdos, krikumos, smaržās, skaņās.
Viņš raksta tā, kā man patīk. Pa īstam!
Un, jā, es domāju, ka laika un/vai telpas distance tam palīdz, jo tad atmiņu krātuvi pa plauktiņiem baltos cimdos sakārto ilgas. Ilgas pēc kārtīgas pirts un tējas, un tās labās bērnības sajūtas, kad tu pēc svētdienas vannas esi silts un sārtiem vaigiem. Kūpošs un laimīgs. Tajā, man šķiet, mēs arī satikāmies. Mīlestībā pret mazām, labām, neatņemamām vērtībām, kas caur sāpīgo un zaudēto liek tomēr ņemt un palikt gaišas cerības pusē. Kaut pavisam maziņas! Un tomēr gaišas cerības pusē.
