Horeogrāfe Dagmāra Bārbale šajos Dziesmu un deju svētkos pirmo reizi iejutās deju virsvadītājas lomā. Viņa atklāja, kāds līdz tam bijis ceļš: “Šajā procesā paldies vienam no maniem skolotājiem Agrim Daņiļēvičam. Mēs ar viņu kopā strādājam astoņus gadus, kopš es no Smiltenes atnācu strādāt un mācīties uz Rīgu. Viņš iesaistīja dažādos projektos un pasākumos. Caur šiem pasākumiem es ieguvu vadītājas pieredzi, lai strādātu ar vairāk nekā vienu deju kolektīvu vienlaicīgi.”
Horeorgāfe uzsvēra Daņiļēviča lielo ieguldījumu arī darbā, lai viņa varētu kļūt par virsvadītāju. “Bez pieredzes to nevar uzņemties un bez pieredzes nevar realizēt tās lietas. Kamēr tev nav pieredzes, tu to nevari izdarīt,” piebilda Bārbale. Savukārt iespējas gūt šādu pieredzi “nav uz katra stūra”, tomēr tās var atrast.
Arī pūtēju orķestru jomā iespējas praktizēties lielāku pasākumu vadīšanā nav ļoti daudz. Turklāt daudzi vecākās un vidējās paaudzes diriģenti aizvien aktīvi strādā un spēj to izdarīt labi, norādīja Zemessardzes orķestra vadītājs Andis Karelis.
“Tieši ejot no pūtēju orķestra dižkoncerta, aizdomājos – es taču uz tās skatuves no visiem novadiem biju jaunākais, kas stāvēja priekšā koporķestrim,” piebilda Karelis.
Lai tiktu līdz pūtēju orķestra dižkoncerta diriģenta postenim, ir būtiski pierādīt savas un kolektīva spējas, tostarp diriģēšana skatēs, darbs laikā starp svētkiem.
Kordiriģentam Jurģim Cābulim bijusi iespēja būt virsdiriģentam reģionālajās dziesmu dienās. “Nebūtu pareizi teikt, ka būtu lielākais mērķis nokļūt lielajā diriģentu podestā Mežaparkā. Bet, ja ir rezultāts darbam, tevi pamana un novērtē to, ko tu dari, un izdodas uzkāpt tajā podestā, tas ir brīnišķīgs atalgojums,” sacīja Cābulis.
Lai to sasniegtu, ikdienas darbā jāspēj iedvesmo dziedātāji ne tikai divas reizes nedēļā nākt uz mēģinājumiem, bet arī palikt ilgāk un vienoties par vēl vairāk mēģinājumiem.
Savā profesionālajā izaugsmē viņš arī uzsvēra iespēju gūt pieredzi un mācīties no saviem skolotājiem.
Latvijas Radio uzrunāja arī mākslinieciskās padomes vadītāju Romānu Vanagu, kurš atzina, ka starp jaunajiem, profesionāli sagatavotajiem diriģentiem viņš saskata labus šī darba turpinātājus. Vienlaikus viņš uzsvēra: “Neviens mūsu pozīciju nav iegādājies. (..) Konkurss netiek rīkots uz diriģentiem. Tauta izvēlas. Mums jau ir tie mehānismi, reitingi aptaujas dziedātājiem, amata brāļiem. Un tur kaut kas izkristalizējas.”
